Turpinot pagājušajā gadā iedibināto tradīciju, šogad laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis”, uzsākam jaunu rubriku, kurā uz sarunu aicināsim Valsts emeritētos zinātniekus. Atklājot šo iniciatīvu, LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga, kura šogad pievienojās laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” redakcijas komandai, aicināja uz sarunu izcilu Latvijas zinātnieku, akadēmiķi Oļģertu Dumbrāju, kura dzīvesstāsts ir ļoti netipisks viņa paaudzes latviešu fiziķim. Piepildot sapni par elementārdaļiņu un kodolfizikas pētniecību, tika zaudēta saikne ar Latvijas zinātniekiem, vēlāk arī PSRS pilsonība, līdz 2005. gadā radās iespēja atkal atgriezties Latvijā un sākt strādāt LU Cietvielu fizikas institūtā.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 1 (617), 2022. gada 31. janvāris.
VALSTS EMERITĒTAIS ZINĀTNIEKS – fiziķis Oļģerts Dumbrājs
Lasot jūsu dzīvesgājumu, redzams, ka doktora grādu ieguvāt Maskavā, vēlāk bijāt gan Krievijas, gan dažādu Eiropas un Āzijas augstskolu pētnieks un mācībspēks, līdz nonācāt LU Cietvielu fizikas institūtā un arī tad turpinājāt regulāri mācīt studentus un sadarboties ar kolēģiem ārzemēs. Ļoti iespaidīga pieredze! Kā Jums tas izdevās?
Piedzimu un uzaugu Rīgā, mācījos Rīgas Anrī Barbisa 11. vidusskolā, ko pabeidzu 1960. gadā, saņemot zelta medaļu. Man ļoti labi padevās dažādi eksaktie priekšmeti, tāpēc izlēmu studēt fiziķos un 1960. gadā iestājos Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē. Šajā laikā publicēju vairākus darbus kopā ar Bruno Rolovu, bet 1965. gadā izstrādāju diplomdarbu “Fononu mijiedarbība fāzu pārejas punkta apkārtnē”. Decembrī to teicami aizstāvēju un pabeidzu universitātes pilnu kursu teorētiskās fizikas specialitātē, saņemot diplomu ar izcilību. 1966. gadā bija jāiet dienēt padomju armijā. Pēc dienesta sāku strādāt par asistentu Teorētiskās fizikas katedrā. Šķita, ka zinātnieka karjera Latvijā sākusies veiksmīgi. Taču liktenis bija lēmis citādi.
Aizvien biežāk atceros 1964. gada vasaru, kad kā 4. kursa students tiku nosūtīts uz trim mēnešiem stažēties Apvienotajā zinātniski pētnieciskajā kodolfizikas institūtā Dubnā, Krievijā. Tur nokļuvu lielajā zinātnē, jo toreiz institūts apvienoja visizcilākos sociālistisko valstu kodolfiziķus. Iemīlējos elementārdaļiņu fizikā. Diemžēl drīz vajadzēja atgriezties Latvijā un turpināt nodarboties ar cietvielu fiziku, tomēr sapnis par elementārdaļiņu un kodolu fiziku kļuva aizvien stiprāks. 1967. gada vasarā spēru liktenīgu soli. Uzrakstīju profesoram B. Rolovam lūgumu atbrīvot mani no asistenta pienākumiem katedrā sakarā ar pāriešanu studēt elementārdaļiņu fiziku Dubnā. Viņš bija ļoti pārsteigts par manu lūgumu, taču iesniegumu parakstīja. Manas saites ar Latvijas fiziku un Latvijas fiziķiem pārtrūka uz daudziem gadiem.
Ceļš uz aspirantūru Maskavas Valsts universitātē izrādījās sarežģītāks, nekā biju iedomājies, jo bija jāpārvar dažādi birokrātiski šķēršļi un milzīgs konkurss, lai iestātos. Par aspirantu kļuvu 1968. gada rudenī un uzreiz iekļāvos aspirantūras darbos, sāku klausīties brīnišķīgas lekcijas par elementārdaļiņām un kodolfiziku. Īpaši vēlos izcelt Bruno Pontekorvo lekcijas par eksperimentālo elementārdaļiņu fiziku. Izstrādāju disertāciju “No modeļiem neatkarīga elastīgās hadronu-hadronu izkliedes amplitūdas reālās daļas noteikšana” un pēc disertācijas aizstāvēšanas turpināju strādāt Apvienotajā kodolpētniecības institūtā. 1973. gadā mani uz mēnesi ielūdza strādāt Rudera Boškovica institūts Zagrebā, kas bija liels pārsteigums, jo toreiz Dienvidslāvija bija gan it kā sociālistiska valsts, gan it kā kapitālistiska valsts, kur jebkurā kioskā varēja nopirkt Rietumu presi. Savukārt 1974. gadā mani arī uz mēnesi ielūdza Helsinku Universitāte, taču lūgums bez paskaidrojumiem tika noraidīts. Domāju, ka, esot Padomju Savienībā, uz ārzemēm vairs netikšu, taču 1975. gadā laimīgas nejaušības dēļ man pēc Varšavas universitātes ielūguma ļāva uz gadu aizbraukt uz Poliju. Tomēr universitātes lūgums palikt vēl vienu gadu Varšavā tika diezgan skarbā tonī noraidīts, un man pavēlēja nekavējoties atgriezties Maskavā. Tad gan sapratu, ka darba jomā nekad no Padomju Savienības ārā vairs netikšu. Cita iespēja radās 1977. gadā, kad privāti iemesli ļāva atkal nokļūt Polijā un tad uzreiz Somijā. Šādi pagriezu muguru Padomju Savienībai un sociālismam uz visiem laikiem.
Gadu strādāju Helsinku Universitātē, vēlāk īsākus posmus pasniedzu Ženēvas, Parīzes un Orhūsas Universitātē, kur 1978. gadā kļuvu par profesoru. Biju ļoti pārsteigts, ka Dānijā par savu profesora mēnešalgu varēju nopirkt pilnīgi jaunu automobili “Volvo”, ar ko tad arī sākās mana automobilista dzīve. Šajā laikā kopā ar kolēģiem izdevās izdot pārskata rakstu par saišu konstantēm “Compilation of coupling constants and low-energy parameters”. To aizvien vēl citē, un šobrīd jau ir vairāk nekā 570 citējumu.
1979. gadā pārcēlos uz Vāciju, kur Karlsrūes Universitātē man piedāvāja daudzgadu līgumu Elementārdaļiņu fizikas katedrā. Tajā pašā gadā man atņēma PSRS pilsonību, un kļuvu par bezpavalstnieku. Dēli sāka iet vācu bērnudārzā, pēc tam vācu skolā, vācu valoda kļuva par ģimenes sarunu valodu. Strādājot Karlsrūes Universitātē, publicēju vairākus darbus ne tikai elementārdaļiņu fizikā, bet arī atomfizikā un jonu fizikā. Piedalījos daudzās konferencēs. 1985. gadā Elementārdaļiņu fizikas katedru likvidēja, un man bija jāmeklē jauns darbs. To piedāvāja viena no Francijas universitātēm, taču tad vajadzētu braukt uz svešu valsti, kuras valodu neprotu. Izšķīros palikt Karlsrūē un sāku strādāt Karlsrūes Tehnoloģiju institūtā. Bija jāsāk no nulles, un nācās kardināli mainīt profesiju – atstāt elementārdaļiņu fiziku un “lauzties” elektronikā. Man palīdzēja diezgan ievērojamās matemātikas un skaitlisko metožu zināšanas, kuras biju uzkrājis, darbojoties ar elementārdaļiņām. Gadu gaitā guvu labus panākumus. Šajā laikā arī ieguvu Vācijas pilsonību.
Taču tad nāca sarežģījumi no citas puses, proti, dēli bija paaugušies un patstāvīgi, tāpēc sieva (Somijas zviedriete) sāka meklēt darbu, taču Karlsrūē to atrast nevarēja. Viņa atrada labi atalgotu skolotājas darbu skolā Helsinkos, un pārcēlāmies uz Somiju. Dēli turpināja izglītību vācu valodā Helsinku vācu ģimnāzija. Man pašam arī laimējās, un drīz atradu darbu prestižajā Helsinku Tehnoloģiju universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, kur man tika dota liela brīvība. Izveidoju žirotronu skolu, lasīju lekcijas – gan kodolfiziku, gan dažādus speckursus. Manā vadībā tika izstrādātas četras doktora disertācijas. Publicējām daudzu zinātnisku rakstu un braukājām pa pasauli. 2002. gadā iepazinos ar japāņu fiziķiem, kuri mani uzaicināja trīs mēnešus strādāt par viesprofesoru Fukui Universitātē. Šo iespēju no 2002. līdz 2016. gadam izmantoju desmit reizes.
Kad Latvijā sākās atmoda, tika organizēti pasaules latviešu izcelsmes zinātnieku saieti, uz kuriem aicināja arī mani un kur nolasīju divus referātus. Atjaunoju kontaktus ar latviešu fiziķiem un Latvijas fiziku, un 2001. gada 29. novembrī mani ievēlēja par Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekli.
2004. gadā Eiropas Atomenerģijas kopiena EURATOM izsludināja konkursu par kodolfizikas pētniecības projektu izstrādi Eiropā. Piedalījos tajā ar tēmu “Magnētiskā lauka līniju stohastizācija un magnētiskā atkalapvienošanās” un uzvarēju. Ieguvu stipendiju uz diviem gadiem 169 855 eiro apmērā un varēju darīt ar šo naudu, ko vēlos. Nolēmu atgriezties Rīgā un 2005. gada vasarā ierados Latvijā kā bagāts cilvēks. LU Cietvielu fizikas institūtā par šo naudu gan man vajadzēja izremontēt savu kabinetu, nopirkt mēbeles, maksāt par telefonu, pastu un maksāt sev algu. Sākumā naudas pietika, varēju pat uzdāvināt institūtam palielu datoru. Situācija uzlabojās, kad tika nodibināta Latvijas EURATOM asociācija, un tika ieviesti tā dēvētie mobilitātes fondi. Pavērās iespēja bieži braukt uz Vāciju un sadarboties ar turienes plazmas fizikas pētniecības centriem, kur guvu labus panākumus. Latvijai piešķīra tiesības rīkot 13. Eiropas kodolsintēzes teorijas konferenci 2009. gadā no 12. līdz 15. oktobrim Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Man uzticēja tās organizēšanu un vadīšanu. 2009. gada 26. novembrī tiku ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas īsteno locekli (akadēmiķi).
Mana situācija pasliktinājās, kad Latvijas EURATOM asociācija tika likvidēta, tās vietā nodibinot Latvijas EUROfusion asociāciju. Biju par vecu, lai vēlreiz mainītu profesiju, pārejot uz man pilnīgu svešu lauku: pētīt radiācijas ietekmi uz reaktora sienām. Par laimi, LU CFI Pašorganizēto sistēmu kinētikas laboratorija, kurā strādāju (vadītājs V. Kuzovkovs), atļauj man darboties ar žirotroniem, kur tiešām esmu pasaulē labi pazīstams speciālists.
Daži jūsu zinātnisko pētījumu virzieni ir saistīti ar plazmas un kodolfiziku, skaidrojot procesus un optimizācijas iespējas teorētiski. Vai jūs interesēja tikai fundamentālā nozīmē saprast un izskaidrot kodolu un kodoldaļiņu mijiedarbību un reakcijas, vai tomēr domājāt arī par izmantojumu enerģijas iegūšanai?
Šis ir pētījumu lauks, kuru dēļ pametu Latviju, tāpēc, protams, mani vienmēr interesējusi plazmas fizika un visi tās aspekti – gan praktiski enerģijas iegūšanai (tokamaki, stellaratori), gan teorētiski (dažādas nestabilitātes plazmā). Esmu piedalījies kā eksperts un skaidrojis gan darbības principus, gan kodolatkritumu uzglabāšanas problēmas un citus jautājumus televīzijā, radio, presē.
Šobrīd, lai nodrošinātu labklājību un attīstību, ir nepieciešami lieli enerģijas apjomi un vislabāk, ja tā būtu lēta un zaļa. Kāds ir jūsu viedoklis – vai ir iespējams iegūt lētu un zaļu enerģiju?
Domāju, ka lētu un zaļu enerģiju bez kodolenerģijas iegūt nav iespējams. Par to esmu daudz rakstījis populārzinātniskos rakstos. Pašlaik ir atkal aktualizējies jautājums par to, vai kodolenerģiju var uzskatīt par drošu enerģijas veidu. Kā vienmēr, domas šajā jautājumā dalās. Vācija ir kategoriski pret, Francija ir kategoriski par. Kā vienmēr, neiztiek bez liekulības. Piemērs nav tālu jāmeklē. Kad nesen Baltkrievijā sāka darboties visjaunākā kodolstacija Astravjecā 40 km no Kauņas, Lietuva iesniedza protestu un aicināja Eiropas Savienības valstis nepirkt Baltkrievijas elektrību. Taču nupat pirms nedēļas Lietuvas prezidents nāca klajā ar paziņojumu, ka Lietuvai jāapsver iespēja būvēt jaunu kodolstaciju, uzsverot, ka katra valsts savā teritorijā var darīt, ko vēlas.
Jums ir piešķirta Artura Balklava balva par izciliem sasniegumiem zinātnes popularizēšanā. Esmu dzirdējusi jūsu lekcijas par Higsa bozonu, magnētisko monopolu, lielo hadronu paātrinātāju un citas. Stāstāt ļoti aizraujoši un saprotami, jo ne katram zinātniekam ir talants izstāstīt vienkāršākā valodā sarežģītus procesus vai parādības. Vai gūstat gandarījumu? Varbūt jums ir vēl kādas citas aizraušanās, ko darāt prieka pēc?
Zinātnes popularizēšana mani vienmēr ir interesējusi. Gatavojot lekcijas un rakstus, arvien apdomāju, ko un kā labāk pateikt. Kā varu izskaidrot augstās fizikas procesus, izmantojot ikdienas priekšmetus, lai ar salīdzinājumu kļūtu saprotama būtība. Tas man palīdz pašam sameklēt un pārskatīt dažādus literatūras avotus, izdomāt, ko varu pateikt un izskaidrot labāk.
Esmu uzrakstījis astoņus populārzinātniskus rakstus žurnālam “Zvaigžņotā Debess” un apmēram 18 rakstus žurnālam “Enerģija un Pasaule”. Esmu uzstājies ar vairākiem populārzinātniskiem referātiem gan Zinātņu akadēmijā, gan LU CFI, gan Latvijas radio un Latvijas televīzijā. Par to man 2017. gada 10. janvārī piešķīra Artura Balklava balvu par zinātnes popularizēšanu. Februārī iznāks mans nākamais raksts žurnālā “Enerģija un Pasaule”. Protams, ar to, vismaz Latvijā, maizi nopelnīt nevar. Tā kā tas tiešām ir vaļasprieks, savā ziņā arī prāta atpūtināšana, kad nav jālaužas sarežģītās formulās un vienādojumos.
Par citiem vaļaspriekiem runājot, ārpus Latvijas aizrāvos ar radioamatierismu. Būvēju un pirku dažādas radioierīces. Iestājoties aspirantūrā, dzīvoju un strādāju Dubnā, pilsētā, kas atrodas apmēram 120 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Maskavas, Volgas krastā, un tajā vēl šodien atrodas slavenais Apvienotais zinātniski pētnieciskais kodolfizikas institūts, kas pakļauts Maskavas Valsts universitātei. Pašā Maskavā nekad neesmu dzīvojis un strādājis, un uz Maskavas universitāti braucu reti, tikai komandējumos. Piemēram, disertāciju izstrādāju Dubnā, bet aizstāvēju Maskavā. Droši vien pašā Maskavā “Amerikas balsi” dzirdēt nevarētu, jo tur noteikti bija signāla traucētāji, bet Dubnā nekādu problēmu nebija. “Amerikas balsi” un citas “balsis” klausījos katru dienu. Ar radioamatierismu visnopietnāk nodarbojos Vācijā, kur ieguvu visaugstāko licenci. Bija jāiemācās Morzes ābece, kas bija visai grūts darbs, jo man nav muzikālas dzirdes.
Fizikas studentu un beidzēju skaits Latvijā ir ļoti neliels. Varbūt ir kāds novēlējums vai iedrošinājuma vārdi skolēniem un jauniešiem, kuri apsver savas karjeras un studiju iespējas?
Nemāku teikt, kāpēc jaunieši Latvijā nestudē fiziku, bet viens iemesls ir, ka tie studenti, kas varētu palikt kā pētnieki Latvijā, iespējams, tiek “aizbiedēti” ar projektu birokrātiju un obligātajām prasībām. Lasot visādus pantus, kas jādara un kam jābūt, šķiet, pazūd reālā pētījuma jēga un gribas mukt projām.
Es pametu Rīgu, pārcēlos uz Dubnu, tad dzīvoju dažādās Eiropas pilsētās ne jau labas dzīves meklējumos, bet tāpēc, ka mans dzinējspēks bija zinātkāre, bet elementārdaļiņas – mana mīlestība. Esmu gandarīts, ka izdarīju šo izvēli. Mana zinātkāre ir apmierināta, bet tā vēl joprojām nav zudusi. Tāpēc iedrošinu jauniešus nebaidīties birokrātijas, nemeklēt atrunas, bet sekot savam sapnim un zinātkārei!
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga