Zinātnes Vēstnesis

LZA JUBILEJAS SARUNAS NOSLĒDZOT – viens no citētākajiem Latvijas fiziķiem pasaulē akadēmiķis LINARDS SKUJA

Foto: J. Brencis. Foto: J. Brencis.

"Agrāk tiekoties, zinātnieki runāja par ZINĀTNI, tagad tikai par naudu un ko sasolīt. ... Naudai mūsu sabiedrībā ir centrāla nozīme, un tā ir jāgādā, taču projektu rakstīšana un dažādu atskaišu, plānu, uzskaites tabulu un citu papīru aizpildīšana nereti aizņem lielāko daļu darba laika, bet tiešajam, produktīvajam darbam, kas ir galvenais un kura dēļ visi šie pārējie palīgprocesi eksistē, atliek pavisam maz. ... absurda ir prasība, ka projekta beigās visiem materiāliem jābūt izlietotiem, bet visiem nopirktajiem instrumentiem – nolietotiem līdz nullei, nākamos projektus uzsākot ar tukšu galdu un pusgadu garu iepirkumu procedūru, pirms sākt kaut ko darīt. Būtu pēdējais laiks likumu līmenī atzīt, ka zinātniskās pētniecības projektu raksturs fundamentāli atšķiras no valsts pasūtītu komerciālu vai inženiertehnisku projektu rakstura, un tiem nav piemērojami tie paši kritēriji un noteikumi,” saka viens no citētākajiem Latvijas fiziķiem pasaulē akadēmiķis Linards Skuja laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (616), 2021. gada 20. decembris

LZA JUBILEJAS SARUNAS NOSLĒDZOT – viens no citētākajiem Latvijas fiziķiem pasaulē akadēmiķis LINARDS SKUJA

 

Iepazināmies LU Cietvielu fizikas institūtā, un ja nu kas manā prātā saistījās ar vārdu “akadēmiķis”, tas bijāt jūs – vieds, nopietns, ja runājāt, tad par tēmu un ticami, sportisks. Vēlāk, palasot intervijas un uzzinot par jums nedaudz vairāk, radās iespaids, ka augot ģimenē ar augstiem standartiem un darba kultūru, citādi nemaz nevar būt. Vai tā ir? Vai zinātnieka un akadēmiķa ceļš tika izvēlēts un iets apzināti?


Priecājos, ka ir izdevies radīt šādu – bet vai pareizu? – iespaidu. Par ģimeni – jā, tai neapšaubāmi ir liela nozīme. Tas jau sen ir labi zināms, ka akadēmiskās ģimenēs augušie daudz biežāk izvēlas augstskolas izglītību un akadēmisko karjeru. Man šajā ziņā ir ļoti paveicies, esmu pateicīgs saviem vecākiem, cienu un apbrīnoju tos daudzos savus kolēģus, kuri ir visu sasnieguši bez šāda atbalsta, bez šādas “priekšrocības startā”.

Paradoksāli, bet izvēli strādāt zinātnē lielā mērā noteica piedzimšana Padomju Savienībā – ar “dzelzs priekškaru”, cenzūru un radiotraucējumu neredzamu kupolu norobežotiem no tālās, plašās pasaules. Ja uzreiz atmetam tādu visai nepievilcīgu ceļu kā partijas funkcionāra karjera, likās, ka darbs zinātnē bija vienīgā iespēja šo mūri kaut nedaudz caursist – lasot ārzemju zinātniskos žurnālus, publicējoties, cerot nākotnē tikt uz kādu konferenci “ārpus kordona” stingri uzraudzītas delegācijas sastāvā. Atceros, kādu prieku sagādāja cauri “glavļita” cenzūrai izbīdītais pirmais kopā ar Andreju Siliņu 1978. gadā uzrakstītais Short Note rakstiņš angļu valodā Austrumvācijas žurnālā Physica Status Solidi, kas tolaik bija neoficiālais PSRS fiziķu “angļu valodīgais rupors”.

Šis zinātnes ceļa izvēles stimuls, paldies Dievam, tagad ir izzudis, bet tas, iespējams, ir viens no cēloņiem tagadējam relatīvi zemajam jauno zinātnieku skaitam Latvijā, kur tagad ir citas, labāk apmaksātas un stabilākas izvēles – uzņēmējdarbība, jurisprudence, pārvalde. Un, protams, nauda. Jaunajiem jau nav svešas tādas atziņas, kā “inženieri ir ēzeļi, uz kuriem uzņēmēji jāj pretim panākumiem”. Tas mainīsies tad, kad lidmašīnu salonu priekšējās daļas nosaukums būs “zinātnieku klase”, nevis “biznesa klase”. Mums pēdējā laikā bieži prasa plānos formulēt tā dēvētās “vīzijas”. Šī ir tā reize – vai tad nedrīkst pasapņot?

Varbūt ir kādas “ēverģēlības”, kuras varat atklāt?

Jautājums mūsdienās kļuvis ļoti delikāts, drošāk būtu neko neatklāt. Tie, kuri seko Zeitgeist izmaiņām Rietumeiropā un ASV, jo īpaši augstskolu vidē, droši vien ir ievērojuši, ka kādreiz par nevainīgām uzskatītas izdarības, kā, piemēram, uzspēlēt indiāņus vai nogrimēt seju karnevālā, ir kļuvušas par noziegumiem, ir pat attiecīgi termini cultural appropriation un blackfacing, bet vainīgie ir pelnījuši atlaišanu un izstumšanu no sabiedrības (cancelling) pat tad, ja šie nodarījumi ir notikuši pirms vairākiem gadu desmitiem. Tāpēc šeit riskēšu tikai atzīties, ka esmu licis medību patronu kapseles uz tramvaja sliedēm Uzvaras laukumā. Tā noteikti nebija uzteicama rīcība, varētu mēģināt attaisnoties ar agrīnu zinātkāri par akustiskiem efektiem un metālu kristāliskā režģa plastiskām deformācijām.

“Zinātnes Vēstneša” rakstā (skat. “Zinātnes Vēstnesis”, 18.10.2004. 17 (288)), “Lai nevadītu tēva roka” – minēts, ka izlēmāt mācīties fiziku, bet man jau šķiet, ka, tēlaini izsakoties, gribējāt palīdzēt tēva rokai, un interese par silīcija dioksīdu, tā īpašībām un optiskajām šķiedrām ir izrietējusi no jūsu tēva darba ar optiskajām šķiedrām gastroskopijā.

Tā gluži nebija, es būtu kādus 10 gadus nokavējis. Tēvs gastroskopijas darbu sāka krietni pirms sāku domāt par fiziku – ar Vācijā vēl pirms kara izstrādāto Wolf-Schindler instrumentu, kurā attēla pārvadīšana notika ar īsfokusa lēcu sistēmu elastīgā gumijas apvalkā. Tas nebija pacientiem patīkams rīks, jo bija tikai daļēji lokans un liela diametra (~12 mm). Tikai vēlāk, pēc 1970. gada, tēvs ieguva japāņu Olympus instrumentu, kurā attēla pārvadi nodrošināja daudz lokanāks un tievāks sakārtotu optisko šķiedru kūlis. Bet to gastroskopijā savukārt diezgan ātri izkonkurēja miniatūras CCD kameras. Šķiedru kūļus tagad parasti lieto tikai gadījumā, kad nepieciešams ultramazs endoskopa diametrs (<3 mm), piemēram, pulmonoloģijā, un arī tur izmantotie stikla sastāvi ir citi – prioritāte ir liels gaismas savākšanas leņķis (skaitliskā apertūra), nevis zemi zudumi kā silīcija dioksīdā. Pašlaik ir demonstrēta attēlu pārraide pa vienu vienīgu mata resnuma (<0,2 mm) “daudzseržu” (multicore) šķiedru, kurā attēla punktus ievada mikroobjektīvu matrica un katrs punkts ceļo pa kādu no 4000 gaismu pārvadošām serdēm. Optisko šķiedru gaismasvadu izmantojums ir ļoti plašs. Tas, ko ar kolēģiem darām LU CFI vairāk attiecas uz komunikāciju un UV caurlaidīgām, pret radiāciju noturīgām optiskajām šķiedrām.

Jūsu izvēlētais ceļš ir vedis uz panākumiem un balvām – Humbolta stipendija, darbs dažādos pasaules institūtos un universitātēs, Edgara Siliņa un Ministru kabineta balva, Lielā medaļa. Bet kāds ir šis ceļš? Tāds, kādu iedomājāties, sākot studēt, vai tomēr ar dažādiem segumiem, kāpumiem, kritumiem un pagriezieniem?

Manuprāt, zinātnisko karjeru paredzēt ir grūtāk nekā sniega daudzumu aiznākamajā ziemā. Tā ir atkarīga no tik daudzām nejaušībām. Mēs visi negaidīti nokļuvām “krustcelēs” pēc PSRS sabrukuma un zinātnes atbalsta gandrīz pilnīgas izzušanas. Daudzi labi un talantīgi cilvēki bija spiesti meklēt citu darbu. Man paveicās, ka tajā laikā biju tieši “ražīgākajā vecumā”, pilns ar idejām, un varēju uz pāris gadiem iegūt Humbolta fonda atbalstu darbam Vācijā. Toreiz mēs ar Andri Jakoviču bijām tikai divi stipendiāti no Latvijas. Līdzīgi Rietumeiropā “pārziemoja” citi mani vienaudži – tagad LZA akadēmiķi Uldis Rogulis un Juris Purāns, savukārt Jānis Vārna, tagad LZA ārzemju loceklis, aizbrauca uz Zviedriju pavisam. Nokļuvušam šajā starptautiskajā apritē, tālākais ceļš jau ir daudz vieglāks, bet tāpat atkarīgs no daudzām nejaušībām – satiktiem labiem cilvēkiem, pieejamās aparatūras un tamlīdzīgi. Būtu bijis grūti paredzēt, ka visciešākā un ilgākā sadarbība izveidosies tieši ar japāņu zinātniekiem, ar kuriem sākotnēji bijām zinātniskā konfliktā un pilnīgi pretējiem publicētiem viedokļiem.

Runājot par “karjeras ceļa kritumiem”, var atrast arī faktorus, kas nav nejauši un ir paredzami. Paradoksāli, bet viens no tiem ir datoru un interneta attīstība. 20. gadsimta 90. gadu beigās un nullto gadu sākumā šīs lietas vēl īsti nebija iesakņojušās zinātnes pārvaldes un grāmatvedības lietās, un e-pasts neskaitījās likumīgs saziņas līdzeklis, tikai fakss. Dažādas atskaites, pielikumi un citi dokumenti bija daudz īsāki nekā pašlaik. Bet galvenais – aizbraucis strādāt uz ārzemēm, pētnieks bija brīvs no tām formālajām lietām, kas tagad katru dienu ienāk mūsu e-pastā. Nekad nav bijis iespēju tik ražīgi strādāt kā tolaik, visu laiku atvēlot zinātnei. Tas viss mainījās, un jau pēc 2010. gada, strādājot ārvalstīs, nācās pusi laika veltīt dažādām no Latvijas atnākušām formālām lietām.

Intervijā radioraidījumā “Nākotnes pietura” teicāt, ka jums “krīt uz nerviem”, ja pārāk bieži atgādina, ka esat viens no citētākajiem Latvijas fiziķiem pasaulē. Man citējumi šķiet kā lielākā atzinība par zinātniskajiem sasniegumiem. Tomēr varbūt ir kas tāds, kas jums sniegtu gandarījumu, ja cilvēki to zinātu un atgādinātu?

Domāju, ka mums visiem šī sajūta ir labi pazīstama, un, protams, arī es nenoliegšu, ka ir patīkami un nebūt “nekrīt uz nerviem”, ka tavu darbu lasa un citē. Tas sniedz gandarījumu, ka tas ir vajadzīgs; ja to turpina citēt arī pēc 20 gadiem, ir arī zināma ticība, ka tur viss ir pareizi un darbs ir labi padarīts.

Cita lieta ir ar dažādiem rādītājiem un indeksiem. Tos lieto, lai kaut kādā veidā kvantitatīvi vērtētu zinātnieka darbu, taču jebkura formāla parametra nelaime ir tā, ka kontrolējamie cilvēki ātri piemērojas šai kontrolei, padarot to mazinformatīvu vai pat bezjēdzīgu. Vēsturiski pirmais bija publikāciju skaits. Tas radīja tendenci publikācijas sadrumstalot – jauno materiālu sadalīt pa vairākiem rakstiem un paralēli vairākos līdzīgos rakstos. Slikti. Nākamais solis – kopīgais citējošo rakstu skaits – nedaudz labāk, bet tie paši trūkumi. Vēl nākamais solis – Hirša (h) indekss – progresīvi atkarīgs tikai no augsti citētām publikācijām. Tas ir ievērojami labāks, to lieto arī pašlaik.

Es varētu priecāties, jo man tas ir relatīvi augsts (37), tagad trešais institūtā pēc teorētiķa Jevgēņija Kotomina (52) un mūsu sinhrotrona rentgenanalīzes “guru” Alekseja Kuzmina (39). Droši vien tam ir bijusi nozīme arī līdz šim saņemtajās atzinībās, taču ironisko sakritību ar vācu Platzhirsch, kuram viena no nozīmēm ir ‘alfa tēviņš’ (angļu top dog), nevajadzētu ņemt pārāk nopietni: tas nav vienīgais rādītājs, turklāt tā nozīme pēdējos gados strauji mazinās. Pazīstu daudzus, manuprāt, spožus kolēģus, kuri savos lauciņos ir erudītāki par mani, bet ar divreiz zemāku h-indeksu. Cēloņi – jaunība (h palielinās laikā), mazāk populāra tēma ar mazāku publikāciju intensitāti, arī darba raksturs, piemēram, eksperimentālajā fizikā un datormodelēšanā publicēšanās raksturs ir dažāds. Tāpēc arī biju izteicies, ka h-indeksa pārāk lielā absolutizēšana “krīt uz nerviem”.

Teikto ilustrēšu ar nejaušu novērojumu Scopus datubāzē. Pārbaudot h-indeksu projekta pieteikumam, piemirsu ievadīt savu iniciāli un ieraudzīju savu “uzvārda brāli” Andri Skuju, kodolfiziķi un profesoru Merilendas universitātē. Viņa Hirša indekss ir astronomisks – h=117. Salīdzinājumam – šā gada Nobela prēmijas ieguvējiem fizikā h=48 un 54. Pēdējos 10 gados ir publicēti 100–140 raksti gadā, tas ir 1 raksts aptuveni ikkatras 3 dienas. Kā tas ir iespējams? Atbilde ir vienkārša: profesors strādā tūkstošiem cilvēku lielā augsta līmeņa kodolfiziķu grupā, kas pēta Higsa bozonu un līdzīgus jautājumus. Viņi publicē visus rezultātus kopā, parasti ar 3000–5000 līdzautoriem. Tas izskaidro lielo publikāciju un citējumu skaitu un ilustrē, cik riskanti ir paļauties tikai uz Hirša indeksu, salīdzinot pētījumus dažādās jomās.

Liels līdzautoru skaits kodolfizikas rakstos ir bijis vienmēr, tas izriet no eksperimentu milzīgā mēroga un iesaistīto cilvēku skaita. Taču tendence strauji pieaugt līdzautoru skaitam ir redzama gandrīz visās jomās. Šā gada jūnijā ir publicēts korporācijas Intel sponsorēts pētījums par Hirša indeksu1. Tajā parādīts, ka pēdējos 10 gados izzūd iepriekšējā labā korelācija starp augstu h-indeksu un augsti novērtētām balvām (Nobela prēmiju u. tml.). Cēlonis: hyperauthorship jeb līdzautoru skaita inflācija. Viņu priekšlikums – nākotnē labāk lietot frakcionālo h-indeksu (h-frac), kuru rēķina citējumu skaitu normējot ar raksta autoru skaitu.

Man ļoti “iekrita sirdī” teikums, kuru teicāt kādā filmēšanā institūtā: “Agrāk tiekoties, zinātnieki runāja par ZINĀTNI, tagad tikai par naudu un ko sasolīt.” Ja būtu iespējams, ar kuru zinātnieku jūs gribētu diskutēt un kāds būt jautājums?

Naudai mūsu sabiedrībā ir centrāla nozīme, un tā ir jāgādā, taču projektu rakstīšana un dažādu atskaišu, plānu, uzskaites tabulu un citu papīru aizpildīšana nereti aizņem lielāko daļu darba laika, bet tiešajam, produktīvajam darbam, kas ir galvenais un kura dēļ visi šie pārējie palīgprocesi eksistē, atliek pavisam maz. Varētu šķist, ka tas ir emocionāls spriedums par tēmu “Agrāk viss bija labāk”, bet teikto var ilustrēt, piemēram, ar iepirkumu procedūrām. Tās daudzviet ir kļuvušas par jebkuru eksperimentālo pētījumu galveno bremzi. Darba gaitā rodoties jaunām idejām, bieži vajadzīgas papildu iekārtu komponentes, materiāli un reaktīvi, un tos ir grūti iepriekš paredzēt. Pirms 10 gadiem risinājums bija vienkāršs: izpēte internetā, piedāvājums, tad rēķins, samaksa, izsūtīšana. Partneris: ražotājs vai tā izplatītāji Eiropas Savienībā vai Latvijā. Nekādu papildu starpnieku. Par lietas parametru un tās cenas atbilstību atbildēja pats zinātnieks (kurš gan cits?). Viss process kopā aizņēma ne vairāk kā divas nedēļas, bieži pat tikai dažas dienas (piemēram, ar Thorlabs, Farnell lielajiem uzņēmumiem). Tagad līdzīgs process ar iepirkuma konkursu velkas reizēm pat pusgadu, cena tā pati vai lielāka (jāiesaista starpnieki Latvijā), bet visu iesaistīto patērētais darba laiks naudas izteiksmē nereti ir lielāks par iepērkamās lietas cenu. Ko Latvija un tās zinātne no tā iegūst? Tas viss ir diezgan bēdīgi un bremzē jaunas idejas un inovācijas, par kurām mums tā patīk runāt. Tāpat absurda ir prasība, ka projekta beigās visiem materiāliem jābūt izlietotiem, bet visiem nopirktajiem instrumentiem – nolietotiem līdz nullei, nākamos projektus uzsākot ar tukšu galdu un pusgadu garu iepirkumu procedūru, pirms sākt kaut ko darīt. Būtu pēdējais laiks likumu līmenī atzīt, ka zinātniskās pētniecības projektu raksturs fundamentāli atšķiras no valsts pasūtītu komerciālu vai inženiertehnisku projektu rakstura, un tiem nav piemērojami tie paši kritēriji un noteikumi.

Atbildot uz jautājumu par zinātniekiem, ar kuriem gribētu padiskutēt. Ļoti priecātos satikt savus Rietumeiropas kolēģus, kuri strādā par SiO2 materiālu problēmām. Parasti katru otro gadu rīkojām simpozijus, kas Covid-19 dēļ šobrīd nav iespējams, Zoom vide to tomēr nespēj aizstāt. Bet īpaši es vēlētos atkal aprunāties ar profesoru Hideo Hosono, kura grupā Tokijā man bija iespēja regulāri strādāt 1999.–2011. gadā, un ar kuru mums ir daudz kopīgu pētījumu par SiO2 tematiku.

Viens no viņa pazīstamākajiem rezultātiem tolaik bija caurspīdīgā indija-gallija-cinka oksīdu (IGZO) tranzistora izstrāde OLED displeju stūrēšanai. Viņš to patentēja, publicēja “Nature”, licences nopirka un ieviesa ražošanā Samsung un Sharp (īss ieskats šajā darbā ir atrodams brīvpieejas rakstā2). Tas ir arī interesants reālas un nozīmīgas inovācijas piemērs. Nevaru palielīties, es tajā nepiedalījos, strādāju par citu tēmu, taču varēju vērot un izjust savā darbā laboratorijas norises. Ja bija vajadzīgs kāds jauns reaktīvs, optikas elements vai neliels instruments, tas bija klāt pāris dienu laikā, nekādu konkursu, komisiju, parakstu un formalitāšu. Mums ievajadzējās izgatavot precīzu ar zeltu pārklātu parabolisku spoguli – uzņēmuma inženieris ir klāt, apspriežam vajadzīgo, pēc nedēļas viss ir gatavs. Nekādu jautājumu, vai šis ir īstais uzņēmums, vai nevajadzēja mēnesi gaidīt, kamēr piesakās kāds cits, tad organizēt komisiju utt.

Vēl kāds piemērs: divi H. Hosono grupā aizstāvējušies jaunie doktori dabūjuši pastāvīgas vietas citās universitātēs, un profesors ceļamaizei, lai vieglāk sākt darbu jaunajā vietā, viņiem iedeva līdzi vairākas dārgas iekārtas, ar kurām viņi bija strādājuši, piemēram, femtosekunžu lāzeri, Furjē Ramana spektrometru un veselām kastēm dažādas (arī visai dārgas) optiskās un optomehāniskās detaļas. Inventāra numuri, uzskaite, pieņemšanas un nodošanas akti, paraksti, zīmogi – nekādi. Var vaicāt, kā tas vispār ir iespējams? Es arī nenoturējos un pajautāju. Atbilde bija vienkārša – uzticēšanās. Bet šeit mēs atkal nonākam pie vīzijām...

Kāpēc tieši šī fotogrāfija jums ir mīļa?

Domāju, mums visiem ir mīļas tuvinieku fotogrāfijas, īpaši to, kuru vairs nav. Bet tas ir katram savs, un te neiederas. Tā vietā ielikšu kādu necilu attēlu, pie kura tomēr reizēm domas kavējas.

P1000160 cropped curveadjusted


Šo fotogrāfiju tāpat vien, atvadām uzņēmu no istabas loga Tokijā pirms 10 gadiem, 2011. gada 11. martā septiņos no rīta, pošoties ceļam uz lidostu. Skaists pavasara rīts, gaiss tik dzidrs, ka labi redzams 100 km attālais Fudzijama kalns, kas parasti paslēpies dūmakā, ārā jau zied japāņu ume plūmītes, kas pavasaros ir pirmās, vēl pirms ķiršiem. Pēc astoņām stundām jau būšu gaisā, ceļā uz Helsinkiem, uz mājām, kad sāksies lielākā Japānā jebkad reģistrētā zemestrīce. Man pašam tas nebija nekāds risks, tāda nebūtu arī tad, ja izlidošana būtu kavējusies, jo japāņi būvē pamatīgi, un lielie postījumi bija tikai piekrastē no cunami. Bet fotogrāfija ir palikusi atmiņā ar dramatisko kontrastu starp jauko pavasara rītu un turpmāk notikušo. Tā atgādina, cik maz ir iespējams ieskatīties nākotnē un cik laimīgi patiesībā esam savā ikdienā pat tad, kad šķiet, ka kaut kur ļoti neveicas.

Ja zelta zivtiņa piepildītu trīs vēlēšanās, ko jūs novēlētu Latvijas Zinātņu akadēmijai?

Atjaunotni, atbalstu, uzticēšanos!

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

 

1 V. Koltun, D. Hafner, The h-index is no longer an effective correlate of scientific reputation, PLOS ONE. 16 (2021) e0253397. doi:10.1371/journal.pone.0253397
2 H. Hosono, How we made the IGZO transistor, Nature Electron. 1 (2018) 428 doi:10.1038/s41928-018-0106-0

Lasīts 1870 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")