Zinātnes Vēstnesis

RTU Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūtā izstrādātas jaunas purīnu atvasinājumu sintēzes metodes

RTU Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētnieku grupa – Agnija Ritere, Dinesh Kumar, Irina Novosjolova, Ērika Bizdēna, Jurijs Renārs Vērdiņš, Kārlis Ēriks Kriķis, Māris Turks, Aleksejs Burcevs, Armands Sebris, Kristaps Leškovskis, Dāgs Dāvis Līpiņš. Foto: privātais arhīvs. RTU Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta pētnieku grupa – Agnija Ritere, Dinesh Kumar, Irina Novosjolova, Ērika Bizdēna, Jurijs Renārs Vērdiņš, Kārlis Ēriks Kriķis, Māris Turks, Aleksejs Burcevs, Armands Sebris, Kristaps Leškovskis, Dāgs Dāvis Līpiņš. Foto: privātais arhīvs.

Rīgas Tehniskās universitātes Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūtā, LZA akadēmiķa profesora Māra Turka un asociētās profesores Irinas Novosjolovas vadībā, izstrādātas jaunas purīnu atvasinājumu sintēzes metodes. Zinātniskais darbs tika pieteikts LZA rīkotajā konkursā par labākajiem zinātnes sasniegumiem 2020. gadā. Uz sarunu par jaunajām metodēm un atklājumiem laikraksts  “Zinātnes Vēstnesis” aicināja Māri Turku un Irinu Novosjolovu.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (616), 2021. gada 20. decembris

RTU Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūtā izstrādātas jaunas purīnu atvasinājumu sintēzes metodes

 

Kas pamudināja pievērsties tieši purīnu klases savienojumu sintēzes metožu attīstībai?

Māris Turks (M.T.): Jāatzīst, ka nebija tā, ka sākām tukšā vietā un plānojām, ka veidosim pētniecības grupu ar noteiktu cilvēku skaitu, iesaistīsim konkrētas organizācijas, un, kad tas tiks izplānots, sāksim strādāt. Tas viss sākās apmēram pirms 10 gadiem, kad redzējām, ka varam dot pienesumu purīnu klases savienojumu sintēzes metožu attīstībā.

Metodoloģijas var būt ļoti vispārīgas un arī tādas, kas ir piemērotas attiecīgo vielu klasei. Mūsu gadījumā tās nav pilnīgi vispārīgas, tātad šo metodi nevarēs uzreiz lietot jebkurām citām vielām, piemēram, acetonam. Tās ir piemērotas konkrētu vielu grupai. Sākām ar purīniem. Pēc tam izrādījās, ka mūsu sintēzes metodes ir piemērotas arī citiem heterocikliem, kas satur līdzīgas struktūras fragmentus, proti, metode ir relatīvi pārnesama normas robežās. Tas ir ķīmijas kā fundamentālās zinātnes galvenais uzdevums – izstrādāt jaunas metodes. Otrkārt, ir konkrēti savienojumi konkrētam izmantojumam, bet tā jau vairāk ir lietišķā zinātne.

Šis nav klasisks medicīnas ķīmijas projekts. Neesam identificējuši konkrētu enzīmu vai konkrētu receptoru, kuru vēlamies inhibēt, lai izārstētu slimību X. Līdz ar to bioloģisko aktivitāšu testēšana, jāatzīst, būtu diezgan neefektīvs pasākums, tāpēc arī šajā projektu grupā to neattīstījām, taču noteicām, ka šie savienojumi fluorescē ja tos apstaro ar gaismu vai ja tiem pievada elektrību. Tas ir ļoti aktuāls pētījumu virziens par organisko savienojumu gaismu emitējošām diodēm jeb OLED.

Tas ir ļoti loģiski, ka tur iesaistījāmies, pateicoties RTU profesoram Valdim Kokaram un asociētajam profesoram Kasparam Traskovskim, kuri ir Latvijā ļoti labi zināmi OLED pētnieki. Viņi piesaistīja Latvijas Universitātes (LU) Cietvielu fizikas institūta (CFI) zinātniekus Aivaru Vembri un Natāliju Tetervenoku, kuri darbojas ar savienojumu fizikālo izpēti un palīdz izstrādāt OLED tehnoloģijas. Savukārt Latvijas Organiskās sintēzes institūts šajā projektā palīdzēja ar analītisko nodrošinājumu, piemēram, rentgenstruktūranalīzi, ko veica Anatolijs Mišņovs.

Jūs novērojāt jauniegūtajos savienojamos luminiscentas īpašības. Vai tas bija negaidīts atklājums?

M.T.: Jā, tās ir tās laimīgās nejaušības jeb negaidītie atklājumi. Tie, kuri ir strādājuši organiskajā ķīmijā, zina, ka ir tāda ātrā analīzes metode kā plānslāņa hromatogrāfija, kur uz plāksnītes uzpilina vielu un attiecīgi ļauj tai kapilāro spēku ietekmē virzīties uz priekšu, un tad skatās, cik tālu tā ir tikusi. Pēc tam to novēro UV gaismā, lai noteiktu, kur tā viela ir nonākusi. To var salīdzināt ar veco laiku fotogrāfijas metodēm jeb attīstīšanu, lai redzētu, kur veidojas vielas punkti vai plankumi. Atklājām, ka ļoti labi spīd! Iespīdas arī tad, kad veidojam šķīdumus no tām vielām, lai veiktu analīzes, jo īpaši, ja nonāk tuvāk UV gaismai, redzam, ka spīd.

Palasot literatūras avotus, protams, sapratām, ka ir pamats spīdēt. Nolēmām to visu nopietni izpētīt – noteikt kvantu iznākumus un vēlāk domāt, kā tās struktūras var modificēt un uzlabot, lai spīdēšana būtu jaudīgāka un efektīvāka. 10 gadu laikā jau ir bijuši vairāki projekti, bet tikai tagad šajā aktīvajā projektā šo sasniegumu pieteicām.

Labi spīd – un ko tālāk?

M.T.: Pirms šā negaidītā novērojuma attiecīgajā fizikālās organiskās ķīmijas jomā nekad nebijām darbojušies ar luminiscences pētījumiem. Jāatzīst gan, ka profesorei Ērikai Bizdēnai, kura arī darbojas mūsu pētnieku grupā un ir mūsu zinātniskā virziena aizsācēja (savā laikā arī mana maģistra darba vadītāja un Irinas Novosjolovas promocijas darba vadītāja), deviņdesmitajos gados ir bijuši citi pētījumi par luminiscentām iezīmēm, ko lieto bioķīmijā un bioorganiskajā ķīmijā, lai iezīmētu dezoksiribonukleīnskābi un tamlīdzīgi. Protams, ka tās zināšanas ir, taču tādos ļoti aktīvos projektos, kad darbojāmies ar purīna sintēžu metožu izstrādi, mums nebija ieceres atklāt to, ka šīs vielas luminiscē. Kad novērojām, ka ir un kad pētījām literatūru, tad sapratām, ka tas ir iespējams. Brīdī, kad mums bija tas pirmais novērojums, literatūrā bija vien pāris piemēru.

Irina Novosjolova (I.N.): Bija maz piemēru un bija zināmi vien pāris rezultāti, ko tiešām izmantoja DNS iezīmēšanai, jo modificētus nukleozīdus ir grūti inkorporēt DNS, lai saglabātu spīdēšanu. Tāpēc vēlējāmies to jomu attīstīt, lai pārbaudītu. Mums nebija tehniskā nodrošinājuma, lai sintezētu garus iezīmētus DNS pavedienus, bet varējām publicēt sākotnējos rezultātus ar trinukleotīdu. Ja kāds redzēs rezultātus, iespējams, gribēs pamēģināt tos arī garāku DNS pavedienu iezīmēšanai.

M.T.: Jā, tieši tā. Tiešām tai luminiscencei bija vien pāris piemēru, kur tāda tipa savienojumi ir kā luminiscentās iezīmes bioloģiskajiem pētījumiem. Sākumā skatījāmies tajā virzienā, bet atklājām, ka mūsu veida savienojumiem ir dažādi ierobežojoši faktori. Tobrīd, kad sākām materiālu pētniecību, šķiet, bija vien piecas vai pat mazāk publikācijas par luminiscentiem purīniem kā materiāliem. Bija viena amerikāņu grupa, bija organiskie materiāli materiālzinātnē, kas bija kā atvasinājumi, kā OLED izejmateriāls. Tagad jāatzīst, ka pasaulē to aktīvi dara, taču mēs bijām klāt pašā sākumā. Protams, esam mazāki par ķīniešiem, kuri, tiklīdz kaut ko atklāj, tā milzīgā ātrumā to pēta, bet varam teikt, ka mēs esam bijuši pašā sākumā klāt, kad uz purīna bāzes tika izstrādāti OLED un līdzīgas parādības, ko materiālzinātnē no luminiscentās organikas var izveidot.

Foto Nr 2

Fluorescējoši purīna un hinazolīna atvasinājumu šķīdumi Foto: privātais arhīvs.

Teicāt, ka šie jaunie purīna atvasinājumi var tikt izmantoti kā metālu jonu sensori. Vai runa iet par gatavu ierīci?

M.T.: Ja runājam par sensoru, kas ir gatava iekārta – “kastīte ar displeju”, – skaidrs, ka mums tās nav. Šis ir sensors molekulārā līmenī, tāds kā šā tipa savienojums. Tas ir atkal pirmais zinātniskais piemērs no mūsu grupas, bet neesam pirmie šajā jomā. Purīni jau ir skatīti. To teorētisko bāzi skaidrot ir ļoti vienkārši: ir nepieciešams organiskais savienojums, kurš spēj īpašā veidā saistīt metāla jonus. Tādu ir daudz. Turklāt šim savienojumam papildus ir jābūt īpašībai, ka gadījumā, ja veic fluorescences detektēšanu, ir fluorescences izmaiņas atkarībā no tā, ko un kā tas ir kompleksējis. Tajā jomā jau purīni ir diezgan maz pētīti, bet pāris darbi ir.

Redzam, ka mūsu savienojumi noteikti spētu kompleksēt metāla jonus. Tā jau vairs nebija nejaušība, tas jau bija plānots. Zinām, ka tas principā: a) spīd; b) pamatojoties uz teoriju, redzam, ka šāda tipa savienojumiem metāli jāspēj kompleksēt. Tad liekam visu kopā un skatāmies – jā, attiecīgi tajā kompleksēšanās brīdī mainās fizikālās īpašības. Varam tās noteikt, un tas ir luminiscentā sensora teorētiskais pamats. Protams, lai to jau tālāk liktu kaut kādās sistēmās, piemēram, ierīcē ar optisku detektoru vai vēl kaut kur, ir vajadzīgas tehnoloģiskās izstrādes. Šī ir pirmā teorētiskā koncepcija, ka tos vispār var lietot.

M.T.: Diodēm paredzētajām vielām ir nepieciešamas vēl citas īpašības, nekā ir vajadzīgs parastai luminiscencei. Ja ir fotoluminiscence, tad apspīdinām ar vienu gaismas viļņa garumu, un viela izspīd ar citu, bet elektroluminiscencē pievadām strāvu, un tad savienojums spīd. Ir vielas, kas dara visu pēc kārtas. Izrādījās, ka purīniem ar to elektrību ir zināmas problēmas. Izmantojām to pēc fiziķa ieteikuma – nevis kā tiešos izspīdētājus, bet kā enerģijas pārneses vielas, un beigās tās nonāca līdz OLED un uzlaboja OLED īpašības. Bet tur arī bija nelielas izmaiņas – ne tā, kā bijām sākumā ieplānojuši.

Kādā intervijā minējāt, ka purīnam pievērsāties tāpēc, ka tam ir īpašības, kuru dēļ bija vērts ar to strādāt.

I.N.: Purīns ir heterocikliska bāze, kas ir ietverta mūsu dezoksiribonukleīnskābju (DNS) un ribonukleīnskābju (RNS) sastāvā. Tātad ikvienā no mums ir purīna bāzes. Tāpat purīna bāze ir sastopama, piemēram, kofeīnā – kafijā un tējā. Mēs modificējam to atvasinājumus. Tāpat dažādiem purīna atvasinājumiem piemīt bioloģiska aktivitāte, jo purīna atvasinājumi ir zināmi kā pretvīrusa un pretvēža preparāti, kurus izmanto medicīnā, ārstējot dažādas slimības.

M.T.: Purīns ir ķīmiskās nomenklatūras vārds. Katrai vielai, kuru uzzīmējam uz papīra, ir oficiālais nosaukums. Purīns bez nekāda cita atvasinājuma vai vēl kaut kā ir ļoti vienkārša heterocikliska sistēma, kur ir savienots sešu locekļu cikls ar piecu locekļu ciklu, kaut kur pa vidu ielikti slāpekļi, un nekā cita klāt nav. Savukārt, kā tas ķīmijā un organiskajā ķīmijā ir ierasts, atvasināšana nozīmē, ka šai struktūrai pie viena vai vairākiem atomiem sāk pievienot klāt citus atomus. Sākam likt sānu ķēdes, zīmēt uz priekšu un attiecīgi arī sintezēt pēc tam. Tas organiskās ķīmijas pasaulē nozīmē ”atvasināt”. Sānu ķēžu mainīšana arī nozīmē atvasinājumu sintēzi. Purīnu klase nozīmē, ka vidū ir purīna heterocikls, bet sānu ķēdes un visi tie daudzie aizvietotāji pie atomiem ir ļoti dažādi. Pasaulē šobrīd ir sintezēti ap sešsimt tūkstošu purīna atvasinājumu. Datubāzē var paskatīties, cik purīnu ir zināmi. Domāju, ka datubāze uzkārsies. [smejas] Ir ļoti daudz purīna atvasinājumu.

Vēl var piebilst, ka medicīnas ķīmijā ir tāds jēdziens “priviliģētās struktūras” jeb “priviliģētie struktūrelementi” vai “priviliģētie molekulārie skeleti”. Purīns ir viens no tiem. Ir daudzas zāļu vielas, kas jau sen ir tirgū un kurām to struktūrā var ieraudzīt purīna heterociklu. Tas nozīmē, ka ir vērts šo savienojumu klasi pētīt, jo tajā joprojām var radīt jaunas zāļu vielas. Un tiešām tie populārākie pētījumu virzieni lietišķajā zinātnē un zāļu vielu ķīmijā būtu pretvēža un arī pretvīrusu zāles. Ir arī citi, piemēram, asinsspiediena regulatori. Zinām, ka kofeīns iedarbojas uz asinsrites sistēmu. Neiedziļinoties detaļās, ir arī vielas, kas iedarbojas uz attiecīgiem receptoriem, kas regulē šīs parādības.

Par kādiem purīna klases savienojumiem varam runāt medicīnas ķīmijā, farmakoloģijā un materiālzinātnē?

M.T.: Ja raugāmies no priviliģētās struktūras viedokļa, tas varētu nozīmēt, ka savienojumus var pētīt gan medicīnas ķīmijā, kura pēta, ko varētu ieviest, gan farmakoloģijā, kad to ievieš, gan materiālzinātnē. Mēs visi dzīvojam trīsdimensiju vidē gan makroskopiskajā, gan mikroskopiskajā pasaulē. Mums ir nepieciešams, lai telpā pareizā vietā ir pareiza ķīmiska grupa, kas, ja tā ir medicīnas ķīmija, iedarbojas ar kaut kādu receptoru vai enzīma daļu. Notiek saišu veidošanās, lipofila mijiedarbība, kur tas vienkārši pieķeras un tamlīdzīgi. Ja tā ir materiālzinātne, tad atkal telpas pareizajā daļā ir kaut kāda struktūra, kurai ir pareizas elektroniskās īpašības. Struktūras fragmenti sadarbojas caur telpu vai caur molekulas elektronisko sistēmu.

Pirmkārt, daudziem heterocikliem ir īpašības, kas spēj šīs funkcionālās grupas telpā pareizi un labi virzīt. Tiem ir pareizs atomu izvietojums un pareizie leņķi. Ja pievienojam klāt kaut kādas grupas… Tas ir apmēram kā piegrieztne vai modelis drēbju ražošanā, lieste kurpniekam un tamlīdzīgi, tas ir pamats, uz kura varam apkārt daudz ko likt. Ja runājam par medicīnas ķīmiju, tad, protams, skatāmies dabā un mācāmies, jo māte daba evolūcijas gaitā ir piemeklējusi, kā nu mācēja, to labāko, kas darbojas, un tur purīns tiešām ir labi atstrādāts.

Toreiz, kad pirmoreiz ieviesa pretvēža preparātus, vienkārši skatījās, ka vēža šūnas ātri dalās. Protams, jebkurai šūnai, kas dalās, ir nepieciešams ģenētiskā materiāla ražošana dubultā. Ģenētiskajā materiālā ietilpst tostarp arī purīna bāzes. Ja apstādinām un inhibējam šo nepamatoti ātro dalīšanās procesu, tad varam izārstēt onkoloģisko slimību. Toreiz tā ģeniālā un vienkāršā doma 20. gadsimta 50. un 60. gados bija, ka skatāmies ģenētiskā materiālā, identificējam kaut kādus struktūras elementus, kurus izmainot, ģenētiskā materiāla dubultošanās nenotiks tik ātri. Tātad ņemam kaut ko no gēna daļas, izraujam ārā to purīnu, mainām tam aizvietotājus un paskatāmies, vai tas tagad to visu pasākumu pēkšņi inhibē un vai vēža šūnas vairs nespēj vairoties.

Līdzīgi ir ar vīrusiem, jo tad, kad vīruss ieiet cilvēka organismā un sāk vairoties, arī tur vajag ģenētiskā materiāla ražošanu. Un atkal – tātad vienkārši paņemot ģenētiskā materiāla struktūrelementu, šajā gadījumā purīnu, un to nomainot līdz nepazīšanai, atstājot tikai centru, bet apkārt uzkarinot citas grupas, var panākt, ka pēkšņi tā ģenētiskās informācijas pavairošanās apstājas. Tas nozīmē to priviliģēto klasi. Šādas koncepcijas purīni ir pētīti ļoti daudz un sekmīgi ieviesti medicīnā.

Savukārt materiālzinātni dabas evolūcija tik daudz droši vien neinteresē. Materiālzinātni interesē konkrēti mērķi. Lai viela spīdētu, viena no tādām vēsturiski senākajām koncepcijām ir tā dēvētā grūdiena-pievilkšanas (angl. push-pull) sistēma. Proti, molekulārajā sistēmā ir nepieciešama grupa, kas elektronus atvelk, un kaut kur ir jābūt grupai, kas elektronus dod. Tie elektroni nosacīti ceļo sistēmā, un, mijiedarbojoties ar gaismu, var izraisīt dažādus interesantus efektus.

Viena no pieejām bija tāda, ka visam ir jābūt konjugētam. Savukārt jaunākās pieejas nosaka, ka nemaz nav jābūt konjugētam. Telpā jābūt piesaistītām pareizos atstatumos noteiktām grupām. Vārdu sakot, telpā pareizā vietā ir jābūt pareizi noorientētām grupām. Ar to pietiks. Te ir tās skaistās paralēles ar medicīnas ķīmiju, kur arī interesē pareizs grupu izvietojums telpā. Varbūt materiālzinātnei nerūp purīns kā tāds, bet vēsturisko sasniegumu dēļ medicīnas ķīmiķi ir attīstījuši tik daudz labu sintēzes metožu, ka tagad jau varam daudz ko sintezēt. Papildus vēsturiskajiem sasniegumiem arī mēs esam attīstījuši jaunas sintēzes metodes, ar kurām vēl labāk kaut ko var sintezēt. Tātad mums ir metožu klāsts, ar ko varam ap to purīna heterociklu likt klāt tādas grupas, ko citi nevar tik ērti pielikt. Savienojot to ar materiālzinātnes vajadzībām, varam daudz ātrāk un labāk radīt jaunus materiālus, ar ko īstenot materiālzinātnieku nepieciešamību pareizā telpas vietā nolikt pareizās grupas ar elektronu donoru un ar elektronu akceptorām īpašībām. Ja to pareizi izdara, tas spīd.

Vai sintezējat izmantotos savienojumus no pašiem pamatiem, vai tomēr kādas no izejvielām var nopirkt jau gatavas?

M.T.: Daudz vienkāršu purīna savienojumu ir pieejami komerciāli. Atver katalogu un nopērc! Taču tur, protams, būs tie vienkāršie, ko visi var lietot dažādām vajadzībām. Šobrīd tos neizdala dabā, bet iegūst sintētiski. Tā ir lēta izejviela, jo viens no ļoti lielajiem tirgiem ir kofeīns. Visos bēdīgi slavenajos enerģijas dzērienos lielākajā daļā gadījumu ir sintētiski ražots kofeīns. Pasaulē gadā saražo tūkstošiem tonnu sintētisko kofeīnu, ko likt enerģijas dzērienos un tamlīdzīgi.

Ņemot vērā noteiktas izmaiņas un reakcijas, kas ir jau zināmas kopš 19. un 20. gadsimta mijas, var ātri un iedarbīgi tikt arī pie tādām vielām, ar kurām pēc tam sākam darboties mēs un lietojam mūsu ķīmijā kā stratēģiskās izejvielas. Tas ir vēl viens termins. Stratēģiskā izejviela ir tas, ko var ātri kaut kur iegādāties vai sintezēt pēc sentēvu metodēm. Tās ir ļoti lētas un efektīvas, tādi vienkārši savienojumi, un tad jau uz to pamata var izmantot mūsu jaunās zināšanas un izveidot kaut ko nebijušu un aktuālu, ko zinātniski var gan publicēt, gan arī lietot praktiski.

Vai pareizi saprotu, ka izstrādātās purīna sintēzes metodes ir vērstas uz to, lai aizstātu to?

M.T.: Tieši tā. Purīna cikls eksistē, un mēs to aizstājam. Aplūkosim līdzību. Mums ir ķeblītis, tam ir četras kājas. Vienu izraujam un ieliekam vietā citādu, ar puķītēm. [smejas] Re, tas ir aizvietots! Te ir tāpat, taču molekulārā līmenī tas ir citādi. Molekulārā līmenī jābūt ķīmiskai metodei, kā to izdarīt. Tas nav izraut kāju ar tauriņiem un ielikt vietā kāju ar puķītēm. Tur ir vajadzīga ķīmiskā reakcija. Esam izstrādājuši jaunas reakcijas, lai to varētu izdarīt.

Piemēram, medicīnas ķīmija vai materiālzinātne vēlas uzzīmēt kaut kādu struktūru, kas ir viņu sapņu struktūra, kas tagad varbūt darīs to un to. Kamēr to ķīmiķis nav uzsintezējis, kamēr tā nav izgājusi materiālu testus vai bioloģiskos testus, neviens jau nevar pateikt, vai tā būs vai nebūs. Tik tālu zinātne diemžēl nav attīstījusies, ka viss tiek radīts tikai uz papīra vai datorā. Uz papīra rada, tad sintezē, pēc tam pārbauda. Lai sintezētu visu, ko kāds spēj uzzīmēt, joprojām pietrūkst metožu. Lūk, mēs cenšamies radīt vismaz daļiņu jaunu metožu kaut kādā sintēzes laukā. Ja uzzīmējām savienojumus XYZ, kurus iepriekš nemācēja sintezēt vai nemācēja sintezēt efektīvi, tad tagad tos varam ātri un iedarbīgi sintezēt. Tā ir tiešām kā instrumentu kaste nākotnei.

Tātad jūs strādājat, lai pildītu instrumentu kasti, kas palīdzētu piepildīt zinātnieku vēlmes pēc savienojuma ar konkrētām īpašībām. Vai nav tā, ka instrumentu kaste jau ir pilna?

M.T.: Atgriežoties pie tā stāsta par priviliģētajām vielu klasēm, kas ir svarīgas gan medicīnas ķīmijai, gan farmācijai, gan arī materiālzinātnei. Tātad ir tas molekulārais karkass, tas rāmis, kas ir identificēts. Paņemsim to pašu medicīnas ķīmiju, kas mums ir sirdij tuvāka, kaut gan jāatzīst, ka mēs neesam medicīnas ķīmiķi. Mēs esam organiskie ķīmiķi, kuri vairāk strādā tikai tajā ķīmijā, un viss pārējais ir sadarbībā ar medicīnu vai ko citu. Pieņemsim, ka ir uzdevums radīt jaunas pretvēža zāles. Jautājums – kā mēs tās izstrādājam? Kur mēs skatāmies? Kuru struktūru paņemt, lai sāktu to sintēzi un pētniecību? Vai mēs tagad veidosim savienojumu klasē X vai savienojumu klasē Y? Te parādās tas termins “priviliģētās vielu klases”. Zināms, ka aizvietotos purīnos ir jau 32 (no galvas izdomāts skaitlis) efektīvi līdzekļi, kuriem ir varbūt tāda vai šāda problēma, bet ir vērts to pētīt, jo tur varētu atklāt vēl 33. līdzekli, kurš būtu efektīvāks, ar mazāk blaknēm, specifiskāks uz kaut ko un tamlīdzīgi. Tad ir jautājums – vai ņemt jau apmēram zināmo un pētīt padziļināti vai domāt no zila gaisa pilnīgi nezināmu struktūru.

Tajā brīdī liela daļa (nesaku, ka visi) projektu izmanto zināmu pamatstruktūru un pēc tam rada pievienoto vērtību, kas ir apkārt tam, bet to molekulāro karkasu vidū ņem zināmu. Vienā no variantiem cilvēki izmanto purīnu, jo tas ir viegli pieejams. Pastāv vesela virkne sintētisko metožu. Tas nozīmē, ka ļoti ticams, ka tur ātri un efektīvi varētu tikt pie kaut kāda vēlama, jauna rezultāta, bet tad izrādās, ka arī tur viss vēl nav attīstīts, ka ir kas tāds, ko vēl nemākam sintezēt, bet ko būtu vēlams mācēt sintezēt. Tad pieslēdzamies mēs, un, lūk, esam papildus radījuši jaunas, citādas iedarbīgas sintēzes metodes, lai to purīna ciklu varētu modificēt tie, kuriem tas ir nepieciešams.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

Lasīts 2629 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")