Zinātnes Vēstnesis

Latvijas mūzika renesansē un renesanse Latvijas mūzikā

Foto: J. Porietis. Foto: J. Porietis.

"Darbs ar melodiju identifikāciju ir ļoti sarežģīts. Vienkāršāk, ja pie teksta norādīts dziedājuma nosaukums – to pēc analoģijas var meklēt laikabiedru krājumos. Savukārt pašu melodiju izcelsmes analīze ir daudz sarežģītāka. Jāteic, ka lielu daļu darba ir paveikuši vācu mūzikas zinātnieki, kamēr vissarežģītākais darbs saistās ar lokālo variantu identifikāciju,” saka Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, muzikoloģe Dr. art. Ilze Šarkovska-Liepiņa laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”. Zinātniskais darbs tika pieteikts LZA rīkotajā konkursā par labākajiem zinātnes sasniegumiem 2020. gadā.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (616), 2021. gada 20. decembris

Latvijas mūzika renesansē un renesanse Latvijas mūzikā 

 

Zinātniskais darbs, kurš tika pieteikts LZA rīkotajā konkursā par labākajiem zinātnes sasniegumiem 2020. gadā un kura rezultāti publiskoti monogrāfijā “Latvijas mūzika renesansē: priekšvēstneši, briedums, konteksti”, atklājat renesanses laikmeta mūzikas mākslas mantojumu Latvijā. Renesanse tulkojumā no franču valodas nozīmē “atdzimšana”. Kas tad īsti atdzima Latvijas mūzikas mākslā renesanses laikmetā, kas ir tas, ko mantojām?

Renesanses tiešais tulkojums tiešām ir atdzimšana, ar to domājot antīkās mākslas pārtveri. Taču attiecībā uz renesanses laikmetu un stilu šis jēdziens kļūst par un daudzas parādības ietverošu, kompleksu apzīmējumu laikam kultūras vēsturē starp viduslaikiem un baroku. Līdzās antīkās mākslas aktualizācijai renesanses laikmeta mākslai raksturīgas arī humānisma un antropocentrisma tendences, jauna mūzikas stila un žanru rašanās, instrumentālmūzikas emancipācija, interese par indivīdu un viņa radošumu. Jā, Latvijā atsauces uz antīko mantojumu tikpat kā neatrast, tomēr izglītībā un antīko valodu apguvē, reformācijas raisītajā jaunradē redzam renesanses vaibstus parādāmies jo spilgti.

Latvijā renesanses izpausmes iekļaujas tā dēvētajā Ziemeļu humānisma modelī, kur prevalē kristietība, dzīve ciešā saskaņā ar kristīgo reliģiju, bet pretojoties tālaika katoļu baznīcas dogmām, kristīgajā zinātnē valdošajai sholastikai un kristīgās ētikas ideālu devalvācijai, kas spilgti izpaudusies vēlīnajos viduslaikos. Dominē attīrīšanās ideja: Svētie Raksti jāattīra no vēlāko laiku uzslāņojumiem, Vulgātas vietā jāstudē Bībeles pirmparaugs, jāatbrīvo latīņu valoda no viduslaiku kropļojumiem... Veidojas jauna izglītības sistēma, kādu to redzam reformētajā Rīgas Domskolā, kur darbojas arī kantori – skolas un pilsētas mūzikas pārziņi, piemēram, Pauls Bucēns (Bucenus, arī Bucaenus, Buchenius, ap1548-1586), kura darbos ienāk gan protestantiskais korālis, gan humānistu loloto senvalodu elementi, tāpat kā laikmetam raksturīgie žanri – motetes, dziesmas (Lied), mesas, pasijas, magnifikāti. Līdzīgi kā Ziemeļu humānisma Vācijas atzarā arī Livonijā vairumā gadījumu vispusīgas, spēcīgas personības ideāls paliek svešs, tomēr Rīgā redzam uzplaukstam gluži renesansisku, daudzšķautņainu personību – tas ir Burkards Valdiss (Waldis, ap 1480–1556), izbijis franciskāņu mūks, vēlāk tirgotājs, amatnieks, dramaturgs, dzejnieks, komponists, arī zinātnieks.

Latvijas mūzika renesansē un renesanse Latvijas mūzikā – kā Jūs šos abus jēdzienus skaidrotu? Kāda bija tā laika mūzikas dzīve un jaunrade tagadējā Latvijas teritorijā?

Latvijas jēdziens, protams, jāsaprot tikai mūsdienu teritoriālajā aspektā, jo tolaik pastāv Livonijas baznīcvalsts, kurā ietilpst arī mūsdienu Igaunijas teritorija, un visā šajā valstiskajā veidojumā vērojamas visai līdzīgas norises un procesi. Arī mūziķi tiek izmantoti un darbojas visās Livonijas konfederācijas struktūrās. Turklāt cilvēku ceļošana un pārceļošana tolaik noris gluži neticamos apmēros. Mūziķi arvien meklē labākus dzīves un darba nosacījumus, būdami mobili nereti visai plašā teritorijā – no Rietumu un Viduseiropas līdz Baltijai un Skandināvijai, nesot līdzi savu profesionālo pieredzi, izpratni par stilu, spēles prasmes.

Lielā mērā Latvijas tālaika mūzika ir šādas mobilitātes produkts. Daudzi ieceļotāji šeit iesakņojas, bet jaunās lietas tiek pārtvertas arī etniskajā tradicionālajā kultūrā, piemēram, tāds instruments kā vijole. Abpusēja mijiedarbība starp rietumos kultivēto kristīgo kultūru un vietējo ļaužu etnisko kultūru notiek nemitīgi – vai tā būtu instrumentālās mūzikas formu pārtvere vietējo ļaužu vidē, vai latviešu valodas pieskaņošana korāļmelodijai. Tieši renesanses laikā daudzas Viduseiropas un arī Baltijas tautas iegūst savus pirmos drukātos izdevumus vietējās valodās. Tādas grāmatas ir arī latviešiem, starp kurām kā viena no pirmajiem izdevumiem latviešu valodā ir dziesmu grāmata – Vndeudsche Psalmen vnd geistliche Lieder oder Gesenge, welche in den Kirchen des Fürstenthums Churland vnd Semigallien in Liefflande gesungen werden (“Nevācu psalmi un garīgas dziesmas vai dziedājumi, kuri dziedami Livonijas Kurzemes un Zemgales hercogistes baznīcās”, 1587). Tajā latviešu valoda saskaņojas ar tradicionālajām baznīcas melodijām, galvenokārt ar Ziemeļu renesanses jauno žanru – protestantisko korāli.

Latvijas mūzika renesansē – tas ir visai plašs lauks, kas ietver gan rietumu vēsmas, gan vietējo mantojumu, jaunu žanru, jaunas izteiksmes formu parādīšanos. Latvijas situācijā jo īpaši – arī mobilitāti un dažādu kultūru sinerģiju. To neapšaubāmi veicina arī plašā nošu aprite Eiropā – iespiesto nošu apmēri neticami aug un tiek izplatīti dažādos veidos, tādējādi veicinot arī jaunās mūzikas parādīšanos dažādos reģionos.

Renesanses laikmets tiek saistīts ar kapitālistiskās saimniekošanas formas izveidi Eiropā. Kas notika Latvijas teritorijā renesanses laikmetā, tostarp mūzikas mākslas attīstības kontekstā?

Mūzika tolaik caurauž visas sabiedriskās dzīves formas – no pilsētas līdz Vācu ordeņa bruņinieku pilīm, no baznīcas līdz tirgus laukumam.

Joprojām saglabājoties viduslaicīgajai cunftu sistēmai, arī pilsētas mūziķi ir apvienojušies brālībās, kuru darbība tiek stingri reglamentēta. Taču mūziķu materiālais statuss un sabiedriskais stāvoklis 16. gadsimtā jau ir labi nostiprināts, arī viņu vārdi pilsētas dokumentos fiksēti, un repertuārs, visticamāk, jau ir jauno stila vēsmojumu caurausts. Parādās jauni instrumenti: piemēram, Rīgas Doma kora lukta, kuras cilnis veidots 16. gadsimta nogalē, reprezentē krāšņu renesanses instrumentu klāstu, tostarp atveido lautu, kas izvietota kompozīcijas centrā. Arī Mūzikas alegorija – pie ērģelēm sēdošā sieviete antīkajā tērpā jau ir jauno laiku tēls.

Vokālā jaunrade – protestantisko korāļu teksti un melodijas, kas bijuši aktuāli gan vācu, gan nevācu sabiedrības daļā Rīgā un lielākajās pilsētās, arī atspoguļo jaunā laika vēsmas – to izmantojums gan svētkos, gan spontānajos svētbilžu grautiņos, gan Kalendāra nemieros liek domāt par korāļa aktualitāti sabiedriskās dzīves norisēs. Piemēram, pašā reformācijas cīņu karstumā 1527. gadā pie Svētā Pētera baznīcas uzvestajā B. Valdisa lugā “Līdzība par pazudušo dēlu” ienāk gan protestantiskie, gan katoļu dziedājumi, pārstāvot divas pasaules. Un jauno pasauli luga attēlo kā pazudušā dēla iekšēji motivēto atgriešanos pie tēva – attīrītas, atdzimušas baznīcas simbola.

Kā mainījās Latvijas mūziķu profils renesanses laikmetā? Kāpēc pazuda autoru anonimitāte?

Šis profils mainās tieši tikpat, cik citur Eiropā – tiek fiksēti mūziķu vārdi dokumentos un komponistu vārdi – partitūrās. Jaunajā laikmetā ieviešas jauns jēdziens – komponists – compositor. Radītājs jeb cilvēks kā pašvērtība, kā radoši patstāvīga būtne līdzās Visaugstākajam. Tāpēc renesanses laikmetā jau tik daudz pazīstamu autoru, personību ar savu stilu, lai arī stilu individualizācija vēl tikai sākas. Reformācija turklāt priekšplānā izvirza jaunas – personīgas attiecības ar dievišķo, svarīgs kļūst izrunātais vārds – ne vairs sakrāla, bieži nesaprotama formula, bet saprotams teksts ar dziļu jēdzienisku piepildījumu. Tāpēc arī tik nozīmīgs ir valodas jautājums. Tā ir pilnīgi jauna situācija, kurā tik būtiski ir kļuvuši sakrālo tekstu tulkojumi dažādās valodās. Šī individuālā pieeja sasaucas ar reformācijas kultivēto individuālismu kā tādu, ar individuālas atbildības un izteiksmes veida nozīmi. Tāpēc tik ļoti plaukst dziesmu jaunrade, bet B. Valdisa psalmu vāciskojumi lielā mērā pēc formas un izteiksmes atšķiras no Mārtiņa Lutera veikuma, turklāt ir apgādāti ar oriģinālām melodijām.

Kā jūs vārdos aprakstītu – kā skan renesanses laikmeta mūzika?

Arvien lielāks ir akordikas īpatsvars: lineārajai domāšanai, vairāku melodisko līniju uzslāņojumiem un polifoniskajai horizontālei pamazām vietā nāk vertikāle. Sevišķi krāšņa, protams, ir vairākbalsīgā vokālā mūzika – par to varam izsmeļošāk runāt arī tāpēc, ka saglabājies vairāk nošu materiālu. Taču īpaša renesanses laikmeta iezīme ir instrumentālās mūzikas patstāvīgošanās jeb emancipācija – notīs turklāt atstāts tik daudz deju, miniatūru, variāciju... Skanējums ir īpašs, jo īpatnēji ir paši instrumenti, piemēram, pūšamrīki – šalmeji, pommeri, senās trompetes... Stīgas – dažādu veidu violas, līdzās lociņinstrumentiem – stīgu strinkšķināmie – lautas. Dūdas, bungas un stabules. Dažādu izmēru ērģeles – no maziem portatīviem līdz lielām stacionārām ērģelēm. Renesanses laikmeta glezniecība īpaši bieži fiksējusi instrumentālos sastāvus un muzicēšanas vidi. Biežāk jau raksturīgs ir kameriskums – nelieli instrumentu sastāvi, kas izplatās sadzīvē. Jau pats instrumentu skaņojums atšķiras – tas vēl nav temperēts (temperācija ir akustiskās kvintas nomaiņa instrumentu skaņojumā ar temperēto, izlīdzināto kvintu, kā dēļ oktāva sadalās 12 vienādos pustoņos, raksturīga mūsdienu instrumentiem)... Stīgas ir klusas un ātri zaudē skaņojumu. Veidojas gluži citāda instrumentu kopskaņa, nekā esam pieraduši mūsdienās.

Par latviešu pirmo dziesmu grāmatu – kādu dziesmu tekstus tā ietvēra un kam tā bija paredzēta?

Kā jau visas baznīcas rokasgrāmatas, tā tika nodrukāta mācītāju un mājastēvu vajadzībām, tāpēc visi dziesmu virsraksti, priekšvārds un komentāri ir vācu valodā. Taču repertuāra īstais adresāts bija latvieši Kurzemē un Vidzemē. Tā kā Livonijā bija sākusies rekatolizācija, protestantiem likās svarīgi paturēt ietekmi latviešu draudzēs, kuras, varbūt izņemot lielākās pilsētas, lielākoties joprojām palika vienaldzīgas pret kristīgo ticību. 1585. gadā, kad Rīgā plosījās Kalendāra nemieri, Viļņā tika nodrukāta pirmā grāmata latviešu valodā – Pētera Kanīzija katoļu katehisms. Kurzemes hercogs tad atbildēja ar pretizdevumu 1586. gadā, un tas bija Mārtiņa Lutera katehisms. Savukārt 1587. gadā dienasgaismu ieraudzīja abas pārējās grāmatas – evaņģēliju un epistulu sējums un dziesmu grāmata.

“Nevācu psalmi” pēc satura un uzbūves līdzīgi vācu izdevumiem ir agenda – tā ietver dievkalpojuma norises kārtības aprakstu. Tā ir pavisam neliela grāmata, kurai ir divas daļas. Pirmajā (Ordinarium) daļā tajā ietvert 12 dziedājumi – mesas daļas, himnas, psalmi, antifoni ar notīm. Otrajā daļā – aizvietotājrepertuārs, no kura vienu vai otru dziesmu var izmantot pirmās daļas dziedājumu vietā. Šī sadaļa ir bez notīm, tomēr tekstos redzam norādes, ar kuru melodiju dziesma atskaņojama. Taču tieši šajā daļā koncentrējas jaunais protestantiskais repertuārs.

Kopumā krājumā ir iespiesti 58 dziedājumi – starp tiem desmit Dāvida psalmi un 28 Mārtiņa Lutera dziesmas, ir arī citu reformācijas laika autoru darinājumi. Bet gluži rīdzinieciska iezīme ir Te Deum laudamus (“Tevi, Dievs, mēs slavējam”) teksta publikācija divos variantos – Lutera (Vitenbergas) un Rīgas variantā. Domājams, ka Rīgas versija ir radusies ļoti agri, draudzēs šis variants bija jau pazīstams un tika dziedāts no galvas. Kāds ir muzikālais risinājums? Sākotnējais iespaids ir tāds, ka melodijas un teksti savstarpēji stīvējas, taču teksti tulkoti tīri toniskajā pantmērā. Melodijas ir ritmiski neregulāras, tomēr dziedājumos ir teksta diktēta pulsācija un ritms, ko piešķir no vācu valodas patapinātā vārsmošanas tehnika.

Pastāstiet lūdzu par renesanses laikmetā Latvijas teritorijā radīto mūziku. Vai tās repertuāru izmanto mūsdienās?

Latvijas teritorijā radušies B. Valdisa psalmi, kas izdoti jau vēlāk, 1553. gadā, kad autors jau pārcēlies uz dzimteni. Te pieminamas Valdisa un citu autoru radītās luteriskās dziesmas, arī daudzie varākbalsīgie Paula Bucēna opusi. Diemžēl ne viss ir saglabājies – lielākā daļa P. Bucēna darbu ir gājuši zudībā. Tomēr sabiedrībā interese par seno Latvijas mūziku ir pietiekami liela. Piemēram, vairākas Burkarda Valdisa psalmdziesmas (kopā to ir pāri par150) līdz ar B. Valdisa laikabiedra Johana Heigela daudzbalsīgajām Valdisa melodiju apdarēm ir atskaņojusi grupa “Schola Cantorum Riga” Guntara Prāņa vadībā. Arī P. Bucēna un Mārtina Krūzija darbi tiek retumis atskaņoti, pateicoties izdevniecības “Musica Baltica” veiktajiem nošu publicējumiem. Visādā ziņā šodien vairs nevaram teikt, ka šī mūzika būtu aizmirsta un nezināma, kā tas bija vēl pagājušā gadsimta 80. gados.

Kā atšķirat Latvijā dzimušas renesanses kompozīcijas no tādām, kas ir sacerētas citur Eiropā, bet šeit ievestas un atnākušas kopā ar izpildītājiem?

Pirmais un galvenais – tās ir dokumentos atstātās liecības, komponistu dzīves dati, dzīves norišu hronoloģija. Jā ir zināms komponista darba sarakstīšanas gads un viņš tajā laikā identificējams dzīvojam Latvijas teritorijā, kā, piemēram, P. Bucēns vai B. Valdiss, tad šo saistību grūti apstrīdēt. Ja šādi dati nav atrodami vai komponista dzīvesvieta lokalizēta citur, arī tad diezgan neapšaubāmi var apgalvot, ka darbs ir “ieceļojis” līdzi mūziķiem.

Kāda nozīme Latvijas renesanses mūzikā ir reformācijai kā šķirtnei starp viduslaiku garīgo mūziku un dzimstošo renesanses mūziku, hronoloģiskās un konfesionālās robežas?

Reformācija ir kā viens no galvenajiem renesanses marķieriem, viena no renesanses pazīmēm attiecībā uz zemēm šaipus Alpiem, arī Latvijā. Reformācijas vēriens un jauda, kāda tā bija šeit, īpaši kustības sākumposmā, ir tiešām ievērojama. Jau tas vien, ka reformācija Livoniju skāra agrāk nekā daudzviet Vācijā, ir nozīmīgs faktors. Lai arī tā dēvētie Rīgas reformatori – Johans Brīsmanis, Andreass Knopkens, Silvestrs Tegetmeijers un citi bija vācu izcelsmes, tomēr liela nozīme bija vietējiem apstākļiem – baznīcvalsts krīzei un tās iekšējām pretrunām. Līdz ar to salīdzinoši agri aizsākās arī dziesmu jaunrade un meklējumi jaunās liturģijas veidošanā, parādījās jauns mūzikas repertuārs, kas iekļāvās reformētajā izglītības modelī, citāda attieksme pret personību kā tādu. To visu redzam arī Latvijā, arī spēcīgu plašākas sabiedriskās kustības viļņus Rīgā, kuros iekļāvās arī skaniskas izpausmes.

Vai iespējams identificēt renesanses katoļu mūziku un luterāņu mūziku, ja jau luterāņi centās it visā atšķirties no katoļiem un darīt jebko – tikai ne tā kā katoļi. Bet ko tādā gadījumā darīt, ja Eiropas mūzikas dzimtene ir Itālija un itāļu renesanse? Kas no itāļu renesanses mūzikas varēja skanēt luterāniskajā Rīgā? Vai mūzika tika šķirota pēc konfesionālās piederības?

Jau Mārtiņš Luters uzskatīja, ka no katoļu baznīcas dziedājumu pārtveres nevajag baidīties – tādējādi gan viņš pats, gan Lutera līdzbiedri izmantoja lielu daļu esošā katoļu baznīcas mūzikas klāsta gan protestantiskajā liturģijā, gan ārpus tās. Tādējādi luterāņu baznīcas mūzikas repertuārā ienāca visai raibs melodiju klāsts – sākot no senajām katoļu himnu melodijām un pirmsreformācijas kristīgajām tautasdziesmām līdz sadzīves mūzikai, kā arī pilnīgi jaunām melodijām. Piederību katoļu vai luterāņu baznīcai noteica autoritātes, arī paši autori, sastādītāji, izdevēji, viņu konfesionālā piederība. Autoru koncepts, estētika un mūzikas izmantošanas vide. Luterāņu dziesmu grāmatās un repertuārā ļoti jūtamas vācu protestantisko krājumu repertuāra ietekmes, savukārt katoļu izdevumos – ietekmes no katolisko zemju krājumiem, īpaši Polijas. Eiropas mūzikas dzimtene nebūt nav tikai Itālija, bet visa Eiropa, kur katrā vietā radās un attīstījās savas skaniskās izpausmes, lai arī Itālijā mūzikas uzplaukums bija ievērojami jaudīgāks nekā citur. Ņemot vērā nošu materiālu plašo cirkulāciju Eiropā, varam pieņemt, ka Rīgā skanēja plašāks mūzikas klāsts, nekā zināms šobrīd, ņemot vērā arī rekatolizāciju 16. gadsimta beigās, Polijas un Lietuvas ietekme, gadsimta garumā notiekošās svārstības starp abām konfesijām.

Darbs ar melodiju identifikāciju ir ļoti sarežģīts. Vienkāršāk, ja pie teksta norādīts dziedājuma nosaukums – to pēc analoģijas var meklēt laikabiedru krājumos. Savukārt pašu melodiju izcelsmes analīze ir daudz sarežģītāka. Jāteic, ka lielu daļu darba ir paveikuši vācu mūzikas zinātnieki, kamēr vissarežģītākais darbs saistās ar lokālo variantu identifikāciju.

Kas jūs pamudināja veikt šo vērienīgo pētījumu, kad tas aizsākās, kā un kur vācāt datus?

Pētījuma pirmsākumi bija spontāni, 20. gadsimta 80. gadu pašā nogalē sākot publicēt atsevišķus rakstus žurnālā “Māksla” par līdz tam latviešu publikai nezināmām lietām un personībām, arī komponistu P. Bucēnu. Toreiz sabiedrībā un man personīgi radās pastiprināta interese par seno gadsimtu mūziku Rīgā un Latvijā. Šī interese toreiz iekļāvās vispārējā vēlmē runāt par Latvijas vēstures “baltajiem plankumiem”. Interesei ejot dziļumā un plašumā, tapa disertācija, ko aizstāvēju 1997. gadā. Tomēr 90. gados vēl nebija iespējams pilnvērtīgi apgūt arhīvus ārpus Latvijas – Berlīnē, Upsālā (Zviedrijā), Volfenbitelē un Mārburgā (Vācijā), Sanktpēterburgā (Krievijā) un citur. To veicu pēdējos gados, jau strādājot pie grāmatas manuskripta. Protams, rūpīgi vētīti arī Latvijas arhīvi un grāmatu krātuves.

Kas sekmēja Latvijas mūzikas attīstību renesanses laikmetā un kas sekmē tās attīstību šodien?

No renesanses laikmeta mūs šķir gandrīz puse tūkstošgades. Kopš tā laika ir pilnīgi mainījusies situācija – gan politiski ekonomiskajā jomā, gan kultūrā. Arī cilvēku satvars tik ilgā laika periodā ir mainījies līdz nepazīšanai.

Tolaik profesionālā mūzika koncentrējās baznīcā, dodot viskrāšņākos augļus tieši tur – vokālās daudzbalsības vai ērģeļmūzikas jomā. Savukārt galms līdztekus baznīcai bija otra visrosinošākā vieta, turklāt galmā attīstījās arī laicīgā mūzika (atcerēsimies Kurzemes hercogistes izveidošanos 16. gadsimtā!). Pilsēta bija vēl viena mūzikas koncentrācijas vieta, kur saplūda un saskārās visdažādākie žanri. Pilsētvide kultivēja arī savas mūzikas formas, kur tā skanēja tirgus laukumos, svētkos, baznīcu procesijās, dejās, izrādēs, skolās.

Šodienas apstākļos pilsētas ir kolosāli izaugušas, sekularizācijas tendences, kuras iezīmēja renesanse, sen ir sasniegušas brieduma formu (baznīca un valsts ir šķirtas). Nemainīgas gan palikušas divas lietas – mūzika (tāpat kā māksla kopumā) visvairāk uzplaukst tur, kur ir nauda, kur mākslai ir ekonomiskais pamats. Savukārt nemainīga palikusi galvenā mūzikas substance, un tā ir skaņa un spēle ar skaņu. Vienalga, vai tā būtu akustiska, vai elektroniski radīta, vai pat troksnis, kas nereti mūsdienās kļūst par mūzikas audekla pilnvērtīgu daļu.

Šobrīd strādājat pie grāmatas “Dziesmu svētkiem 150”. 

Tā vēl ir tapšanas stadijā, šis un tas grāmatas projektā vēl var mainīties, tomēr nemainīgs tajā būs viens – pievēršanās pašai mūzikai, dziesmai kā šo svētku kvintesencei un vienotājai. A cappella kormuzicēšanas tradīcija, kas iekļauta UNESCO Reprezentatīvajā cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, ir fenomens, kuru aplūkos vairāki autori: Arnolds Klotiņš, Jānis Erenštreits un virkne citu mūzikas ekspertu. Šķita svarīgi veikt jaunus pētījumus par agrāk, padomju laikā vērtētajiem periodiem, par procesiem, ietekmēm, kontekstiem. Par tautasdziesmu nozīmi dziesmu svētku tradīcijā, par to, ka attīstījušās dziedāšanas tehnikas un veidi, par dažādu varu ietekmēm uz repertuāru, dziesmu svētku nozīmi simfoniskās mūzikas attīstībā un to, kā un kādas laikmetīgās tendences atspoguļojušās dziesmu svētkos, Gribētos publicēt arī retāk redzētus fotoattēlus, iekļaut audiovizuālo materiālu. Laiks rādīs, kas izdosies.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

 

Lasīts 515 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")