"...ir gana daudz izaicinājumu, tostarp ar zinātnes palīdzību risināmu: 1) uzglabāšanas problēma, tostarp saldētavu un kontrolētas atmosfēras glabātavu, kā arī zināšanu par šķirņu piemērotību dažādiem uzglabāšanas režīmiem trūkums; 2) risku mazinošu un roku darbu aizstājošu tehnoloģiju lēna ieviešana komercdārzos (apūdeņošanas sistēmas, tuneļi/segumi, pretkrusas un pretsalnu ierīces, mehanizēta koku vainagu veidošana u. c.); 3) lielas augsnes, klimata, reljefa atšķirības, bargas/svārstīgas ziemas prasa rūpīgu dārza vietas un šķirņu izvērtējumu; 4) strauji pieaugot retāku kultūru stādījumiem, palielinās specifisku patogēnu daudzums, kas prasa padziļinātus pētījumus; 5) augļaugi ir daudz un dažādi, katrs prasa specifiskas zināšanas, pieredzi un ilgtermiņa pētījumus. Atbalsta šādiem pētījumiem ļoti trūkst. Atkal vēlos piekrist M. Skrīveles teiktajam: “Bez zinātnes neattīstīsies nozare, bez nozares nebūs zinātnes.”
“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 10 (615), 2021. gada 29. novembris (pdf).
***
Augļkopības zinātnes un nozares attīstība Latvijā – paveiktais un izaicinājumi
Lielās medaļas laureāte akadēmiķe Edīte Kaufmane
Ikviena cilvēka dzīvē nenovērtējam loma ir videi, kurā aizvadīta bērnība. Žans Žaks Ruso ir teicis: “Kas bērnībā patīk, tas paliek sirdī mūžīgi.” Man ir ļoti paveicies, jo augu saticīgā ģimenē un skaistā vidē. Dzīvojām toreizējā Dobeles mežrūpsaimniecībā “Bērzkrastos”, kur strādāja vecāki. Šīs mājas kādreiz bija piederējušas gudram saimniekam, kurš sirdī bijis dārznieks, līdz ar to jau no mazotnes atceros labi iekoptos augļu dārzus, kur, kā vēlāk sapratu, bija plaša augļu koku šķirņu un klonu kolekcija. Mājas atradās Zemgalei netipiskā, paugurainā vidē, tām apkārt bija gan mežs, gan pļavas, purvs un upes piekraste, līdz ar to daudzveidīgas augu valsts iepazīšana sākās jau agrā bērnībā. Vecāki Nellija un Arvīds Roces man iemācīja galvenās dzīves vērtības: nekad neapstāties zināšanu apguvē, visu iesākto novest līdz galam, jebkuros apstākļos saglabāt godīgumu, labestību un vienmēr atcerēties, ka, neraugoties uz to, ko esi sasniedzis, tas nedot tiesības kļūt augstprātīgam. To esmu centusies ielāgot gan darbā, gan dzīvē.
Domāju, kā nākamās profesijas izvēlē liela nozīme bija tam, ka man bija iespēja mācīties nelielā lauku skoliņā ar ļoti spēcīgiem pedagogiem. Auru astoņgadīgajā skolā bioloģiju mācīja brīnišķīga skolotāja Mirdza Kagaine, kura prata aizraut un ieinteresēt augu pasaules izpētē. Laikam tāpēc pēc Dobeles vidusskolas beigšanas starp daudzām interesēm tomēr izvēlējos studēt bioloģiju Latvijas Universitātē. Tur atkal paveicās ar labiem pasniedzējiem, bet divus gribu pieminēt īpaši. Profesors, habilitētais doktors Voldemārs Langenfelds – izcils zinātnieks un brīnišķīgs cilvēks, botānikas un augu sistemātikas pasniedzējs, kurš vēlāk vadīja arī manu doktora darbu. Savukārt profesors, akadēmiķis Rihards Kondratovičs ielika pamatus augu fizioloģijā, radīja interesi par selekciju un šķirņu introdukciju un visā manā darba dzīvē bija līdzās ar labiem padomiem un atbalstu. Noteikti jāmin arī Dr. biol. Lidija Jēkabsone, pie kuras Salaspils Botāniskajā dārzā ieguvu dziļas zināšanas par augu apputeksnēšanās un apaugļošanās bioloģiju, apguvu dažādas šo procesu izpētes metodes.
Pēc Bioloģijas fakultātes absolvēšanas atgriezos Dobelē un nokļuvu tā dēvētajā “Pētera Upīša dārzā”, kura nosaukums toreiz bija “Augļu koku selekcijas laboratorija” ar diviem saimniekiem – lielu Lauksaimniecības zinātnisko institūtu ar centru Skrīveros un vietējo padomju saimniecību, kuras teritorijā darbojāmies. Tā sākās mans ceļš augļkopības zinātnē un šis nozares iepazīšanā, ko par savu saucu jau vairāk nekā 40 gadu.
P. Upītis teicis: “Tiem, kuri strādā ar augļu kokiem, nepieciešama pacietība. Kam nav pacietības, lai ar augļkopību nenodarbojas, bet lai nopērk raķetes un sarīko uguņošanu. Tur efekts būs sasniegts tūliņ”. Tam nevar nepiekrist – augļkopībā vajadzīga liela pacietība, jo rezultāti nāk lēni, bet toties gandarījuma mirkļi ir neatsverami!
Augļkopībai Latvijā ir senas tradīcijas. Izcilā augļkopības zinātniece, mana kolēģe un darba skolotāja Māra Skrīvele izpētījusi, ka Latvijā pirmās ziņas par dārzu kā vērtību meklējamas 14. gadsimtā, bet īsts augļkopības uzplaukums notika Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad ar augļiem nodrošinājām ne tikai sevi, bet daļu eksportējām uz Somiju, Zviedriju, Vāciju un Krieviju. Milzīgus zaudējums nodarīja 1939.–1941. gada ziemas, kad izsala ap 50% dārzu, jo sortimentā bija daudz neziemcietīgu Rietumeiropas šķirņu. Un, protams, to turpināja nīdēt Otrais pasaules karš un padomju varas 50 gadi (kolektivizācija, nacionalizācija, kas iznīcināja paaudžu pēctecību, kas ir tik svarīga augļkopībā, un mazināja augļu patēriņu). Līdz ar to pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 20. gadsimta 90. gadu vidū visu nācās sākt tikpat kā no jauna.
20. gadsimta beigas un 21. gadsimta sākumu uzskata par jaunas komercaugļkopības sistēmas izveides un ieviešanas laiku Latvijā. Ar pamatotu lepnumu varu teikt, ka Dobeles institūts bijis iniciators: 1) jaunu audzēšanas sistēmu izstrādē un ieviešanā komercdārzos; 2) šķirņu izvēlē (selekcijā un introdukcijā); 3) labākās pasaules pieredzes pārņemšanā un tehnoloģiju pielāgošanā Latvijas apstākļiem; 4) risku mazinošu audzēšanas tehnoloģiju izstrādē; 5) augļu uzglabāšanas metožu izstrādē dažādās vidēs; 6) inovatīvu pārstrādes tehnoloģiju, tostarp bezatlikuma, izstrādē. Liels institūta nopelns ir tas, ka šobrīd Latvijā ir ap 7900 hektāru mūsdienīgu komerciālu augļu dārzu, kur līdzās tradicionāliem augļaugiem ābelēm, bumbierēm, zemenēm un citiem strauji pieaug tā saukto retāk audzēto kultūru platības: dzērvenes, krūmcidonijas, smiltsērkšķi, krūmmellenes un citi. Tieši te redzu eksporta potenciālu, jo šie augi izceļas ar augstu bioloģiski aktīvo vielu saturu, ko patērētāji novērtē arvien vairāk.
2020. gadā, piedaloties valsts pētījumu programmā par Covid-19 seku mazināšanu, veicām plašu pētījumu par situāciju augļkopības nozarē un iedzīvotāju nodrošinājumu ar vietējiem augļiem. Rezultāts nebija iepriecinošs: saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem viens mājsaimniecības loceklis Latvijā gadā patērē 25 kilogramu svaigu un 18 kilogramu pārstrādātu vietējo augļu, bet ar šā brīža platībām un ražību varam nodrošināt mazāk nekā pusi šā pieprasījuma. Turklāt jāņem vērā, ka, salīdzinot augļu patēriņu dažādās OECD valstīs 2018. gadā (% pieaugušo, kuri ikdienā lieto augļus), Latvija ar 30% ierindojas pēdējā (!) vietā.
Tas tikai vēlreiz pierāda, ka augļkopības nozarei Latvijā ir potenciāls, jo: 1) tirgus un patērētāju pieprasījums pēc vietējiem augļiem palielinās, un piedāvājums nenosedz pieprasījumu; 2) ir grūti nodrošināt Eiropas Savienības finansēto programmu “Piens un augļi skolai”; 3) ienākumi no hektāra ir ļoti augsti (rentabilitāte var sasniegt 180%), kas ļauj attīstīties nelielām saimniecībām; 4) palielinās mazo un vidējo pārstrādes uzņēmumu skaits, kas pieprasa vietējo produkciju; 5) Ziemeļvalstīs (t. sk. Latvijā) auguši augļi ir aromātiskāki, satur vairāk bioloģiski aktīvo vielu, tos var izaudzēt ar mazāku miglojumu skaitu, un tie ir veselīgāki; 6) vairākām kultūrām strauji palielinās eksporta apjomi.
Protams, ir gana daudz izaicinājumu, tostarp ar zinātnes palīdzību risināmu: 1) uzglabāšanas problēma, tostarp saldētavu un kontrolētas atmosfēras glabātavu, kā arī zināšanu par šķirņu piemērotību dažādiem uzglabāšanas režīmiem trūkums; 2) risku mazinošu un roku darbu aizstājošu tehnoloģiju lēna ieviešana komercdārzos (apūdeņošanas sistēmas, tuneļi/segumi, pretkrusas un pretsalnu ierīces, mehanizēta koku vainagu veidošana u. c.); 3) lielas augsnes, klimata, reljefa atšķirības, bargas/svārstīgas ziemas prasa rūpīgu dārza vietas un šķirņu izvērtējumu; 4) strauji pieaugot retāku kultūru stādījumiem, palielinās specifisku patogēnu daudzums, kas prasa padziļinātus pētījumus; 5) augļaugi ir daudz un dažādi, katrs prasa specifiskas zināšanas, pieredzi un ilgtermiņa pētījumus. Atbalsta šādiem pētījumiem ļoti trūkst. Atkal vēlos piekrist M. Skrīveles teiktajam: “Bez zinātnes neattīstīsies nozare, bez nozares nebūs zinātnes.”
Daudzus šos un citus nozarei aktuālus jautājumus jau vairāk nekā 20 gadu risina zinātnieki Dobelē, bet 1980. gada 1. augustā, kad uzsāku darba gaitas, tā visa nebija… Bija pārauguši stādījumi ar P. Upīša savākto un neizvērtēto daudzu augļaugu un ceriņu materiālu, kas vairāk līdzinājās džungļiem; tikko uzceltas siltumnīcas, kurās pārsvarā tika audzētas neļķes sovhoza biznesam un tikai neliela daļiņa bija atvēlēta zinātnei utt.
Par lūzuma punktu pamatoti var uzskatīt 1986. gadu, kad iestādi sāka vadīt M Skrīvele. Viņa mudināja nopietnāk iedziļināties, virzīties uz attīstību, pamatojoties uz zinātniskām atziņām.
Sāku ar plūmēm, izmantojot Latvijas Universitātē (LU) iegūtās zināšanas par augu apputeksnēšanās un apaugļošanās bioloģiju. Disertāciju par tēmu “Plūmju reproduktīvās sfēras citoembrioloģiska izpēte” aizstāvēju Baltkrievijas Dārzkopības institūtā, kur 1991. gadā kļuvu par lauksaimniecības zinātņu kandidāti, bet 1992. gadā, nokārtojot nostrifikāciju, ieguvu doktora grādu bioloģijā. Šo pētījumu rezultātā tika atklātas vairākas likumsakarības par saikni starp dažādas izcelsmes un ploiditātes plūmju ziedpumpuru attīstības gaitu un ziemcietību, par apputeksnēšanās un apaugļošanās ātrumu atkarībā no šķirņu kombinācijas un apkārtējās vides apstākļiem. Tam bija ne tikai zinātniska, bet arī praktiska nozīme selekcijā un plūmju šķirņu izvēlē, ierīkojot stādījumus.
Plūmēm ir raksturīga liela daudzveidība – šobrīd kopīgajā Eiropas datubāzē vien ir reģistrētas vairāk nekā 2500 plūmju formas un šķirnes ar atšķirīgu hromosomu skaitu (16, 32, 48). Lielākā daļa pieder Eiropas tipam, proti, ir cēlušās no mājas plūmes (Prunus domestica L., 2n = 6x = 48). Šīs izcelsmes šķirnes dod ap 90% pasaules plūmju produkcijas un izceļas ar lielu dažādību. No tām apmēram 1500 izmanto selekcionāri aptuveni 30 Eiropas valstīs. Selekcionāriem izdevies izveidot interesantus un vērtīgus starpsugu hibrīdus un šķirnes ar dažādu ploiditāti, bet tas bieži rada sarežģījumus ar apputeksnēšanos un apaugļošanos.
Darbu mājas plūmju selekcijā Dobelē uzsāku ar selekcionāra P. Upīša izveidotā selekcijas materiāla izvērtēšanu. Veicot morfoloģisko, bioķīmisko un saimniecisko pazīmju izvērtējumu, 1999. gadā Latvijā reģistrēta šķirne ‘Minjona’; 2002. gadā – ‘Zemgale’. Kopīgajā selekcijas programmā 1997. gadā tika uzsākta Latvijas un Zviedrijas plūmju selekcijas materiāla izvērtēšana. Rezultātā 2020. gadā Latvijā reģistrētas šķirnes ‘Ance’, ‘Sonora’, ‘Adelyn’. Iekārtoti plašāki izmēģinājumi vairākās Latvijas vietās atšķirīgos klimatiskajos apstākļos, kā arī Polijā, Vācijā, Rumānijā un Lietuvā. 2007. gadā šajā darbā iesaistījās mana kolēģe Ilze Grāvīte, kura izstrādāja un aizstāvēja maģistra un doktora darbu un šobrīd turpina selekcijas materiāla izvērtēšanu. 2018. –2020. gadā reģistrācijai iesniegtas vēl divas šķirnes – ‘Laine’ un ‘Zane’, kuru augļu kvalitāte ievērojami pārsniedz šobrīd izplatītākās un plašāk audzētās šķirnes, arī ražības un citu parametru ziņā neatpaliekot vai pat pārspējot tās.
Plūmju konvencionālā selekcija (hibridizācija, sējeņu atlase utt.) ir ilgstoša, resursu un darba ietilpīga, tāpēc selekcijā ieviesta uz marķieriem balstīta atlase, lai mērķtiecīgāk varētu izvēlēties vecākaugus, ieviestu precīzas atlases metodes pēc iespējas agrīnā attīstības stadijā, šādi paātrinot selekcijas procesu. 1996. gadā institūtā sāka strādāt Gunārs Lācis, kurš šobrīd vada Ģenētikas un selekcijas nodaļu un ar kuru kopā Dobelē veidojām Molekulārās ģenētikas laboratoriju. Gunāra vadībā notika MAS ieviešana un izmantojums plūmju selekcijā: paraugu genotipēšana, identifikācija, šķirņu izcelsmes noteikšana un precizēšana, vecākaugu mērķtiecīga atlase hibridizācijai. Tika veikti arī plūmju pašnesaderības iedzimtības mehānismu pētījumi, alēļu sastāva analīze, veicot molekulāro metožu pārnesi no radniecīgām sugām, kā arī kombinējot fenotipiskos, citoembrioloģiskos un molekulāros eksperimentus.
Par plūmju pētījumiem publicēti daudzi zinātniskie raksti, tostarp kopā ar zviedru, vācu, rumāņu un citu valstu kolēģiem, kā arī izdota monogrāfija “Plūmju šķirnes”, kas ir daļa no “Latvijas augļu koku pomoloģijas” izdevumiem.
1998. gadā Dobeles institūtā sāka strādāt Dalija Segliņa, šobrīd – Pārstrādes un bioķīmijas nodaļas vadītāja – nenovērtējams ieguvums institūtam un augļu pārstrādei. Viņas vadībā tika veikti plaši plūmju augļu ķīmiskā sastāva un pārstrādes iespēju pētījumi. Plūmēm raksturīgs augsts ogļhidrātu un diētisko šķiedrvielu, dažādu minerālvielu un vitamīnu saturs. Pateicoties plašajai šķirņu dažādībai, iespējams atrast piemērotākās svaigam patēriņam un dažādiem pārstrādes veidiem. Institūtā izstrādātas tehnoloģijas sukāžu, biezeņu zīdaiņu uzturam un biezsulas ar noturīgu krāsu ieguvei, kas jau ieviestas ražošanā. Turpmāk, iesaistoties pētniecībā hromatogrāfijas speciālistam PhD. Pāvelam Gornam, tika veikti pētījumi par bezatlikuma tehnoloģijām plūmju pārstrādes procesā, izdalot un izvērtējot kauliņu eļļu kā piedevu pārtikas un kosmētikas produktu ražošanā.
1996. gadā tika uzsākti plūmju agrotehniskie pētījumi, kas aptver šķirņu – potcelmu kombinācijas, vainagu veidošanu, apdobju un rindstarpu kopšanas veidus, videi nekaitīgas audzēšanas sistēmas pamatu izstrādi u. c. Kopā ar doktoranti Dagniju Andersoni tika pārbaudīti Eiropā un Krievijā selekcionēti plūmju potcelmi un to saderība ar Latvijā komercaudzēšanai piemērotām šķirnēm. Atlasīti Latvijā perspektīvi klonaudžu potcelmi, atrastas labākās šo potcelmu – šķirņu kombinācijas. Pētījumus ar dažādiem potcelmiem un jaunajām šķirnēm, kā arī dažādām vainagu veidošanas sistēmām turpina I. Grāvīte.
Darbu aprikožu (Prunus armeniaca L.) selekcijā uzsāku 1991. gadā uz selekcionāra P. Upīša selekcijas materiāla bāzes. 1999. gadā Latvijā piereģistrējām trīs aprikožu šķirnes: ‘Lāsma’, ‘Daiga’, ‘Velta’. Visas trīs šķirnes pārbaudītas arī Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Slovēnijā. Šobrīd Latvija ir tālākais aprikožu ziemeļu izplatības reģions, bet Somijā un Igaunijā mūsu šķirnes vairo vairākas kokaudzētavas, un tās audzē mazdārziņos. ‘Lāsma’ un ‘Daiga’ ir veltījums manām meitām, kuras, manas lielās darba slodzes dēļ noteikti saņēma mazāk uzmanības, nekā man būtu gribējies. ‘Lāsma’ mūsu piemājas dārzā ik gadu dod 50–70 kg no koka lielu ražu. Vienlaikus tika veikta arī šķirņu introdukcija; izmēģinājumi ar dažādas izcelsmes potcelmiem par saderību ar šķirnēm un izturību pret temperatūras svārstībām ziemas un pavasara periodā, kas ir galvenā problēma šai kultūrai Latvijas apstākļos. Pētīts arī dažādu tokoferolu saturs aprikožu kauliņos.
Par aprikozēm kopā ar kolēģiem tapuši vairāki zinātniski un daudzi populārzinātniski raksti, kā arī monogrāfija “Ķiršu, aprikožu un persiku šķirnes”.
1994.–2001. gadā man bija iespēja regulāri strādāt Zviedrijas Lauksaimniecības zinātņu universitātes Dārzkopības institūtā, kur veicu ziedēšanas un apputeksnēšanās izpēti ar dažādām metodēm krūmcidonijām (Chaenomeles spp.). Tā kā šis pasaulē ir salīdzinoši jauns augļaugs, pētījumu šajā jomā praktiski nebija. Pielāgoju fluorescento metodi apaugļošanās pētījumiem dažādām krūmcidoniju sugām un selekcijas materiāla izpētei. Ar tās palīdzību tika konstatētas apputeksnēšanās un augļu aizmešanās likumsakarības (efektīva apputeksnēšanās perioda garums, dīgļsomas dzīvotspējas ilgums un putekšņu dīgļstobru augšanas ātrums pie dažādām kombinācijām un apkārtējās vides apstākļiem u. c.), kam ir svarīga nozīme praktiskās selekcijas procesa paātrināšanā un ražības paaugstināšanā. Šo darbu paralēli veicu arī Dobelē Eiropas Savienības 4. ietvara projekta “Japanese quince (Chaenomeles japonica) – a new European fruit crop for production of novel juice, flavour and fibre” ietvaros. Darba rezultātā tapušas vairākas publikācijas augsta līmeņa žurnālos, izdalīti perspektīvākie krūmcidoniju hibrīdi, kuru vērtēšana notika 4 valstīs, bet tikai Dārzkopības institūts Latvijā piereģistrēja divas šķirnes ‘Rondo’ un ‘Darius’. Esmu to līdzautore.
2016. gadā no kolēģes Dr. agr. Silvijas Ruisas, kura devās pensijā, pārņēmu pētījumus, kas saistīti ar krūmcidoniju selekciju, audzēšanas un pavairošanas tehnoloģijām. 2017.–2020. gadā sekmīgi īstenojām manis vadīto Eiropas Reģionālās attīstības fonda projektu “Perspektīvas augļaugu komerckultūras – krūmcidoniju (Chaenomeles japonica) vidi saudzējoša audzēšana un bezatlikuma pārstrādes tehnoloģijas”, par kura rezultātiem saņēmām prestižo Zemkopības ministrijas balvu “Sējējs 2020”. Šis projekts bija gana liels izaicinājums, jo pētījumos kā partneris tika iesaistīts arī ražojošs uzņēmums. Taču izdevās izstrādāt audzēšanas tehnoloģijas integrētajai un bioloģiskajai audzēšanas sistēmai, kas ietver: 1) šķirņu izvēli; 2) stādījumu ierīkošanu, kopšanu, mēslošanu; 3) kaitīgo organismu izvērtējumu un augu aizsardzības metožu izmantojumu; 4) dažādu audzēšanas paņēmienu ekonomisko izvērtējumu. D. Segliņas un P. Gornas vadībā pētīti bioaktīvi savienojumi augļos un blakusproduktos (sēklās, lapās, augļaizmetņos). Krūmcidoniju augļi ir bagātīgs C vitamīna, polifenolu un dažādu skābju avots. Savukārt, sēklu eļļā ir augsts tokoferolu (E vitamīna) saturs sēklu eļļā: gatavu augļu sēklās – 100% (salīdzinājumam: olīveļļā – 14%, saulespuķu eļļā – 41%). Sēklas ir arī bagātīgs hidrofilo un lipofilo savienojumu avots. Šie pētījumi rezultējušies ar vairākām publikācijām augsta līmeņa žurnālos. Papildus izstrādātas vairākas tehnoloģijas jaunu produktu ieguvei.
Laiks, ko pavadīju Zviedrijas Dārzkopības institūtā, izvērtās ļoti nozīmīgs arī mūsu institūta attīstībai. Izveidojām kopīgu programmu augļaugu selekcijā, kā arī ģenētisko resursu izvērtēšanā un izmantošanā, turklāt vairākiem kolēģiem bija iespēja dažādu kopprojektu ietvaros stažēties šajā institūtā, kas tajā laikā bija viens no spēcīgākajiem Zviedrijā. To vadīja izcils zinātnieks, akadēmiķis Viktors Trajkovskis, kura atbalsts daudzus gadus bija nenovērtējams. Viņš bija tas, kurš iedrošināja mani 1996. gadā uzņemties direktores pienākumus toreizējā, tikko neatkarību ieguvušajā Dobeles Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijā. Tad arī izvirzīju mērķi – izveidot Dobelē Zviedrijas institūtam līdzīgu zinātnisku iestādi, kas toreiz gan bija visai utopiski. Bet varu tikai piekrist Volta Disneja vārdiem: “Ja varat to nosapņot, varat to izdarīt.” Nu droši varu teikt, ka šis sapnis ir īstenojies. Bet rodas jau atkal jauni sapņi un jauni mērķi, kas prasa jaunas zināšanas un prasmes...
Šajos vairāk nekā 40 gados ir īstenoti daudzi projekti, nolasīti neskaitāmi referāti dažādās pasaules valstīs, noorganizētas vairākas starptautiskas konferences, bet vislielākā vērtība ir sastaptie un iepazītie cilvēki. Daļu jau pieminēju, bet ļoti lielu paldies gribu teikt, pirmkārt, saviem tuvākajiem kolēģiem institūtā, mūsu direktorei Inesei Ebelei par to, ka viņa uzņēmās vadīt Dārzkopības institūtu, veiksmīgi to dara, ienesot jaunas vēsmas, un es šobrīd varu atļauties savu laiku veltīt pētniecībai, kam līdz šim atlika par maz laika. Paldies Latvijas Zinātņu akadēmijai par šo balvu, Lauksaimniecības un mežzinātnes zinātnisko institūtu kolēģiem par atbalstu un sadarbību daudzu gadu garumā. Īpašs paldies akadēmiķiem Jānim Stradiņam, Baibai Rivžai, Elmāram Grēnam un Ojāram Spārītim. Ikviens no viņiem kādā manas dzīves posmā ir bijis nozīmīgs atbalsts.
Bet vislielākais paldies manai ģimenei – manam gudrajam, stiprajam, vienmēr atbalstošajam dzīvesbiedram Jānim, meitām, māsas ģimenei un kuplajam mazbērnu pulciņam, kuru dēļ gribas vēl daudz šķirņu radīt un galvenais panākt, lai mums visiem pietiek savu, Latvijā audzētu augļu!
Man ļoti tuvais dzejnieks Imants Ziedonis, ko man bija laime tuvāk iepazīt, ir teicis:
“Ir jābūt tādai vietai, kurā tu atnāc rūpju pilns un pēkšņi – sirds iesāpas no skaistuma.…
...Pasaulei patīk, ka viegli iet. Pieliec man, pieliec roku mazliet!”
Gribas ticēt, ka kopā ar kolēģiem esmu šādu vietu, kur daudziem gribas atbraukt, veldzēties dārza sniegtajā krāšņumā un justies viegli, izveidojusi. Tas darba smagums, kas tam bijis pamatā, nevienam nav jājūt...
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Lielās medaļas laureāte
akadēmiķe Edīte Kaufmane