Zinātnes Vēstnesis

LZA jubilejas sarunas: fiziķis akadēmiķis Roberts Eglītis

LZA jubilejas sarunas: fiziķis akadēmiķis Roberts Eglītis

“Mani svarīgākie brīži zinātnes karjerā bija tad, kad daudz strādāju ārzemēs, kur pavadīju apmēram 10 gadu un tikos ar daudziem izciliem zinātniekiem. No 1995. gada trīs gadus darbojos pēcdoktorantūras programmā Vācijā, vēlāk pusotru gadu strādāju Singapūrā, kas ir ļoti bagāta valsts ar milzīgu finansējumu zinātnē. Mans vadītājs Singapūrā iepriekš bija 25 gadus nostrādājis uzņēmumā “IBM” Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tieši Singapūrā sāku pētīt baterijas. Pēc tam sešus gadus strādāju Osnabrikā, Vācijā, kur lasīju lekcijas studentiem un nodarbojos ar zinātni. Vēlāk vienu gadu darbojos vienā no labākajām pasaules universitātēm – Ratgersa Universitātē (Rutgers University) ASV, kur strādāju prof. Deivida Vanderbilta (David Vanderbilt) grupā. Viņš ir slavens ar pseidopotenciālu atklājumiem fizikā un ir nominēts arī Nobela prēmijai fizikā. Profesora raksts par pseidopotenciāliem tika publicēts 1990. gadā “Physical Review B”, un kopš tā laika tas ir citēts 25 000 reižu. Rīgā atgriezos ar lielu pieredzes un zināšanu bagāžu. Pēdējos 10 gadus strādāju Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā (CFI), Rīgā,” saka akadēmiķis, fiziķis Roberts Eglītis intervijā laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).

“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 8 (613), 2021. gada 27. septembris (pdf).

Foto: H. Taube.

 ***

LZA jubilejas sarunas: ar akadēmiķi fiziķi Robertu Eglīti

“Mani svarīgākie brīži zinātnes karjerā bija tad, kad daudz strādāju ārzemēs, kur pavadīju apmēram 10 gadu un tikos ar daudziem izciliem zinātniekiem. No 1995. gada trīs gadus darbojos pēcdoktorantūras programmā Vācijā, vēlāk pusotru gadu strādāju Singapūrā, kas ir ļoti bagāta valsts ar milzīgu finansējumu zinātnē. Mans vadītājs Singapūrā iepriekš bija 25 gadus nostrādājis uzņēmumā “IBM” Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tieši Singapūrā sāku pētīt baterijas. Pēc tam sešus gadus strādāju Osnabrikā, Vācijā, kur lasīju lekcijas studentiem un nodarbojos ar zinātni. Vēlāk vienu gadu darbojos vienā no labākajām pasaules universitātēm – Ratgersa Universitātē (Rutgers University) ASV, kur strādāju prof. Deivida Vanderbilta (David Vanderbilt) grupā. Viņš ir slavens ar pseidopotenciālu atklājumiem fizikā un ir nominēts arī Nobela prēmijai fizikā. Profesora raksts par pseidopotenciāliem tika publicēts 1990. gadā “Physical Review B”, un kopš tā laika tas ir citēts 25 000 reižu. Rīgā atgriezos ar lielu pieredzes un zināšanu bagāžu. Pēdējos 10 gadus strādāju Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā (CFI), Rīgā,” saka akadēmiķis, fiziķis Roberts Eglītis intervijā laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Kā radās interese pētīt tieši baterijas?

Lai gan esmu fiziķis teorētiķis, Singapūrā strādāju Materiālu izpētes un inženierzinātņu institūtā, kas saistīts ar inženieriju. Mūsu pētnieku grupai bija uzdevums sniegt ieguldījumu Singapūras ražošanas nozares attīstībā, un izdomājām, ka viens no galvenajiem pētījuma objektiem varētu būt baterijas, kas ir milzīgs, apmēram 200 miljardu dolāru vērts tirgus gadā, jo baterijas ir visur – pulksteņos, datoros, elektroautomobiļos, lidmašīnās un citur. Šogad Nobela prēmiju fizikā ieguva Džons Gudinafs (John Goodenough) no ASV. Viņš atklāja 4 V litija jonu bateriju, un viens no virzieniem, kā uzlabot šo bateriju enerģiju, kvalitāti un veiktspēju, ir attīstīt jaunas augstāka sprieguma baterijas, kas dotu par 20 % vairāk enerģijas, saglabājot apmēram tās pašas izmaksas. Tas būtu milzīgs ieguldījums cilvēces attīstībā, jo tālruņi darbosies ilgāk, automobiļi brauks tālāk un tamlīdzīgi. Toreiz Singapūrā sāku augstsprieguma bateriju aprēķinus, ko pabeidzu Vācijā, bet publicēju pirms gada Rīgā. Pirmais pasaulē teorētiski parādīju, ka ir iespējama ne tikai 4 V LiCoO2 baterija, ko 1980. gadā Oksfordā atklāja Dž. Gudinafs un kas ir nopērkama veikalos, bet ka ir iespējams arī aprēķināt un radīt 5 V litija jonu bateriju, izmantojot kā katoda materiālu Li2CoMn3O8. Par šo sasniegumu zinātnē ieguvu Baltijas Asamblejas balvu zinātnē. 

Šo balvu saņēmāt pavisam nesen.

Baltijas Asamblejas balva ir par pēdējo piecu gadu zinātniskajiem pētījumiem. Vispirms ir Latvijas atlase, tad žūrija izvirza vienu cilvēku no Latvijas, bet pēc tam starptautiskā žūrija, kurā ir trīs cilvēki no Igaunijas, Latvijas un Lietuvas, izlemj, kuram piešķirt balvu. Lai gan bateriju pētījumi ir ļoti svarīga tēma pasaules attīstības kontekstā un izcils sasniegums, man bija arī daudz citu rakstu labos starptautiskos žurnālos. Man ir viens no lielākajiem Hirša indeksiem Latvijā – 35, tāpēc, visticamāk, starptautiskā žūrija bija tik labvēlīga un piešķīra balvu tieši man. Rakstus gatavoju gandrīz tikai angļu valodā, līdz ar to man ir daudz plašāks lasītāju loks nekā tiem Latvijas zinātniekiem, kuri raksta latviski.

Šī gan nav pirmā balva un atzinība, ko esat saņēmis. Ar ko šī balva ir īpaša?

Pirmkārt, šī balva bija svarīga, lai mani lielas konkurences apstākļos ievēlētu par Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) īsteno locekli. Otrkārt, emocionāli, protams, ir patīkami uzzināt, ka mani tik augstu vērtē Baltijas mērogā, jo tur tiešām bija spēcīga konkurence – daudz zinātnieku no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas.

 

Minējāt, ka teorētiski paredzējāt iespēju izveidot 5 V litija jonu bateriju. Ko nozīmē – teorētiski paredzēt iespēju? Ko ar šo teorētisko iespēju darīt turpmāk?

Katru gadu ļoti strauji palielinās datoru ātrdarbība, un šobrīd varam veikt nevis eksperimentus ar baterijām, bet gan izrēķināt datorā, cik lielu spriegumu konkrētais materiāls sniegs baterijai. Es tieši tā arī darīju. Viens no materiāliem (Li2CoMn3O8) no tā milzīgā materiālu skaita, ko rēķināju, deva aprēķinos 5 V, un mani aprēķini šobrīd ir ar eksperimentāliem mērījumiem pārbaudīti arī laboratorijās, izmērot baterijas spriegumu šim materiālam Ķīnā, Anglijā, ASV, Dienvidkorejā un citur. Mans materiāls tiešām ļauj sasniegt laboratorijā 5 V baterijas spriegumu, tāpēc, visticamāk, tās pēc 5–10 gadiem ražos rūpnīcās.

Ņemot vērā, ka viss ļoti strauji mainās, vai šie pieci – desmit gadi ir daudz vai maz?

Manuprāt, tas nav daudz, jo bateriju, par kuru pirms gada Dž. Gudinafs ieguva Nobela prēmiju, viņš atklāja 20. gadsimta 80. gados Oksfordā, un šo bateriju jau 40 gadu pasaulē ražo, un tā jau 40 gadu ir tirgus līderis pasaulē. Ir reāli, ka pēc pieciem gadiem parādīsies jaunas paaudzes 5 V baterija, jo tik ilgs laiks paiet, lai pārkārtotu rūpnīcas un sāktu ražot jauna tipa baterijas.

Cik ilgs laiks pagāja no brīža, kad 4 V baterija tika atklāta līdz brīdim, kad to sāka ražot?

Apmēram 10 gadi jo, kad atklāja 4 V bateriju, pasaulē maksimālā sprieguma baterija bija 2,6 V. Toreiz rūpnīcās ražoja un veikalos bija nopērkamas 2,6 V baterijas. Pagāja apmēram 10 gadu, kad sāka ražot baterijas, ko atklāja Dž. Gudinafs. Tas nenotiek ātri.

Kāds ir nākamais solis? Vai tiks izveidots un testēts baterijas prototips?

Daudzās pasaules valstīs (Ķīnā, Anglijā, ASV, Dienvidkorejā) mūsu baterijas teorētiskais paredzējums ir jau apstiprināts eksperimentāli. Izmantojot mūsu formulu Li2CoMn3O8, laboratorijā tiek izstrādāta baterija un mērīts tās spriegums, kas tiešām ir 5 V. Vēlāk uzņēmumi, kas jau par to interesējas, sāks ražot baterijas rūpnīcā.

Kā nonācāt līdz idejai izmantot grafēna pārklājumu saules baterijās?

Grafēns ir viens no materiāliem, ko iegūst laboratorijās no oglekļa atomiem (ķīmiskā formula – C), un par to 2012. gadā Nobela prēmiju fizikā ieguva divi zinātnieki no Kembridžas, Apvienotajā Karalistē – Andre Geims (Andre Geim) un Konstantīns Novosjolovs (Konstantin Novoselov). Grafēns var būt vienkārši mīksts grafīts zīmulī, kur atomi ir vienā ķīmiskā formulā izvietoti pēc noteiktas simetrijas, bet grafēns var būt arī dimants ar citu simetriju, kļūstot par ļoti cietu un ļoti izturīgu materiālu, ko šobrīd plaši pēta visā pasaulē. Tas ir oglekļa atomu izvietojums un viens no oglekļa atomu alotropiem jeb tā atomu modikācija, tāpēc grafēns nav dārgs. Ja oglekļa atomi ir īpašā formā, tad veidojas grafēns, kas ir unikāli ciets materiāls. Grafēns ir nanomateriāls jeb ļoti maza izmēra materiāls, taču tam ir unikālas īpašības, jo tas ir cietāks par dimantu. Ideja izmantot šo pārklājumu saules baterijā nav mana – tas ir materiāls, ko jau tagad izmanto saules un citās baterijās, jo tas uzlabo daudzu materiālu īpašības. Kopā ar kolēģiem no Ķīnas mēģinājām aprēķināt, kas notiek, ja šīs baterijas ķīmiskajai formulai pievieno klāt jaunu grafēna slāni. Izrādās, ka grafēna slānis palielina šīs baterijas fotoelektriskās konversijas efektivitāti apmēram par 8 %.

Vai litijs ir aizvietojams? Un kā ar tā rezervēm?

Litiju iegūst Dienvidāfrikā, un pagaidām tā pasaulē pietiek, taču gan litija, gan kobalta rezerves nav neizsmeļamas, tādēļ tiek jau domāts par litija aizvietošanu nākotnē ar nātrija baterijām. Problēma varētu būt kobalts, jo tā pasaulē ir mazāk, turklāt tas ir nedaudz kancerogēns. Ja aizstāsim kobaltu ar mangānu, būs daudz labāk.

Vienā no intervijām minējāt, ka dzīvē ir jāatrod darba un personīgās dzīves līdzsvars. Kā rodat šo līdzsvaru?

Parasti strādāju 6–7 dienas nedēļā, un arī nedēļas nogalē bieži braucu uz institūtu un gatavoju zinātniskos rakstus. Sadarbojos arī ar kolēģiem ārzemēs, rakstām dažādus projektus un rakstus. Nodarbojos ar zinātni, cik vien daudz laika iespējams un cik ģimene ar trīsgadnieku Rūdolfu atļauj. Savukārt sports ir mans vaļasprieks. Savulaik biju Latvijas čempions 110 metru barjerskrējienā, labi spēlēju arī basketbolu. Latvijas čempionātā veterāniem mūsu komanda ieguva sesto vietu. Labi spēlēju arī šahu un piedalījos 2021. gada Latvijas čempionātā šahā, kur ieguvu 35. vietu Latvijā. Tur bija milzīga konkurence, jo spēlēja gan lielmeistari, gan šaha skolas audzēkņi, kuri trenējas profesionāli daudzas stundas dienā. Arī zinātni var salīdzināt ar sportu – tā arī ir ļoti darbietilpīgs process, un visu laiku mēģini kaut ko darīt un izdarīt labi. Var teikt, ka tās ir pastāvīgas sacensības.

Vai zinātniekam ir jābūt ambiciozam?

Domāju, ka tām jābūt jebkurā nozarē – šahā, sportā, zinātnē, mākslā. Diez vai Raimonds Pauls spēlētu mūziku 14 stundas katru dienu, ja viņam nebūtu ambīciju. Ja kādam nav ambīciju, viņš, visticamāk, strādā no deviņiem līdz pieciem un pēc tam dodas mājās. Ja ambīcijas ir, viņš strādā līdz vakaram, raksta, sacenšas ar citiem un mēģina izdarīt kaut ko unikālu pasaulē. Visiem izcilajiem pasaules profesoriem zinātnē un Nobela prēmijas laureātiem, ar kuriem esmu personīgi pazīstams, ir ambīcijas. Tās zinātnē neapšaubāmi ir vajadzīgas.

Jūsu zinātniskie rezultāti ir vērsti arī uz praktisko lietojumu. 2019. gadā saņēmāt Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu par sasniegumiem zinātnē, kas bija saistīti ar jaunu materiālu radīšanu enerģijas iegūšanai un uzglabāšanai.

Jā, jebkurai teorijai ir jādarbojas praksē, un zinātnē visu teoriju pamatā ir prakse, arī teorētiskajā fizikā. Daudzus materiālus paredzējām teorētiski, un tos praktiski pārbaudīja Jura Purāna un Jāņa Klepera vadītās CFI laboratorijas. Es ierosinu idejas teorētiski, un viņi tās pārbauda laboratorijās ar eksperimentālajām iekārtām. Nobela prēmiju zinātnē par teoriju var saņemt tikai tad, ja ir pierādīts, ka šī teorija ir praktiski izmantojama.

Nākotnē plānojat meklēt inovatīvus veidus plastmasas iegūšanai. Vispirms pētījāt baterijas, vēlāk saules baterijas, bet tagad plānojat pētīt plastmasu.

Idejas bieži rodas projektos ar sadarbības partneriem pasaulē, piemēram, idejas par plastmasu pamatā ir sadarbība ar kolēģiem no Ķīnas, ar kuriem iepazinos Singapūrā. Pagaidām esam izstrādājuši kopīgus rakstus par šo tematu.

Jūsu tēvs Imants Eglītis bija viens no Latvijas izcilākajiem psihiatriem. Kādā intervijā minējāt, ka tieši ģimene bija tā, kas ievirzīja zinātnē.

Jā, tēvam ir iznākušas 12 grāmatas, un vienu no tām – “Psihiatriju” – apgāds “Zvaigzne ABC” tuvākajā laikā izdos atkārtoti. Bērnībā vēroju, kā viņš raksta grāmatas, gatavojas konferencēm, nodarbojas ar zinātni, kā notika sarunas un diskusija, un tas viss ietekmēja arī manu izvēli. Tēvs savulaik aizstāvēja habilitētā doktora grādu Tartu, Igaunijā. Arī māte nodarbojas ar zinātni, un ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore. Tā kā skolā man bija talants tieši fizikā un matemātikā, vecāki ieteica labāk stāties ziķos, nevis iet medicīnā, un viņiem bija taisnība.

Esat skolēnu erudīcijas konkursa “FIZMIX Eksperiments” mentors un žūrijas pārstāvis. Kādi ir mūsdienu jaunieši un skolēni, iespējams, topošie ziķi – zinātnieki?

Jaunieši šobrīd ir ļoti aktīvi un talantīgi, un viņiem ir panākumi arī starptautiskajās skolēnu olimpiādēs – pirmās vietas matemātikā, fizikā un ķīmijā. Arī konkursā jauniešu sniegums bija ļoti labs. Nākotnē viņi noteikti virzīs uz priekšu Latvijas un pasaules zinātni un ražošanu. Daudzi studē ārzemēs. Arī mana interese par fiziku aizsākās skolas laikā, kad aktīvi piedalījos fizikas un matemātikas olimpiādēs un ieguvu arī otro vietu Baltijas valstu fizikas olimpiādē. Esmu dzirdējusi sakām, ka ziķi dzimst skolās. Jā, ja cilvēkam ir talants eksaktajās zinātnēs, tas parādās jau agrā bērnībā, piemēram, Garijam Kasparovam šahā. Savukārt Mihails Tāls jau piecu gadu vecumā reizināja trīsciparu skaitļus. Kad mācījos Imantas 70. vidusskolas 1. klasē, skolotāja rīkoja šādu spēli – kurš klasē pirmais atrisinās matemātikas uzdevumu un parādīs atrisinājumu, tas uzreiz saņems piecinieku. Savulaik šādā konkursā uzvarēju 30 reižu pēc kārtas, jo, salīdzinot ar pārējiem bērniem, ļoti ātri rēķināju. Sapratu, ka man ir talants matemātikā un pārgāju uz 1. vidusskolu. Faktiski mans talants matemātikā tika atklāts 70. vidusskolas 1. klasē.

Cik liela loma šajā procesā ir skolotājam?

Skolotājam ir milzīga loma! Ja toreiz Imantas 70. vidusskolas skolotāja neorganizētu šādu spēli, visi droši vien savā nodabā kaut ko mierīgi rēķinātu, un es nebūtu sapratis, ka varu rēķināt ātrāk par pārējiem klasesbiedriem. Mācoties 1. vidusskolā, piedalījos olimpiādēs un apmeklēju matemātikas pulciņu. Domāju, ka skolai un skolotājiem, kuri atbalsta talantus matemātikā un fizikā, ir ļoti liela nozīme. Tāpat arī augstskolai.

Katrā Latvijas skolas klasē esot vidēji tikai viens vai divi skolēni, kuri interesējas par fiziku. Kāpēc tik maz?

Ja katrā Latvijas skolas klasē būtu viens potenciālais fiziķis, tad studentu Latvijas Universitātes Fizikas fakultātei pietiktu. Ne jau katrs būs matemātiķis vai fiziķis, ir vajadzīgi arī mūziķi, rakstnieki, šoferi, celtnieki un citi. Latvijas Universitāte katru gadu uzņem apmēram 30 fizikas speciālistu, tomēr tikai puse no tiem pabeidz studijas.

Kāpēc tikai puse pabeidz studijas?

Prasības fizikā laikam tomēr ir ļoti augstas, jārēķina uzdevumi, jāveic eksperimenti, jāraksta diplomdarbs, arī lekcijas ir diezgan sarežģītas. Vakar iesniedzu pieteikumu Latvijas Zinātnes padomes (LZP) grantu konkursā, ko šogad iegūs tikai 45 no visiem Latvijas zinātniekiem. Mans projekta numurs ir 648, kas nozīmē, ka konkursā vismaz 20 projekti pretendēs uz vienu grantu. Tā ir visās zinātnēs – medicīnā, fizikā, ķīmijā, bioloģijā, ekonomikā. Finansējumu zinātnei iegūt ir ļoti grūti. Ja jaunais pētnieks vēlas dabūt finansējumu zinātniskajai darbībai nākotnē, jārēķinās, ka viņam visu laiku būs liela konkurence jebkurā starptautiskā projektā. Zinātne ir nepārtraukti cīņa par naudu un pozīcijām. Manuprāt, zinātnieks ir tāda profesija, kur ir milzīga konkurence un kur ir maz vietu. Vācijā vai Amerikā profesors fizikā ir ļoti ekskluzīvs amats, par kuru ir milzīga konkurence, piemēram, Amerikā uz fizikas profesora vietu pretendē apmēram 200 cilvēku. Tāpat kā mūziķu konkursā Berlīnes vai Bavārijas lharmonijas orķestrī. Dabīgi, ka taksistu vai pārdevēju ir daudz vairāk nekā matemātiķu vai fiziķu.

Pavisam drīz būs pagājis gads, kopš tikāt ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijā īsteno locekli. Kā ieguvāt šo nozīmīgo statusu, ko nemaz nav tik viegli izdarīt?

Mans ceļš Latvijas Zinātņu akadēmijā sākās, kad 2012. gadā pirmoreiz piedalījos vēlēšanās uz korespondētājlocekļa vietu. Mani ievēlēja ar trešo mēģinājumu 2014. gadā. Savukārt 2017. gadā pirmo reizi piedalījos akadēmiķu vēlēšanās. Toreiz uz deviņām vietām bija 23 kandidāti, un mani neievēlēja, lai gan pietrūka tikai dažu balsu. Uzrakstīju vēl daudzus labus rakstus, palielināju Hirša indeksu, 2016. gadā saņēmu LZA Edgara Siliņa balvu, 2019. gadā balvu par sasniegumiem Latvijas zinātnē, savukārt 2020. gadā – jau pieminēto Baltijas Asamblejas Balvu zinātnē par pētījumu ciklu "Teorētiski aprēķini jauniem materiāliem enerģijas iegūšanai un uzglabāšanai" (tika pasniegta šā gada augustā), un tajā pašā gadā vēlēšanās pārliecinoši ieguvu 85 balsis no 100. Ceļš bija ilgs, un visu šo laiku ļoti intensīvi strādāju, sniedzot ieguldījumu zinātnē.

No teiktā saprotu, ka šo ceļu gājāt mērķtiecīgi. Kāpēc Jums tas bija vajadzīgs?

Laikam man vajadzēja pārliecināt akadēmiju, ka atbilstu tās statusam, ka esmu unikāls zinātnieks. Jau pirms 10 gadiem teicu, ka man ir augsts Hirša indekss, ka esmu strādājis Vācijā, Amerikā un Singapūrā, bet akadēmija aicināja parādīt, ko varu izdarīt Latvijā. Desmit gadus intensīvi strādāju arī Latvijā, ieguvu balvas un atzinības par zinātnes sasniegumiem, un visus šos panākumus Latvijas Zinātņu akadēmija ļoti augstu vērtē. Kāpēc tas bija vajadzīgs? Kāpēc cilvēki skrien maratonu? Laikam viņiem ir interesanti pārbaudīt savu spēju robežas. Man bija interesanti, vai varu iekļūt LZA. Varbūt to ietekmēja arī ģimenes tradīcija. Kāpēc nepamēģināt, ja tas ir interesanti?

Šis gads ir LZA jubilejas gads. Kādu Jūs gribētu redzēt akadēmiju nākotnē?

Akadēmija attīstās ļoti labi un sekmīgi, un tai ir liela nozīme un prestižs Latvijā. Interese par to pieaug arī jauniešu vidū, un ievēlēšana tajā var būt jauna zinātnieka stimuls labi strādāt arī nākotnē un nodarboties ar zinātni. Akadēmija nodrošina augsta līmeņa profesionālos kontaktus – man ir iespēja tikties ar citiem vietējiem un ārvalstu zinātniekiem klātienē un attālināti. Tiekamies, apspriežam dažādas idejas, projektus, programmas, nākotnes zinātnes attīstības virzienus un visu pārējo. Pateicoties tai, kļūstu arī atpazīstamāks. Latvijas Zinātņu akadēmijai tās jubilejas gadā novēlu saglabāt tās prestižu arī nākamajos 75 gados. Tā ir svarīga Latvijas zinātnes sabiedrībai, jaunajiem zinātniekiem, skolēniem un studentiem, tā ir zinātnes elite Latvijas sabiedrībā. Lai izdodas šo statusu saglabāt arī nākotnē!

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane un Aiga Veckalne

Lasīts 1184 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")