Kopš 2023. gada Latvijas Universitātes speciālisti (Guntis Gerhards, Antonija Vilcāne, Elīna Pētersone-Gordina, Kaspars Markus Molls) kopā ar sadarbības partneri Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centru (Renāte Ranka, Jānis Ķimsis, Alise Pokšāne, Alisa Kazarina) realizē Latvijas Zinātnes padomes finansēto projektu “Vikingu laikmets Latvijā: starpdisciplināra izpēte” (lzp-2022/1-0059). Projekta vadītājs ir Guntis Gerhards, un tas ilgs līdz 2025. gada beigām. Projekta mērķis ir pētīt vikingu laikmetu (800.–1050. g.) Latvijā pēc arheoloģiskajiem, bioarheoloģijas, biomolekulārajiem un bioģeoķīmiskajiem datiem. Tiek izmantots arheoloģisko izrakumu materiāls no dažādām apbedījumu vietām ar izpētei pieejamu antropoloģisko materiālu. Pašreiz sasniegts projekta vidusposms, līdz ar to var atskatīties, kā realizējušās ieceres, kādi rezultāti iegūti un kādi izaicinājumi vēl sagaidāmi.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 7 (645), 2024. gada 29. jūlijs (PDF).
Vikingi Latvijā: realitāte vai mīts?
Vikingi asociējas ar skarba izskata skandināvu vīriem, kas laupīja, nogalināja un aiz sevis atstāja iznīcību. Kāpēc šāda tēmas izvēle un kā vikingu pasaulē iederas Latvija?
Šis ir ļoti vienkāršots vikingu tēla atspoguļojums, ko veicina galvenokārt Holivudas filmas, līdz ar to arī pats vārds “vikings” satur zināmu stereotipu. Vikingi bija prasmīgi kuģu būvētāji un jūrasbraucēji, tirgotāji un amatnieki, kas nodarbojās arī ar zemkopību un zvejniecību. Svarīgi, ka vikinga apzīmējums nav saistīts ar kādu noteiktu etnisko vai sociālo piederību, bet gan norāda uz indivīdu ar noteiktu ideoloģiju saistītu dzīvesveidu – došanos laupīšanas un tirdzniecības braucienos vienlaicīgi.
Par vikingu laikmeta sākumu uzskata 793. gadu, kad pirmoreiz rakstītajos avotos minēts vikingu uzbrukums Lindisfārnas klosterim Anglijas ziemeļaustrumu piekrastē, bet par beigām – norvēģa Haralda III Skarbā 1066. gada neveiksmīgo karagājienu uz Angliju. Latvijas aizvēstures periodizācijā, atšķirībā no Skandināvijas valstīm, Igaunijas un Lietuvas, vikingu laikmets netiek izdalīts kā atsevišķs hronoloģisks periods. Latvijas arheoloģiskajā periodizācijā vikingu laikmetam atbilst vidējā dzelzs laikmeta beigas un vēlā dzelzs laikmeta pirmā puse. Līdz nesenam laikam izpratne par vikingu laikmetu un vikingiem balstījās vienīgi uz arheoloģiskajām liecībām un fragmentāriem rakstītajiem avotiem. Pēdējos gados, attīstoties eksakto zinātņu metodēm (DNS, izotopu, peptīdu analīzes u. c.), tiek pielietotas jaunas konceptuālas un teorētiskas pieejas vikingu laikmeta izpētē. Tas lielā mērā noteica šī projekta tēmas izvēli.
Ģeogrāfiskais novietojums noteica, ka Latvijas teritorija skandināviem bija zināma vismaz kopš bronzas laikmeta (Staldzenes bronzas rotu depozīts, apbedījumi t. s. “velna laivās”). 7.–9. gs. mūsdienu Grobiņas apkārtnē pastāvēja skandināvu kolonija, ko gan ar vikingiem nesaista. Vikingiem bija labi pazīstams Rīgas līcis, Venta, Lielupe un Daugava. Minētās upes varēja tikt izmantotas kā satiksmes ceļi gan sirojumiem, gan tirdzniecībai. Vikingu laikmeta sākumā skandināviskas izcelsmes senlietas vairāk atrastas Ventas krastos, bet sākot ar 10. gs. pieauga Lielupes un it īpaši Daugavas loma. Atsevišķu senlietu atradumi vēl nenorāda uz pašu vikingu drošu klātesamību Latvijas teritorijā. Arī daži apbedījumi ar skandināviska rakstura kapa inventāru (ieroči, rotaslietas) nedod pamatu apgalvot, ka apbedītais ir bijis vikings un/vai pēc izcelsmes saistīts ar Skandināviju. Senlietas varēja tikt iegūtas tirdzniecības, dāvinājuma vai sirojumu veidā kā trofejas.
Lai risinātu šos jautājumus, projektā prioritāri izpētei tika izvēlēti apbedījumi ar attiecīgām senlietām un antropoloģisko materiālu DNS un izotopu analīžu veikšanai. Ārvalstu zinātnieku pētījumi pierādījuši, ka tas ir mīts, ka vikingi ir tikai Skandināvijas iedzīvotāju senči. Skandināvijas iedzīvotāji, kuri piekopa vikingiem raksturīgo dzīvesveidu, bija ar atšķirīgu lingvistisko un etnokulturālo izcelsmi.
Kas ir bioarheoloģija un ko tā var dot projekta tēmas izpētē?
Kā minēts iepriekš, projekta mērķa sasniegšana balstās uz arheoloģiskajos izrakumos iegūtā materiāla starpdisciplināru izpēti. Ar bioarheoloģiju saprot izrakumos iegūto bioloģisko materiālu (augu, dzīvnieku, cilvēka) vispusīgu izpēti. Bioarheoloģisko pētījumu mērķis ir kopsakarības atrašana starp cilvēka bioloģiskajiem datiem (vecumu, dzimumu, fizisko attīstību, veselību u. c.), skaidrojot dažādu vides (ekoloģiskās, saimnieciskās, sociālās u. c.) faktoru ietekmi uz indivīda dzīves kvalitāti.
Jāatzīmē, ka pēc arheoloģiskajiem datiem (senlietām un apbedīšanas tradīcijām) ir iespējams noteikt tikai indivīda dzimti, bet pēc skeleta morfoloģijas – bioloģisko dzimumu. Dzimte un dzimums var sakrist, bet ne visos gadījumos. Esam konstatējuši, ka vikingu laikmeta sākumā vairākos kapulaukos sieviešu apbedījumos konstatēts cirvis, kas ir netipiski sieviešu dzimtes apbedījumiem. Tas nav raksturīgi vietējām sabiedrībām, bet gan vikingu apbedījumiem Skandināvijā. Vai šīs sievietes cīnījās līdztekus vīriešiem? Vai cirvis likts tām kapā viņu īpašā sociālā statusa dēļ? Kāda bijusi šo sieviešu loma sabiedrībā? Projekta realizācijas gaitā tiks mēģināts rast atbildi uz šiem jautājumiem.
Savukārt kaulu paleopatoloģiskā izpēte var sniegt informāciju par ievainojumiem, slimībām, indivīda nāves cēloni u. tml. Analizējot Čunkānu-Drenģeru kapulauku (atrodas Mēmeles krastā netālu no Bauskas), vienā no apbedījumiem tika konstatēti seši indivīdi ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Projekta ietvaros tiek veikta ģenētiskā izpēte, lai noskaidrotu vai viņi bija radinieki un vai saistāmi ar vietējo zemgaļu kopienu. Līdzīgs apbedījums konstatēts arī citā zemgaļu kapulaukā mūsdienu Lietuvas teritorijā, un tā izcelsmi arheologi saista ar vikingu sirojumiem. Par iespējamiem vikingu sirojumiem liecina Gotlandē atrastais Spillingas bronzas lietu depozīts, kura sastāvā konstatētas senlietas no mūsdienu Latvijas teritorijas.
Kas ir stabilie izotopi un kāda ir to izmantošana arheoloģijā?
Izotopi ir viena ķīmiskā elementa atomi ar dažādu neitronu skaitu to kodolos. Dabā ir tikai neliela daļa izotopu, kuri ir stabili – tie pastāv ilgstoši bez izmaiņām, un tos var izmantot pētniecībai dažādās zinātnēs, tai skaitā arheoloģijā. Seno populāciju diētas noteikšanā galvenokārt izmanto oglekļa un slāpekļa stabilos izotopus, kas dzīvnieku un cilvēku organismā dzīves laikā tiek uzņemti ar pārtiku un to kaulu šūnās saglabājušies nemainīgi arī pēc nāves. Iegūstot izotopu vērtības no cilvēka skeleta, iespējams noteikt dažādus seno cilvēku diētas aspektus.
Piemēram, Eiropas kontekstā pētījumi par oglekļa stabilo izotopu atšķirīgajām vērtībām dažādās augu grupās palīdzējuši noteikt sauszemes un jūras resursu izmantošanu starp dažādām populācijām. Savukārt pēc slāpekļa vērtības, iespējams uzzināt, vai cilvēki uzturā izmantoja dzīvniekus ar zemāku (zālēdājus) vai augstāku trofisko līmeni (visēdājus, plēsējus). Analizējot diētas vērtības, jāņem vērā arī arheoloģiskie un bioarheoloģiskie dati par šo indivīdu vecumu, dzimti, dzimumu un sociālo statusu. Tādējādi varam iegūt informāciju ne tikai par diētu kopumā, bet salīdzināt resursu sadali starp dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, bērniem un pieaugušajiem, sievietēm un vīriešiem.
Līdz šim esam konstatējuši, ka vikingu laikmetā Lejasbitēnu populācijā, kas dzīvoja Daugavas krastos netālu no mūsdienu Aizkraukles, – vīriešu dzimtes bērni saņēma proporcionāli daudz vairāk proteīna nekā sieviešu dzimtes bērni. Pagaidām nav skaidrs, vai šādas atšķirības resursu sadalē bija arī starp pieaugušajiem. Savukārt Čunkānu-Dreņģeru kopienā šādas atšķirības netika atklātas ne starp bērniem, ne pieaugušajiem.
Arheoloģiskajos pētījumos tiek uzsvērta arī stroncija izotopu nozīme. Kādu informāciju tā varētu sniegt vikingu laikmeta izpētē?
Stroncijs ir sārmzemju metāls, kam ir trīs stabili un viens mainīgs izotops. Arheoloģijā svarīga ir konkrēta mainīgā un stabilā izotopa attiecība (87Sr/86Sr). Šī attiecība bez izmaiņām nokļūst augsnē un gruntsūdeņos, tālāk nonāk barības ķēdē un cilvēka organismā. Nosakot stroncija izotopu attiecību konkrētā reģionā un cilvēka organismā, iespējams pateikt, vai šis indivīds bērnībā izmantoja uzturā vietējos resursus un attiecīgi bija vietējais iedzīvotājs vai ieceļotājs.
Vikingu laikmeta pētniecībā Latvijas kontekstā ir svarīgi noskaidrot, vai cilvēki, kuru kapa inventārā atrasti skandināviski priekšmeti, bija vietējās populācijas pārstāvji vai ieceļotāji no Skandināvijas un citām zemēm. Nav izslēgti arī pārsteigumi, kad iepriekš arheoloģiski par vietējiem uzskatītie iedzīvotāji ir ienācēji no citiem reģioniem.
Kādas Latvijā ir iespējas veikt šīs izotopu analīzes?
Lai veiktu iepriekš minētās izotopu analīzes, nepieciešama aparatūra (masas spektrometrs), kas tiek izmantota konkrētu arheoloģisko paraugu izpētei. Starp arheoloģiskajiem paraugiem papildus tiek mērīti standarta paraugi, kuru vērtības ir zināmas. Šis process nodrošina to, ka izotopu mērījumiem ir ļoti augsta precizitāte un ka mērījumi ir ticami – tos var publicēt starptautiskos zinātniskos izdevumos un salīdzināt ar citu Eiropas un pasaules seno populāciju izotopu datiem.
Latvijā pagaidām neviena laboratorija nespecializējas arheoloģiskā materiāla izpētē. Šī iemesla dēļ paraugu sagatavošanas darbs, kā arī mērījumi tiek veikti akreditētās mūsu sadarbības partneru laboratorijās Lielbritānijā.
Seno iedzīvotāju raksturojumā nozīmīgu vietu ieņem arheoloģiskās DNS analīzes. Vai Latvijā tās tiek veiktas un vai ir atšķirības ar mūsdienu iedzīvotāju DNS noteikšanu?
Latvijā DNS analīzes arheoloģiski iegūtajam kaulu materiālam šobrīd ir iespējams veikt Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā, kur šim nolūkam ir speciāli iekārtota laboratorija. Mūsdienu cilvēka DNS var iegūt vairākos veidos. Vienkāršākais, lētākais un efektīvākais veids ir DNS iegūšana no asinīm – tam būs augsta koncentrācija un gandrīz 100% no šī DNS tiešām būs cilvēka DNS. Mazāk efektīvs DNS iegūšanas veids ir uztriepes paņemšana, piemēram, no mutes gļotādas, jo līdzi nāk arī liels skaits mutes mikroorganismu DNS.
Senās DNS iegūšana ir daudz sarežģītāka – asinis un citi mīkstie audi parasti nesaglabājas, tāpēc DNS iegūšanai izmanto kaulus un zobus. Pēc cilvēka nāves notiek DNS sadalīšanās mazos fragmentos, kas izdalīšanas procesā ķīmiski jāiezīmē, lai būtu iespējams pavairot visus DNS fragmentus un iegūt maksimāli pieejamo informāciju. Lielākais risks un izaicinājums senās DNS izdalīšanas un sekvenēšanas procesā (nukleotīdu secības noteikšana) ir kontaminācija – mūsdienu cilvēka DNS iekļūšana paraugā. Tāpēc senās DNS laboratorijās tiek veidotas atsevišķās telpās, kurās netiek ienesti mūsdienu DNS paraugi un jāievēro īpaši nosacījumi, sākot no telpu uzkopšanas un beidzot ar speciālu kombinezonu lietošanu pētniekiem. Būtiska atšķirība – izdalot mūsdienu DNS zinātniekiem, galvenokārt jāsargā sevi no lietotajām ķīmiskajām vielām, savukārt senās DNS izdalīšanā paraugi jāsargā no zinātnieka DNS.
Kādu informāciju ir iespējams iegūt no senās DNS?
Tas atkarīgs galvenokārt no DNS saglabātības, kas var būtiski atšķirties starp indivīdiem pat viena kapulauka ietvaros. Ja DNS saglabātība ir ļoti laba, ir iespējams noteikt attiecīgā indivīda bioloģisko dzimumu, mitohondriālo DNS un Y hromosomu haplogrupas, kas var sniegt informāciju par indivīda izcelsmi attiecīgi no mātes un tēva puses u. c. Šobrīd ir ļoti populāri salīdzināt senās populācijas gan savstarpēji, gan arī ar mūsdienu populācijām, izmantojot dažādas populāciju ģenētiskās izpētes metodes. Pēc senās cilvēka DNS ir iespējams noteikt ģenētiski noteiktas saslimšanas. Turklāt atsevišķu infekcijas slimību (tuberkuloze, mēris, lepra) izraisītāji, nokļūstot cilvēka kaulos un zobos, atstāj savu ģenētisko materiālu, kurš pēc tam var tikt izdalīta kopā ar cilvēka DNS.
No senās DNS datiem, ko esam ieguvuši no Latvijas vikingu laikmeta materiāla, mums ir izdevies noteikt bioloģisko dzimumu vairākiem nepieaugušo indivīdu apbedījumiem. Tas ir svarīgi, jo pēc kaulu morfoloģijas bērniem dzimumu nav iespējams noteikt. Vairākiem sieviešu dzimtes apbedījumiem ar cirvi kapa inventārā ir izdevies noteikt dzimumu, un tās tiešām ir sievietes. Šobrīd esam pabeiguši apmēram 40 indivīdu DNS paraugu apstrādi, un notiek to bioinformātiskā analīze. Sākotnējie dati liecina, ka vairums indivīdu ir vietējas izcelsmes, bet atsevišķos gadījumos to izcelsme saistāma ar citiem reģioniem, tai skaitā ar Skandināviju.
Nobeigumā jāatzīmē, ka veiktie pētījumi rāda, ka ir pamats izdalīt vikingu laikmetu arī Latvijas aizvēstures hronoloģijā. Par vikingu klātbūtni netieši liecina to sirojumu atstātās liecības. Projekta sākotnējie rezultāti atsevišķos gadījumos ļauj saskatīt vikingu un/vai skandināvu atstātās “ģenētiskās pēdas”. Pētījumi turpinās, un mēs ceram, ka iegūtie rezultāti sniegs jaunu ieskatu Latvijas vēsturē.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane