Zinātnes Vēstnesis

ES APSKAUŽU ŠĀ BRĪŽA STUDENTUS PAR TIEM DOTAJĀM IESPĒJĀM, PAR KURĀM MĒS PAT SAPŅOT NEVARĒJĀM//"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: J. Brencis. Foto: J. Brencis.

"[..]Bez šiem “priekšdarbiem” mums nebūtu iespēju turpmāk ne startēt ES Struktūrfondu infrastruktūras vai Eiropas līmeņa zinātniskos projektos, ne citādi piesaistīt finansējumu tālākai institūta modernizēšanai un attīstībai. Tam bija nepieciešama sava veida ilgtermiņa stratēģija un attīstības vīzija. Visai manai tā laika vadības komandai bija kopīga apņemšanās sasniegt šos pašu izvirzītos mērķus, ko arī kopīgiem spēkiem paveicām. Institūta kolektīvam tas bija lielu izaicinājumu laiks, jo institūtā mainījās ikdiena – no rutīnas diagnostikas līdz izcilībai zinātnē. Sākums daudziem likās aizdomu pilns – kā galvenais veterinārmedicīnas diagnostikas centrs Latvijā pārvērtīsies par izcilu zinātnisko institūtu, – bet tas izdevās! Kolektīvs, manuprāt, to jūt un novērtē." - laikrakstam "Zinātnes Vēstnesis" saka akadēmiķis, “BIOR” direktora vietnieks attīstības un zinātnes jautājumos Aivars Bērziņš.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (643), 2024. gada 27. maijs (PDF)

 

ES APSKAUŽU ŠĀ BRĪŽA STUDENTUS PAR TIEM DOTAJĀM IESPĒJĀM,
PAR KURĀM MĒS PAT SAPŅOT NEVARĒJĀM

Saruna ar akadēmiķi, “BIOR” direktora vietnieku attīstības un zinātnes jautājumos Aivaru Bērziņu

 

Ojārs Spārītis: “Ar apbrīnu sekoju par mani divdesmit gadu jaunāku zinātnieku paaudzes pārstāvju izglītībai un intelektuālajai izaugsmei. Priecājos par to, kā veidojas viņu karjera un cik liels ir viņu garīgais potenciāls, iegūstot spārnus neatkarīgajā, brīvajā un gudrajā pasaulē tūdaļ pēc pilngadības sasniegšanas. Viņi mācījās pie tiem pašiem profesoriem, no kuriem savas zināšanas smēlāmies mēs, tāpēc mūsos nenoliedzami ir kaut kas līdzīgs. Taču būtiski atšķirīgais ir tas, ka modernās zinātnes sasniegumus un akadēmiskā darba metodes viņi uzņēma tikpat dabiski kā elpojot gaisu, kamēr mums šo brīvās pasaules zinātnes svaigā gaisa malku vajadzēja izfiltrēt no padomju akadēmiķu pārinterpretētās buržuāziskās zinātnes kritikas. Tieši tāpēcšo dialogu vēlējos risināt tieši ar tādu cilvēku kā Aivars Bērziņš, kā arī lūdzu atļauju saglabāt to pašu uzrunas formu, kuru mēs lietojam tiekoties jau kopš pirmajām iepazīšanās dienām.

Mani fascinē tavas ģimenes stāsts par veterinārārstiem trīs paaudzēs. Kā tu to izskaidrotu? Kā pienākumu? Misiju? Nolemtību? Vai jūsu dzimtā katrai paaudzei ir sava motivācija, saglabājot šo ciešo saikni ar zemkopju videi raksturīgo dzīvnieku glābšanas pasauli? Tas nozīmē, ka tev un tavai ģimenei ir cieša saikne ar lauku vidi. Kāds bija tavas izvēles pamatojums un cik sens tas ir? Vai tas sākās ar ligzdu priekšlaicīgi pametuša putna bērna kopšanu vai ar rūpēm par kaķēniem un kucēniem, kuri laiku pa laikam uzrodas mājdzīvnieku saimē?

Jāsaka atklāti, 90. gadu sākumā, kad es beidzu vidusskolu pirmā doma vai sapnis man bija studēt sporta medicīnu. Tomēr tas neizdevās, jo tuvākajā vietā (Tartu Universitātē, Igaunijā), kur tas bija iespējams, studijas tobrīd notika tikai igauņu valodā, kuru tajos apstākļos nepagūtu apgūt pāris mēnešu laikā.

Līdz ar to nākamā ideja bija uzsākt studijas veterinārmedicīnā, kas man patiesi izraisīja interesi un bija arī kā sava veida misijas apziņa turpināt studijas veterinārmedicīnā jau trešajā paaudzē. 90. gadi bija īpašs laiks, kad sāka mainīties arī veterinārmedicīnas profesija un tās izaicinājumi. Padomju okupācijas gados veterinārmedicīna Latvijā lielā mērā tika saistīta “produktīvajiem dzīvniekiem”, darbu kolhozos, saimniecībās, kur primārais mērķis bija “celt produktivitāti”. Par tādām tēmām kā dzīvnieku veselība plašākā nozīmē, dzīvnieku labturība, veterinārmedicīna un sabiedrības veselība, savvaļas dzīvnieku, vides veselība, veselas ekosistēmas runāja salīdzinoši maz. Tāpēc man ļoti interesēja daudz mūsdienīgāka veterinārmedicīna, ar plašākiem apvāršņiem, kā tas bija padomju okupācijas gados. Līdzīgi arī citās nozarēs notika lielas pārmaiņas, kas radīja daudz interesantu izaicinājumu.

Kad lasu tavu CV, tad mēģinu saprast, kurā izglītības vai darba posmā no praktizējoša veterinārārsta esi kļuvis par “kabineta zinātnieku”, teorētiķi un administratoru? Latvijas Lauksaimniecības universitātes bakalaura un maģistra studijas Veterinārmedicīnas fakultātē taču nevarēja būt atrautas no prakses, kas sniedz gan zināšanas, gan nodrošina praktiskās ārstniecības iemaņas. Cik lielā mērā un kā tev kā zinātniekam šodien izdodas uzturēt šo saikni ar reālo dzīvo dabu? Vai varbūt “raudi spilvenā”, ka šādas iespējas tev vairs nav?

Nē, par šo nepārdzīvoju. Man ir izveidojusies ļoti interesanta un daudzpusīga karjera, kurā arī sākumā netrūka darbs veterinārajās privātpraksēs. Patiesībā jau sākumā biju sadomājies par “Džeimsa Heriota praksi”, jo patika darbs gan ar lielajiem, gan mazajiem dzīvniekiem.

Studiju laikā, 90. gadu sākumā, kad notika liela lauksaimniecības sektora pārstrukturēšanās, kuras rezultātā sākās saimniecību privatizācija, tad daļa saimniecību arī izputēja. Diemžēl tajā laikā arvien grūtāk bija nokļūt labās veterinārajās praksēs pie dažādām dzīvnieku sugām ar pietiekamu klīnisko gadījumu skaitu. Tāpēc pieņēmu grūtu lēmumu ņemt “akadēmisko gadu” un meklēt iespējas ilgāku laiku pavadīt lielo dzīvnieku praksē.

Esot 3. kursā piedalījos konkursā, lai tiktu uz prakses vietu ārvalstīs. Man radās iespēja gadu praktizēties Dānijā lielo dzīvnieku praksē, kas manuprāt, bija izcila pieredze. Atgriežoties no Dānijas, mani uzrunāja profesors Gunārs Pētersons (Latvijā pazīstamākais un Eiropā viens no atzītākajiem sikspārņu pētniekiem, vēlāk arī Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns), kurš man piedāvāja piedalīties “TEMPUS/Phare” projektā par veterinārmedicīnas augstākās izglītības pārstrukturēšanu, pilnveidošanu Latvijā, lai mūsu studiju programmu tajā laikā pielāgotu Eiropas Savienības prasībām (veterinārmedicīnas augstākā izglītība, kā reglamentēta profesija, ES tiek akreditēta). Tas bija pavērsiena punkts, kad sāku vairāk domāt par zinātni un iespēju pētīt, radīt ko jaunu, virzīt un attīstīt procesus, lai arī mēs kļūtu par spēcīgu veterinārmedicīnas zinātnes centru citu Eiropas valstu vidū, kā arī sniegtu savu pienesumu zinātnei ar pierādījumos balstītu kvalitatīvu veterinārmedicīnas augstāko izglītību. Tas mani no prakses pārvirzīja akadēmiskajā darbā un zinātnes virzienā.

Laikam esi bijis izcils students, jo ne jau katram tiek piedāvāts pāriet “augstākajā līgā” ar iespēju studēt Helsinku Universitātes doktorantūrā. Izskatās, ka tieši tur noticis pavērsiens tavās interesēs, paplašinot veterinārmedicīnas pieredzi ar studijām pārtikas un vides higiēnas nozarē. Kāda bija tava doktora darba tēma? Vai somu akadēmiskās zinātnes pētnieciskais atvēziens un dziļums ir kaut kādā mērā pārāks par studiju iespējām pašu mājās? Kas viņiem ir tāds, kā mums nav?

Nedomāju, ka biju izcils students, bet apņēmība, mērķtiecība un pārliecība par to, ko gribu sasniegt, vienmēr bija man raksturīgas īpašības. 90. gados pirms studijām doktorantūrā mums bija prasība arī pēc maģistra grāda (šobrīd šādas prasības nav, jo sešgadīgā studiju programma ir pielīdzināma maģistra grādam). Tāpēc uzsāku studijas maģistra līmeņa studijās un pēc īsa laika jau devos uz Purdue University, ASV, kur pavadīju daļu no sava maģistra studiju laika.

Iespēja studēt ASV man radās, veiksmīgi startējot tā laika jauno zinātnieku apmaiņas programmā. Savukārt pēc atgriešanās no ASV iepazinos tuvāk arī ar savu potenciālo doktora darba vadītāju profesoru Hannu Korkealu no Helsinku Universitātes. Jāsaka, ka arī tajā laikā šī bija viena no vadošajām veterinārmedicīnas augstskolām ar ļoti attīstītu zinātnisko darbību (universitāte arī šobrīd ir tuvu pasaules labāko zinātnes universitāšu simtniekam). Pēc dažām tikšanās reizēm ar profesoru Korkealu sapratām, ka gribam un varam strādāt kopā. Tā bija abpusēja apņemšanās un vienošanās, lai gan manam “projektam” finansējuma nebija. Tas man deva sava veida rūdījumu, nepārtraukti meklēt finansējuma iespējas, jo sākumā naudas nebija ne pašai mobilitātei, ne pētījumam.

Vienlaikus uzsāku pasniedzēja/asistenta, vēlāk lektora darbu LLU Veterinārmedicīnas fakultātē, kur tikpat kā visa nopelnītā alga tika ieguldīta, lai varētu uzsākt studijas doktorantūrā Somijā. Laiks nebija viegls. Mana izvēlētā darba tēma bija “Molecular epidemiology and heat resistance of Listeria monocytogenes in meat products and meat-processing plants and listeriosis in Latvia”, kas saistīta ar padziļinātiem pētījumiem par baktērijām – listērijām, kas var izraisīt dzīvniekiem un cilvēkiem ļoti smagas CNS infekcijas. Pirms 20 gadiem šī bija viena no aktuālākajām pētniecības tēmām, kas saistāma ar pārtikas drošību.

Runājot par somu universitāšu akadēmisko dzīvi – vienmēr ir izcelta “zinātnē balstīta augstākā izglītība”, – ar to mēs arī kādu laiku atšķīrāmies. 90. gadu beigās un 2000. gadu sākumā redzēju, ka Latvijā milzīga uzmanība tika pievērsta dažādu jaunu studiju programmu radīšanai. Brīžiem tas pat pārauga universitāšu sacensībā, kad salīdzināja, cik un kurās universitātēs rudenī tiek atvērtas jaunas programmas. Vienlaikus salīdzinoši maz runāja par zinātnes īpašo nozīmi un tās lomu universitātēs. Zinātne savā veidā tika atstāta otrajā plānā. Protams, tagad zinātnes attīstībā Latvijā, pēc dažām desmitgadēm, tas ir būtiski mainījies uz labo pusi, pat neskatoties uz ļoti ierobežoto finansējumu.

Priecājos, ka tev ir iespējas saglabāt saikni ar izglītību, ar jauniešiem, kuri vēlas studēt veterinārmedicīnu Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā. Tu ej pats savās pēdās un esi Veterinārmedicīnas fakultātes profesors. Vai mūsdienās studijas atšķiras no tām, kuras tu baudīji 1994.–2000. gados? Kas ir mainījies? Vai pēc 2000. gada dzimušo studentu motivācija studēt veterinārmedicīnu ir tāda pati kā tavai paaudzei? Vai darba tirgus un dzīve “pasaulē bez robežām” ir mainījusi jauniešu mērķus un vērtīborientāciju? Vai esi bargs profesors? Ar kādām pedagoģiskām metodēm tu panāc vēlamo rezultātu?

Varu lepoties, ka darba attiecībās ar universitāti esmu jau vairāk nekā 25 gadus. Esot vēl pēdējā kursa students, 1998. gadā uzsāku darbu projektā kā asistents, tad turpināju visu savu akadēmisko karjeru līdz šā brīža profesora amatam. Lai gan akadēmiskā darba slodze laika gaitā mainījās atkarībā no maniem tā brīža pienākumiem.

Šo 25 gadu laikā ir mainījies ļoti daudz! Es apskaužu šā brīža studentus par tiem dotajām iespējām, par kurām, savukārt mēs pat sapņot nevarējām. Izcila bibliotēka ar piekļuvu teju visām zinātniskās literatūras datu bāzēm, modernas un aprīkotas studiju telpas, laboratorijas, sporta, atpūtas infrastruktūra, turklāt praktiski neierobežotas iespējas praktizēties ārvalstīs, dažādu studentu mobilitātes programmu ietvaros. Protams, mūsu universitātē vēl vairāk jādomā par pētnieku grupām pieejamām un modernām zinātniskajām laboratorijām.

Par jauniešiem, viņu mērķiem un vērtīborientāciju – tie, manuprāt, nepārtraukti mainās. Jāatzīst, ka tie arī atšķiras no tiem, kas bija pirms gadiem 20, 30 vai vēl senāk. Nereti ir pat grūti tikt līdzi jauniešu domu gājienam vai izprast viņu ilgtermiņa mērķus. Studentu motivācija studēt veterinārmedicīnu ir būtiski pieaugusi. Veterinārmedicīnā ir attīstījušās jaunas, mūsdienīgas apakšnozares, kuras jauniešus ļoti ieinteresē.

Pēdējo gadu laikā Veterinārmedicīnas fakultātē ir būtiski pieaudzis arī ārvalstu studentu skaits no Vācijas, Somijas, Zviedrijas un citām valstīm. Tas man rada pārliecību, ka Latvijas veterinārmedicīnas augstākā izglītība un zinātne šajā Eiropas reģionā ir kļuvusi atpazīstamāka, starptautiskāka un jauniešus piesaistošāka. Tas padara arī profesora ikdienas darbu interesantāku, strādājot ar dažādu Eiropas valstu studentiem. Jāsaka, ka man arī, esot pētniekam Somijā, bija iespēja dažus gadus ieņemt Helsinku Universitātes lektora amatu, kas man kā mācībspēkam ļāva labāk iepazīt akadēmisko dzīvi ziemeļvalstīs. Manuprāt, mūsu studenti ir atvērtāki pasaules iespējām salīdzinājumā ar studentiem Somijā.

Par mani kā profesoru – jāsaka, ka neesmu bargs, lai gan cenšos strādāt tā, lai studenti respektētu un cienītu gan mani, gan manus kolēģus kā akadēmisko personālu.Manuprāt, ikvienam profesoram ir jāpierāda sava profesionalitāte ar saviem zinātniskā darba rezultātiem, ar to, ka lekciju tematikā tiek iekļauta aktuāla zinātniskā informācija par jaunākajiem pētījumiem, sasniegumiem zinātnē Latvijā un citviet pasaulē. Vairāk jālepojas un jāciena arī pašu zinātniskie sasniegumi un atklājumi, uz kuriem balstām un veidojam savu akadēmisko vidi.

Apskaužama karjera un tava administratīvā potenciāla novērtējums – tūlīt pēc doktorantūras ieņemot Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta “BIOR” Pētniecības un attīstības departamenta direktora posteni, bet vēl pēc trim gadiem – 38 gadu vecumā – kļūstot par visa institūta direktoru. Kāda ir sajūta gados jaunam direktoram vadot valstī nozīmīgāko pārtikas un vides higiēnas institūtu? Kā iekļāvies institūta tradīcijās, darba kultūrā, cilvēciskajā atmosfērā? Kā Tevi uzņēma institūta kolektīvs, kas pēc maniem novērojumiem arī ir gados jauns?

Šis karjeras posms nebija viens no tiem vieglākajiem. Doktora disertāciju es aizstāvēju Helsinkos ar laika nobīdi. Doktorantūras laikā uzsāku arī darbu Zemkopības ministrijā, kur nostrādāju nepilnus trīs gadus. Tas deva ļoti labu administratīvā darba pieredzi! Tad kādā brīdī pie manis Rīgā ieradās mans doktora darba vadītājs profesors Korkeala ar jautājumu: “Aivar, vai un kad tu plāno aizstāvēt savu disertāciju? Tev ir tikpat kā visas nepieciešamās zinātniskās publikācijas. Ja šis pārtraukums tev sanāks ilgāks par 2–3 gadiem, tad vari uzskatīt, ka tu izkrīti no zinātniskās vides un tava karjera veidosies pavisam citā gultnē.” Viņa vizīte bija nozīmīgs pavērsiens manā dzīvē – nolēmu atgriezties atpakaļ Helsinkos, lai pabeigtu un aizstāvētu savu doktora disertāciju un turpinātu savu zinātnisko darbību.

2009. gadā mani uzaicināja strādāt Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūtā “BIOR” (tobrīd vēl PVD Nacionālajā diagnostikas centrā). Tas bija laiks, kad uzsākām darbu pie centra reorganizācijas, jaunas stratēģijas izstrādes, kas notika īsi pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes, kā rezultātā tika izveidots jauns valsts zinātniskais institūts. Manuprāt, tas institūtam bija nozīmīgākais vēstures pagrieziens, lai uzsāktu jaunu attīstības ceļu. 2010. gadā es sāku vadīt BIOR Pētniecības un attīstības departamentu, kur mani pienākumi galvenokārt bija saistīti ar zinātnisko darbu un saistītiem administratīviem jautājumiem.

Tikai trīs gadus vēlāk, 2013.gadā, kad kļuvu par institūta direktoru, manā priekšā bija virkne ar daudz nopietniem administratīviem jautājumiem, jo bija nepieciešams pilnveidot institūta pārvaldi, izveidot un stiprināt zinātniskā darba organizāciju, veikt reģionālo reorganizāciju (slēgt virkni reģionālo struktūru), sakārtot visu nekustamo īpašumu saimniecību, piesaistīt finansējumu daudzu dārgu laboratorijas iekārtu un infrastruktūras atjaunošanai. Pandēmijas laikā veiksmīgi izdevās pabeigt lielu projektu – “BIOR” jaunā korpusa būvniecību, kurā pētnieki šobrīd var strādāt jaunās un labiekārtotās telpās.

Bez šiem “priekšdarbiem” mums nebūtu iespēju turpmāk ne startēt ES Struktūrfondu infrastruktūras vai Eiropas līmeņa zinātniskos projektos, ne citādi piesaistīt finansējumu tālākai institūta modernizēšanai un attīstībai. Tam bija nepieciešama sava veida ilgtermiņa stratēģija un attīstības vīzija. Visai manai tā laika vadības komandai bija kopīga apņemšanās sasniegt šos pašu izvirzītos mērķus, ko arī kopīgiem spēkiem paveicām. Institūta kolektīvam tas bija lielu izaicinājumu laiks, jo institūtā mainījās ikdiena – no rutīnas diagnostikas līdz izcilībai zinātnē. Sākums daudziem likās aizdomu pilns – kā galvenais veterinārmedicīnas diagnostikas centrs Latvijā pārvērtīsies par izcilu zinātnisko institūtu, – bet tas izdevās! Kolektīvs, manuprāt, to jūt un novērtē.

Ap 2010. gadu institūtā bija pāris realizācijā esoši projekti, taču šobrīd ik gadu realizējam ap 40 dažāda mēroga Eiropas, starptautiskos un nacionālos zinātnes projektus. Zinātniskā grāda pretendentu un zinātņu doktoru skaits būtiski audzis. Attīstība ir notikusi ļoti strauji! Arī vecuma struktūras ziņā kļuvām par vienu no jaunākajiem institūtiem gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Institūtā šobrīd strādā dažādu zinātnes nozaru vadošie pētnieki, kuru zinātniskā darba rezultāti ir atzīti starptautiski, par ko liecina ne tikai viņu zinātniskās publikācijas, bet arī reputācija, kura iegūta strādājot dažādos zinātniskos projektos sadarbībā ar izciliem zinātnes centriem daudzās pasaules valstīs.

Par institūtu “BIOR” man ir ļoti labs iespaids kā par zinātniski pētniecisku iestādi, kurā tiek veikti mūsu veselībai un pārtikas drošībai ļoti nozīmīgi pētījumi. Lūdzu, apraksti kādus tavuprāt svarīgākos zinātniskās pētniecības pamatvirzienus, ar kuriem institūts iekļaujas Latvijas finansētajās Valsts Pētījumu programmās! Kurus “BIOR” zinātnieku veiktos pētījumus esam spējuši veiksmīgi “pārdot” pasaulei? Vai šo pētījumu un atklājumu vidū ir arī veiksmīgi komercializācijas vai starptautiskos patentus ieguvuši piemēri?

Institūtā tiek veikti ļoti daudzveidīgi pētījumi, no kuriem liela daļa ir izteikti starpdisciplināri, un, kā pareizi minēts jautājumā, pētījumi ir cieši saistāmi ar mūsu veselību. Mums ir svarīgi izprast šo ekosistēmu vienas veselības kontekstā (vide-dzīvnieki-cilvēks-sabiedrība). Cilvēkiem un dzīvniekiem 2/3 slimību ir kopīgas, līdz ar to arī slimību pētniecībai un uzraudzībai ir jākļūst vienotākām ar saskaņotu rīcību. Tāpēc daļa no mūsu pētījumiem ir saistīti, lai sasniegtu šo mērķi.

Daļa pētījumu, kā jau zināms, saistāmi ar notekūdeņiem – kā sava veida “sabiedrības veselības spoguli”. Tieši par šo tēmu “BIOR” pētnieki divas reizes ir nokļuvuši LZA Zinātnes sasniegumu laureātu vidū. Pētījumi aizsākušies jau pirms laba laika, kad uzmanība tika pievērsta farmaceitiskiem savienojumiem, to atliekām vai metabolītiem notekūdeņos. Kad sākās COVID-19 pandēmija, pētījumi turpinājās arī SARS-CoV-2 vīrusa RNS koncentrācijas dinamikas novērojumiem un dažādu vīrusa jaunu variantu identifikācijai vai klātbūtnes noteikšanai dažādās pašvaldībās. Uz šo pētījumu pamata tika izstrādāta metodoloģija, kas tālāk izmantota par pamatu mūsu nacionālās notekūdeņu monitoringa sistēmas izveidei Latvijā.

Tas parādīja mūsu stirpās puses, strādājot starpdisciplinārā komandā sadarbībā ar RTU, BMC u. c. Šī sadarbība turpinās arī tagad. Šobrīd “notekūdeņu pētījumos” uzmanību pievēršam arī antimikrobiālās rezistences (AMR) pētījumiem, kā arī dažādu metabolītu un biomarķieru pētījumiem, kur tie norāda uz dažādu produktu vai, piemēram, alkohola patēriņa intensitāti. Šeit pētījumu loks šobrīd būtiski paplašinās. Valsts pētījumu programma (VPP) “Biomedicīna” ietvaros sadarbībā ar PSKUS, BMC, RTU tiek pētītas arī atsevišķu slimnīcu notekūdeņu sistēmas ar mērķi labāk kontrolēt vai pārvaldīt AMR problēmas tajās.

Cits virziens ir molekulārās epidemioloģijas pētījumi attiecībā uz pārtikas infekciju izraisītājiem – patogēniem un to antimikrobiālo rezistenci. Pirms vairākiem gadiem bijām vieni no pirmajiem reģionā uzsākot pilna genoma sekvenēšanu un šīs informācijas izmantošanu pārtikas izraisīto infekcijas slimību efektīvākā uzraudzībā un pārvaldībā. Nozīmīgi ir arī pētījumi par Āfrikas cūku mēri (šobrīd vienu no bīstamākajām dzīvnieku infekcijām Eiropā). Šo pētījumu rezultāti jau šobrīd tiek izmantoti, lai izstrādātu labākas šīs infekcijas kontroles stratēģijas. Varam pieminēt arī tādu bīstamu infekcijas slimību kā, piemēram, trakumsērgu, no kuras šobrīd Latvija ir brīva. Par to Latvijā veikti nozīmīgi pētījumi, kuru rezultātā izstrādātas arī doktora disertācijas. Nozīmīgi pētījumi notiek arī Baltijas jūrā, kur kolēģi pēta ne tikai zivju resursus, bet arī piesārņojumu un faktiski visu ekosistēmu, kas ir daļa no vienas veselības – mums ir labāk jāsaprot lietas sistēmās – kā rodas, veidojas un izplatās piesārņojums, kas potenciāli varētu apdraudēt mūsu veselību, un ko darīt, lai mēs maksimāli efektīvi pasargātu savu un vides veselību.

Ja runājam par komercializāciju – jāsaka, ka pētījumi ir vairāk vērsti uz dzīvnieku, sabiedrības un vides veselību, un tas ne vienmēr ir pamats jaunu produktu radīšanai vai komercializācijai. Institūtā ir veikti ļoti nozīmīgi pētījumi, kas saistāmi ar jaunu analītisko metožu izstrādi un to ieviešanu.

Par “BIOR” darba organizāciju un attieksmi pret pacientiem man ir palicis vislabākais iespaids tieši no COVID-19 pandēmijas dēļ ieviestās karantīnas laika, kad jūsu institūta teritorijā ierīkotās laboratorijas bija vispieejamākās un darbinieku atsaucība, attieksme un atbildības sajūta ļāva justies droši, aizsargātam un aprūpētam. Paldies taviem darbiniekiem par šo pašaizliedzīgo darbu. Vai COVID-19 laikā institūts veica kādus nozīmīgus pētījumus šīs slimības cēloņu, simptomu vai preventīvo aizsardzības pasākumu izpētē?

Paldies par jaukiem vārdiem! Institūta kolēģi, kas strādāja ar klientiem, kas gribēja nodot paraugus, saņēma daudz atzinīgu vārdu, kas, manuprāt, ir pelnīti. Lielā darba apjoma dēļ laboratoriju eksperti bija tuvu izdegšanai.Jāsaka, ka COVID-19 pandēmija bija liels izaicinājums arī laboratorijām, kad tika noteikts, ka tām jānodrošina arī paraugu ņemšana. Tad vajadzēja ātri pielāgoties tā brīža situācijai un būtiski mainīt ikdienas darba procesus. Darbs tika uzsākts divās maiņās, tas noritēja arī naktīs, lai maksimāli īsā laikā klienti saņemtu savus rezultātus. COVID-19 pandēmijas laikā, protams, paralēli notika arī pētnieciskais darbs. Nozīmīga bija VPP, kuras ietvaros izstrādājām un ieviesām metodoloģiju SARS-CoV-2 monitoringam notekūdeņos. Vienlaikus pandēmijas laikā Latvijā mēs konstatējām šī vīrusa pārnesi no cilvēka uz dzīvnieku. Kā piemēru varam minēt COVID-19 uzliesmojumu ūdeļu novietnē, kas atkārtoti parādīja, cik liela nozīme ir zoonotisko patogēnu pārnesei no sugas uz sugu, respektīvi zoonozēm vai reversām zoonozēm (dzīvniekiem un cilvēkiem kopīgas infekcijas), paturot prātā, ka ne vienmēr tikai dzīvnieks ir vienas vai otras infekcijas rezervuārs.

Pandēmija bija laiks, kad dažādu jomu pētnieki strādāja kopā un risināja zinātniskus jautājumus vai pat konkrētas tūlītējas problēmas. Izcils piemērs pandēmijas laikā bija arī inženierzinātņu un sociālo zinātņu iesaiste, pētot, piemēram, cilvēku mobilitāti, uzvedību un attieksmi, kas var būtiski ietekmēt infekcijas izplatību.

Jau vairākus gadus esi saistīts ar Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi (EFSA) kā valdes loceklis un kopš 2021. gada jūnija – valdes priekšsēdētājs. Iepazīstoties ar tās sastāvu internetā, redzams, ka esat vairāk nekā 70 visu ES valstu pārstāvji, ieskaitot kolēģi no “BIOR” Jāni Ruško un Zemnieku Saeimas pārstāvi Mairu Dzelzkalēju-Burmistri. Cik liela ir EFSA regulējošā loma Eiropas valstu pārtikas politikā? Kā valdes priekšsēdētājam izdodas ietekmēt šīs institūcijas dienas kārtību?

EFSA valdē esmu jau kādu laiku. Pirms tam, no 2013. līdz 2016. gadam biju arī EFSA Konsultatīvās padomes loceklis. EFSA ir galvenā pārtikas drošības risku novērtēšanas institūcija Eiropas Savienībā (Eiropas Komisija aģentūra), kas pēc EK vai dalībvalstu mandāta veic riska novērtējumus un sniedz zinātnisko atbalstu lēmuma pieņēmējiem.

Kopš 2016. gada esmu EFSA valdē. Tolaik valde bija neliela un valdes locekļi nepārstāvēja kādu konkrētu valsti, bet tika izraudzīti konkursa kārtībā, kas ilga aptuveni vienu gadu. Iesniedzot pieteikumu EK izsludinātajam konkursam, tika izvērtēti pretendenti, tad izveidots īsais kandidātu saraksts (shortlist), tālāk nosūtīts Eiropas Padomei dalībvalstu balsošanai un tad Eiropas Parlamentam izskatīšanai un apstiprināšanai. Šādam procesam es gāju cauri pirmajā valdes sasaukumā. Šobrīd EFSA valdes locekļus iesaka pašas dalībvalstis, līdz ar to valdē ir pārstāvētas visas ES dalībvalstis, Norvēģija, Islande, Eiropas Komisijas, Eiropas Parlamenta un nevalstisko organizāciju (vides, lauksaimnieku, patērētāju u. c.) pārstāvji, kas padara valdes darbu daudz komplicētāku un daudz iesaistošāku no daudzām ieinteresētajām pusēm, ko paredzēja pirms pāris gadiem publicētā tā saucamā “pārredzamības regula”.

Visinteresantākais un pagodinošākais brīdis, strādājot jaunajā EFSA valdes sastāvā, bija moments, kad notika valdes priekšsēdētāja un tā vietnieka vēlēšanas. Man bija liels gandarījums, kad, konkurējot ar Vācijas, Francijas un Itālijas pārstāvjiem, par valdes priekšsēdētāja vietnieku un vēlāk arī par valdes priekšsēdētāju ievēlēja Latvijas pārstāvi. Manuprāt, tas ir liels gods, ka Latvijas pārstāvis vada šīs aģentūras valdi (kas ir viena no lielākajām EK aģentūrām).

Kāda vieta tavā dzīvē un profesionālajā karjerā ir LZA? Ņemot vērā akadēmisko izaugsmi, kā arī panākumus izglītības, administratīvajā un zinātniskās pētniecības darbā pēc četrus gadus ilgas atrašanās korespondētājlocekļa kārtā eksperti tev deva iespēju kvalificēties akadēmijas īstenā locekļa statusam. Un “bingo!” – tu tiki ievēlēts, un šobrīd jau esi LZA Senāta priekšsēdētāja vietnieks un augstākā akadēmiskā novērtējuma – Lielās medaļas īpašnieks. Ko tev nozīmē būt akadēmiķim? Un kā tu izjūti mijiedarbību starp sevi un LZA?

LZA ir ļoti nozīmīga organizācija, kas man kā zinātniekam nozīmē daudz, jo tā pārstāv un rūpējas par Latvijas zinātnes atpazīstamību un prestižu ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. Protams, ir virzieni, kur LZA, manuprāt, nepieciešams būt dinamiskākai, iesaistošākai un vērstai uz aktīvu (proaktīvu) sadarbību ar valsts pārvaldi, lai sasniegtu savā darbības stratēģijā nospraustos mērķus.

Man ir gandarījums, ka kolēģi mani virzījuši un ievēlējuši kā LZA korespondētājlocekli un vēlāk arī LZA īsteno locekli. Nenoliedzami, saņemt LZA augstāko apbalvojumu man bija liels pārsteigums. Tas uzliek lielu atbildību rūpēties un kalpot Latvijas zinātnei arī nākotnē. Tā ir atbildība ne tikai man, bet visai LZA saimei pārstāvēt Latvijas zinātni visplašākajā nozīmē, neatkarīgi no tā, kurā institūcijā mēs ikdienā strādājam. Atbildība savā veidā ir arī par nākamajām zinātnieku paaudzēm un LZA nākotni kopumā. Kādu tās lomu mēs redzam un ko mēs varam darīt vairāk, lai sasniegtu sevis izvirzītos stratēģiskos mērķus. Priekšā mums vēl ir daudz nezināmā.

Es pateicos par vaļsirdību un uzticēšanos mūsu atklātajam dialogam un arī cilvēciskajām attiecībām. Un ļoti augstu novērtēju godīgumu, ar kuru tu raksturoji savas zinātnieka dzīves paralēlo – ģimenisko – pusi, atzīstoties, ka ”svarīgi jau tagad vairāk pievērst uzmanību ģimenei un tuviniekiem… pēc CV var redzēt, cik daudz laika arī atņemts no ģimenes (bet tāda ir dzīve...). Paldies viņiem!”. Iespējams, ka pie pašreizējās noslodzes un amatu pārpilnības kopīgi ceļojumi un kopīgi atpūtas brīži ar ģimeni tev vēl ir tikai labo nodomu sarakstā. Bet varbūt, ka es kļūdos. Un es būtu priecīgs, ja tik ļoti zinātnei kalpojošai personībai kā tev būtu pa spēkam rast pelnīto laiku arī saviem mīļajiem.

Paldies par šo sarunu! Neskatoties uz man sniegtiem daudz jauniem un interesantiem izaicinājumiem, šobrīd tiešām cenšos domāt un būt kopā vairāk ar ģimeni un saviem tuvajiem. Manuprāt, svarīgi ir būt pozitīvi domājošiem, optimistiskiem un atvērtiem, lai mēs paši radītu vēl pozitīvāku vidi, kurā dzīvojam. Tikai tā var uzkrāt vairāk spēka turpmākajam darbam un jaunu mērķu sasniegšanai!

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents, akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 319 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")