Zinātnes Vēstnesis

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kurā notiek daudz cīņu par cilvēku sirdīm un prātiem//"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: G. Ivuškāns. Foto: G. Ivuškāns.

Zinātnes komunikācija ir Ievas Siliņas sirdslieta. Ieva ir pārliecināta, ka tieši zinātnes sasniegumi un zinātnē bāzēti lēmumi ir valsts izaugsmes pamatā. Jau četrus gadus strādājot radio, Ieva ir vienīgais zinātnes komunikators Latvijā, kas vada divus zinātnes radio raidījumus. Ievas vadītais “Prāts izglābs pasauli” ir pirmais zinātnes komercradio raidījums, kas ar zinātnes jaunumiem iepazīstina iepriekš neaizsniegtu auditoriju Latvijā. Ieva četrus gadus vadījusi Latvijas Jauno zinātnieku apvienību, bijusi arī padomniece zinātnes jautājumos gan valsts prezidentam, gan ekonomikas ministram. Šodien ar Ievu Siliņu runāsim par zinātnes komunikāciju.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (643), 2024. gada 27. maijs (PDF)

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kurā notiek daudz cīņu par cilvēku sirdīm un prātiem

 

Ko saprotat ar konceptu “zinātnes komunikācija”?

Zinātnes komunikācija ir kā tilts starp zinātnisko eliti un plašāku sabiedrību. Tilts, kas ved uz labāku dzīvi: palīdz sabiedrībai kļūt zinātniski informētākai, kritiskāk domājošākai, labākus lēmumus pieņemošākai. Turklāt šī ietekme ir ļoti plaša. Piemēram, bērni un jaunieši būs motivētāki apsvērt karjeru zinātnē vai skolā labāk apgūt STEM priekšmetus, ja būs dzirdējuši par moderno laiku supervaroņiem-zinātniekiem. Sabiedrības viedoklis par zinātniekiem uzlabojas, tiek saskatīts to dotais labums, līdz ar to ir vieglāk pārliecināt politiķus vairāk ieguldīt zinātnē vai īstenot kādas zinātnes vidē nepieciešamas pārmaiņas. Un, galu galā, daudzas no lietām, ko zinātnieki ir atklājuši, būtu vērtīgi zināt katram!

Kāda ir jūsu raidījumu mērķauditorija?

Latvijas Radio 6 jeb radio NABA es vadu raidījumu “Zinātnes vārdā” kopā ar savu lielisko kolēģi, LZA korespondētājlocekli, profesoru Ivaru Austeru. LR6 ir vairāk orientēts uz akadēmisko vidi, studentiem. Radio SWH runāju ar plašu auditoriju, no jauniešiem līdz senioriem, no ģimenēm līdz profesoriem un lielo uzņēmumu vadītājiem. Tie ir aptuveni 30 000 klausītāju katrā izskanēšanas reizē, no kuriem daļai nav specifisku zināšanu dažādās zinātnes nozarēs. Daļai mūsu sabiedrības ikdienas gaitās nav saskares ar zinātnes vidi, tādēļ ir ārkārtīgi vērtīgi, ka ar radio palīdzību, populārā veidā ir iespējams izstāstīt par zinātnes jaunumiem, Latvijas zinātnieku sasniegumiem, rosināt uz diskusiju un sniegt zināšanas. Daudzi SWH klausītāji ir uzņēmēji, kurus zinātnes atklājumi var iedvesmot strādāt efektīvāk un iet uz augstākas zinātņu ietilpības uzņēmējdarbību. Protams, Latvijā ir daudz cilvēku, kas seko zinātnes jaunumiem visos medijos un arī tādi, kas ikdienā izvēlas dažādību radio skanējumā. Galvenais ir dot platformu Latvijas izcilajiem zinātniekiem stāstīt par sevi, saviem sasniegumiem. Runāt par to, ko visi kopā varam dot savai valstij, katram iedzīvotājam un kā kopā veidot savu dzīvi labāku.

Kāpēc ir vērts aktualizēt zinātnes komunikācijas nozīmi? Kāda ir jēga tam, ka zinātnes sasniegumu rezultāti nepaliek vien šaurā lokā?

Es neteiktu, ka zinātnes komunikāciju vajag aktualizēt – tā ir bijusi aktuāla vienmēr. Tikai, jāsaka, ne vienmēr ir labi beigusies. Piemēram, 1633. gadā Galileo Galilejs tika notiesāts uz mūža mājas arestu, un visi viņa raksti tika aizliegti tikai tādēļ, ka cienījamais itāļu astronoms un fiziķis bija publicējis pierādījumus tam, ka Zeme riņķo ap Sauli. Priecājos, ka kopš tiem laikiem kā sabiedrība esam gājuši uz priekšu.

Tomēr pandēmijas laikā redzējām, ka sabiedrības izglītošanā epidemioloģijas un kritiskās domāšanas jautājumos ir vēl daudz darāmā. Sabiedrības veselības rādītāji norāda, ka iztrūkst zināšanas bioloģijā, veselības pratībā. Kritiskā domāšana īpaši svarīga ir arī tagad, tuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Jau vienpadsmito gadu turpinās karš Ukrainā, sabiedrībā notiek vērtību maiņa, tiek veiktas izvēles. Ir jāpauž stingra nostāja un jāpieņem mēri pret agresorvalsti un tās sabiedrotajiem, kas diemžēl ir un būs mūsu kaimiņvalsts.

Vai zinātnes komunikācijai ir kāda saistība ar ģeopolitiskajiem notikumiem?

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, kurā notiek daudz cīņu par cilvēku sirdīm un prātiem. Zinātniekiem skaidrojot šos procesus, vēsturisko kontekstu, atmaskojot ienaidnieka tiešsaistē vai medijos izmantotos ieročus, klausītājs iemācās tos saskatīt, pasargāt sevi un apkārtējos. Atceros sarunu ar politologu Andi Kudoru, kurā viņš stāstīja par Krievijā kultivēto kara kultu, vardarbības un noziedzības romantizēšanu. Skatoties tādā griezumā, ir tikai dabiski, ka tas eskalējas. Krievijas izraisītais karš ir tikai dabīgas sekas kultam, kas tika apzināti veidots pēc Otrā pasaules kara un it īpaši tika aktualizēts Putina vadībā. Ņemot vērā, ka Krievijas sabiedrība ir ar dziļām vērtību problēmām, dzīvo nabadzībā, korupcijā un ikdienā saskaras milzīgu propagandas mašinēriju. Ir jāprot atšķirt melus un dezinformāciju, ko Krievija izplata arī mūsu informācijas telpā, piemēram, radot samulsumu, izplatot n-tās versijas par notikumiem, lai rastos sajūta, ka “nav jau īsti skaidrs, kas tur notika”. Tā ir Krievijas taktika, veids, kā Krievija mēģina noslēpt to, ka pastrādā kara noziegumus.

Ko vēl varam darīt, izņemot runāšanu par šiem jautājumiem?

Man ļoti patika, kā esošo situāciju Latvijā aprakstīja vēsturnieks Valdis Kuzmins: “Esam tik drošā vietā, kā nekad agrāk!” Tas dod mums iespēju ne tikai visos iespējamajos veidos atbalstīt Ukrainu un mudināt citus to darīt, bet arī izpildīt pašiem savus mājasdarbus un parūpēties par savas valsts drošību. Valsts drošība nav tikai militārā joma, aizsardzība, kaut, protams, tā ir ārkārtīgi nozīmīga. Valsts drošību veidojam katrs no mums, tā ir katra Latvijas iedzīvotāja atbildība.

Tas nozīmē ikdienā darīt labāko iespējamo, lai būvētu mūsu Latviju par pārticīgu, pašapzinīgu valsti. Likvidēt postkoloniālo fiksāciju uz norisēm Krievijā, kāpēc lai mēs vairāk nerunātu par notikumiem Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Somijā? Cienīt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu un izbeigt krievu valodas ekskluzīvo statusu mazākumtautību valodu vidū. Mēs nepietiekami medijos runājam lībiski un latgaliešu dialektā, cienīsim paši sevi un savējos, nevis klanīsimies okupācijas laika mantojumam! Vēl mums ir jāstiprina sava mentālā noturība, gatavība reaģēt un saglabāt vēsu prātu krīzes situācijās. Jāattīsta mūsu talanti, kuru mums ir tiešām daudz, jāapgūst digitālās prasmes, jāatbalsta uzņēmēji, kas ir mūsu valsts ekonomiskais pamats, mugurkauls.

Kāda loma valsts drošības stiprināšanā ir zinātniekiem?

Zinu, ka daudzi zinātnieki ir iesaistījušies Latvijas Republikas Zemessardzē. Nevajag baidīties, ka nu tik būs jāskrien un jārok zeme – zemessardzē ir dažādas vienības, vajadzīgi dažādi speciālisti: informācijas tehnoloģiju pārzinātāji, ķīmiķi, cilvēki ar spēcīgu stratēģisko domāšanu, tieši tās prasmes, kuras mēdz būt zinātniekiem.

Tā gan nebūs zinātnieku atbildība, bet es gribētu redzēt daudz lielāku atbalstu mūsu izcilajiem vēsturniekiem un apzināti veidotu vēstures politiku. Skaidrojot mūsu vēsturi, izprotot procesus, mēs izglītojam sabiedrību, stiprinām patriotismu un līdz ar to valsts drošību. Es neesmu izteikta vēstures cikliskuma teorijas fane, bet zināšanas vienmēr ir vērtība. Mēs varam un mums vajadzētu ļoti daudz mācīties no iepriekšējo paaudžu pieredzes. Mums Latvijā ir izcili vēsturnieki, ļausim viņiem mums palīdzēt! Vēstures zināšana palīdz arī gūt sakņu izjūtu, sajust piederību, turpinātību. Tādā ziņā mani sāpina jaunais izglītības standarts – mūsu bērni ir ļoti gudri un ir pelnījuši apgūt valsts vēsturi ne tikai pusē mācību priekšmeta vidusskolas posmā.

Kāpēc tieši Latvijas zinātnieku pūles un sniegums ir svarīgs mūsu valsts nākotnei un izaugsmei?

Zinātnieki ir Latvijas intelektuālā elite, un zinātnieku darbs ir pamatā visa veida izaugsmei. Kaut tiešais zinātnieka darba mērķis ir vairot zināšanas, faktiski tās rada inovācijas un jaunas tehnoloģijas vai metodes, risina izaicinājumus sabiedrībā, vidē, uzņēmējdarbībā. Zinātnieku darbs ir pamatā gan sasniegumiem veselības jomā, kas ļauj mums dzīvot ilgāku un veselīgāku mūžu, gan ekonomiskajai izaugsmei, vides aizsardzībai, izglītībai un daudzām citām jomām.

Joma, kurā redzu nepieciešamību pēc pārmaiņām, ir politika. Pārāk bieži politiski lēmumi tik pieņemti ideoloģisku, materiāli motivētu vai vienkārši liela ego iedomātu iemeslu dēļ. Politikai un politiķu lēmumiem būtu jābalstās zinātniskā ekspertīzē, faktos un pierādījumos. Protams, tas lielā mērā skaidrojams ar personību tipiem, ko pievelk politika, tomēr tas kaitē mūsu valstij. Ceru, ka mēs varēsim pārvarēt no padomjlaikiem nākušos aizspriedumus par politisko aktivitāti, jo mūsu politiskajai videi ļoti vajag gudrus, aktīvus, empātiskus un zinošus cilvēkus.

Ko no Latvijas zinātniekiem var iegūt vai iedvesmoties pētnieki citās valstīs?

Ja abstrahējamies no vispārzināmā, ka daudzi mūsu zinātnieki ir pasaulē labākie tajā, ko dara, piemēram, LZA akadēmiķis Andris Ambainis, profesors Jurģis Šķilters un daudzi citi, jāmin darba ētika. Mūsu zinātnieki ir radoši un čakli un spēj sasniegt lielāku rezultātu ar mazākiem resursiem nekā kolēģi ārvalstīs. Inteliģence bieži iet rokrokā ar lielisku humora izjūtu, kā, piemēram, LZA viceprezidentam, fiziķim Andrim Šternbergam, kurš ir lielisks piemērs cilvēkam ar misiju: izcili sasniegumi zinātnē, Latvijai piesaistīti miljoniem eiro un Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta izveidošana par pasaules līmeņa izcilības centru. Vēl es augstu novērtēju, ka daudzi no mūsu zinātniekiem ir nacionāli domājoši, viņiem patiesi rūp mūsu valsts, tās attīstība. Zinātnieka darbs jau būtībā ir kalpošanas darbs, kalpošana sabiedrībai un, ideālā gadījumā, arī valstij.

Kā tehnoloģijas, piemēram, mākslīgais intelekts, maina zinātni un tās komunikāciju?

Tās zinātniekiem dod jaunus darba rīkus. Skaitļošanas jaudas pieaugums paver iespējas simulācijām, modelēšanai, datu analīzei, kas agrāk nav bijusi iespējama. Lielie dati ir radījuši revolūciju klimata jomā, genoma pētniecībā vai astrofizikā, arvien izcilākas ierīces ļauj iepazīt makro un mikro līmeņa fenomenus. Tajā pašā laikā brīvpieejas resursi un digitālās platformas padara sasniedzamākus citu zinātnieku darbus. Kopumā redzams, ka zinātne kļūst arvien starpdisciplinārāka.

Mākslīgais intelekts ienāk daudzās jomās un palīdz tikt pie atklājumiem, tomēr nav pamata sabiedrībā klejojošām bažām par to, ka mums tiks atņemts mūsu darbs. Tas, protams, mainīsies, bet tas ir dabisks process – kādreiz disertāciju rakstīja ar rakstāmmašīnu, tagad – datorā.

Zinātnes komunikācijai tehnoloģijas ir pavērušas jaunas iespējas. Pirmkārt, ir iespējams aizsniegt daudz vairāk cilvēku. Otrkārt, ir pieejami dažādi atraktīvi formāti, ne tikai infografikas, vizualizācijas, tiešsaistes, video un raidieraksti, bet varam runāt arī par virtuālās vai papildinātās realitātes risinājumiem, kas ļaus izbaudīt zinātnes komunikāciju ar teju visām maņām. Treškārt, un šī ir mana mīļākā daļa, tehnoloģijas palīdz iesaistīt sabiedrību zinātnes projektos. Sabiedrības locekļi var kļūt par daļu no pētījuma, iesniegt datus vai novērojumus un līdz ar to sajusties tuvāk zinātniskajai kopienai. Piemēram, piedaloties “BIOR” akcijā un mobilajā aplikācijā ziņojot par zivīm grūti pārvaramiem šķēršļiem upēs, cilvēks palīdz ne tikai zinātnei, bet arī dabai. Vai piedaloties BMC Latvijas populācijas genoma references projektā, cilvēks ne tikai palīdz attīstīt precīzijas medicīnas risinājumus, bet arī var iegūt vērtīgu informāciju sev pašam.

Iniciatīvas, ko vēl neesmu redzējusi Latvijā, bet gribētos, ir tā saucamais pūļa finansējums jeb “crowd funding” – iespēja kolektīvi finansēt pētījumus, kuros katrs ziedotājs piedalās ar nelielu naudas summu mērķim, kas tam šķiet vērtīgs un nozīmīgs.

Caur šiem interaktīvajiem formātiem zinātne ienāk arī sociālajos tīklos?

Jā, un labi, ka tā. Pasaulē, kur katram ir iespējas izteikties, mēs sadzirdam arī daudz trokšņa, nepatiesas informācijas vai kļūdainu viedokļu. Tādēļ man liels prieks par zinātniekiem, kas atrod laiku un iespēju komunicēt ar sabiedrību sociālajos tīklos.

Piemēram, tīra ūdens vēstniece Eiropā, RTU vadošā pētniece Brigita Dejus lieliski komunicē savu pētniecības tēmu un ar ūdens jomu saistītos jaunumus Instagram kontā. Tā cilvēkam ir iespēja uzzināt ko jaunu no uzticama avota un uzdot jautājumu jomas speciālistam.

Arī es ļoti novērtēju atgriezenisko saiti no klausītājiem, kad saņemu vēstules ar komentāriem, ieteikumiem, jautājumiem. Tas palīdz saprast, ko vēlas zināt klausītājs, kas tam aktuāls un svarīgs. Manuprāt, tieši zinātnieku, zinātnisko institūtu sociālo tīklu kontiem būtu jābūt ietekmīgākajiem – tur ir patiesība un zināšanas. Digitālās prasmes mūsdienās ir izdzīvošanas nepieciešamība un tas maina arī zinātnieku saskarsmi ar sabiedrību.

Kas ir grūtākais zinātnes komunikācijā?

Es zinātnes komunikāciju salīdzinu ar divu dimensiju skalu – zinātnieks var izstāstīt atklājumu pilnībā, ar visām detaļām, bet to sapratīs tikai daži konkrētās jomas speciālisti. Un var ļoti vienkāršot, tas saprotams būs teju visiem, bet pazudīs ļoti nozīmīgas detaļas, kas var mainīt pētījuma būtību. To dažreiz redzam tā saucamajos “click-bait” jeb klikšķus medījošajos, provokatīvajos rakstu nosaukumos interneta medijos. Ir jāmeklē zelta vidusceļš, – lai plašākai publikai būtu saprotami un tajā pašā laikā lai atklājuma būtība saglabājas un ir pielietojama.

Ne vienmēr tas ir viegli, gan zinātnieki un to izteiksmes veids ir dažāds, gan pati saskaros ar tā saukto “zināšanas lāstu” – kad ko zini, ir grūti iedomāties, kā ir, kad to nezina. Nesen ar matemātiķi Jāni Lazovski runājām par to, kā jauniešus iedvesmot matemātikas apguvei. Viņš norādīja, ka mana valoda ir pilna ar matemātiskiem terminiem un sajūsmu par šīm niansēm. Jā, ir grūti iejusties tāda jaunieša ādā, kam nepatīk un nepadodas matemātika, ja pašai matemātika ir ļoti mīļa un vakaros ar dēlu rēķinām vienādojumu sistēmas ar vairākiem mainīgajiem. Mēs gan ģimenē arī ļoti daudz runājam par vēsturi, politiku, ģeopolitiskajiem procesiem, tā kā nav tā, ka mūs interesē tikai matemātika.

Sakiet, ka ne visiem zinātniekiem ir viegli komunicēt savus sasniegumus. Vai visiem tas būtu jādara?

Jā, cilvēki un arī zinātnieki ir dažādi, daži ar prieku izmanto katru iespēju dalīties ar atklājumiem, citi labprātāk savu laiku velta pētījumu procesam un komunicē ar sabiedrību tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Es nedomāju, ka uz komunikāciju ir jāspiež visi, bet tajā pašā laikā ir jāapzinās, ka bieži zinātnieka netiešie darba devēji un finansētāji ir nodokļu maksātāji. Viņiem ir tiesības uzzināt, kādas zināšanas ir radītas par šiem līdzekļiem.

Otrs aspekts, kas man liekas nozīmīgs – ir svarīgi, lai mūsu mediju telpā būtu redzami daudzi un dažādu jomu zinātnieki. Protams, mums ir zinātnieki-zinātnes komunikācijas superzvaigznes, piemēram, LZA loceklis Vjačeslavs Kaščejevs, kurš ar savu harizmu spēj katru aizraut un ievilkt fizikas pasaulē.

Tomēr mums nepieciešamas arvien jaunas sejas. Es ikdienā meklēju jaunos talantus zinātnē, aicinu uz raidījumiem un redzu, ka bieži arī citi žurnālisti to pamana un aicina šos zinātniekus pastāstīt vairāk par savu darbu arī citos raidījumos. Tas sabiedrībai parāda, ka zinātnes joma ir plaša, speciālistu ir daudz un tieši tiem, nevis “dīvāna ekspertiem” ar tukšu viedokli, ir jāuzticas.

Kas jums sniedz lielāko prieku zinātnes komunikatora darbā?

Jāsaka, ka jūtos ļoti priviliģēta un laimīga par šo iespēju ikdienā komunicēt ar valsts gudrākajiem prātiem un visu laiku uzzināt ko jaunu. Tas ir darbs, kas sniedz fantastisku apmierinājuma sajūtu – kā iespēja ikdienā no tortes nolasīt ķirsīšus.

Zinātnieka darbs mēdz būt monotons, arī noraidīta hipotēze ir rezultāts, un bieži paiet daudzi gadi līdz rezultātiem. Nemaz nerunājot par birokrātiju, ar ko ir pārpludināti mūsu zinātnieki un kas būtu jānogriež saknē, jo zinātniekiem var un vajag uzticēties.

Man ir iespēja runāt ar zinātnieku, uzzināt aizraujošas, gadu gaitā izpētītas un uzzinātas lietas, un nākamajā dienā jau runāt par pavisam citu tēmu ar citu zinātnieku. Jāsaka, ka man prieku sagādā arī pats izpētes, jaunatklāšanas process, jo, protams, ka sarunām ar zinātniekiem ir nopietni jāgatavojas. Lai arī nav viegli radīt saturu par specifisku jomu, turklāt katru reizi citādāku, plašai un prasīgai auditorijai, es to daru ar lielu interesi un aizrautību. Zinu, ka rezultāts būs izglītojošs un ar pievienoto vērtību, klausītājs būs koncentrētā veidā saņēmis unikālas zināšanas, kuras, iespējams, nekur citur neiegūs. Arī zinātnieka gandarījums par savu darbu ir lielāks, ja sabiedrība par to uzzina, pamana un novērtē. Mums vispār vajadzētu vairāk lepoties ar sevi, Latvijas sasniegumiem, kuru ir tik daudz. Un neapstāties pie sasniegtā, neatlaidīgi iet uz priekšu.

Kādas tendences saskatāt zinātnes komunikācijā?

Man šķiet, ka distance starp zinātniekiem un sabiedrību saruks. Arvien vairāk zinātnieku un zinātnes komunikatoru būs sociālajos tīklos, raidierakstos vai vebināros. Atceros, ka COVID-19 epidēmijas sākumā es “Latvijas zinātnieku apvienībā” organizēju un vadīju vebināru ciklu “Tiešsaistē ar zinātnieku”. Vienā no sarunām piedalījās profesors Uga Dumpis, un tai attālināti pieslēdzās simtiem dalībnieku – acīmredzot, cilvēkiem likās vērtīgi tikties ar zinātnieku, uzklausīt viņa teikto, uzdot jautājumus.

Komunikācija paliek arvien personīgāka un personalizētāka. Vēl sagaidu zinātnes ietekmeļus, influencerus un vairāk zinātnes populārajā kultūrā – filmās, televīzijas šovos, grāmatās un citur. Zinātnes festivāli mums jau ir, gribētos redzēt vēl lielāku to popularitāti.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

 

Lasīts 248 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")