Signe Mežinska: "Latvijā ir virkne akadēmiskā godīguma tēmu, kuras nav pietiekami diskutētas un kurās trūkst vienotas izpratnes par ētisku rīcību, pārkāpumiem un nevēlamām praksēm. Viena no šīm tēmām, kā to parāda arī LJZA aptaujas rezultāti, ir zinātnisko publikāciju autorība. Ņemot vērā, ka publikāciju skaits vēl arvien ir viens no galvenajiem kritērijiem, izvērtējot akadēmiskā personāla sniegumu, godīgas autorības prakses ir pamats taisnīgai zinātniskā snieguma vērtēšanai."

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (643), 2024. gada 27. maijs (PDF)

Akadēmiskais godīgums – kur esam un kurp dodamies?
Signes Mežinskas viedokļraksts

2024. gada martā Latvijas Jauno zinātnieku apvienība (LJZA) žurnālā “Ir” publicēja rakstu, kurā iepazīstināja ar akadēmiskā godīguma aptaujas rezultātiem¹. Šādas aptaujas veikšana ir vērtīga jauno zinātnieku iniciatīva, jo Latvijā trūkst datu par situāciju pētniecības ētikas un akadēmiskā godīguma jomā. Lai gan Latvijas augstskolas par šīm tēmām laiku pa laikam veic iekšējās aptaujas, tomēr to rezultāti ne vienmēr ir publiski pieejami un trūkst kopēja pārskata par situāciju valstī, kā tas ir, piemēram, Somijā, kur jau divas reizes ir veikts nacionāla līmeņa akadēmiskā godīguma barometrs².

LJZA veiktās aptaujas rezultāti parāda, ka 77% augstskolu darbinieku “kolēģu prasmes atpazīt un atbilstoši rīkoties akadēmiskā godīguma problēmsituācijās vērtē kā zemas vai vidējas” un 78% neatceras, ka būtu piedalījušies akadēmiskā godīguma apmācībās³. Lai gan aptauja nav reprezentatīva (tajā piedalījās 110 respondenti), tomēr tā parāda tendences, kuras ir visai satraucošas un liek meklēt šādu rezultātu iemeslus.

Viens no iemesliem, ar ko varētu būt saistīts zemais akadēmiskā godīguma rīcības prasmju novērtējums un nepietiekama tālākizglītība šajā jomā, ir vienotas akadēmiskā godīguma un pētniecības ētikas rīcībpolitikas trūkums Latvijā. Lai gan pēdējos gados ir īstenots vismaz viens sadarbības projekts starp Latvijas lielākajām augstskolām akadēmiskā godīguma jomā, kura ietvaros tika veidota vienota izpratne par akadēmiskā godīguma kursu saturu un pilnveidoti augstskolu normatīvie dokumenti, kopējas rīcībpolitikas vēl arvien trūkst. Zinātni regulējošajos normatīvajos aktos ētika ir pieminēta tikai garāmejot, un augstskolām un zinātniskām institūcijām nav izvirzītas konkrētas prasības par izglītību un tālākizglītību akadēmiskā godīguma un pētniecības ētikas jomā.

Daudzās Eiropas valstīs šīs jomas rīcībpolitikas izveide un īstenošana notiek īpaši izveidotās institūcijās. Piemēram, Lietuvā ir nodibināts Akadēmiskās ētikas un procedūru ombuds⁴, kas ne vien pilnveido normatīvos aktus un veido rīcībpolitiku, bet arī izskata zinātnieku akadēmiskā godīguma pārkāpumus. Vienota rīcībpolitika ļauj izveidot valstī kopējas prasības izglītībai un tālākizglītībai, bet pārkāpumu centralizēta izskatīšana ir nozīmīga, lai nodrošinātu neitrālu izvērtējumu un padarītu pārkāpumu izskatīšanu caurskatāmāku, nekā veicot to katrā augstskolā vai zinātniskā institūcijā. Ja šāda vienota institūcija tiktu izveidota Latvijā, iespējams, palielinātos akadēmiskā personāla uzticēšanās pārkāpumu izskatīšanas procesam, kas kā problēma iezīmēta arī LJZA aptaujas rezultātu izvērtējumā.

Tomēr arī rīcībpolitikas dokumentu un normatīvā ietvara veidošana nav panaceja. Eiropas Zinātņu akadēmiju (ALLEA) rīcības kodekss⁵, kas ir jomas nozīmīgākais dokuments Eiropā, kā četras akadēmiskā godīguma pamatvērtības izvirza uzticamību, godīgumu, cieņu un atbildību. Lai šīs vērtības īstenotu ikdienā, ir nepieciešama vienota izpratne par to saturu. Centralizēta pārkāpumu izskatīšana un tālākizglītība, kas nodrošina atklātas diskusijas un izpratnes veidošanu, ir būtiskas akadēmiskā godīguma kultūras maiņai. Tomēr izšķiroša ir vērtību internalizēšana – ētikas kodeksos definēto vērtību kā savu personisko vērtību akceptēšana, un šajā procesā ļoti svarīga ir ikdienas pieredze akadēmiskajā vidē. Tieši ikdienas novērojumi par to, kā ētikas vērtības interpretē un īsteno kolēģi, lielā mērā veido akadēmiskā godīguma kultūru. Ja uzsākot darbu akadēmiskajā vidē jaunais zinātnieks, kurš iespējams ir apguvis ētikas kursu, studējot Latvijā vai citās valstīs, saņem nepārprotamu ziņu, ka “dzīvē daudz kas ir citādāk”, ir liela iespēja, ka viņš vai viņa pārņems reāli pastāvošās akadēmiskā godīguma kultūras praksi vai arī tiks nosodīts par mēģinājumiem norādīt uz akadēmiskā godīguma pārkāpumiem. Situāciju sarežģī arī tas, ka akadēmiskā godīguma jomā ir jānovērš ne vien ļoti skaidri definēti pārkāpumi, bet jāatpazīst un jānovērš arī nevēlamas vai apšaubāmas prakses (angl. questionable research practices), kas nav tieši pārkāpumi, tomēr tā ir rīcība, ko daudzi uzskata par neētisku, jo tā rada nevēlamas sekas.

Latvijā ir virkne akadēmiskā godīguma tēmu, kuras nav pietiekami diskutētas un kurās trūkst vienotas izpratnes par ētisku rīcību, pārkāpumiem un nevēlamām praksēm. Viena no šīm tēmām, kā to parāda arī LJZA aptaujas rezultāti, ir zinātnisko publikāciju autorība. Ņemot vērā, ka publikāciju skaits vēl arvien ir viens no galvenajiem kritērijiem, izvērtējot akadēmiskā personāla sniegumu, godīgas autorības prakses ir pamats taisnīgai zinātniskā snieguma vērtēšanai. Daži biežāk sastopamie pārkāpumi, kas saistīti ar autorību ir:

• piespiedu autorība – “autorība, kas drīzāk tiek pieprasīta, nekā brīvprātīgi piešķirta”⁶, piemēram, ja persona, kas nav piedalījusies zinātnisko datu ieguvē vai analīzē un publikācijas rakstīšanā, esot varas pozīcijā pieprasa pievienot viņu kā līdzautoru;
• dāvināta autorība – “prakse, kad autoru sarakstā tiek minēta persona, kas sniedza mazu vai nekādu ieguldījumu publikācijas izveidē”⁷, piemēram, situācijās, kad kolēģi savstarpēji vienojas, ka bez būtiska ieguldījuma pievienos viens otru kā līdzautoru savām publikācijām;
• izdomāta autorība – “līdzautora iekļaušana autoru sarakstā bez viņa atļaujas”⁸, piemēram, ja autors iekļauj kādu kā līdzautoru savā rakstā bez piekrišanas un iesaistes publikācijas tapšanā, lai nodrošinātu labākas izredzes publicēt zinātnisko rakstu.

Lai gan autorības kritēriji ir definēti dažādu starptautisku organizāciju izstrādātos dokumentos, tai skaitā ALLEA rīcības kodeksā⁹ un Starptautiskās medicīnas žurnālu redaktoru komitejas (ICMJE) rekomendācijās¹⁰, viennozīmīgi starptautiski autorības kritēriji zinātniskajām publikācijām nepastāv. ALLEA rīcības kodeksa 2023. gada versijā autorības kritēriji ir tuvināti ICMJE rekomendācijās iekļautajai kumulatīvajai pieejai, kas nosaka, ka autoram ir jāsniedz ieguldījums gan konkrētā pētījuma īstenošanā, gan zinātniskās publikācijas rakstīšanas procesā un visiem līdzautoriem ir jāuzņemas atbildība par publikācijas saturu. ICMJE rekomendācijas arī skaidri nosaka, ka, piemēram, tikai finansējuma piesaiste vai tikai raksta rediģēšana nav pietiekams kritērijs autorībai, un šāda veida ieguldījums publikācijas tapšanā ir jānorāda pateicībās. Vienlaikus ētikas pārkāpums būtu arī nepiedāvāt piedalīties publikācijas tapšanā zinātniekam, kurš ir bijis būtiski iesaistīts pētījuma īstenošanā.

Latvijā nav neviena plašāka skaidrojoša dokumenta par zinātnisko publikāciju autorības tēmu. Dažu Latvijas augstskolu izstrādātie noteikumi par akadēmisko godīgumu gan ietver kumulatīvo pieeju, kas atbilst starptautiskām vadlīnijām. Tomēr Latvijas Zinātņu akadēmijas Zinātnieka ētikas kodeksā ir iekļauta visai neskaidra norāde: “Par zinātnisko rezultātu un uz tiem bāzētu publikāciju autoriem uzskatāmi tie zinātnieki, kuri reāli un radoši piedalījušies attiecīgā zinātniskā darba izpildē”¹¹, kas tikai daļēji atbilst ALLEA rīcības kodeksa prasībām, jo skaidri neiekļauj kumulatīvo nosacījumu piedalīties gan pētījuma veikšanā, gan publikācijas rakstīšanā un uzņemties atbildību par publikācijas saturu. Lai veidotos vienota izpratne par to, ko nozīmē “reāla un radoša” piedalīšanās zinātniskā darba izpildē un publikācijas veidošanā, nepieciešams plašāks skaidrojums, diskusijas un ētiski pamatota vienošanās, kas atbilst labai starptautiskai praksei. Turklāt arī izmaiņas dokumentos un skaidrojumi vēl nenodrošina autorības kritēriju īstenošanu praksē, kam ir nepieciešama izpratnes un akadēmiskās kultūras pilnveidošana.

Viens no ieteikumiem, kā izvairīties no konfliktiem un pārkāpumiem saistībā ar zinātnisko publikāciju autorību, ir savlaicīga, godīga un caurskatāma vienošanās par to, kuri no zinātniekiem, kas ir veikuši pētījumu, iesaistīsies konkrētās zinātniskās publikācijas izstrādē, kāds būs viņu ieguldījums un kāda būs autoru kārtība (piemēram, kurš būs pirmais, pēdējais vai korespondējošais autors). Lielās pētnieciskās grupās, kas strādā ar daudzu zinātnieku veidotām datu kopām, šim mērķim var veidot īpašas procedūras, kas dod iespēju visus pētījumā iesaistītos informēt par plānoto publikāciju, ļaut pieteikties kā līdzautoriem un plānot publikācijas tapšanas procesu un ar autorību saistītos aspektus.

Vienlaikus jāatzīmē, ka uzsvars uz zinātnisko publikāciju skaita un žurnālu ietekmes faktora nozīmi zinātniskā snieguma izvērtēšanā, kas rada lielu spiedienu vairot publikāciju un līdzautoru skaitu (angl. publish or perish) un veicina akadēmiskā godīguma pārkāpumus, tiek plaši kritizēts. Šobrīd pastāv vairākas ietekmīgas starptautiskas iniciatīvas snieguma vērtēšanas maiņai zinātnē, piemēram, Sanfrancisko deklarācija par pētniecības izvērtēšanu (DORA)¹², Leidenes manifests¹³ un Koalīcija pētniecības izvērtēšanas pilnveidei (CoARA)¹⁴. CoARA vienošanos ir parakstījušas arī Latvijas Zinātnes padome un Augstākās izglītības padome. Šo iniciatīvu mērķis ir veidot jaunus, uz kvalitāti vērstus zinātniskā snieguma izvērtēšanas kritērijus, kas mazinātu spiedienu publicēties un akadēmiskā godīguma pārkāpumu riskus. Šādas pieejas jau ir ieviestas virknē Rietumeiropas augstskolu un zinātnisko institūciju, pastiprinātu uzmanību pievēršot pētījuma rezultātu ietekmei, sabiedriskajai nozīmībai, publikāciju kvalitātei u. tml. Latvijā šādu pārmaiņu ieviešana, neskatoties uz pievienošanos starptautiskām iniciatīvām, vēl nav īsti manāma, tādēļ būtu svarīgi analizēt labās prakses piemērus citās valstīs un meklēt labākos risinājumus pārmaiņām nākotnē.

Līdzās autorības kritērijiem, ir virkne citu akadēmiskā godīguma un pētniecības ētikas tēmu, par kurām Latvijā ir nepieciešams dialogs. Viena no tām ir zinātnisko žurnālu un izdevniecību kvalitāte, kas ir jāizvērtē, iesniedzot publikāciju. Lai gan augstskolu bibliotēkas ir veikušas būtisku darbu, informējot akadēmisko kopienu par krāpnieciskiem žurnāliem, izdevniecībām un konferencēm, tomēr arī šajā jomā būtu nepieciešams plašāks skaidrojums par to, kā katrā zinātnes nozarē izvēlēties augstas kvalitātes žurnālus. Ņemot vērā, ka arī žurnālu un izdevniecību kvalitātes vērtēšanai nepastāv vienoti starptautiski kritēriji, atklāta saruna par šo tēmu noteikti palīdzētu uzlabot Latvijas zinātnieku publikāciju kvalitāti un veicināt izcilību.

Vēl viens aktuālas akadēmiskā godīguma tēmas piemērs ir saistīts ar pētījumu reproducējamības nodrošināšanu. Ņemot vērā, ka jau ilgāku laiku starptautiski tiek diskutēts par reproducējamības krīzi¹⁵, arī Latvijā šai tēmai būtu jāpievērš lielāka uzmanība, veidojot reproducējamības vadlīnijas dažādām zinātnes nozarēm. Ar reproducējamību cieši saistītas datu falsificēšanas un fabricēšanas tēmas. Lai gan Latvijā līdz šim atklātībā nav nonākuši nozīmīgi datu falsificēšanas vai fabricēšanas gadījumi zinātnē, tomēr trūkst redzamu iniciatīvu datu kvalitātes nodrošināšanai un nevēlamu prakšu novēršanai datu sagatavošanas un analīzes procesā. Plaši pieejama mūžizglītība par šīm tēmām palīdzētu veicināt datu kvalitāti un pētījumu reproducējamību. Būtisku atbalstu datu kvalitātes nodrošināšanai varētu sniegt arī datu pavadoņu (angl. data stewards) apmācību nodrošināšana Latvijā, kas tiek plānota saistībā ar Latvijas atvērtās zinātnes stratēģijas 2021.–2027. gadam īstenošanu.

Kopumā LJZA veiktā aptauja ir aktualizējusi nozīmīgus problēmjautājumus akadēmiskā godīguma jomā Latvijā. Lai tos risinātu, vēlamā pieeja ir akadēmiskās kultūras pilnveide, vērtību internalizēšana, tālākizglītība un atklāta diskusija par problēmjautājumiem.

¹ Stikāne A., Soloha R., Pīpiķe R., Silamiķele L., Spruženiece L. “Kur mirst Latvijas zinātne?”, žurnāls IR, 2024. gada 20. marts. https://ir.lv/2024/03/20/kur-mirst-latvijas-zinatne/
² TENK. “Research Integrity Barometer Survey 2023 Now Open”, 2023. gada 13. marts. https://tenk.fi/en/news/research-integrity-barometer-survey-2023-now-open
³ Stikāne A., Soloha R., Pīpiķe R., Silamiķele L., Spruženiece L. “Kur mirst Latvijas zinātne?”, žurnāls IR, 2024. gada 20. marts. https://ir.lv/2024/03/20/kur-mirst-latvijas-zinatne/
⁴ https://etikostarnyba.lt/en
⁵ ALLEA (2023). European Code of Conduct for Research Integrity. https://allea.org/portfolio-item/european-code-of-conduct-2023/
⁶ Tauginienė L., u. c. (2020). Akadēmiskā godīguma terminu vārdnīca. Rīga, RSU. https://ebooks.rtu.lv/wp-content/uploads/sites/32/2020/02/9789934224324_Akademiska-godiguma-terminu-vardnica_visparejas-vadlinijas_PDF-1.pdf
⁷ Turpat.
⁸ Turpat.
⁹ ALLEA (2023). European Code of Conduct for Research Integrity. https://allea.org/portfolio-item/european-code-of-conduct-2023/
¹⁰ ICMJE Recommendations for the Conduct, Reporting, Editing, and Publication of Scholarly Work in Medical Journals. http://www.icmje.org/recommendations/browse/roles-and-responsibilities/defining-the-role-of-authors-and-contributors.html
¹¹ LZA/LZP Zinātnieka ētikas kodekss. https://www.lza.lv/par-mums/pamatdokumenti/64-zinatnieka-etikas-kodekss
¹² The Declaration on Research Assessment (DORA) https://sfdora.org
¹³ Leiden Manifesto for Research Metrics http://www.leidenmanifesto.org/
¹⁴ Coalition for Advancing Research Assessment (CoARA) https://coara.eu/
¹⁵ Baker, M. (2016). 1,500 scientists lift the lid on reproducibility. Nature, 533(7604).

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Latvijas Universitātes asociētā profesore Signe Mežinska