Grāmatas “The World of Crocuses” saņemšanas brīdī Latvijas zinātņu akadēmijā 2017. gadā akadēmiķis, mākslas zinātnieks Ojārs Spārītis sacīja paldies Jānim Rukšānam par mūža darbu un ieguldījumu vairāku daiļdārzniecībai nozīmīgu augu selekcijā un to kolekciju veidošanu Latvijā. Kopš tā laika aiztecējis daudz ūdeņu, un nu, saulainā marta svētdienā, Ojārs Spārītis ar dzīvesbiedri apciemo Jāņa Rukšāna stādaudzētavu. Kāds bija pārsteigums, “Jaunrūju” pagalmā ieraugot, ka tas jau pilns ar citu viesu automašīnām un autobusu grupām, kas ieradušies apbrīnot uzziedējušos krokusus. Nudien bija daudz ko redzēt un apbrīnot.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (642), 2024. gada 29. aprīlis (PDF)
Man pietiek, ja šķirnes ieviesējs neaizmirst norādīt, ka to izaudzējis dārznieks no Latvijas
Mani nemaz neizbrīna pēckara bērna, kāds esat jūs, zinātkāre un kustīgums, kas izpaužas visos virzienos, jo viss ir jāizmēģina: gan sports, gan lauku darbi, gan jāizzina pasaule un daba. Kā jūs šodien vērtētu savu agrīno aizraušanos ar dārzkopību? Kurā brīdī tas no pusaudža rotaļas un mainīgu iespaidu kāres kļuva par apzinātu nepieciešamību iepazīt augu dzīvi un aizrauties ar to daudzveidību?
Vienu gan teikšu uzreiz – ir joma, kas mani nekad nav interesējusi un aizrāvusi – tas ir sports. Esmu dzimis un vairāk nekā pusi mūža nodzīvojis pašā Rīgas centrā – Blaumaņa ielā un vēlāk Tērbatas ielā. Abi vecāki bija žurnālisti, un mūsu dzīvoklī gar sienām bija grāmatu plaukti – kaut kad skolas gados saskaitīju turpat vai 5000 sējumu. Jā, jaunībā esmu gan slēpojis, gan ar slēpēm lēcis no tramplīna, arī labi peldējis, bet fizkultūras stundās man, citādi teicamniekam, vairāk par trijnieciņu (tālaika piecu baļļu sistēmā) neizdevās iegūt, un, ko tur slēpt, arī nevēlējos īpaši censties.
Kopš, vecmāmiņas žagara mudināts, iemācījos lasīt, kļuvu par “grāmatu tārpu”. Tā vietā, lai dauzītos ar vienaudžiem pa pagalmu, es kāri uzklupu bagātīgajai mājas bibliotēkai. Tajā bija diezgan daudz arī dabas grāmatu, kas man interesēja vairāk par visu, tādas kā V. Bianki “Meža avīze”, “Jaunā naturālista rokasgrāmata”, “Dabas pārveidotājs” u. c. Iemācījos lasīt arī “vecajā drukā” (gotiskajā rakstā). Neatceros vairs, kas tas bija par izdevumu, bet pats pirmais raksts tajā apbružātajā grāmatiņā bija par “ugunsvēmēju” kalniem, ko, asinīm stingstot, pārlasīju vēl un vēl. Pēc tam vēl ne reizi vien šīs briesmu ainas mani uzmodināja nakts murgos. Drīz jau biju savs cilvēks arī pilsētas bērnu un jaunatnes literatūras bibliotēkā, kur bibliotekāres man allaž bija atlikušas kādu jaunu, dabas lietām veltītu grāmatu. Tāpat tieši dabas grāmatas man lika apgūt arī kirilicu. Pirmā grāmata krievu valodā man bija Mihaila Prišvina stāsti ar burvīgajiem dabas aprakstiem.
Protams, liela nozīme bija arī laukos pavadītajām bērnības vasarām – gan Tukuma rajona “Garaušos”, kur dzīvoja vecmāmiņa no tēva puses, gan Madonā un Jaungulbenē, kur dzīvoju pie mātes radiem Liedskalniņiem. Tieši tur iemācījos nebaidīties no zirgiem, vēžot, makšķerēt, gulēt siena pantā. Atceros, kā tēvs mani mešus pasvieda pretī stiprām rokām, kas uzvilka milzīgajā siena vezumā, no kura pavērās skats uz visu apkārtni. Arī labības kulšanu, kad sutas dampis grieza plato dzensiksnu, un kuļmašīna klabēdama pa vienu galu rija sievu roku padotos labības kūlīšus, bet otrā galā vīri mainīja maisus ar zeltainajiem, labi izkaltušajiem graudiem. Man laimējās izbaudīt to zināmā mērā vēl patriarhālo lauku saimniekošanu, kad zirgs vēl nebija pilnībā nomainīts ar traktoriem, kad vasaras nogalē laukus rotāja labības statiņi un siena zārdi, nevis kombainu smārds un skābsiena ruļļi, kad upēs un ezeros vēl amonjaka ūdens nebija iznīcinājis vēžus un citu dzīvo radību. Tas mani ietekmējis uz visu turpmāko mūžu, un laikam tādēļ esmu tik ļoti iemīlējis dabu tieši tās primārajās, dabiskajās izpausmēs.
Nebija daudz jābrīnās, ka mani vilkšus pievilka Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs Rīgā, Dārzkopības un biškopības biedrības rīkotās ražas skates, kas beigās mani noveda līdz jauno naturālistu pulciņiem gan Saules dārzā, gan Pionieru pilī un pēc tam līdz Bulduru Dārzkopības tehnikumam. Tad jau mūsu ģimenei bija neliels zemes gabals ar mājiņu Murjāņos, kur varēju sākt praktiskus mēģinājumus dārzkopībā. Mana pirmā un galvenā aizraušanās bija puķkopība. Lai gan tehnikumā interesēja teju visas nozares, vienīgi dārzeņkopība kaut kā palika ārpus manām interesēm. Tas gan nekavēja vēlākos gados, kad jau biju Breša zemnieks, savākt plašu dažādu dārzeņu šķirņu kolekciju, arī augļudārzā biju sapotējis desmitiem ābeļu šķirņu.
Ja pirmskara meitenēm Kaucmindes mājturības skola bija mājai un sadzīvei nepieciešamo zināšanu un prasmju “augstskola”. Vai jūs tikpat augstu novērtētu savu piecgadīgo Bulduru Dārzkopības tehnikuma izglītību? Droši vien tā sniedza galvenās praktiskās zināšanas, bet vai “lielās zinātnes” ābolā iekodāties studējot Jelgavā, pētot savvaļas tulpju izmantošanu jaunu hibrīdu selekcionēšanai? Cik dziļi un cik tālu zinātnē bijāt gatavs iet, jeb, pārfrazējot jautājumu, – vai tur, kur beidzas jūsu zinātniskās pētniecības robežas, tur sākas jūsu kolekcionāra kaislība?
Bulduros man par skolotājiem trāpījās visu dārzkopības nozaru izcilākie speciālisti, un mans kurss bija pēdējais, kas izgāja pilnu piecarpus gadu apmācību. Pēc tam partija un valdība izlēma, ka vajag vairāk speciālistu, štrunts par kvalitāti, kursu saīsināja uz trim gadiem, nosvītrojot lielāko tiesu praktisko nodarbību, un tehnikumu pievienoja Salienas sovhozam (padomju saimniecībai), pārsaucot par Bulduru Sovhoztehnikumu – Salienai vajadzēja darbaspēku burkānu kopšanai un vākšanai. Taču man Bulduri iemācīja visu, Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā nācās tikai mazliet atsvaidzināt zināšanas, un pasniedzēji nereti, uzzinot, ka esi beidzis pilnu Bulduru kursu, ieskaiti jau lika uzreiz, pat daudz nejautājot.
Lai gan Buldurus beidzu ar diplomdarbu biškopībā – praksē nokļuvu Vecbebru Biškopības tehnikumā, kur iemācījos strādāt ar bitēm lieliskā biškopības speciālista, pasniedzēja un vēlāk arī direktora Andreja Miža vadībā. Arī pirmā darbavieta bija par biškopības laborantu Bulduru Tehnikumā un, lai cik tas nebūtu amizanti, manu tehnikuma diplomdarbu vēlāk viena no Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas studentēm gandrīz vai pilnībā nokopēja savam akadēmijas beigšanas darbam, un tas iegūla arī viņas disertācijas pamatā, protams, bez atsauces uz pirmavotu.
Kolekcionēšana allaž man bijusi otra aizrautība, pārsvarā gan savienota ar dārzkopību. Esmu krājis gan pastmarkas, gan sērkociņu kastīšu etiķetes, gan monētas un alus pudeļu etiķetes, un tādēļ nav jābrīnās, ka arī dārzkopībai esmu piegājis ar kolekcionāra kaisli. Mana pirmā dārzkopja kolekcija bija kaktusi. Tos audzēju dzīvoklī uz palodzes. Tiesa, centrālapkures sausais gaiss neļāva nodrošināt maniem dārgumiem optimālus apstākļus. Taču visas palodzes mūsu dzīvoklī bija noklātas ar puķu podiem, ne tikai ar kaktusiem, bet arī ar daudzām citām istabas puķēm.
Kad mācījos 5. klasē, tēvs dabūja zemes gabalu vasarnīcas celšanai Murjāņos. Tieši tad modē nāca akmensdārzi jeb alpināriji. Naudas stādu iegādei man nebija, bet tieši tobrīd modē nāca vietējo savvaļas augu pielāgošana apstādījumiem. Ejot uz mežu, allaž pētīju augus, meklēdams kaut ko neparastāku, ko varētu pārcelt uz māju. Tā ieraudzīju ļoti neparastas formas kadiķi ar gariem lejup vērstiem zariņiem. To izraku un pārcēlu uz dārzu, aptinu ar vecu aizkaru un regulāri mitrināju, lai skujas neiežūtu. Lieliski ieaugās un izauga par dižu kadiķi, līdz piemetās kāda sērga un iznīka. No Gaujas palieņu pļavām uz dārzu pārcēlu savas pirmās prīmulas – zilās bezdelīgactiņas, to starpā arī eksemplāru ar baltiem ziediem, dzeltenos gaiļbiksīšus, baltās un sārtās divmāju kaķpēdiņas, bet dzeltenās kaķpēdiņas pārvedu no priežu sila Langstiņu ezera apkaimē, no turienes atceļoja arī silpurenes. Tā pamazām iepazinu gan savvaļas pulkstenīšu daudzveidību, gan savvaļas neļķītes jeb dzirkstelītes, starp kuru purpursarkanajiem ziediem retumis izdevās uziet arī kādu rozā vai baltu īpatni. Mēģināju pārstādīt arī dažas orhidejas no Jūrmalas kāpām, bet, protams, piedzīvoju neveiksmi. Kur gan man tajos gados varēja būt nojausma par orhideju aizsardzību, par to īpašajām prasībām. Brīnos tikai par savu uzņēmību, tie tomēr bija, kaut nelieli, bet ceļojumi, balsojot gadījuma mašīnas.
Akadēmiju beidzot, biju jau nopietni aizrāvies tieši ar sīpolaugiem, un mans diplomdarbs tiešām bija par savvaļas tulpju starpsugu hibrīdiem. Vērtēšanas komisija to ieteica papildināt un pārstrādāt par disertāciju. Klupšanas akmens man bija kandidāta minimuma eksāmeni – ja specialitāte (botānika) un svešvaloda problēmas neradīja, tad “zinātniskais komunisms” gan – es vienkārši nebiju spējīgs iedzīt sev galvā šīs muļķības. Tad nu strādāju par žurnāla “Dārzs un Drava” redaktoru. Zinātniskais grāds man dotu piecu rubļu pielikumu pie algas. Labāk to laiku veltīt vēl kādai ekspedīcijai, selekcijai utt.
Mana bērnība un skolas gadi bija piepildīti ar visu pieejamo žurnālu lasīšanu. To vidū bija arī pieminētais, vienīgais nepolitiskais žurnāls “Dārzs un Drava”, kurš uz ilgiem gadiem kļuva par jūsu paša un domu biedru literāro tribīni. Augstu vērtēju jūsu spalvas vieglumu un domas tvirtumu, jo tikai rets zinātnieks savus atklājumus spēj aprakstīt viegli uztveramā un ar aizrautību lasāmā tekstā. Jums patīk izteikties rakstveidā, jo jums tas labi padodas. Kā arī otrādi – saistoši uzrakstīts teksts ir ieguvums nozarei un visai zinātnei. Turklāt jūs to lieliski izmantojat, publicējot grāmatas gan latviešu, gan angļu valodā.
Te laikam sava loma ir iedzimtībai. Abi vecāki bija žurnālisti, tulkotāji, redaktori. Tēvs, viņa tēvs un vectēvs, arī bija rakstnieki, tāpat arī mana vecākā meita turpina šo tradīciju. Pa mātes līniju mūsu tuvi radi bija Liedskalniņu ģimene ar Tautas skatuves mākslinieci Antru Liedskalniņu, kuras lauku mājās pavadīju pāris vasaras. Dažādos saietos mūsu mājās pulcējās rakstnieki, žurnālisti, kultūras darbinieki. Šī atmosfēra, protams, atstāja savu ietekmi.
Un tad paša ikdienas darbs redakcijā, kur nokļuvu sava dumpīgā gara dēļ, par ko gan tābrīža lēmēji nenojauta, vienkārši iedarbojās “vecāku lifts” – vajadzēja jaunu darbinieku, es biju šo to uzrakstījis žurnālam, “ak to Rukšānu dēls”, pie tam vēl raksta, tātad vakance jāpiedāvā viņam. Tā nokļuvu “Dārzs un Drava” redakcijā. Sākumā negāja viegli. Cik reizes atbildīgais sekretārs Harijs Veidemanis atsvieda atpakaļ sagatavoto rakstu ar vārdiem “puika, tu esi redaktors, mācies latviešu valodu!”. Tomēr ātri vien ielauzos šajā amatā.
Jums taisnība – daudzi zinātnieki neprot izteikt savas tēzes viegli visiem saprotamā valodā, tad pie darba jāķeras redaktoram. Savā redaktora darbā sadūros ar diviem autoriem, kuru darbi bija pilnīgi nelasāmi un pat nelabojami. Tad izlasi to, mēģini izlobīt domu, un raksti par jaunu – jo tu esi redaktors un tev par to maksā algu. Tas pats attiecas uz vairāku autoru kopdarbu. Man tāda bija grāmata par narcisēm. Lai grāmatā saglabātu vienotu stilu, uztveres vieglumu, man nācās praktiski pilnīgi pārrakstīt divu līdzautoru sagatavotās nodaļas. Tāda nu ir tā redaktora un sastādītāja sūrā maizīte.
Ar saviem dziesmu cikliem “Skaistā dzirnavniece” un “Ziemas ceļš” austriešu komponists Francis Šuberts pasaules mūzikas kultūrā radīja romantiskā ceļinieka tēlu, ikvienā frāzē iekļaujot nerimtīgas kustības un jaunu iespaidu atklāsmes valdzinājumu. Jūsu plašā klejojumu ģeogrāfija no Kaukāza līdz Vidusāzijai un Sibīrijai “tajos laikos” un augu medības Balkānu, Turcijas un Irānas kalnu nogāzēs un alpīnajās pļavās “mūsu laikos” ir salīdzināma ar Žila Verna varoņa Paganela apmātību riskēt zinātnes dēļ. Cik liels, cik vērtīgs un kādās mērvienībās ir mērāms jūsu jaunu augu sugu pirmatklājēja guvums?
Man dzīvē bieži bijuši negaidīti un pat neloģiski atklājumi. Šķiet, pilnīgi neticami. Paša pirmā kalnu brauciena laikā, esot vēl galīgi zaļam gurķim (aizbraukt uz kalniem kurpēs un uzvalkā...), man izdevās atrast un ievākt trīs jaunas sīpolaugu sugas – vienu tulpi, vienu cīrulīti un vienu sīpolīrisu sugu.
1975. gadā vissavienības kompānija “Aeroflot” atklāja jaunu maršrutu Rīga–Alma-Ata (toreizējā Kazahstānas PSR galvaspilsēta, tagad Almati), un Latvijas žurnālu un laikrakstu redakcijām tika piedāvātas brīvbiļetes lidojumam turp-atpakaļ, lai reklamētu šo maršrutu. Es nekavējoties pieņēmu šo priekšlikumu, jo atceļa laiku un pat maršrutu varēja brīvi izvēlēties, un es to norādīju kā trīspakāpju lidojumu vispirms no Almati uz Biškeku (tolaik Frunze), tad uz Taškentu un beidzot no Taškentas uz Rīgu. Līdz tam es vēl nekad nebiju bijis kalnos un neko par tiem nezināju. Es ierados Almati tērpies uzvalkā, labi, ka ne labākajā, ar pilsētas kurpēm kājās un somu, kurā bija saliktas tradicionālās dāvanas – balzama pudelītes, tolaik vēl ļoti kvalitatīvā Laimas šokolāde un citi suvenīri. Lidostā mūs sagaidīja vietējie žurnālisti, un mani kā visjaunāko piekomandēja jaunatnes avīzei, mūsu pašu “Padomju Jaunatnes” Kazahstānas analogam. Kad ieteicos, ka mans sapnis ir nokļūt kalnos, nākamajā dienā ar redakcijas limuzīnu mani turp nogādāja un tad ievācu dažus pirmos augus. Pārlidoju uz Biškeku, kur satiku vietējo dārznieku, kurš mani pavadīja uz Kara-Tau kalniem un pats pirmais augs, ko tur ievācu, izrādījās jauna tulpju suga. Drusku augstāk kalnos – atkal dīvains cīrulītis, kādu nevienā reģionālajā florā nevarēju atrast.
Pēc tam lidoju uz Taškentu, turienes botāniskā dārza direktors akadēmiķis F. Rusanovs man ieteica aizbraukt uz Čimganu, kur atkal pārsteigums – nepazīstama juno īrisu suga. Tolaik botānikā biju galīgs “auns”, faktiski tikai kolekcionārs, taču, nevarēdams šos augus atrast PSRS florā un citā man pieejamā literatūrā, sapratu, ka atklātas jaunas sugas, tām pat devu vārdus, bet tie tā arī palika pliki nosaukumi (nomen nudum). Cīrulītis vēlāk nokļuva Gēteborgas botāniskajā dārzā, kas to oficiāli publicēja, saglabājot manis doto nosaukumu – Corydalis ainae (Rukšāns ex Liden) Lazkov & Sennikov (garais autoru saraksts atspoguļo izmaiņas sugas statusā). Īrisu un tulpi oficiāli gan publicēju pats šajā gadsimtā, kad, strādājot pie savām Amerikā izdotajām grāmatām, apguvu botānikas sistemātikas un jaunu sugu aprakstīšanas principus – tobrīd tādu kolekcijā jau bija sakrājies diezgan daudz.
Uz šo brīdi esmu atklājis un pats vai kopā ar kādu līdzautoru esmu aprakstījis vairāk nekā 80 jaunas augu sugas, no tām apmēram 60 ir krokusi, bet ar to darbs nav beidzies – maijā nāks klāt vēl viens krokuss no Irānas un vēl vairāki ir sagatavošanas stadijā, arī pāris puškīniju un tulpju sugu no Turcijas un Irānas. Atzīmējot šo ieguldījumu, vienu manis Tadžikijā atklātu cīrulīti zviedru botāniķi nosaukuši par Corydalis ruksansii, un vienu krokusu no Karpatos salas Grieķijā – ukraiņu botāniķis Dimitri Zubovs nosaucis par Crocus ruksansii (to es pats trīsreiz nesekmīgi meklēju šajā salā, līdz to beidzot atrada mans ukraiņu draugs).
Uz jūsu galda redzēju lapas ar pielīmētām krokusu ziedlapiņu, drīksnu, stublāja lapu paraugiem – izpētei, salīdzināšanai un sugas pazīmju identificēšanai. Tā ir nozīmīga informācijas banka, ar kuru sākas jaunu sugu pazīmju identifikācija. Kā uzglabāt šādu datu banku? Vai jūs to digitalizējat, lai atvieglotu darbu? Un vai šādi klasificēta informācija ir universāli lietojama vai saprotama tikai pašam autoram?
Lai publicētu jaunatklātu sugu, ir jāievēro noteikta procedūra. Obligāts nosacījums ir aprakstāmā auga herbārijs, kas jādeponē starptautiski atzītā herbāriju glabātuvē. Manu pirmo sugu herbāriji tika deponēti Gēteborgas Universitātes herbārijā Zviedrijā vai Gaterslēbenas Augu ģenētikas institūta herbārijā Vācijā, kur man bija izveidojusies laba sadarbība. Vairākas sugas aprakstīju kopīgi ar Henriku Zetterlundu no Gēteborgas, bet Vācijas institūts savukārt daudz pētīja krokusu ģenētiku un bija ieinteresēti arī manis atklāto sugu iekļaušanā krokusu genoma izpētes projektā, kam arī nepieciešams standarta herbārijs.
Taču tur varēja rasties interešu konflikts, kā nekā biju nopietns konkurents diviem vācu krokusu pētniekiem, kas arī aprakstījuši daudzas jaunas krokusu sugas (drusku vairāk nekā es) un tādēļ pērn lielu daļu savu herbāriju deponēju Latvijas Universitātes herbārijā Rīgā. Galu galā jābūt arī savas zemes patriotam. Vispār jau botānikā valda stingra konkurence, un dažkārt biju pārķēris vācu pētnieku atklājumus, paralēli atklājot un drusku agrāk publicējot arī viņu atrastās sugas, par ko gan es iepriekš nezināju. Arī trīs manas sugas ir publicētas ar dažu dienu starpību pirms manis – vienu puškīniju sugu Turcijas pētnieki publicēja 12 dienas pirms manis, bet rekords pieder vienai leopoldijai, kuru turku konkurenti publicēja pirmdienā, bet manis dotais nosaukums nāca klajā tās pašas nedēļas ceturtdienā. Prioritāte, protams, pieder Turcijas botāniķu dotajam nosaukumam un manējais aiziet sinonīmos.
Pērn negribot ieliku spieķi riteņos Balkānu botāniķiem, publicējot vienu jaunu krokusu sugu no Grieķijas un vienu no Ziemeļmaķedonijas. Negribot biju izjaucis jaunas daudzsološas botāniķes disertāciju. Kad man par to atrakstīja no Gaterslēbenas, apsolīju, ka vairāk neaiztikšu Balkānu (un Apenīnu) krokusu sugas, lai gan bija jau dažas iestrādes no abiem reģioniem, neaiztikšu arī pāris krokusu grupas no Turcijas. Galu galā man tas ir tikai hobijs, pēc izglītības esmu vienkāršs dārznieks, nevis botāniķis. Negribas bojāt dzīvi un attiecības ar tiem, kam tas ir maizes darbs.
Protams, ka visus savus herbārijus pirms deponēšanas es noskanēju, izdaru nepieciešamos mērījumus, un tikai tad tos nododu glabāšanai. Nekāda datu šifrēšana nenotiek, un uz herbārija etiķetes tiek norādītas precīzas ievāktā auga atradnes ģeogrāfiskās koordinātes. Publikācijā gan tiek minēti tikai grādi un minūtes, lai aizsargātu atradni no kolekcionāriem. Šajā ziņā es oponēju saviem vācu konkurentiem, kas pat herbārijos atļaujas norādīt tikai ļoti aptuvenas vai pat maldinošas ziņas par atklājuma vietu, tādejādi liedzot citiem pētniekiem pieeju publicēto datu pārbaudei.
Kā mūsdienās aizsargāt savu selekcionēto augu šķirni, ja jūsu siltumnīcas ir tik pieejamas ikvienam, kurš vēlētos iegremdēt pirkstus krokusu lecektī un izmānīt no tās laukā kādu sīpoliņu sev? Kā aizsargāt savas šķirnes autora tiesības no konkurentiem?
Pēdējā laikā es ar selekciju nodarbojos maz, mani vairāk interesē tieši savvaļas sugas un to formas tīri botāniskā ziņā. Jā, jaunībā diezgan daudz krustoju un man pat ir vairākas arī ārzemēs atzītas un plaši audzētas tulpju, krokusu, narcišu šķirnes. Taču autortiesības man maz interesējušas. Man sagādā prieku tas, ka manus “bērnus” atzīst un plaši audzē pat Holandē, bet narcises arī narcišu selekcijas mekā – Anglijā.
“Izmakšķerēt” kādu sīpoliņu no podiņa nav nemaz tik vienkārši pat man pašam ar speciāli tam nolūkam piemērotu darbarīku – gadās, ka podiņā nokļūst kāds piejaukums, un to dažkārt ir praktiskāk uzreiz izvākt, nekā atzīmēt atdalīšanai pārstādīšanas laikā. Un tas nav viegli...
Jautājums par biznesa jomu. Vai jūs kā jaunu šķirņu radītājs esat ieinteresēts perspektīvo šķirņu pārdošanai citiem kolekcionāriem vai ārzemju puķu tirgoņiem komerciālai ražošanai? Kas šādā gadījumā notiek ar jūsu autortiesībām? Vai arī tās aizceļo pie jaunā īpašnieka un jums paliek tikai gods palikt vēsturē kā radītājam?
Protams, ka kolekcijas uzturēšana nav lēts prieks. Ar savu un sievas pensiju savā lauku mājā izdzīvot varam tīri normāli. Zemes siltuma izmantošana mājas apkurei ietaupa darbu, saules paneļi saražo lielu daļu patērētās elektrības. Bet jāpērk nebūt ne lēts mēslojums, augsnes substrāti, siltumnīcu remonti utt. Arī ekspedīcijas jaunu augu meklējumos nebūt nav lēts prieks.
Mēs savā saimniecībā (mana sieva Guna pārzina uz lauka audzētās ziemcietes – peonijas, hostas, flokšus, ūdensrozes – un nodarbojas ar to selekciju; kopumā viņas pārziņā ir ap 1000 šķirņu) visu esam ierīkojuši, uzcēluši tikai un vienīgi par pašu nopelnīto naudu, neesam izmantojuši nedz Eiropas fondus, nedz projektu naudas. Manu klientu starpā lauvas tiesu sastāda ārzemju kolekcionāri, kas gatavi maksāt par iekāroto pat diezgan daudz, ne jau nu miljonus kā par vecu pastmarku, bet izdzīvot un finansēt savu darbību varam.
Agrāk daudz strādāju ar narcišu selekciju, kolekcijā bija turpat vai pusotrs tūkstotis šķirņu, no tām puse paša radītu. Tās vien aizņēma pushektāru, bet tad sapratu, ka netieku ar to visu vairs galā. Gadi nāk klāt, bet spēka paliek mazāk. Atbrauca holandieši un piedāvāja nopirkt visu lauku, bet tad Amerikā manas šķirnes sāka plūkt laurus izstādēs un es atteicos. Rudenī sapratu, ka tā bija liela kļūda, bet nākamajā pavasarī pircēji atkal bija klāt un nu jau piedāvāja krietni vilinošākus nosacījumus un es piekritu. Par šo naudu uzcēlu siltumnīcas un nopirku nelielu korejiešu dārza traktoru.
Neesam nekādi bagātnieki, lietojam lētu, vienkāršu automašīnu, mums nevajag lepnu zīmolu preces, šo to nopērkam pat “kumpalās”, taču reizi mēnesī varam atļauties aiziet arī uz restorānu vai labu klasiskās mūzikas koncertu, tiesa, uz Vīnes operu aizbraukt nevaram. Par dzīvi nesūdzamies. Autortiesības? Man pietiek, ja šķirnes ieviesējs neaizmirst norādīt, ka to izaudzējis dārznieks no Latvijas. Tiesību uzturēšana ārzemēs nav lēts prieks, kam man tās klapatas un izdevumi...
Pazīstu vienu lielisku tulpju audzētāju, kuram sīpoli nogatavojas un tiek uzglabāti īpaši šim nolūkam izbūvētā plauktā, ko viņa ģimene lepni sauc par “Dainu skapi”. Kā, ja nav noslēpums, jūs uzglabājat sīpolus un sēklas, kā pasargājat no grauzējiem?
Jā, arī manu noliktavu apmeklētāji sauc par “Dainu skapi” – to veido 600 izvelkamu kastīšu, kurās glabājas sīpoli pēc norakšanas. Tomēr vairumu sīpolu, kas nav paredzēti pārdošanai, cenšos atstādīt atpakaļ jaunā substrātā un podiņā tūlīt pēc izrakšanas. Tas ir labākais veids, kā pasargāt tos no grauzējiem. Podiņu no virsas nosedz līdz 2 cm bieza akmens šķembu kārta, kurā pelēm ne sevišķi patīk rakties. Nu un, protams, noliktavā un siltumnīcās tiek izliktas arī indes. Bet dārzā darbojas mūsu abi kaķi – Peksis un Maša. Arī sēklas, kā likums (ar dažiem izņēmumiem) sēju tāpat, kā tas notiek dabā – tūlīt pēc to ievākšanas. Tad tām ir daudz labāka dīdzība.
Redzot, cik daudz viesu apmeklē jūsu siltumnīcas vienā dienā, iedomājos par bakterioloģisko drošību, jo mēs taču ierodamies katrs no savas pilsētas, sava pagalma vai pat ārzemju braucieniem. Kā saglabāt drošību no nejauši ievazātām augu slimībām un vīrusiem?
Vīrusus nav tik viegli ievazāt, tomēr siltumnīcās nav atļauts smēķēt, lai tur nenokļūtu “visēdāji” tabakas vīrusi. Bet apmeklētāji jau augus neaiztiek un bez tieša kontakta infekcijas ienešana ir maz iespējama. Vispār jau ķīmiju lietoju ļoti maz – tikai izņēmuma gadījumos. Daudzas slimības satopamas arī mūsu dabā, tādēļ substrātu stādīšanai gatavoju no steriliem materiāliem – sajaucot tīru pakaišu kūdru ar sijātu granti no karjera un pievienojot nepieciešamās barības vielas – dolomīta miltus kūdras skābuma neitralizācija un lēni šķīstošus granulētos kompleksos mēslojumus. Smaidu, kad dzirdu stāstam, ka kūtsmēsli daudz labāki. Absolūtas muļķības. Neviens augs neizmanto kūtsmēslus, bet gan to noārdīšanas gala produktus – tās pašas minerālvielas. Bet mans substrāts ir brīvs no patogēniem, nezāļu sēklām utt. Podiņa sienas neļauj patogēnam (ja tomēr kāds slims sīpols gadās) pārceļot uz kaimiņu podu.
Audzēšana aukstajā plēves siltumnīcā novirza augu attīstību uz agrāku laiku – sezona sākas februāra beigās, kad ārā vēl sniegs, kas neatbilst patogēnu attīstības ritmam brīvā dabā. Kaut kā biju ievazājis sīpolu (Allium) rūsu – droši vien ar apmaiņas materiālu no kāda botāniskā dārza. Trīs sezonas no vietas agrā pavasarī visu Allium ģints kolekciju migloju ar pretrūsas preparātu “Tilt”, ko lieto labībām, pie reizes apmiglojot arī fritilārijas un eritronijas, kurām rūsu esmu novērojis savvaļā, un tagad jau daudzus gadus esmu no šīs kaites brīvs. Vairumā sezonu pesticīdus mani augi neredz.
Kā ģimene vērtē jūsu aizraušanos selekcijas darbu, ar kolekcionēšanas kaislību un nenovēršamām “blaknēm” – prombūtni no mājām, finansiāliem izdevumiem, garām stundām savā sirdslietas pasaulē? Vai esat domājis, kas notiks ar pasaulē lielāko krokusu kolekciju, kad to vairs nevarēsiet aprūpēt?
Man ir veicies ar ģimeni – kaut arī mana sieva Guna ir beigusi konservatoriju un pēc profesijas ir režisore, pēc mūsu apprecēšanās viņa pievērsās arī dārzkopībai, un, būdama ļoti neatkarīga, gribēja pati savus augus – un tā tapa mūsu saimniecības ziemciešu kolekcija, specializējoties flokšu, hostu un peoniju audzēšanā, un pēc kāda laika pievēršoties arī flokšu selekcijai. Šobrīd viņas pārziņā ir pārsimts peoniju šķirņu, ap 300 dažādu hostu un tikpat daudz arī flokšu šķirņu, un kur nu vēl pašas radītie hibrīdi. Tiesa, viņas ekspedīcijas aprobežojas ar Latvijas mežiem, kur tiek meklētas īpašas zilo vizbulīšu formas.
Pie manas ikgadējas prombūtnes Guna jau pieradusi. Agrāk uz kalniem braucu reizi gadā, tagad dažu gadu pat piecas reizes – tā šosezon man iecerēti (un daļēji jau izpildīti) divi braucieni uz Grieķiju, divi uz Irānu un viens uz Albāniju. Kāpēc tik bieži? Pasmaidot atbildu – maz laika vairs priekšā palicis, kā nekā šogad aprit 78 gadi. Bet vēl tik daudz neatrastā, neizpētītā... Ik gadus gan paziņoju – viss, pietiek, šis ir pēdējais gads, bet tad pienāk jaunā sezona un atkal nemiers triec projām – nu vēl vienu reizi, tad gan cauri. Un tā gadu no gada.
Kas notiks ar kolekciju pēc manas aiziešanas? Var jau teikt, kad tad man būs vienalga, bet sirds jau drusku sāp. Šobrīd notiek sarunas ar Latvijas Universitātes Botānisko dārzu un Teterevu Fondu par jaunas siltumnīcas būvi botāniskajā dārzā un pāris papildu štata vienībām. Ja notiks, kā iecerēts, tad manas kolekcijas pārceļos uz botānisko dārzu Rīgā. Kaut kādu daļiņu jau arī pašam atstāšu, bet jāapzinās pašam savas spējas. Ziedu laikos kolekcija sasniedza ap 6,5 tūkstošiem paraugu, šobrīd tajā vairs tikai 4,5 tūkstoši. Ja agrāk skumu par katru pazaudētu, bojā aizgājušu augu, tagad sevi mierinu – paldies dievam, mazāk darba... Bet ik gadus, ziemā inventarizējot kolekciju, atklājas, ka neraugoties uz dažiem zudumiem, atkal daudz jauna nācis klāt.
“Jaunrūju” kalns ar siltumnīcām un stādu plantācijām atrodas skaistā un izredzētā vietā – pakalnā starp Ungurmuižu un Cēsīm, iepretim Unguru ezeram. Šķiet, ka vieta jūsu dārzam nav izraudzīta nejauši, jo arī klimatiski tā ir neparasta. Kad mans Jūrmalas dārzs vēl guļ ziemas miegā, “Jaunrūju” kalna pakausis jau ir atkusis un te briest dzīvība. Kā Jānis Rukšāns uztur sevi formā garīgi un fiziski? Vai dārzs tā saimniekam dāvā enerģiju?
Vieta gan dārzam ir trāpījusies nejauši. Kad apprecējos ar pašreizējo sievu Gunu, sākām domāt par savu māju, iepriekšējā vieta Rozulā palika maniem bērniem no pirmās laulības. Guna pārdeva savu Cēsu dzīvokli, un par šo naudu nopirkām nelielu, ļoti nolaistu mājiņu Raiskumā, netālu no Unguru ezera. Izrādījās ļoti veiksmīga vieta – parasti par pāris grādiem siltāka nekā netālu esošās Stalbe un Cēsis. Un tad Guna ķērās pie dārza iekārtošanas, bet es pie siltumnīcu un kolekciju pārcelšanu uz jaunajām mājām. Varēja jau dārzs būt ar nelielu slīpumu, lai aizvadītu lieko ūdeni, bet ziemcietes īpaši necieš, tām pat varbūt labāk patīk smagā māla augsne, kas gan nepārtraukti tiek ielabota ar izlietoto zemi no maniem podiņiem. Un tā dārzā ik pa brīdim šur un tur parādās manu sīpolpuķu ziedi – “dārza bēgļi”, izsprukuši no manām acīm pārstādīšanas laikā vai izauguši no neievāktajām sēklām.
Dārzs, protams, dāvā enerģiju. Ziema tiek pavadīta pie rakstāmgalda un datora, gan apkopojot novērojumus, gan gatavojot rakstus un arīdzan rakstot grāmatas. Guna daudzus gadus nostrādāja Cēsu Vēstures un mākslas muzejā, un viņas pirmās grāmatas bija saistītas ar novadpētniecību, bet, arvien nopietnāk apgūstot dārzkopības nianses, varēja ķerties arī pie dārzkopības tēmām.
Taču pirmā šī virziena grāmata bija biogrāfisks vēstījums par mani, savu dzīvesbiedru – “Dārznieks un revolucionārs” – stāstījums par manām dārzkopja gaitām un darbību Atmodas procesos, atklājot arī daudzas šī perioda aizkulises, kā Tautas frontes vadība izstūma mani no politiskās darbības, jo biju pārāk atklāts un neļāvos kontrolēties, un allaž atklāti teicu to, ko domāju. Kā nekā biju pirmais, kurš no tribīnes visai Latvijai pateica, ka Tautas frontes pamatuzdevums ir neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošana. Tas bija pretrunā ar tobrīd valdošo Tautas frontes vadības uzstādījumu, ka runāt drīkstam tikai par palikšanu vienotajā savienībā un ekonomisko patstāvību.
Pēc tam tapa grāmatas par dārznieka gadu “Jaunrūjās”, kam sekoja nopietns pētījums par flokšiem un to audzēšanu, bet šovasar klajā nāks grāmata par hostām. Man savukārt divu ziemu laikā tapa monogrāfija par krokusiem – “The World of Crocuses”, ko iniciēja divi Amerikas vadošās dārzkopības literatūras izdevniecības “Timber Press” pasūtījumi – grāmata “Burried Treasures” (ārzemju kritika to iekļāvusi triju visu laiku labāko dārzkopības grāmatu topā, un to novērtēja arī mūsu zinātņu akadēmija, iekļaujot gada desmit labāko darbu sarakstā) un vēlāk arī grāmata dārzkopjiem par krokusiem. Tieši darbs pie pēdējās lika man saprast, ka daudz ko vēl nezinu, tāpēc ķēros pie nopietnas savas kolekcijas pētīšanas. Tas rezultējās daudzos jauno sugu atklājumos un lielajā monogrāfijā, ko mūsu zinātņu akadēmija novērtēja ar Heinricha Skujas vārdbalvu bioloģijas zinātnēs.
Fiziskā forma ziemas mēnešos, protams, tiek zaudēta, bet, sākoties dārza darbiem, tā pakāpeniski atgriežas. Protams, vairs nevaru, kā jaunībā uzcelt plecos mugursomu ar telti, guļammaisu un pārtiku, lai dotos kalnos ekspedīcijā uz vairākām dienām. Tagad tie ir tikai dažu stundu vai pat dienas garuma kāpieni kalnos jaunu augu meklējumos. Pagaidām vēl galā tieku, un joprojām citiem saku, ka tas ir pēdējo reizi, bet prātā jau domāju par vietām, kur vēl varbūt aiziet vai uzkāpt, ko vēl vajadzētu izpētīt un atrast nākamajā gadā...
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents, akadēmiķis Ojārs Spārītis