Zinātnes Vēstnesis

Krītam vai nekrītam melnajā caurumā?//"Zinātnes Vēstnesis"

Krītam vai nekrītam melnajā caurumā?//"Zinātnes Vēstnesis"

Nav manos spēkos ko mainīt. Vai tas, ka es izlemtu gulties uz dakšām jel kaut matu uz finansējuma galvas izmainītu? Zinātnē ir labāk paslēpties, tur es vismaz jūtos kā savā kabatā, tur fizikas likums, ko pētnieks cenšas atklāt, nav atkarīgs no gribas, negribas, vēlēšanu tuvuma vai tāluma un lēmumpieņēmēja personības.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (642), 2024. gada 29. aprīlis (PDF)

Krītam vai nekrītam melnajā caurumā?

 

Ierodoties LU Zinātņu mājā, sastopu Jāni Alni, vienu no jaunajiem LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta laboratorijas vadītājiem. Ārā spelgs sals, salejam krūzītē siltu tēju, un prasu – vai gadījumā neesi jaunākais LZA biedrs?

Galīgi nē! Par mani jaunāks ir gan Kaščejevs, gan vesela rinda citu jauno fiziķu. Tas bija liels un patīkams pārsteigums, kad mani negaidīti aicināja kļūt par LZA biedru. Jūtos pagodināts, kad man lūdz parakstīt ieteikuma vēstuli kāda raksta publicēšanai “Zinātnes Vēstnesī”. Tādējādi laiku pa laikam varu “celt asti” zinātnieku kopai, jo kas gan to cits cels, ja ne paši.

Ja te būtu kāds jaunāks cilvēks vēl no skolas sola, kādu padomu tam dotu? Diez vai piedzimi ar domu – izaugšu un kļūšu par zinātnieku. Kā liktenis tevi izvēlējās? Kas jādara tādam jaunam cilvēkam, ja tam šķistu vilinoša zinātnieka karjera?

Man viss notika pats no sevis. Skolā patika fizika, skolotājs bija stingrs, taču ļoti labs. Viņš skolotāja darbam atdeva sevi visu, bez atlikuma. Tad pienāca bezgala melna diena, kad viņš atdeva visdārgāko – sirds neizturēja stundas laikā. Kopš tā laika bioloģija mani biedēja vairāk nekā fizika. Vietā nāca cits skolotājs, kas arī bija labs. Viņš man ieteica gatavoties olimpiādēm. Iedeva standarta uzdevumu krājumu un teica: “Izrēķini visus uzdevumus, vienu pēc otra!” To arī paveicu, piedalījos ne vienā vien olimpiādē, tomēr labākās vietas pagāja garām, tikai pakārdinot. Visi nevar būt paši labākie, kur nu vēl vispasaules līmenī.

Pēc skolas bija grūti izšķirties, kur doties mācīties. Toreiz uz olimpiādi gatavoja Krūmiņš. Viņš deva tik sarežģītus uzdevumus, ka dūša saskrēja papēžos, taču arī mana pēdējā olimpiāde skolnieka gados (to laiku Turkmēnijā) balvu neatnesa. Kopš 7. klases gāju arī elektronikas pulciņā, kura skolotājs Lejnieks uz skolu nāca no rūpnīcas “Alfa”. Viņš bija gandrīz tikpat jauns kā mēs, nodarbojās ar tūrismu, kāpa kalnos. Tajā grupā bija arī Aivars Bojārs, kas pirmais no Latvijas centās uzkāpt Everestā un vēlāk kļuva par “Baltkom” direktoru. Tā arī es sāku trenēties kāpt pa sienām. Skolas laikā apmeklēju arī radioraidītāju elektronikas pulciņu, tā ka joprojām ar elektroniku esmu uz “tu”. Darbā tas ik pa brīdim noder.

Kādu laiku esi dzīvojis arī Vācijā, vai ne tā? Atceros kā tevi vedu no Minhenes, un ceļā sajuka zeme ar debesīm, pēc neganta lietus sākās plūdi daudzu simtu kilometru garumā – nonesti tilti, slēgti ceļi, slēgtas nobrauktuves bez skaidrojuma, kā tās apbraukt.

Jā, tomēr Minhene nebija mans pirmais solis ārzemēs. Viens mans draugs aizgāja studēt RTU, izmācījās likt kopā datorus un dibināja pats savu firmu. Man tomēr patika prakse plus teorija, tāpēc pēc ilgām šaubām galu galā aizgāju studēt uz LU. Tad notika lūzuma moments – jau bakalaura laikā radās iespēja aizbraukt uz ārzemēm. Lai pieteiktos, bija jāiet uz Matemātikas institūtu, kur bija jaunākais tehnikas brīnums – terminālis, pa kuru varēja sarakstīties ar vēl lielāku brīnumu – internetu. Tas, šķiet, bija 1994. gads.

Kad uzzināju, ka esmu pieņemts “Erasmus” programmā, sapratu, ka vēl vajadzīga rekomendācija. Tā nu man ieteica Mārci Auziņu, jo viņš gana labi komunicēja angliski, turklāt vadīja šo programmu Latvijā. Vajadzēja izlemt, uz kurieni gribētu braukt. Viena vieta bija Šveicē, taču to kārojās Ivanam Šurubalko. Negribēju kursabiedram sabojāt sapni, tāpēc izvēlējos Umeo – skarbo ziemeļu romantiku. Ziemas tumsu patiešām tur nebija viegli izturēt, toties vasara man patika. Tur bija pamatīga latviešu kopiena, Andris Vaivads, kas doktorantūrā strādāja ar kosmosa plazmas fiziku, bet tagad kļuvis par Ventspils Augstskolas rektoru. Gājām ārā skatīties ziemeļblāzmu, un Andris ieteica, ka vajadzētu salodēt ziemeļblāzmas detektoru, kas elektrisko lauku pārveido par skaņu, lai var klausīties. Gads bija mācībām pārpilns un pagāja ātri.

Vēl tur iepazinos ar latvieti fiziologu Ingvaru Birznieku, kas mani uzaicināja taisīt muskuļu fizioloģijas signālu pastiprinātāju, līdzīgi kā kardio-signālu ierīcei. Vēlāk to pielāgojām arī acu muskuļu signālu fiksēšanai. Toreiz videosignālu ieraksta iespēja vēl nepastāvēja, bet acu vērsumu jau varējām ierakstīt. Latvijā par šo tēmu uzrakstīju arī bakalaura darbu. Vēlāk uzzināju, ka tam, kurš uztaisīja pirmo kardiogrammu, iedeva Nobela prēmiju. Es, protams, nebiju pirmais. Jutīgu pastiprinātāju viņam nebija. Toreiz mērca katru kāju savā spainī ar ūdeni un skatījās kā raustās galvanometra bultiņa, un ar kinokameru to pierakstīja. Sapratu, ka tēma par kardiogrammu ir ļoti veca un vajadzētu kaut ko jaunāku. Latvijā perspektīva šķita diezgan pelēcīga, savukārt Ferbera-Auziņa grupai bija pārrobežu publikācijas, tā aktīvi strādāja ar daudzām interesantām tēmām, turklāt Auziņš mani jau zināja. Tā nonācu viņa laboratorijā un sarunājām, ka iešu uz maģistratūru un Šķūņu ielas iekārtām.

Lāzeru fizika tomēr man bija pavisam jauna un maz zināma lieta, nācās krietni piemācīties. Brīnījos – kā var būt lāzera spektra analizators, ja lāzera frekvence ir ar kārtu 1014 Herci, līdz sapratu, ka runa ir par optisko analizatoru. Taisījām skenējamu Fabrī-Pero etalonu. Elektronikas zināšanas tam ļoti noderēja. “KAMAK” sistēmai datu savākšanā bija jāpaspēj ielasīt signālu datorā no fotoelektronu pavairotāja. Uz visu grupu bija viens vienīgs dators, taču kaut kā galā tikām. Tas bija ap 1996. gadu. Tamanis man daudz iemācīja par vakuumu, par sārmu metāliem; viņiem bija Argona lāzers, tik liels kā ledusskapis, un ēda 50 kilovatu elektrības. Profesors Ferbers no ārzemēm atveda pirmo lāzera pointerīti un bija brīnums, cik lāzers var būt maziņš. Viņam izprasīju, vai varu aiznest uz mājām parādīt mammai, kāds izskatās lāzera stars.

Profesors Ferbers sadarbojās ar Utrehtas Universitāti, no kā ieguvām divus lāzera komplektiņus. Tad radās doma mani aizsūtīt pamācīties uz Zviedriju, kur Uldis Bērziņš jau bija iestaigājis taciņu – uz Lundu pie Sūnes Svānberga. Tā es kaut ko sāku sajēgt no spektroskopijas. Tomēr maģistratūrai nāca beigas, radās pēdējā iesēja aizbraukt uz ārzemēm, atkal ar “Erasmus”, uz Kaizerslauternu. Tur tolaik strādāja profesors Klāss Bergmans un latvietis Aigars Ekers. Uzdevums bija sešu mēnešu laikā izstrādāt maģistra darbu. Darbs bija jau faktiski gatavs Šķūņu ielā, visu ko vajadzēja ar Tamani jau bijām samērījuši, vajadzēja tikai uzrakstīt. Viņiem tur bija liela laboratorija, kur eksperimentos varēja izmantot kaut piecus lāzerus vienlaicīgi. Ar diviem ierosinājām atomus, un trešo detektējām, kas sanācis. Šie lāzeri tagad nonākuši Latvijā, – kad profesors Bergmans aizgāja pensijā, tos uzdāvināja mums. Tāda Vācijā ir tradīcija, pensijā aizejot, aparatūru uzdāvina tam, kam tā spētu radīt lielāku pienesumu zinātnei.

Vai tas nebija pamatīgs šoks – latvietis nonāk Vācijā, un pēkšņi vāciski jāraksta maģistra darbs?

Darbu rakstīju latviski un braucu uz šejieni aizstāvēt. Tuvākā rudenī iestājos doktorantūrā un atkal aizbraucu uz Lundu pie Svānberga. Tur bija milzu atvieglojums, diožu lāzers, ko ieslēdz un pēc 10 minūtēm viss nostabilizējies. Vācijā ar nātrija kūli eksperiments vilkās krietni vairāk par diennakti. Kamēr atsūc vakuumu, kamēr uzsilst krāsns, – nākamā diena paiet atguļot miegu. Tā nostrādāju piecas reizes pa trim mēnešiem, un, kad atbraucu, to izdevās ieviest arī te. Zviedru institūta stipendija ļoti noderēja, – dažus mēnešus te varēja izknapināties, nebija jāmeklē blakusdarbs. Tad uzradās pirmās zilās diodes, un Svānbergs no savas krāsvielu lāzeru pieredzes zināja, kādi atomi ierosinās ar zilo lāzeri. Tā sākām mērīt slāpekļa dioksīdu virs Lundas pilsētas – vēlāk no tā visa radās “DOAS” sistēma, kas tagad uzstādīta katrā lielākā Latvijas pilsētā gaisa kvalitātes uzraudzībai.

Tas bija pirms Svānbergs ieguva Nobela prēmiju?

Sev piešķirt nav ļauts – viņš bija Nobela Komisijas loceklis, kas izšķīra, kam pienākas un kam ne. Nobela prēmiju nopelnīja francūziete Anna Lijē, kas vadīja laboratorijas darbus lāzeru spektroskopijas kursam, kuru klausījos. Man vajadzēja uztaisīt laboratorijas darbu ar Hanle efektu dzīvsudraba tvaikos. Hanle efekts ir mīļa tēma mūsu profesoram Auziņam, viņš par to pat grāmatu sarakstījis. 2004. gadā jau pastāvēja femtosekunžu lāzeri, kam iespējamas augstākās harmonikas. Taču laboratorijas darbs tā arī nesanāca, jo lāzers nekādi negribēja palaisties no sinhronizācijas signāla – kāds defekts. Tā vietā nācās visu apskatīt tikai teorētiski. Tā dažkārt gadās ar sarežģītiem eksperimentiem. Tad Lundā palika garlaicīgi, bet, tā kā Auziņam bija sadarbība ar Oklahomas Universitāti, mani uzaicināja uz ASV (pirmo reizi uz trim un otro reizi uz sešiem mēnešiem).

Doktora darbu gan rakstīju Latvijā. Izdevās ieviest diožu zilo lāzeri mērījumos uz rubīdija tvaikiem, uzlikt magnētisko lauku un reģistrēt izkārtošanās pāreju orientācijā. Auziņš par to mani izvirzīja Ludviga un Jansona balvai. Vēlāk mani aicināja Latvijā par pasniedzēju, izglītības metodiķi. Uzdevums bija profesora Auziņa kursam vadīt praktikumu par atomfiziku. Taču pēc diviem gadiem apnika.

Kādā konferencē redzēju profesoru Teodoru Henšu. Vēlāk aizrakstīju Henšam, un viņš paņēma mani, jo esot lasījis manu darbu no Zviedrijas ar Sūni Svānbergu, kam viņš bija recenzents. Tā 2004. gadā nokļuvu pie Henša, bet nākamajā gadā viņš ieguva Nobela prēmiju. Ja būtu nokavējis kaut dažus mēnešus, tad iespējas vairs nebūtu, jo pie Nobela laureāta visi grib pastrādāt. Pavasarī viņš aizsūtīja mani uz Nacionālā standartu institūta kursiem Boulderā, Kolorādo. Tur visu vadīja Džeimss Hols, kas kopā ar Henšu ieguva Nobela prēmiju.

Vai toreiz tev radās interese par 22. zīmi aiz komata?

Tad varētu saprast gravitācijas lauka limitu. Ja ir viens jons lamatās, tad var panākt 18 zīmes. Tomēr vienam jonam būs skrošu troksnis. Savukārt, ja ņem daudzus atomus, tie sāk atgrūsties un visa precizitāte pagalam. Tāpēc labāk ņemt neitrālus atomus, un stroncijs ir redzamākais no pulksteņiem, to kārtīgi atdzesē un saķer dipola slazdā. Tajā veidojas tādi kā stāvviļņi, katrā viļņa kūkumā var noķert vienu atomu. Sanāk izretināts režģis, tikai gaismas viļņa garuma attālumā. Tā var sasniegt 19 ciparus, un tas atbilst gravitācijas nobīdei daži centimetri. Tad taisīja divus pulksteņus, kur ar dažiem centimetriem atšķiras augstums, un skatījās, vai katrs tikšķ pa savu laiku.

Nu tad jau pats smagākais ir aiz muguras – vai tad krītam vai nekrītam melnajā caurumā?

Tas bija viens no Henša laboratorijas virsuzdevumiem, pateikt vai fundamentālās pasaules konstantes ir stabilas, jeb tomēr laikā mainās. Astronomi skatās miljoniem gadu nogrieznī, tomēr spektrāllīnijas ir turpat, kur tagad. Savukārt laboratorijā eksperiments, kas garāks ar 20 gadiem, nav īsti reālistisks, tomēr ūdeņradim 15 ciparus dabūjām un salīdzinājām to ar cēzija atomu. Vienkārši tāda tīra laika jau nav. Mēs mēram vienu laiku pret otru laiku. Nesen Latvijā bija lekcija par kvantu datoriem. Es uzdevu jautājumu, cik kubiti ir stabili laikā un vai to var izmantot precīzijas laika skaitīšanai. Atbilde bija visai filozofiska – laiks ir tas, ko mēs paši esam izdomājuši. Faktiski laika jau nemaz nav. Šausmīgi! Mēs dzīvojam savu dzīvi, novecojam, bet atomi ir un paliek. Un vēl par lielajiem skaitļiem – var sarēķināt, ka katrā ieelpā mēs ieelpojam vidēji divas molekulas no tā gaisa, ko savā pēdējā elpas vilcienā izelpojis Jēzus Kristus.

Kā ar antimatēriju? Tu esot viens no retajiem, kas rokā turējis īstu antivielu?

Ja tas būtu plikā rokā, tad no rokas nekas daudz nebūtu pāri palicis. Un no manis paša arī. Izolētā stāvoklī, slazdā, jā, ir gadījies vairākus gadus ikdienā ar ko līdzīgu darboties. CERN bija atraduši, ka ar protoniem bagātu vidi (piemēram irīdiju), apšaudot ar gana lielu enerģiju paātrinātiem deitērija joniem, sabrukšanas produktos krietna daļa ir antiūdeņradis, antiprotoni, pozitroni un visādas citādas antieksotikas. Jāmāk tikai to labi izolēt. Spektroskopijā ir vesela plejāde interesantu jautājumu – vai spektri sakrīt, kas tajos nesakrīt, kas ļautu spektroskopiski kādam kosmoskuģim nākotnē tikt brīdinātam neiestūrēt antidaļiņu mākonī, vai antiūdens īpašības ir tādas pašas kā ūdenim, cik garš ir antiprotona dzīveslaiks u. tml. Tur vēl pētīt un pētīt, taču, ja man izdevies frekvenču ķemmi atvest uz Latviju, tad antivielas ieguvei mums stipri pietrūkst paātrinātāju jaudas. Tur vajag tuvu gigavoltam, CERN tos producē pat ar 26 GeV, bet pie mums jau 1 Megavolts nāk ar pamatīgu galvas lauzīšanu. Ja ir stipra vēlme šo tēmu turpināt, labāk braukt uz CERN, jo tie ir atvērti sadarbībai, un zinātniskā infrastruktūra tur ir sakārtota un uzturēta bez mums ierastās naudas taupīšanas politikas.

Taču Minhenē mēs mērījām ūdeņraža molekulas, un tās visu laiku centās ieskriet sienā, jo uzsila. Kāliju var dzesēt, nātriju, rubīdiju, cēzsiju, bet ūdeņradi ir slikti, jo tam vajag 121 nanometru lāzeri, un tāda nav. Pat ja būtu, tāda gaisma būtu jonizējoša. Kad no Cīrihes bija atbraucis profesors Paulo Krivelli, viņš stāstīja, ka taisa spektroskopiju pozitronijam. Tas ir pozitrons un elektrons, kas riņķo ap tukšu vidu, kas ir masas centrs. Tāpēc tam ir pavisam maza masa, jo protons ir smags, bet pozitrons, līdzīgi kā elektrons, ir viegls, tāpēc to var dzesēt jau ar 243 nanometriem un tam der tie abi lāzeri, ko izmantojām ūdeņradim.

Krivelli nopirka līdzīgu lāzeri Šveicē un aicināja mani būvēt atbilstošu rezonatoru. Tie rezonatori sašaurina lāzera līniju, jo darbojas kā pretēji spararati. Patiesībā īsā laika intervālā, līdz 50 sekundēm, tie pat ir krietni labāki par atomstandartu pulksteņiem, bet garākā laikā tomēr tie noveco un sāk dreifēt. Minhenē tas mums ļoti palīdzēja, lāzers ar spektra platumu 1 hercs. Salikām kopā divus šādus lāzerus un pārveidojām dreifu uz skaņu uzskatāmībai. Skanēja kā mūzika, tikai maz baudāma, ar to viena herca pukstienu pa vidu. Bija ļoti svarīgi šo frekvences standartu aizsūtīt no Minhenes uz Braunšveigu, kur ir metroloģijas institūts, jo savu cēzija fontāna pulksteni uz Minheni atvest nesabojājot nebija iespējams. Šo frekvenci var sūtīt pa optisko šķiedru un salīdzināt reizi gadā vai biežāk. Taču šķiedra tad ir interferometriski jāstabilizē, jo attālums turp-atpakaļ ir ap 1000 km. Lāzera koherences garumam jābūt lielākam par 1000 km, un ja faktiski joslas platums ir 1 hercs, tad apmēram 10 reizes nepietiek.

Padomā tikai, kāds titānisks darbs ir izrakt 1000 km garu kanālu, kurā to šķiedru guldīt! Kur tam radās nauda? Vai Vācijas valdībai paprasot, viņi saka – lūdzu, te ir!

Mums paveicās. Tur jau bija gāzes caurules un arī šķiedra telefonijai. Ik pa 100 km bija tādi mazi namiņi, kur piezvana pa speciālo telefonu, atslēdzas durvis un tiek iekšā pie šķiedru savienojumiem. Nācās uzstādīt pastiprinātājus, kas pamatīgi atšķīrās no telefonijā lietotajiem. Šos pastiprinātājus taisīja profesora T. Henša spinofs “Menlo Systems”. Tā izdevās visu šo rezonatoru sistēmu uztaisīt tik kompaktu, ka to var pārvadāt. To gribēja arī citi, un “Menlo Systems” to sāka ražot sērijveidā. Mēs gan taisījām katram viļņa garumam citu sistēmu, jo katrai vajag citādākus spoguļus. Taču “Menlo Systems” izdomāja, ka jātaisa uz “Telekom” standarta viļņu garumu, 1,55 mikroni, bet visu krāsu paleti atgūs kopējot šauro aizsūtīto frekvenču ķemmes iecirkni. Taču ar ūdeņradi nebija skaidrs, ko var uzlabot. Jauns doktorants visu grib uzlabot, bet te bija sasniegti iesējamā griesti. Faktiski tas šaurais lāzers manā gadījumā palīdzēja izmērīt pat 10 reizes precīzāk.

Kāda Vācijā ir pētnieka alga, salīdzinot ar Latviju? Daudz lielāka vai apmēram tas pats?

Vācijā ir lielāka vienlīdzība. Tur visiem bija 13 štūfen jeb pakāpieni, pēc kā rēķina algu. Kritērijs ir nostrādāto gadu skaits. Man gadi nevarēja būt tik lieli kā pašiem vāciešiem, tāpēc pakāpos tikai par vienu pakāpienu uz augšu. Doktorantiem parasti tiek apmēram 1,3 tūkstoši un pēcdoktorantiem divi. Dzīvei gana, bet labs galdnieks nopelna daudz vairāk.

Otra šaurā vieta bija dabūt ilgtermiņa darba līgumu. Parasti tāds ir tikai profesoram un elektroniķim, bet ne pētniekiem. Būtībā tas pats, kas Latvijā, ka visu laiku sēdi uz čemodāniem un nezini, vai nākammēnes darbs būs vai nebūs. Viņi, viltnieki, izpētījuši, ja cilvēku pieņem darbā uz mūžu, tad pastāv risks, ka tas var kļūt mazproduktīvs, bet atlaist nav par ko un nākas tādu vilkt līdz pat pensijai. Toties kā tikko paliek 65 gadi, tā strādāt ir aizliegts. Pat profesoram. Tas tiek izlikts no institūta ar visu aparatūru. Tad var meklēt, kam uzdāvināt, vai vienkārši izmest miljonus mēslainē. Nav īsti saprātīgi. Tā notika arī T. Henšam. Valsts viņam vairs nevar maksāt algu, bet viņam palaimējās dabūt stipendiju no Sīmensa fonda. Būtu pagalam negudri izniekot Nobela laureāta smadzenes. Citādi viņš varētu aizbraukt uz Ameriku. Reti izņēmumi pastāv.

Vai Vāczemē tevi nevārdzināja dzimtenes mīlestība?

Nē, galīgi nē, jo ar Vāciju šai ziņā viss ir vieglāk. Pirmkārt, latviešu kopiena tur ir teju katrā miestā. Otrkārt, varu iekāpt lidmašīnā, un pēc divām stundām būt Rīgā pie mammas, lai vieglas viņai smiltis. Kā uznāca nostalģija pēc dzimtenes, tā braucu šurp – vairākas reizes ik gadu. Tad arī mani atcerējās par vēl to laiku, kad strādāju LU Atomfizikas un Spektroskopijas institūtā, kaimiņu laboratorijas vadītājs Arnolds Ūbelis. Eins, zwei un es atrados Rīgā uz palikšanu.

Arnolds Ūbelis Rīgā bija vinnējis lielu četru miljonu projektu, un es paklausīju viņa aicinājumam atgriezties – bija nauda, lai nopirktu frekvenču ķemmi, taisītu savu laboratoriju. Sākumā bija doma taisīt stabilus lāzeru rezonatorus un ar laiku tos tirgot, taču abi dielektriskie spoguļi priekš Latvijas izrādījās par sarežģītu. Piemēram, LU ir viedā māja – tur dienā uztur vienu temperatūru, naktī – citu, bet rezonatoriem, ko gadiem nedrīkst izslēgt, pat grāda desmitdaļa jau ir mērījumu sērijas beigas. Cīņa ar vējdzirnavām ir bezjēdzīga, tāpēc daudz labāka zinātne sanāca ar maziņiem kvarca stikla plānsienu burbulīšiem – mikrorezonatoriem, pavisam citam pielietojumam – glukozes oksidāzes uzklāšanai.

Pēc atgriešanās Rīgā, kā nonāci līdz saviem “burbulīšiem” jeb čukstošās galerijas modām (cik gan romantisks nosaukums!)?

Tas nāca līdzi no T. Henša. Baznīcās ir tādas galerijas, kurās skaņa daudzas reizes skrien pa galerijas veidoto apli tā, ka čuksts atbalsojas vēl un vēl, un ir sadzirdams visur un skaļi. Man izdevās izcīnīt projektu par līdzīgu apstākļu radīšanu stikla, vēlāk kvarca plānsienu burbulīšos. Faktiski to sieniņas veido bezzudumu pilnu iekšējo atstarošanos (kā gaismasvadā), tāpēc gaisma pagūst nojoņot simtiem metru nepilna centimetra izmēra burbulītī. Ar optiskām metodēm var ar neiedomājamu jutību indicēt pat vissīkākās vides izmaiņas, ko īsāks noskrējiens nespētu. Piemēram, diabēta slimnieks uzelpo uz burbulīša, izelpā atrodamais acetons reaģē ar pirms tam uzputināto enzīma kārtiņu, un optika nolasa cukura rādītāju bez dzēliena rokā un asinīm.

Pēc tam šādā veidā mēģinājām mērīt ļoti dažādus parametrus, bet viss labais reiz beidzas. Pienāk laiks saprast, ka jāķeras pie jaunas tēmas, pietiek ar veco. Ak, nelaime zinātniekam, ja tas šo patiesību nespēj vai negrib atzīt, kad tam pienācis laiks! Tāds nu gan negribētu kļūt.

Kāds liktenis piemeklēja šo mērītāju? Vai kāds ir nopircis vai ražo, vai tā arī stāv atvilktnē?

Prototipu uztaisījām, viss strādā, dabūju pat preces reģistrācijas uzlīmīti, bet projekts beidzās. Stāv šūflādē un gaida labākus laikus. Pastāv tāda izsole, kur tirgo zinātību, bet aparāts tajā neietilpst – ietilpst tikai datorprogramma, ar ko modelē rezonanses, ko dod čukstošās galerijas. Kam gan būtu jādod viss aparāts, kura izstrāde izmaksāja kaudzi naudas, bet neviens ražotājs Latvijā par licenci nebija gatavs maksāt vairāk par simtnieku. Neredzu kā licenču izsoles varētu mainīt par Latvijas attīstību veicinošu pasākumu. Tas ir vienkārši ķeksītis, lai projekts skaitītos izpildīts. Jebkura zinātniska projekta devums nemaz nevar būt gatavāks ar maksimums TRL4 līmeni, bet, ja nav vismaz TRL6 vai TRL7, tad uzņēmumiem par to nevar būt interese, tur jāiegulda pārāk daudz darba. Domāju, ka ERAF īsti nesaprot, ko prasa un kam prasa.

LZA prezidents Ivars Kalviņš nule teica, ka Izglītības ministrija saprot zinātni kā tikai un vienīgi zināšanu uzturēšanu un citu mācīšanu. Bet zinātnieku pamatuzdevums taču ir pētīt neizpētīto un noderīgs daudziem cilvēkiem. Nobela prēmijas dod par to, kas jauns zināšanās ir ieviesis lielāku vai mazāku revolūciju tehnoloģijās, nevis ar kvalitatīvu vecā un labi zināmā mācīšanu. Piemēram, nesen Nobelu piešķīra par zilās un baltās gaismas diodes izgudrošanu, kas radīja apvērsumu apgaismes tehnikā.

Tagad esi laboratorijas vadītājs Latvijā, kam jāplāno darbs. Kā tu to jūti – būs ko pētīt līdz pašai bezgala tālajai pensijai, jeb sēdi uz čemodāniem un neesi drošs, ka rīt nepateiks, ka finansējums izbeidzies? 

Darbam sakaru jomā ir nauda, ļoti liela nauda. Diemžēl šis projekts mums arī jau ir beidzies. Līdz ar to no Vācijas ievestās idejas ir praktiski izsmeltas. Šomēnes beidzas arī nelineāro problēmu projekts profesora Gaņejeva grupā, kur pētījām kvantu punktus.

Varētu jau sajust bada un aukstuma elpas tuvumu, taču palaimējās – šogad sākas CERN projekts kopā ar Uldi Bērziņu. Vecos laikus vēl kādu brīdi varēs neatcerēties, kad no rīta, uz darbu ejot, bija jāņem maizīte no mājas un burciņa, kur ieliet zupiņu no kādas labdarības organizācijas, jo naudas nebija nekam. Arī Zviedrijā bija jātaupa, tikai tad burciņu darbā varēja mikroviļņu krāsnī uzsildīt. Tādā ziņā Eiropas projekti mūs ir izlutinājuši. Tik vien vainas, ka, lai tādu projektu dabūtu, jāpierāda, ka esi starp 4% pasaules labāko zinātnieku. Tādi zinātnieki Latvijā ir ne mazums. Tomēr ministrija apgalvo, ka Latvijā zinātnes devums ir nulle.

Padomāsim par sekojošu lietu – vienā jaunajā zinātniekā ieguldīti daži simttūkstoši eiro, lai viņu izaudzētu līdz atdeves līmenim. Tas pastrādā vienā projektā, šis projekts beidzas, un, patīk vai nepatīk, zinātnieks ir spiests iet strādāt par galdnieku. Galdnieks vēl ir cienījams amats. Vai tad nebūtu jēdzīgāk viņam nodrošināt minimālu iztiku starp projektiem, lai tikai neaizietu prom no zinātnes?

Šādi Vācija iegūst milzu zinātnieku skaitu, kuros nav ieguldīts neviens cents Vācijas naudas. Galu galā, no turienes skatpunkta esam galīga nomale, kur jebkas attīstīts ik brīdi ir ne tikai briesmās korupcijas, bet arī kaimiņu agresorvalsts dēļ. Līdzīga nostāja kā mums Rīgā ar iedomātas dižražotnes attīstīšanu kaut kur Zilupē vai Sebežā. Pārmest viņiem ir pagrūti. Vācijā teicu profesoram, ka gribētu attīstīt zinātni Latvijā. Viņš atbildēja – palieciet te, ja jums ir idejas, naudu iedosim uzreiz un neskoposimies. Līdzīgi Normunds Bergs no “Letera” man nesen stāstīja, ka, beidzoties projektu uzsaukuma ciklam, viņam ražotnē masveidā rodas augsti izglītotu kandidatūru pieplūdums un ir no kā izvēlēties.

Šobrīd zvaigznes ir labvēlīgas hibrīdrisinājumam – dzīvot un strādāt te, Latvijā, bet sameklēt kādu grupu Viduseiropā ar līdzīgu tēmu, kopā ar viņiem rakstīt publikācijas, pāris reizes aizbraukt uz viņu zinātnisko infrastruktūru realizēt eksperimentus. Tā zinātniekam parādās saredzamība, ar laiku uzlabojoties arī projektu sliekšņa caursistspējai. Tā mēs tikām pie CERN projekta.

Vai tagad nevelk atkal aizlaist pastrādāt pie kāda Nobela prēmijas laureāta? Īpaši, kad, kā jau LU ierasts, nule beidzies kārtējais paša vinnētais projekts (turklāt labāko 4–5% konkurencē pasaulē), bet nākamajā dienā formāli esi bezdarbnieks vai, ja priekšniecība pažēlos, sēdēsi ar 200 eiro algu mēnesī, līdz atkal tiksi atzīts par labāko pasaulē (tātad finansējamu). Vai gan labāko juristu kalvei Latvijā var būt saistoši noteikumi par minimālo algu. Piemēram, savu kolēģu vidū zinu septiņus ar algu zem 400 eiro.

Nē, tagad esmu citā situācijā – Vācijā sapelnīto pirms gadiem izmantoju dzīvokļa iegādei un mašīnai. Esmu apaudzis ar mantu, kas piesējusi mani senču zemei bez variantiem. Turklāt arī ģimene jāveido, jo, kad palikšu par simtgadīgu večuku, priekš bērniem vairs nebūs dukas. Cerība gan mirstot pēdējā, bet spēki uz vecumu, domājams, sevišķi nevairosies. Gribētos, lai pēc daudziem gadiem mani atceras ne tikai monogrāfiju lasītāji arhīvā, bet arī bērni un bērnu bērni, un tas prasa būt te, mājās.

Kā tev radās interese par radona mērījumiem?

Tā atnāca pavisam nenopietni. Pamanīju, ka šādi aparāti e-Bay iepirkšanās vietnē ir neganti dārgi, un kādā brīvā brīdī nolēmu paspēlēties ar lodāmuru. Saliku superjutīgu transimpedances pastiprinātāju, pieslēdzu to PIN diožu matricai, tad atradu, ka konservu bundža ar aksiāli novilktu stieplīti zem sprieguma ir daudz jutīgāks mērrīks – Faradeja kauss. Pastaigāju pa pilsētu un uzzināju tik daudz kā interesanta.

Taču par šādu darbu man neviens nemaksā, un ar to projektu nav iespējams vinnēt. Tas ir tikai dvēselei. Šobrīd esmu krustcelēs – ātri jāizdomā un jāvinnē projekts, citādi spaidu kārtā nāksies “nomest svaru” pavisam fiziskā nozīmē. Ak, labi gan citās valstīs, kur zinātnes finansējums ir pieci, seši vai vairāk procentu no IKP. Tur bāzes finansējums sastāda 70%, 89%, 90% no projektos nopelnītā, tā ka projekti nopelna tikai sviestu uz maizes. Ne tā, kā pie mums, kur bāzes finansējums ir knapi 10% un tas pats līdz zinātniekiem visbiežāk nenonāk.

Valsts pārvaldē strādājot, ierēdņu skolā mums mācīja un sauca par hrestomātisku atziņu, ka valsts ekonomiskā attīstība ir cēloniski saistīta ar zinātnes finansējumu, kur kritiskais lielums esot 3% no IKP. Ja tas ir zemāks, tad valsts ātri sabrūk un pēc brīža pat virtuvē lampiņu nav kam nomainīt. Taču jau 4% finansējums nozīmē ekonomiskā tīģera lēcienu, kā Somijā, kamēr Tepat Latvijā viss svārstās starp 0,2 un 0,4%. Brīnos, kas ir tie lēmumpieņēmēji, kas gadus 33 ignorē šo objektīvo likumu? Tā no 40000 zinātnieku saimes šobrīd esam pamatīgi nokritušies zem 4000 un tuvākajā laikā sasniegsim 2000 galvas. Turklāt lielākā daļa no mums, zinātniekiem, ir tiešā priekšpensijas vecumā. Tā zibensātri varam nonākt arī pie 200 vai pat 20 zinātniekiem visā valstī.

Risinājumu te neredzu. Jau cik nav visos līmeņos runāts. Tai skaitā visautoritatīvākās starpvalstu ekspertu komisijas, pārbaudītāji, vērtētāji ir pētījuši un pētījuši Latvijas valdību darbus un publiski pieejamos ziņojumos rakstījuši, ka bāzes finansējuma apmērs institūtiem zem 50% no projektos nopelnītā vairāk atgādina diversiju pret savas valsts nākotni, kā arī tagadni. Un pat tad, kad ar vislielākajām pūlēm nauda ir sarūpēta, tā knaši tiek novirzīta citiem mērķiem, vai pat (!) nosūtīta atpakaļ donoram. Es neesmu tik stiprs politikā, lai izteiktu skarbu kritiku, piemēram, “celtnieku kartelim”, kas apēd neskaitāmas reizes vairāk naudas, nekā vajadzētu skolotājiem, zinātniekiem, mediķiem un politiķiem kopā ņemot. Un citiem valstiskās naudas rijējiem, kas taustāmu labumu dod tikai nedaudziem īpaši izredzētajiem, bet ne tautai.

Somijā dzīvo 5,6 miljoni somu un Latvijā dzīvo 1,85 miljoni latviešu – teorētiski abām valstīm būtu jābūt ar daudzmaz salīdzināmu ekonomikas lielumu. Tiesa IKP atšķiras būtiski, un atšķirība ar katru gadu aug (Somijā). Taču traģiskākais – tik cik Somijā ir finansējums zinātnei, tik Latvijā – cietumiem. Un otrādi, tik cik somi tērē cietumiem, tik Latvijā – zinātnei (noapaļojot skaitļus). Diemžēl, tik cik Somijā ir cietumnieku, tik Latvijā ir zinātnieku, bet cik Somijā ir zinātnieku, tik Latvijā – cietumnieku. Vai tās ir konsekventas sekas 33 gadus praktizētajai finansēšanas sistēmai?

Nav manos spēkos ko mainīt. Vai tas, ka es izlemtu gulties uz dakšām jel kaut matu uz finansējuma galvas izmainītu? Zinātnē ir labāk paslēpties, tur es vismaz jūtos kā savā kabatā, tur fizikas likums, ko pētnieks cenšas atklāt, nav atkarīgs no gribas, negribas, vēlēšanu tuvuma vai tāluma un lēmumpieņēmēja personības. Tomēr saprotu, ka man negribētos būt tam, kurš beigu beigās aizbraucot izslēdz lidostā gaismu. Vienīgais, ko zinu, pagaidām mani daudz kur plašajā pasaulē ņemtu pretī ar atvērtām rokām. Taču – es mīlu Latviju!

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Jānis Blahins

Lasīts 103 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")