Zinātnes Vēstnesis

Pasaule šobrīd ir jaunu un efektīvāku enerģijas uzkrāšanas veidu meklējumos//"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: LU CFI arhīvs. Foto: LU CFI arhīvs.

"Sabiedrība un nodokļu maksātāji caur zinātnisko projektu finansējumu lielā mērā ir mūsu darba devēji, tāpēc ir tikai loģiski, ka par izdarīto nepieciešams komunicēt ne tikai ar citiem zinātniekiem un industrijas pārstāvjiem, bet arī ar sabiedrību kopumā. Uztveru to kā vienu no saviem darba pienākumiem” – laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” saka LU CFI Enerģijas materiālu laboratorijas vadītājs Gints Kučinskis.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (642), 2024. gada 29. aprīlis (PDF)

 

Pasaule šobrīd ir jaunu un efektīvāku enerģijas uzkrāšanas veidu meklējumos

 

Šobrīd notiek pastiprināta skolēnu uzmanības pievēršana STEM priekšmetu apgūšanai, tāpēc rodas jautājums – kāds tevi pievērsa fizikai un zinātnei vai pašam bija interese?

Interese par fiziku man radās jau skolā – fizikas skolotāja ar aizrautību pasniedza šo mācību priekšmetu, tāpēc mēs ar lielu interesi viņā klausījāmies. Tas noteikti bija viens no iemesliem, kāpēc vairāki no mūsu klases nolēma studēt fiziku. Studiju laikā, kad bija jāizstrādā bakalaura darbs, apskatīju vairākas LU Cietvielu fizikas institūta laboratorijas un iepazinos ar vairākiem zinātniekiem. No daudzajām jomām mani visvairāk uzrunāja tieši bateriju pētniecība, jo saredzēju šī virziena aktualitāti, ņemot vērā straujo tehnoloģiju attīstību un nākotnes iespējas. Izpratne par to, ko nozīmē un ietver zinātniskais darbs, nāca pamazām un darot. Novērtēju, ka šobrīd mums ir iespēja strādāt ar pasaules līmeņa iekārtām, kas sniedz daudz plašākas pētījumu iespējas.

Tomēr būt zinātniekam nav viegli (lai gan interesanti) – projektu konkursos jāizcīna alga un iespēja veikt pētījumus. Kur rodi motivāciju?

Mana motivācija darbam zinātnē balstās vēlmē dot ieguldījumu sabiedrībā, kā arī iespējā radīt vai atklāt ko jaunu. Es uzskatu, ka tehnoloģijas mūsu dzīvi ļoti atvieglo. Un zinātne palīdz šīs tehnoloģijas radīt.

Manis izvēlētais zinātniskās darbības virziens ir bateriju materiālu pētījumi. Pie savas tēmas nonācu galvenokārt tās aktualitātes dēļ – pasaule šobrīd ir jaunu un efektīvāku enerģijas uzkrāšanas veidu meklējumos. Litija jonu baterijas piedāvā vienu no ērtākajām metodēm, kas paveic šo funkciju. Laboratorijā strādāju pie litija jonu bateriju elektrodu materiāliem, kas sevī var uzglabāt vairāk enerģijas iespējami ilgāku laiku. Paralēli strādājam arī pie nātrija jonu bateriju materiālu attīstības – iespējams, tā ir viena no nākotnes tehnoloģijām, taču atbildes, protams, rodas pētot. Pretēji citām elektronikas komponentēm, progress bateriju attīstībā ir lēnāks, jo mēs runājam vairs ne par tranzistoriem un diodēm, bet gan kompleksām ķīmiskām sistēmām. Progress gan, protams, kļūst redzams, paskatoties lielākā laika nogrieznī, – pēdējo 30 gadu laikā litija jonu bateriju enerģijas blīvums ir vismaz trīskāršojies, un tās arī kalpo ievērojami ilgāk.

Esi strādājis arī ārzemēs, bet tomēr atgriezies Latvijā, kur sāki strauji attīstīt bateriju virzienu un kļuvi par laboratorijas vadītāju. Kāpēc?

Vairākus gadus strādāju bateriju materiālu pētniecības jomā Vācijā. Ja jāmin priekšrocības zinātnei Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, studenti Latvijā zinātnē tiek iesaistīti agri, kas nozīmē – bakalaura un maģistrantūras studentiem ir lielāka praktiskā pieredze un iespēja iesaistīties zinātniskos projektos, kā arī iespēja jau šajā karjeras posmā izstrādāt zinātniskās publikācijas. Protams, līdzīgi kā citās nozarēs, arī šeit nākas vairāk pacīnīties gan par savu vietu, gan nākotni.

Atgriezos Latvijā ar vienu konkrētu projektu par nātrija jonu bateriju materiāliem. Lēmums atgriezties tiešām nebija viegls un viennozīmīgs, taču iesāktais projekts ar laiku attīstījās vēl vairākos citos bateriju pētniecības virzienos un projektos. Kļuvu par Enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas materiālu, tagad Enerģijas materiālu laboratorijas vadītāju. Laboratorijā starp citām lietām tagad pētām litija un nātrija jonu bateriju elektrodus, attīstām jaunus bateriju materiālus un metodes, lai varētu prognozēt, cik ilgi baterijas kalpos. Laboratorijā šobrīd ir izveidojusies motivēta grupa, kas veic pētījumus bateriju jomā. Domāju, ka ar cītīgu darbu un nedaudz veiksmes varam sasniegt daudz. Sekoju arī citu zinātnieku sasniegumiem, piemēram, W. Chueh (Stenforda), arī J. Maier (Štutgarte), jo strādāju pie šī profesora vairāk nekā trīs gadus. Spēcīgas ir arī daudzas citas grupas ASV, Eiropā un arī Āzijā.

Kļūt par kādas profesijas pārstāvi parasti ir vieglāk, nekā būt par to. Vai zinātniekam ir nepieciešamas kādas īpašas prasmes?

Darbam zinātnē nepieciešamas dažādas prasmes un īpašības, piemēram, darba patstāvīga plānošana, jo strādājam ar vairākiem zinātniskiem pētījumiem vienlaikus. Zinātniekiem, manuprāt, jāpiemīt spēcīgai zinātkārei, vēlmei meklēt atbildes, izprast procesus un parādības. Pacietība un neatlaidība nepieciešamas, lai mērķtiecīgi strādātu, pētot kādu jautājumu daudzu gadu garumā un apskatot to no visām iespējamajām pusēm. Arvien aktuālāka kļūst zinātnes komunikācija ar mērķi vairot jauniešu interesi par zinātni un tehnoloģijām un veicināt sabiedrības izpratni par zinātnes sasniegumiem. Tiem jauniešiem, kas apsver darbu zinātnē, es ieteiktu apbruņoties ar pacietību un neatlaidību, jo ne vienmēr daba un tās likumi strādā tā, kā mums liekas. Tajā ir daudz nezināmā, pārsteidzošā.

2010. gadā kopā ar kolēģiem esi viens no LZA nosauktajiem Latvijas zinātnes sasniegumu autoriem, esi saņēmis V. fon Sīmensa izcilības balvu, Gada balvu enerģētikā jauno zinātnieku kategorijā un daudz citu atzinību par savu darbu. Esi arī Zinātnes kalendāra novembra modelis. Esmu ļoti gandarīta, ka zinātniekus ievēro, bet kādas ir tavas sajūtas? Varbūt jau cilvēki sāk tevi atpazīt uz ielas?

Sabiedrība un nodokļu maksātāji caur zinātnisko projektu finansējumu lielā mērā ir mūsu darba devēji, tāpēc ir tikai loģiski, ka par izdarīto nepieciešams komunicēt ne tikai ar citiem zinātniekiem un industrijas pārstāvjiem, bet arī ar sabiedrību kopumā. Uztveru to kā vienu no saviem darba pienākumiem.

Uz ielas mani neatpazīst, bet kolēģu vidū gan. Ja atpazītu uz ielas, to laikam uztvertu par zīmi, ka vairāk jānodarbojas ar zinātniskajiem pētījumiem un darbu laboratorijā. Tajā pašā laikā, protams, esmu pateicīgs balvu piešķīrējiem, jo tā ir vērtīga atzinība un pozitīvs novērtējums, kas motivē turpināt darboties izvēlētajā pētniecības virzienā un nodrošina mūsu zinātniskajai grupai atpazīstamību starp citiem nozares kolēģiem un, šķiet, arī plašākā sabiedrībā.

Kas tev dod gandarījumu?

Gandarījums ir tajos brīžos, kad, skatoties uz to, kā lādējas telefons, zini, kā tas notiek, kas to nosaka un ka ar savu darbu dod zināmu ieguldījumu, lai šīs tehnoloģijas attīstītu. Bateriju materiālu pētījumu joma ir plaša, pie tās strādā ļoti daudz zinātnieku un inženieru. Ja ar manu zinātnisko darbību izdosies uzlabot kaut vissīkāko niansi litija jonu baterijās, tā atvieglojot dzīvi kaut pāris cilvēkiem, uzskatīšu, ka manas zinātniskās darbības ilgtermiņa mērķis jau daļēji būs sasniegts. Protams, ceru, ka izdosies izdarīt vairāk.

Vai jaunajiem zinātniekiem ir arī laiks atpūsties?

Mazāk nekā gribētos, bet gadās, protams, visādi. Ja vien darba diena neturpinās līdz vēlam vakaram, dienas beigās parasti cenšos atpūsties ar savu otro pusīti, gatavojot ēst vai vienkārši noskatoties kādu interesantu filmu. Cenšos arī būt fiziski aktīvs un vismaz pāris reizes nedēļā pasportot. Priecājos, ja izdodas paceļot, paspēlēju klavieres. Lai gan dažreiz zinātniekiem atvaļinājumi mēdz būt elastīgs jēdziens un kādreiz arī atvaļinājumā nākas atbildēt uz steidzamām ziņām vai veikt kādus neplānotus darbus, kopumā secinu arī, ka reizēm pilnīga atslēgšanās no darbiem palīdz strādāt efektīvāk, radīt jaunas idejas un uz lietām paskatīties citādāk.

Kādi ir tavi nākotnes sapņi un mērķi?

Ceru nākotnē turpināt palīdzēt attīstīt atjaunojamās enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas risinājumus un domāju, ka baterijas ir ļoti nozīmīga to daļa. Saule un vējš ir salīdzinoši nevienmērīgi enerģijas resursi, tāpēc neiztrūkstoši nākas meklēt veidus, kā enerģiju uzglabāt, lai izmantotu vēlāk. Īsā un vidējā termiņā baterijas, šobrīd īpaši litija jonu baterijas, ir ekonomiski un praktiski visizdevīgākais šāds risinājums, un tāpēc īpaši priecājos, ka Cietvielu fizikas institūtā esam izveidojuši motivētu pētnieku grupu, kas šo risinājumu pēta. Kolēģi strādā arī pie ūdeņraža iegūšanas un izmantošanas enerģētikā, kas to pašu problēmu var risināt, enerģiju uzglabājot ilgākā laika nogrieznī. Kopumā redzu – kā laboratorija esam uz pareizā ceļa un ejam uz to, lai šajā jomā varam dot nozīmīgu pienesumu ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules līmenī.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

Lasīts 195 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")