Latvijas Universitātes Atomfizikas un spektroskopijas institūts (LU ASI) šogad svin 30 gadu jubileju. Tās priekšvakarā ir īpašs prieks par to, ka 2023. gadu institūtam ir izdevies noslēgt ar rekordaugstu piesaistītā finansējuma apjomu – vairāk nekā četriem miljoniem eiro. Tas pierāda, ka LU ASI savā attīstībā ir uz pareizā ceļa. Kāds gan būtu institūts tagad bez labi ieliktiem pamatiem? Jubilejas reizē uz sarunu aicinājām visus bijušos LU ASI vadītājus. Ar vienu skumīgu izņēmumu – LU ASI izveidotājs un pirmais direktors prof. Māris Jansons neilgi pēc institūta dibināšanas pāragri devās mūžībā. Laikabiedri to atzīmē, liekot saprast, ka viņš trijos sev LU ASI vadīšanai atvēlētajos gados ne tuvu nepaveica to, ko bija iecerējis.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 3 (641), 2024. gada 25. marts (PDF)
Kā tapa vēsture? LU ASI četru direktoru atmiņu stāsti
Par prof. M. Jansona pēcteci kļuva Mārcis Auziņš – tagad labi pazīstams fiziķis, zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, kurš vēlāk astoņus gadus bijis arī LU rektors. “Ar LU ASI es biju saistīts jau padomju laikā, kad tā vēl bija Spektroskopijas problēmu laboratorija. Tur notika visa mana pētniecība, doktora darbs, habilitētā doktora darbs,” atceras prof. M. Auziņš. Viņš gan vairs neatminas, kādi konkrēti tolaik bijuši institūta kolēģiem piedāvātie LU ASI attīstības plāni, bet amatā viņš nokļuva.
Mērķis – būt daļai no Eiropas zinātnes
“Lielais mērķis gan tajā laikā visiem bija viens – nonākt Eiropas aprites zinātnes sistēmā. Būt daļai no Eiropas zinātnes ne tikai esot ar kādu kopā lielos projektos, bet arī paši varam piesakot un vadot kopīgus lielos Eiropas projektus,” saka M. Auziņš. Viņš atceras, ka tajā laikā zinātnes finansējums bija ļoti pieticīgs. Dalība Eiropas projektos bijis veids, kā praktiski nodrošināt jaunu cilvēku ienākšanu institūtā. “Tā bija iespēja saglabāt šeit pieredzējušus kolēģus, jo daudzi aizbrauca projām. Tas tolaik bija ļoti vienkārši, jo mēs, jaunās valstis, sapurgājām Eiropas sistēmu. Piemēram, lielajā Vācijā bija pēcdoktorantūras projekti, kuri bija paredzēti nesen doktora grādu ieguvušajiem zinātniekiem. Finansējums nebija slikts, bet ne piemērots pieredzējušajiem. Tad sabruka Padomju Savienība. Vācu profesoram, kuru vērtē pēc viņa zinātnes sasniegumiem, bija ērti pieņemt pēcdoktorantūras pozīcijā profesora līmeņa pētniekus no bijušajām Padomju Savienības valstīm. Viņiem kvalifikācija bija augsta, bet prasības – mazas. Rezultātā no postpadomju telpas aizplūda profesionāli un ļoti augsti kvalificēti cilvēki.”
Tā nu Latvijas zinātniskās institūcijas sāka pieteikties Eiropas Savienības (ES) finansējuma saņemšanai. M. Auziņš atceras, ka tajā laikā projektus rakstīt bija vienkāršāk un arī sarežģītāk: “Sarežģītāk tādēļ, ka mēs īsti nesapratām, kādi ir noteikumi un kādā klubā mēs gribam piedalīties. Vienkāršāk, jo atceros, ka pirmo projektu uzrakstīju vienas dienas laikā. Šobrīd tas liktos neiespējami. Tagad es to definētu nevis kā projektu, bet asociāciju plūsmu par tēmu. Taču šādi uzrakstīts projekts ieguva finansējumu!”
M. Auziņš stāsta, ka tas esot bijis arī romantisks laiks tāpēc, ka projekts bija jāiesniedz konkrētā datumā līdz pusnaktij. Tad, protams, projektus neiesniedza elektroniski. Tā vietā bija milzīga papīra paka, kas bija jānogādā pasta nodaļā līdz noteiktam brīdim, lai uz tās būtu pasta zīmogs ar noteiktā datuma atzīmi. Kad izrādījās, ka projekts bija līdz pastam ticis stundu pēc pusnakts, bet centrālā pasta nodaļa bijusi atvērta visu diennakti, jaunie zinātnieki likuši lietā savu šarmu, lai apburtu pasta darbinieci un pierunātu uzlikt zīmogu ar vajadzīgo datumu.
Neskatoties uz visu jauno situāciju, šķēršļiem un piedzīvojumiem, M. Auziņam ir laba sajūta par laiku, kad viņš vadīja ASI: “Dažādus projektus vinnējām. Iegājām kopējā apritē. Realizējām, iespējams, vienu no pirmajiem ES finansētajiem projektiem, kas vispār bija Latvijā. Tas nonāca pie mums, kā man šķiet, viena ļoti interesanta tehniska iemesla dēļ. Bija tādi Eiropas projekti, kur vajadzēja piesaistīt ES kandidātvalstu zinātniekus. Tajā laikā sazināties nebija viegli. LU skaitļošanas centrā pie direktora kabineta durvīm bija Latvijā pirmie divi termināļi, no kurienes varēja nosūtīt e-pastus. Tos sūtīja absolūti primitīvā sistēmā. Es iemācījos tos e-pastus sūtīt. Līdz ar to ASI izrādījās vienīgais institūts no kandidātvalstīm, ar kuru varēja ātri sazināties un ātri iesaistīt projektā. Citiem vēl e-pastu nebija. Tā mēs faktiski vieni no pirmajiem nonācām Eiropas apritē. Tas bija laiks, kad mēs nevis teorētiski, bet praktiski sākām apzināties, ka esam daļa no Eiropas zinātnes telpas.”
Nostājas uz savām kājām
No M. Auziņa rokām LU ASI vadības grožus pārņēma Jānis Spīgulis. Viņš atceras, ka tolaik jaunos amata pienākumus uzņēmies nelabprāt: “Amats bija tikai papildu kreņķi. Taču, tā kā es institūtā biju ilgi strādājis, kolēģi mani izbīdīja, un es pārāk nepretojos.”
J. Spīgulis atceras, ka pirmais darbs, ko izdarījis direktora amatā bija pie institūta nama durvīm Vecrīgā pielikt ES karogu: “Tajā brīdī sāka veidoties atbalsts zinātnei no dažādiem Eiropas struktūrfondiem. Tolaik institūts bija Fizikas un matemātikas fakultātes sastāvdaļa. Šis juridiskais statuss bija diezgan ierobežojošs un traucējošs attiecībā uz jauniem projektiem. Fakultātē bija noteikti limiti – drīkstēja pieteikt noteiktu skaitu projektu. Tas nozīmē, ka bija jākonkurē ar savējiem, kas likās diezgan muļķīgi, vai arī vienkārši nevarēja pieteikties. Tajā pašā laikā naudas zinātnei joprojām nebija, un projekti bija labs veids, kā nedaudz uzlabot dzīvi.”
Jaunajam direktoram bija risinājums – viņš uzsāka kampaņu ar mērķi institūtu atdalīt no fakultātes, lai tas kļūt par atsevišķu LU struktūrvienību. “Mans lozungs bija, ka esam pietiekami stipri, lai kļūtu par neatkarīgu institūtu. Debates bija ilgas. Fakultāte negribēja no mums šķirties. Institūts liels – tam bija astoņas laboratorijas. Tajā laikā fakultāte pārcēlās no galvenās ēkas Raiņa bulvārī uz Zeļļu ielu 8. Jautājums bija – vai mēs arī pārceļamies līdzi? Četras mūsu laboratorijas vēlējās pārcelties, bet četras – palikt. Tās, kas pārcēlās, izveidoja to, ko tagad sauc par LU Lāzera centru, kas arī joprojām sekmīgi darbojas fakultātes ietvaros. Mēs, palicēji, jeb četras laboratorijas cīnījāmies par neatkarīgas struktūras statusu universitātes sastāvā. 2007. gadā beidzot oficiāli kļuvām par LU institūtu. Tajā brīdī sākās straujš uzplaukums gan projektu, gan finansējuma ziņā. Varēja pieņemt darbā vairāk cilvēku.”
J. Spīgulis joprojām strādā institūtā – vada Zinātnisko padomi un Biofotonikas laboratoriju. Tā ir vienīgā Latvijā, kas specializējas uz biomedicīnisko optiku: “Zinātniskās kvalitātes līmenis mums vienmēr ir bijis augsts. Ir kvalificēti cilvēki, līdz ar to zinātniskās produkcijas līmenis ir pietiekami labs. Esam starptautiski labi ieredzēti un pazīstami. Tiekam aicināti uz dažādām konferencēm un ielūgti uzstāties ar referātiem. Citi zinātnieki brauc stažēties pie mums. Pēdējā laikā gan jauno zinātnieku piesaistīšana ir problēma, jo studentu kļūst mazāk. Daudz labu vidusskolas absolventu aizbrauc prom. Ir dažādi projekti ar obligātu nosacījumu, ka tajos jābūt iesaistītiem studentiem, tāpēc viņi tiek izķerti jau pirmajos kursos. Taču lielākoties tāpat dzīve sastāv no īslaicīgiem projektiem. Diemžēl nevaram apsolīt stabilitāti nevienam jaunam cilvēkam.”
Sāk domāt par zinātnes komercializāciju
2012. gadā LU ASI direktora amatā stājās Dr. Aigars Ekers, kurš šobrīd dzīvo Saūda Arābijā un strādā Karaļa Abdullas Zinātnes un tehnoloģiju universitātē (KAUST). Institūtu ģimenes apstākļu dēļ viņš vadīja vien divus gadus, bet saistīts ar to bijis visu iepriekšējās profesionālās darbības laiku: “LU ASI dibinātājs un pirmais direktors M. Jansons bija manas doktora disertācijas vadītājs. Institūtā pabeidzu savu maģistra darbu. Tur sāku izstrādāt arī doktora darbu. Galvenos eksperimentus gan pabeidzu pēc tam Zviedrijā un Vācijā, bet disertāciju aizstāvēju Latvijā. Pēcāk atkal aizbraucu uz Vāciju. Man vienmēr bijusi vēlme atgriezties Latvijā.”
Tāda iespēja – gan atgriezties, gan arī uzņemties ASI vadību – A. Ekeram radās, kad asociācija “FOTONIKA-LV” Dr. Arnolda Ūbeļa vadībā sekmīgi ieguva finansējumu no ES 7. Ietvara programmas. Cita starpā šajā projektā bija paredzēta izceļojušo zinātnieku repatriācija. A. Ekers atgriezās un LU ASI vadīja divus gadus: “Man gribējās institūtu padarīt vairāk orientētu uz Rietumu tradīcijām. Viena lieta, kas tolaik institūtam pietrūka bija sadarbība ar industriju jeb privāto sektoru. Latvijas apstākļos tas ir ļoti grūti, jo zināšanu ietilpīgo biznesu šeit ir relatīvi maz. No ārzemēm piesaistīt – tas ir pagrūti, jo nav īpašas intereses nākt tieši uz Latviju, ja neskaita lētā darbaspēka izmantošanas iespējas. Šeit trūkst pietiekami attīstīta vide un ekosistēma, kas ir nepieciešamie priekšnosacījumi tādas sadarbības attīstīšanai. Tai laikā es mēģināju šādas sadarbības iespējas rast konkrēti ar vienu Kanādas uzņēmēju. Lai gan šis projekts nenoveda līdz iecerētajam rezultātam, tas pierādīja, ka ir iespējams piesaistīt privātā sektora interesi un investīcijas.”
A. Ekers uzskata, ka zinātniskās institūcijas veiksmīgas attīstības pamatā ir cilvēki. Viņš teica, ka LU ASI zinātnieki vienmēr ir bijuši sīksti cīnītāji, taču izcilam darbam nepieciešami aizvien jauni papildspēki. Lai tos piesaistītu, ir vajadzīgs finansējums: “Ir jābūt apritei. Jānāk jauniem cilvēkiem un jaunām idejām. Tagad izskatās, ka institūtam ir relatīvi veselīga proporcija starp veterāniem un jaunāko paaudzi. Tā tam arī vajadzētu būt.” A. Ekers uzsver, ka, viņaprāt, svarīgākais veiksmīgai Latvijas zinātnes attīstībai ir zinātniekiem pieejamais atbalsts un brīvība noteikt pētniecības virzienu: “Tikai tie cilvēki, zinātnieki, kuriem ir kompetence un idejas, var pateikt, kādi pētījumi ir daudzsološi un ar lielu efektu tehnoloģiju attīstīšanā. Politikas veidotājiem ne vienmēr pietiek kompetences zinātnes disciplīnās, lai varētu kvalificēti par to spriest. Nevar kāds no malas atnākt un pateikt – šī tagad būs zinātnes prioritāte, tāpēc strādāsim tajā. Zinātnē un inovācijās prioritātes vajadzētu izvēlēties zinātniekiem, kur par atbalstu idejām būtu jālemj starptautiskiem ekspertiem.”
Zinātnisko institūciju var veiksmīgi vadīt arī nebūdams zinātnieks
Kopš amatā 2017. gadā stājās Mg.oec. Inga Šīrante notiek ļoti aktīvs darbs pie papildu finansējuma piesaistes. Sešu gadu laikā to ir izdevies četrkāršot – no nedaudz vairāk nekā viena miljona eiro 2017. gadā līdz vairāk nekā četriem miljoniem pērn! I. Šīrante pati uzsver, ka veiksmīgo finanšu rezultātu pamatā ir viņas pieredze kā Eiropas Ietvara programmas Nacionālā kontaktpunkta vecākajai ekspertei Finanšu un juridiskajos jautājumos. No 2009. līdz 2014. gadam viņa arī bijusi šīs nodaļas vadītāja. Tieši šī pieredze pavēra redzējumu uz plašajām Eiropas programmas iespējām ne tikai Latvijas zinātniekiem, bet arī pašas vadītajam institūtam.
A. Ekera vadības laikā I. Šīrante bijusi viņa vietniece finanšu jautājumos. Par iespējām ieņemt iestādes vadītājas amatu gan šaubījusies: “Man bija dilemmiska izšķiršanās, vai tas ir tas, ko es gribu. Esmu finanšu cilvēks. Un jautājums bija, vai institūts piekritīs pārlikt uzsvarus? Līdz tam šeit bija diezgan liela fizikas doktoru ietekme. Arī noteikumi tajā brīdī bija tādi, ka es īsti nevarētu kandidēt, jo man nav doktora grāda fizikā. Tika mainīti noteikumi. Tas bija eksperiments, jo universitātē tāda precedenta nebija. Taču, kā redzam, sanācis ir labi, ja jau es joprojām esmu institūta direktore pēc divu periodu pārvēlēšanas.”
Institūtā I. Šīrante ir kopš 2004. gada. Sākusi darbu kā projektu administratore. Piedzīvojusi pirmo projektu iesniegšanas laiku: “Tobrīd es nezināju, kas ir projekti, jo nācu no biznesa vides, privāta uzņēmuma. Ne es zināju, kas ir jādara, ne to, kā tas īsti notiek. Taču pirmie mēģinājumi bija veiksmīgi. Ieguvu uzticību un kļuvu par izpilddirektora palīgu. Vēlāk – par izpilddirektoru, pēc tam – par direktora vietnieku,” atceras I. Šīrante. Viņa stāsta, ka eksperimentējusi ar pārraudzības un vadības principiem. Mēģinājusi norobežoties no tā, ka nav zinātniece. “Es negribu un nevaru spriest par zinātnes lielajām lietām. Tam ir zinātniskā padome, kas ir lēmējvara institūta līmenī. Es esmu izpildvara – direktore un izpilddirektore vienā personā. Tā to arī turpinu uztvert un kopainu turu pati savās rokās.”
I. Šīrante atzīst, ka izaicinājums bijis arī sievietes spēju pierādīšana, bet veiksmīgi izdevies iemantot uzticību. Viņa arī uzsver, ka pēdējos gados ļoti mainījusies sieviešu un vīriešu proporcija – tagad pat esot vairāk sieviešu. Kad I. Šīrante stājusies amatā, institūtā strādājušas vien piecas sievietes: “Tagad arī tematika ir sievišķīgāka – parādījusies medicīnas fizika, kas nav tikai fizika, bet ir arī medicīna. Un medicīnā tomēr ir sieviešu ietekme. Turklāt tagad mēs esam četras dāmas, kas uzrauga visus procesus, jo man ir vēl trīs asistentes. Mēs strādājam, lai atvieglotu zinātniekiem dzīvi. Varbūt šis viss nebūtu noticis, ja manā vietā būtu fiziķis, kas vēlas vien attīstīt savu jomu, vadīšanu atstājot otrajā plānā.”
Nākamais lielais I. Šīrantes izaicinājums ir gaidāmās LU reformas: “20 gadus esam bijuši ārpus fakultātes. Tagad mūs liek atpakaļ fakultātē. Protams, tas ir mēģinājums centralizēt zinātnes telpu un infrastruktūras izmantošanu. Ekonomiski es to visu saprotu, bet ar varu mīlēt nevar piespiest, no tā nekas nesanāks. Beigās varbūt nebūs tik ļauni, kā esam sadomājušies. Mēs reizēm mēdzam pārspīlēt, uzņemot jaunu informāciju ar emocijām. Savos darba gados esmu kļuvusi par lielu universitātes patrioti. Man gribētos sakārtot vēl daudz lietu, jo redzu, kas nestrādā. Es cīnos ne tikai par savu institūtu, bet par institūtiem kopumā. Gribas, lai pašā universitātē darbības notiek ātrāk un pareizāk, kā arī, lai LU vadība beidzot sāk manī ieklausīties.
Man ar sava darba rezultātiem ir izdevies parādīt, ka LU ASI ir viena no labākajām zinātniskajām institūcijām. Tagad tikai jācer, ka izdosies darbu turpināt. Tikko LU ir ievelēts jauns rektors, kam noteikti sekos arī pārmaiņas citos vadošos amatos. Saskaņā ar esošo ievēlēšanas principu mani nevar ievēlēt uz nākamo termiņu, jo es jau divus termiņus esmu bijusi institūta direktore. Iespējams, šī kārtība mainīsies un direktorus nevis ievēlēs, bet iecels. Tad, ja jaunā LU vadība manu iepriekšējo sasniegto institūtā novērtēs tikpat atzinīgi kā institūta kolēģi, iesākto esmu gatava arī turpināt. Taču arī man netrūkst piedāvājumu jauniem izaicinājumiem no citiem lielākiem zinātniskiem institūtiem Latvijā!”
Laikrakstam “Zinātnes Vēstneis” sagatavoja Ieva Treija