Zinātnes Vēstnesis

Būtu dīvaini, ja veselais saprāts ļautu noticēt, ka uz papīra rakstītās konvencijas spētu tik viegli mainīt sociālo ekoloģiju un cilvēka dabu // Zinātnes Vēstnesis

Foto: J. Brencis. Foto: J. Brencis.

 

"Profesore, LU pasniedzēja Skaidrīte Lasmane man asociējas ar kluso, mierīgo balsi. Mūs – adrenalīna pārpilnus jauniešus – tālajos 70. gados viņas lekcijas gan pārsteidza, gan emocionāli nomierināja, jo pārējo mācībspēku spektrā viņa izcēlās ar tiem laikiem neierastu aristokrātismu un gara kultūru. Un kā gan citādi, jo, kamēr vieni mācībspēki lēja mums iekšā zinātnisko komunismu, S. Lasmane rāmā mierā stāstīja par Aristoteļa sacerējumu “Nīkomaha ētika”. Viņas kā filozofes akadēmiskā ceļa galvenais maršruts ir iezīmēts ar ētikas mērauklu, tāpēc mūsu sarunas mugurkaulu varētu veidot ar ētikas, sabiedriskā labuma un skaistuma aspektiem saistīti jautājumi" (Ojārs Spārītis)

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 1 (639), 2024. gada 29. janvāris (PDF)

Būtu dīvaini, ja veselais saprāts ļautu noticēt, ka uz papīra rakstītās konvencijas spētu tik viegli mainīt sociālo ekoloģiju un cilvēka dabu

 

Atskatoties tajā pagātnes posmā, kas bija raksturīgs ar komunisma cēlāju morāli un padomju cilvēkā “nez no kurienes radušos” spēju pielāgoties dažādām situācijām, gan solot “izslaukt no govs vairāk nekā govs spēj dot”, gan Jāni Pētera dēlu dēvējot par “Janu Petroviču”, vai jūs šo dubultās grāmatvedības prasmi saskatāt kā nepārtrauktās sabiedrības evolūcijas neizbēgamu blakusproduktu? Vai katrā vēstures posmā ētiskās mīmikrijas ģenēzei ir savi personību deformējošie cēloņi?

Būtu dīvaini, ja veselais saprāts ļautu noticēt, ka uz papīra rakstītās konvencijas spētu tik viegli mainīt sociālo ekoloģiju un cilvēka dabu. Bija jāieskatās datu bāzēs, kur saglabāts jūsu minētā morāles kodeksa rašanās laiks – 1961. gada oktobris un Komunistiskās partijas XXII kongress. Reakcija uz to, cik atceros, bija dažāda. Vienīgās partijas tīklam bija dots jauns uzdevums – skaidrot morāles kodeksu, audzinot jauno padomju cilvēku. Taču tāpat kā pret jebkuru partijas dokumentu, arī pret kodeksu tauta atšķirībā no varas ļaudīm izturējās vai nu vienaldzīgi vai skeptiski. Visbiežāk to ironiski salīdzināja ar desmit baušļiem, kaut gan komunistu kodeksā bija par diviem noteikumiem vairāk – veseli 12 principi.

Vai tiešām plašajai kodeksa propagandai nebija nekāda efekta?

Protams, ka bija, turklāt vairāki. Šodienas terminoloģijā es teiktu – sākās plašs morāles diskurss. No vienas puses, sekoja blīva kompartijas propaganda, programmas ideoloģisko frāžu nomācošs atkārtojums, lai kā naglu sienā par katru cenu iedzītu cilvēku galvās komunisma ticību ar vienkāršu kodeksa normu neskaitāmiem atkārtojumiem. 1962. gadā (skaitļus uzgāju tikai vakar JSTOR datu bāzē) pieauga rakstu skaits par morāles kodeksu arī divos krievu valodā iznākošos filozofijas žurnālos – ap 20 rakstu viena gada laikā. No otras puses, paplašinājās oficiāli pieļauto tematu horizonts. Morāle izrādījās daudz tuvāka un cilvēciskāka par partijas, valsts un komunisma lietām. To tad nu izmantoja brīvākai domāšanai noskaņotie arī medijos, mākslā un akadēmiskajā telpā, pie kuras sāku piederēt kopš 1965. gada septembra, kad tiku uzņemta Latvijas Universitātes marksistiskās (protams, kā gan citādi) filozofijas aspirantūrā. Mans sākotnējais doktora grāda temats bija “Brīvība un nepieciešamība morālās darbības motivācijā.” Tomēr pēc pāris gadiem sapratu, ka mana filoloģiskā izglītība šādam filozofiskam tematam ir nepietiekama, tāpēc to nomainīju pret “Raiņa uzskati par personības attīstības dialektiku”, ko aizstāvēju 1970. gada 23. janvārī.

Vai katrā vēstures posmā ētiskās mīmikrijas ģenēzei ir savi personību deformējošie cēloņi?

Mīmikrija ir ārēja pielāgošanās videi – neizbēgams un nepieciešams izdzīvošanas nosacījums gan dabas, gan mainīgajā sociālajā un morāles ekoloģijā. Atšķirībā no neapzinātās dabas cilvēkam dota spēja novērtēt, kad, kā, kam un kāpēc pielāgoties. Kā teiktu amerikāņu rakstnieks un esejists Gors Vidāls, zināt, kad to vajag un kad nevajag darīt, ir cilvēciskā lieluma nosacījums. Uz jūsu sarežģīto jautājumu varu atbildēt vairāk ar savu pielāgošanās pieredzi 60.–80. gadu akadēmiskajā praksē. Bija gan zaudējumi, gan ieguvumi. Zaudējumus noteica bailes no represijām par totalitārās varas nolikto robežu pārkāpšanu. Katram sava baiļu temperatūra. Man tā bija krietni augstāka nekā, kā šodien to apzinos, varēja atļauties. Spilgta liecība par ikviena brīvības robežām apkopota kolēģim Augustam Miltam 80. gadu jubilejā veltītajā piemiņas krājumā (Augusts Milts: patība un ētika. Rīga: Raka, 2008, 333 lappuses). Ar kolēģa dzīvesbiedres, latviešu valodniecības vēstures un Jāņa Endzelīna pētnieces Sarmas Kļaviņas vistiešāko atbalstu un līdzdalību tapa interviju, atmiņu, vērtējumu un dažu paša profesora Milta darbu apkopojums. Tas uzskatāmi atveido un izskaidro, kā to gadu vadošā morāles filozofa Milta lekcijas LU, Marksisma universitātē, Zinību biedrībā padarīja morāli par pieprasītāko tematu ne jau komunisma propagandas dēļ. Komunisma harmonija viņa ētikas lekcijās un rakstos neuzkrītoši pārvērtās paradoksos un disharmonijā, kas dumpinieciski vedināja nevis šaurajos komunistiskās morāles ceļos, bet plašā cilvēciskās dzīves pārdomāšanā. Trešā atmoda diez vai būtu iespējama bez līdzīgas publiskas intelektuālās opozīcijas, kas izmantoja katru patiesības teikšanas iespēju, par kuru vēl samērā maz empīrisku un filozofiski vispārinošu ziņu. Pietrūkst pētījumu par daudzveidīgām ārējās un iekšējās pretošanās formām sistēmas ietvarā. Ne jau izdaudzinātā Kazas bohēma tur vienīgā spēlēja galveno lomu.

Akadēmiskajā darbā taču pastāvēja arī ideoloģiski neitrālas iespējas sevis saglabāšanai.

Ne tikai jūsu minētajai Aristoteļa, bet arī Platona, Epikūra, Senekas, Kanta un citu filozofu ētikai komunistiskās morāles kodeksa propaganda pavēra durvis. Lekcijās varēja izmantot gan ētikas vēsturi, arī Ļeņina darbus latviešu valodas tiesību aizstāvībai. Tas, ka marksistiskā ētika morāli atzina par sociāli un ekonomiski nosacītu, ļāva meklēt cēloņus kodeksa pārkāpumiem pašā sociālisma sistēmā, gan jāsaka, vairāk vai mazāk piesardzīgi kritizējot sociālisma vidi, tomēr to neslavinot. Neiedomājami ideoloģizēto komunistisko domāšanu tā varēja netieši izmantot sociālisma realitātes saprašanai. Tiešos protestus lielais represīvais čekas aparāts nepieļāva un pārtrauca, izolējot “pretpadomju elementus” Sibīrijas cietumos vai psihiatrijas slimnīcās. Par viņu drosmi un darbiem vairāk uzzinām šodien. Taču, kā izteicies franču filozofs Žans Pols Sartrs, arī cietumā cilvēks ir brīvs. Pat ārēji pielāgojoties, brīvas domāšanas spēja tika saglabāta gan mākslinieku, gan Latvijas filozofu un zinātnieku vidē. Filozofija, zinātne un literatūra taču ir galvenais intelektuālās domāšanas lauks un vingrinājuma avots. Mūsdienās plaši pieejamie sociālo platformu dažādie viedokļi diez vai sistēmisku priekšstatu par sociālās dzīves vēsturiskajām modifikācijām spēj sniegt. Citi ieguvumi, citi zaudējumi.

Esmu pateicīgs par jūsu rakstu “Kara ētika” LZA “Gadagrāmatas” izdevumam, kas bija Krievijas-Ukrainas kara rosināta tēma. Diskursā par varas izmantojuma pieļaujamību ir dažādi viedokļi, un “pieļāvuma” attaisnojumam ir dažāda temperatūra un emocionālais fons. Dabā ir pazīstama nonāvēšana ēdienam, bet daba pazīst arī cieņpilnu “bruņnieciskumu”, vājākajam dzīvniekam cīņā pagriežot pretiniekam savu visvārīgāko vietu. Šis žests tiek augstsirdīgi respektēts, saglabājot konkurentam dzīvību. Arī bruņniecība pazina goda kodeksu. Kas šajā karā noticis ar radības kroni – cilvēku –, kas ar krievu rokām un ieročiem plosa ukraiņu zemi, pazemo cilvēkus un iznīcina cilvēcību?

Racionāli vien to, kāpēc šis iznīcināšanas neprāts, lielākais no visiem iespējamiem, nav novēršams, diez vai var saprast un izskaidrot. Pastāv kāda fatāla nolemtība iznīcībai, kuru neizdodas novērst ne saprātam, ne morālai domāšanai, ne likumdošanai vai ANO un citām starptautiskām organizācijām. Arī trīs teorijās – reālisma, pacifisma un Augustīna, Akvīnas Toma, Hugo Grocija taisnīga kara teorijās nepastāv vienprātība. Tomēr kara un militārās ētikas balss ne mazāk par teorijām un likumdošanu svarīga, aizstāvot cilvēka dzīvības vērtību, cieņu un taisnīguma ideju par spīti baisajai un pagaidām diemžēl nemaināmajai realitātei. Parasti ētikā nošķir trīs kara norises posmus, kuriem atstāj latīņu apzīmējumus – jus ad bellum, jus in bello un jus ante bellum. Katrā no tiem izstrādāti noteikumi nenovēršamā posta mazināšanai. Daudz noteiktāk un skaļāk tai būtu likumdošanā jāpieprasa kara liegums vispār. Tā pēc Otrā pasaules kara tapa cilvēktiesību dokumenti – ANO Harta (Charter of United Nations) (1945), Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (Universal Declaration of Human Rights) (1948) un citi starptautiska un nacionāla mēroga cilvēktiesību dokumenti. Nenoliedzot to nozīmi, tomēr jāatzīst to bezspēcība Ukrainas un Izraēlas kara situācijā. Vajadzīga daudz radikāla pašu karu nepieļaušana domāšanā un militāru sadursmju liegumi tiesībās, politikā, ētikā. Karam vajadzētu pārvērsties par galveno protesta ideju. Karš ir vardarbība, kas joprojām ar likumu atzīta. Mūsdienu militārā tehnika ir tik attīstīta, ka tās iznīcības spēks neattiecas tikai uz armiju kaujas laukiem, bet uz dzīvības saglabāšanu vispār. Nevienā no iepriekšējiem kariem tādas nāves tehnikas nebija. Droni, ballistiskās raķetes, ne tikai karotāju uzvedība un šaujamieroči ir bērnu un nevainīgu cilvēku ne ar ko neattaisnojamas bojāejas cēlonis. Par mūžīga miera iespējām domāja Kants. Mūsdienu militārā tehnika daudz kliedzošāk pieprasa kara liegumu, jo nenogalināt nevainīgu cilvēku mūsdienu kara apstākļos nav iespējams.

Vērtējot mūsdienu cilvēku un sabiedrības tieksmi “lumpenizēties”, varbūt to var saukt par demokratizāciju, citi dēvēs par liberalizāciju, nereti tiek piesaukts pagātnē aizejošais aristokrātijas un valdnieku tikums, kas ārēji izpaudās idealizētās “absolūtas” pilnības formās. Zemākus sociālos līmeņus ieņēmušajai sabiedrībai nācās pieņemt hierarhijas neizbēgamās atšķirības, apbrīnot un idealizēt tās, lai atdarinot pārņemtu un pašidentificētos ar augstāko kārtu dzīvesveidu. Veidojoties plašākam vidusšķiras slānim, “atdarināšana” radīja sadzīves kultūras un audzināšanas normas. Redzams, kā mūsdienās mainījusies cilvēku uzvedība un apģērba kultūra uz ielas, pie mums augstskolā, teātrī, kafejnīcā. Man žēl, ka šis “kultūras mantojums”, ko vēl cenšas saglabāt monarhijas, mazumā ejošā aristokrātija, pat liela inteliģences daļa padodas masu kultūras spiedienam “no apakšas”. Vai arī šo negatīvo mīmikriju motivē cīņa par izdzīvošanu?

Vai mīmikrijas jēdzienu var paplašināt, attiecinot pilnīgi uz visu, kas mainās un kam ir jāmainās, lai notiktu attīstība? Vai visu transformāciju var skaidrot ar pielāgošanos? Pastāv daudzu ekonomisku, sociālu, politisku cēloņu mijiedarbības rezultāts – jauna attīstības virziena sākums. Paiet laiks, kamēr jaunumi, to labums un ļaunums atklājas tiktāl, ka tos var apzināties. Lielās franču revolūcijas lozungi – vienlīdzība, brīvība, brālība – izrādās, nav īstenojami bez jauniem ierobežojumiem kārtības vārdā. Arī ārējās pārmaiņas jūsu minētajā apģērbā un etiķetē. Pārmaiņas sociālajā struktūrā, kurā kārtu atšķirībām mazāka nozīme, apģērbam atceļ kārtu piederības zīmes funkcijas. Industriālā ražošana pazemina apģērba vērtību. Zūd daļa no šūšanas amata prasmēm, pacietības, skaistuma izjūtas jeb gaumes, kompensējot tās trūkumu muzeju kolekcijās vai izstādēs. Arī etiķete uzvedībā, kas kādreiz apliecināja stingri hierarhizēto struktūru piederību, daļēji zaudējusi nozīmi. Diemžēl ārējas pieklājības formu zudums nenāk par labu cilvēka dzīvei, laimei un attiecībām. Kaut vai, piemēram, pateicības rituāla vienkāršošana. Pat elementārs “paldies” TV raidījumā “Gudrs, vēl gudrāks” nepiedodami izpaliek. Pateicība ir otra cilvēka atzīšana, viņa labvēlības novērtējums, kas vairo abu pušu labsajūtu, taisnīguma izjūtu, prieku. Bieži minētā ņirgāšanās skolās, aizskāršana, pat vardarbība ir cieņas paraduma mazināšanās sekas, jo gan sveicināšana, gan uzruna, būdamas ārējas pieklājības izpausmes, tomēr veicina otra cilvēka atzīšanu un cieņu. Pieklājības zaudējumi apzināmi pedagoģijā un izglītības praksē. Ne tikai matemātikas zināšanām, bet savstarpējo attiecību labvēlīgumam jāpiešķir nozīme – tas atvieglos dzīvi.

Reliģija ir instruments harmoniskas, ētiskas vērtības respektējošas sabiedrības attīstībai un ilgtspējīgu sociālās uzvedības modeļu iedzīvināšanai praksē. Reliģiju kā universālu principu un garīguma substanci atzīst arī daudzi akadēmiskās sabiedrības pārstāvji. Uz reliģijas kā ētiska kodola un garīga satvara savu psihoemocionālo līdzsvaru ir balstījušas veselas sabiedrības, zemes un tautas. Ja kāda tauta mūsdienās turpina uzturēt savu garīgo veselību ar tradicionālās reliģijas palīdzību, no plurālistu viedokļa tā riskē tikt ierindota fundamentālistu kategorijā. Vai jums ir recepte, kur mūsdienu cilvēkam, kura viengabalainība globalizācijas ietekmē ir pārvērtusies mozaīkā, meklēt un uz kā balstīt stabilu ētisko un garīgo vērtību paradigmu ilgtspējīgai dzīvei kopienā, zemē, tautā un valstī?

Diezin vai ir iespējama vairs vienota ideoloģija kā viduslaiku Eiropā ar latinizēto izglītību un kristietību. Individuālai izvēlei palielinoties, atliek paļaušanās uz ikviena vairāk vai mazāk izglītoto veselo saprātu un elementāru labā un ļaunā, melu un patiesības atšķirtspēju – šo Sokrata un Delfu tempļa gudrību. Tās sagatavošana uzticēta izglītībai un pašizglītībai, taču informācijas un komunikācijas tehnoloģijas mūsdienās devalvē jebkuras autoritātes, arī skolu autoritātes nozīmi. Pašizglītība prasa piepūli, kas ne visiem pa spēkam. Vairāk nekā jebkad trenējama kopsakara domāšana, kurā īpaši svarīga loma pieder filozofijai. Diemžēl jau Hēgelis savā 19. gadsimta sākumā rakstā par abstrakto domāšanu, iespējams, nepārspīlēja, norādīdams, ka jau dzirdot metafizikas jeb abstraktas domāšanas vārdu, bēg no tās kā no mēra. “To, par ko tu nezini neko, nevar ne mīlēt, ne nīst” viņš atgādināja, aizstāvēdams filozofijas, tiesību, tikumu un citas dzīvei un savstarpējībai vajadzīgās zināšanas.

Ne tikai akadēmiskajā vidē, bet pat politikā iekļuvušu cilvēku biogrāfijas negaidīti mēdz sabojāt no skolas sola laikiem pazīstamais “norakstīšanas” fakts – plaģiāts, atklājot vieglākā ceļa izvēli uz prestižu amatu, lielāku algu vai citiem sociāliem labumiem ar krāpšanas palīdzību. Jebkuram pārbaudījumam ir līdzība ar iniciācijas rituālu, pārbaudot pirmatnējā mednieka bezbailību un attapību cīņā ar grūti uzveicamu dzīvnieku, taču tajā nav iespējama “vieglāka alternatīva”. Kas cilvēka dabā mudina izdarīt negodīgas izvēles – vienalga, politikā, biznesā, sportā vai zinātnē? Vai šo rīcību motivē pašsaglabāšanās instinkts?

Skaistā ideja par pasauli bez ļaunuma, protams, ir ilūzija un utopija. Ļaunumam ir tik daudz veidu un nianšu, ka visu šo masu izskaidrot ētikas līmenī nav iespējams. Amerikāņu teologa un morāles un politikas filozofa Reinholda Nībura (Reinhold Niebuhr) ļaunuma definīcijai (1944) var piekrist tikai tās vispārīguma dēļ par to, ka ļaunums ir savas savtīgās intereses apmierināšana, to nesaistot un neattiecinot uz veselumu. Taču arī grupai, kopienai, veselumam ir savtīgas intereses. Ne velti Nībūrs pievērsa uzmanību morālam cilvēkam netikumīgā sabiedrībā un aizstāvēja atsevišķu grēcīgu indivīdu, kurš nespēj pretoties kādas plašākas interešu grupas ietekmei un padodas tai.

Tā kā man vairs nav studentu eksaminācijas pienākumu, jo nevadu nodarbības, varu attālināti spriest par to, kā tehnoloģijas izmantotas gan krāpšanā, gan tās atklāšanā, piemēram, plaģiāta gadījumā. Pati vienmēr izvairījos no barga uzrauga acs eksāmenā, apzinoties, ka nespēšu būt līdzvērtīga negodīguma apkarošanas spēju ziņā špikotājam. Iespējams, ne pārāk sekmīgi, bet ļāvu rakstiskā eksāmenā ņemt līdzi palīglīdzekļus, lai nebūtu “jāpieķer” to slepenā izmantošanā. Jautājumus gan pūlējos izstrādāt tā, lai līdzeklis nepārvērstos tiešā atbildē. Gribēju novērst pavedināšanu uz negodīgumu. Bija sajūta, ka varu pati būt krāpšanas stimulētājs, ja nelikšu uzsvaru uz zināšanās balstītu domāšanu, bet uz datu vai gatavu formu iemācīšanu. Taču ne visos priekšmetos šāda metode, kas der ētikā, noderīga.

Kādas tik radošas metodes neaizstāj godīgas sagatavošanās trūkumu eksāmenos! Ne vienmēr gudra apmānīšana ir tik nevērtīga. Kunga vai paša nelabā apmānīšana ir pasaku gudrības pazīme – pretinieku, kas kunga, velna, nelabā ģīmī – to apmānīt un izdzīvot. Drosme, risks, atjautība, apķērība, kas pavada gudru viltību, arī nav par zemu vērtējuma.

Tikko eksaminēju studentus un esmu neapmierināts ar viņu sniegumu. Interneta materiālu kompilēt prot, intelekts tā kā būtu attīstīts, uztvere un izpratne par uztverto daļēji arī ir vērojama, bet klibo jēdzienu nostiprināšana apziņā, sakarību ieraudzīšana, kuru pamatā ir nevēlēšanās un nespēja (vai arī otrādi – nespēja un nevēlēšanās) lasīt un apstrādāt lasīto, lai iegūtu informāciju domāšanai. To nekādā gadījumā nevar saukt par sabiedrības intelektualizāciju, jo tā ir regresīva parādība. Vai informācijas sabiedrība iznīcinās dabīgo intelektu?

Ar intelektu es saprotu kopsakara domāšanu. Informācijas ir tik daudz un tā ir tik viegli pieejama gan vizuāli, audiāli, gan verbāli, ka neatliek laika domāšanai. Virsmas, nevis dziļuma un kopsakara domāšanu veicina vieglā informācijas pieejamība. Informācijas okeāns ir bezgalīgs. Cik ziņu nenomainās, piemēram, Delfos vienas dienas laikā. Kā glābt no pārmērīgas informatīvās atkarības? Meditatīvās prakses jau tam kalpo. Medijpratība it kā radina gudrākai mājošanai informatīvajā telpā. Nav taču jādzenas pakaļ jebkuram medija tekstam un jaunumam. Ne katrai muļķībai laiks tērējams. Varbūt kļūdos, bet domāju, ka dabīgā intelekta loma pieaugs, lai pasargātu no informācijas lavīnas. Algoritmu intelekts vēl tikai pašos attīstības sākumos. Es to negribētu pretstatīt dabīgajam prātam. Mākslīgais prāts jau tagad atvieglo domāšanai nepieciešamo datu apstrādi, taču dati vēl nav zināšanas. Svarīgāka ir to nozīmes apjēga un atbilstošas darbības izvēle. Izvēles gudrība šobrīd ir dabīgā, nevis algoritmu prāta ziņā. Kas zina, varbūt mākslīgais intelekts kādreiz tiks individualizēts un brīdinās katru par muļķīgu un lieku informācijas patēriņu. Pat tad, ja mākslīgais algoritmu prāts palīdzēs piedāvāt alternatīvas izvēles, izvēles atbildība paliks cilvēka, nevis anonīmas tehnikas ziņā.

Informācijas sabiedrībā pastāv vairāki hierarhiskie un arī tehniskie līmeņi. Kamēr augstākās pakāpes zinātnieki attīsta smadzeņu neironu darbībām līdzīgus domāšanas modeļus, tikmēr aptiekas darbiniece, lai atrastu un izsniegtu zāles, pie datora pavada daudz vairāk laika nekā iepriekšējās paaudzes aptiekāri, kuri iztika bez tā. Par realitāti ir kļuvusi ar summēta MI un hakeru smadzeņu potenciāla palīdzību milzu summu izkrāpšana no bankām un klientiem. Savukārt mana drauga onkoloģisko problēmu Hamburgas klīnikas ķirurgs atrisināja ar MI un piecu ķermenī ievadītu kibernažu palīdzību. Tātad sabiedriskais labums iet roku rokā ar ļaunumu. Tā ir Fausta dilemma – derības ar Velnu. Ja no mākslīgā jeb algoritmu prāta atbildību nevar gaidīt, tad cik relatīva ir zinātnieka atbildība mūžīgā dzinēja izgudrotāja apsēstības vai negodīgas peļņas priekšā?

Savi mērķi zinātnei, savas intereses nozīmīgu atklājumu izmantotājiem. Zinātnieku atbildību par atklājumiem sarežģītos militāros un politiskās varas apstākļos uzskatāmi modelē filma “Openheimers” par atombumbas izgudrojumu. Prieks, ka tā nesen saņēmusi Zelta Globusa balvu. Tēlos atveidotas visdažādākās intereses, to neatrisināmās pretrunas, kurās bieži uzvar praktiska nepieciešamība. Jā, jums taisnība, ka Gēte “Faustā” ne mazāk pārliecinoši izstāstījis zinātnes garu, kas virza attīstību, taču ne bez traģēdijām, zaudējumiem un ļaunuma klātbūtnes.

Mākslinieki mēdz apstrīdēt tēzi, ka mākslas vērtība korelē ar sabiedrisko “labumu” vai “ļaunumu”, paužot domu, ka mākslas uzdevums nav vērtēt vai audzināt sabiedrību. Šāda nostāja izslēdz sabiedrisko labumu kā mākslas vērtēšanas mēru. Arī franču personālisma filozofijas pārstāvis Žaks Maritēns strikti nošķīra mākslas aksioloģisko pusi un ētiku, uzskatot, ka mākslinieciskā vērtība ir saistāma tikai ar darba estētisko kvalitāti, meistarību, tehnisko virtuozitāti, bet morālā vērtība – tikai ar cilvēku. Jau XX gadsimta sākuma modernisti mēģināja cilvēka radītu mākslas darbu šķirt no morāles un vērtēt to tikai kā “tīrās mākslas” izpausmi, bet, vai dzīvojot sabiedrībā, tas ir iespējams? Turpinot domu, jājautā – vai digitāli radītiem mākslas darbiem piemitīs tikai estētiska un tehniska vērtība un tie būs “brīvi” no morāles? Šeit ir viela pārdomām, jo astronomiskā ātrumā augot izsoļu cenām par pagātnes mākslinieku šedevriem, cena aug arī MI radītiem mākslas darbiem.

Umberto Eko rakstījis, ka pašā mākslas dabā ir radoši sakārtot haosu tā, ka atklājas patiesība. Protams, tā ir mākslinieciskā patiesība, kurai estētiskā kvalitāte ir neaizstājama vērtība, taču ne vienīgā. Kā mākslas patērētājai, nevis māksliniecei, iespējams, man ir pārāk vienkāršots skatījums uz mākslu. Apbrīnojot radošās spējas, kuras ne katram piešķirtas, mākslas darbu es saprotu nevis pašu par sevi, izolēti, bet kopā ar skatītāju, klausītāju, vērtētāju. Mākslas darbs man ir valoda, kurā sarunāties. Prieks, ja ir par ko runāt, ja nav garlaicīgi, ja no sarunas ienāk jauna pieredze vai “teksta bauda”, kā literatūru uztvēris Rolāns Bārts. Tas nenozīmē, ka māksliniekam jāpielāgojas publikas gaumei. Nekas labs no tā nevar sanākt, jo, kāda jēga no sarunas par ikdienišķi zināmām lietām. Un kas ir publikas gaume? Nevaru spriest, cik taisnīgi, bet Nīče pārmeta Vāgneram piemērošanos publikas prasībām, saskatīdams tajā nenovēršamu lejupslīdi. Dažkārt ar pielāgošanos “vienkāršam skatītājam” pamato Raiņa dramaturģijas pārrakstīšanu atbilstoši režisoru subjektīviem priekšstatiem par mūsdienu teātra vajadzībām. Nacionālā teātra “Spēlēju, dancoju” un Dailes teātra “Spīdolas nakts” nesenajos uzvedumos ideju domāšana aizstāta ar banālām popkultūras vai Raiņa privātās dzīves ainām. Var jau būt, ka nesaprotu latviešu teātra mākslas mūsdienīgumu.

Autonoma māksla, ja tā patiešām talantīga, ir daudznozīmīga, tai ir daudzas nozīmes un tā noder dažādiem lasījumiem un gaumēm, laikiem, interesēm. Tā ir neaizstājama jaunas pieredzes nesēja, “vērtību pārvērtētāja”, nozīmes piešķīrēja esošajam un perspektīvajam. Tikai radošo identitāti un autonomiju saglabājot, tā spēj pildīt savas komunikatīvās funkcijas.

Kā saglabāt identitāti un autonomiju reālos politiskas varas, komercpieprasījuma apstākļos. Kā ar piemiņas saglabāšanu latviešu inteliģencei, zinātniekiem, kultūras darbiniekiem, rakstniekiem, kuri dzīvoja padomju laikā, aktīvi līdzdarbojās varas mehānismos un pat veidoja režīma politisko eliti?

Kaut gan lasīšanas kaislība mūsdienās aizstāta ar daudz modernākām “baudām”, tomēr diskusijas par savulaik pazīstamu rakstnieku – Viļa Lāča, Andreja Upīša, Dullā Daukas radītāja Sudrabu Edžus palikšanu kolektīvajā atmiņā tieši šobrīd saasinās viņu politiskās saiknes dēļ ar padomju varu. Kā zināms, piemiņas vietas un lietas nostiprina atmiņu un piemiņu. Pieminekļiem, rakstnieku muzejiem, ielu nosaukumiem arī ir kultūras vērtība, kuru var barbariski iznīcināt. Viļa Lāča neizdzēšamais paraksts uz represēto sarakstiem, kas lēma tūkstošiem moku ceļus, vai Andreja Upīša līdzdalība Latvijas valsts nodevībā un padevībā padomju varai, protams, piemiņas vietu saglabāšanu politiskās pagātnes un taisnīguma vārdā nepieļauj. Taču vai nav aizstāvams “Zvejnieku dēla” un aizkustinošā “Vanadziņa” autora kapa piemineklis? Vai Andrejs Upīts ar Robežnieku triloģiju, pasaules un latviešu literatūras vēstures darbiem izslēdzams no nebūt ne tik bagātās latviešu rakstniecības vēstures? Dilemma patiesām nav vienkārša – nojaukt, pārsaukt vai saglabāt. Jāšaubās, vai piemiņas zīmju iznīcināšana labos visas traģiskās politiskās kļūdas, pretrunas un kolaboracionisma morālos zaudējumus. Jautājums ir par pieminēšanas ētiku, par simboliskā kapitāla saglabāšanu, saudzēšanu, ne tikai destrukciju. Nav runa par Krievijas impēriskās varas pēdām, bet par latviešu kultūru. Dilemma prasa dziļu un nopietnu ieguvumu un zaudējumu apzināšanos pirms rakstnieku piemiņas vietu izsvītrojuma un iznīcināšanas. Piemiņas vietas un telpu pēta sociālā un kultūras ģeogrāfija, komunikācijas zinātne un vēsture. LZP FLPP projektā “Uzvaras laukuma pār-stāstīšana” Sociālo zinātņu fakultātes profesores Vitas Zelčes vadībā ir tikko uzsākts zinātnisks pētījums par minētās piemiņas vietas tapšanu un transformatīvo vēsturi, par indivīdu un sociālo grupu attiecībām ar savu pagātni un nākotni, kā arī konkrētu vietu un vērtībām. Latvijai ar tās koloniālo, vairāku okupācijas varu klātbūtni vietu pārsaukšana un pār-stāstīšana ilgi paliks nemierīgs pētniecības un piemiņas ētikas temats.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 284 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")