Zinātnes Vēstnesis

Pēcdoktorantūras pieredzes stāsts – LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs// Zinātnes Vēstnesis

Foto: K. Miezāja, www.la.lv Foto: K. Miezāja, www.la.lv

Uldis Neiburgs ir Latvijas Universitātes (LU) Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, pēcdoktorantūras projekta “Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: Pretošanās un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940–1953)” (Nr.1.1.1.2/VIAA/4/20/738) īstenotājs. Viņa pētnieciskās intereses ir Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā, sociālā atmiņa, publiskā vēsture. Vieni no U. Neiburga redzamākiem sasniegumiem vēl pirms pēcdoktoratūras projekta uzsākšanas ir viņa zinātniskās monogrāfijas “Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941–1945)” (2017) un “Aiz šiem vārtiem vaid zeme: Salaspils nometne, 1941–1944” (kopā ar Kārli Kangeri un Rudīti Vīksni) (2016). Uldis stāsta, ka pēcdoktorantūras pieredze ir ļāvusi viņam gan nostiprināt un attīstīt zinātnes projektu vadīšanas un pētniecības prasmes, gan paplašinājusi redzesloku jaunu teorētiski-metodoloģisku pieeju izmantošanā vēstures zinātnē un pavērusi plašākas perspektīvas nozīmīgu Latvijas vēstures jautājumu integrācijai starptautiskā akadēmiskā vidē.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (638), 2023. gada 18. decembris (PDF)

Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: Pretošanās un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940–1953)

Pēcdoktorantūras pieredzes stāsts

Šovasar noslēdzās jūsu pēcdoktorantūras projekts par pretošanos un kolaborāciju Latvijā Otrā pasaules kara un pēckara gados. Vai tēmas izvēli noteica jau iepriekš uzkrātā pieredze darbā LU Latvijas vēstures institūtā vai arī tas bija pilnīgi jauns izaicinājums?

Ar Latvijas Otrā pasaules kara vēstures izpēti nodarbojos jau ilgāku laiku, agrāk strādājot Latvijas Kara muzejā un Latvijas Okupācijas muzejā. Tomēr šajās atmiņu institūcijās pētniecības darbs mijās ar daudzām muzeoloģijas un publiskās vēstures aktivitātēm, kur esmu guvis pamatīgu pieredzi. LU Latvijas vēstures institūtā strādāju kopš 2019. gada. Varu teikt lielu paldies toreizējam institūta direktoram un pašreizējam Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas priekšsēdētājam Dr.hist. Guntim Zemītim, kurš mani uzaicināja līdzdarboties viņa vadītā projektā Valsts pētījumu programmā “Letonika latviskas un eiropeiskas sabiedrības attīstībai”. 2020. gadā mani ievēlēja par LZA korespondētājlocekli, bet šovasar pēcdoktorantūras projekta noslēgumā – arī par Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku.

Turpinot par pēcdoktorantūras projektu. Vai jūsu pieeja atšķīrās no agrāk veiktiem līdzīgiem pētījumiem par šo tematiku?

Ja Latvijas vēsturē līdz šim vairāk ir pētīti atsevišķi pretošanās un kolaborācijas teorētiskie, praktiskie un salīdzinošie aspekti, tad pēcdoktorantūras laikā es pretošanos un kolaborāciju izvērtēju kā divus konceptuāli savstarpēji saistītus, bet morāli atšķirīgus rīcībspējas virzienus. Lai pārinterpretētu sadarbību un pretošanos divām totalitārām varām padomju un nacistu okupētajā Latvijā 1940.–1953. gadā, es izmantoju britu socioloģes Mārgaretas Ārčeres kritiskā reālisma pieeju, kas nosaka, ka sadarbība un/vai pretošanās ir jāuzlūko kā apstākļu iepriekš veidota stratēģiska rīcība, kura savukārt arī var radīt jaunus apstākļus un sekojošu citu – rīcību. Šādā rāmējumā rīcībspējas (agency) izvērtēšana ir iespējama četros analītiskos līmeņos – 1) personību (persons), 2) primāro aģentu (primary agents), 3) korporatīvo aģentu (corporative agents), 4) aktoru (actors), – saprotot, kā indivīdi un grupas izmanto materiālos un idejiskos resursus un kādas strukturālās īpašības virza viņu darbību gan kopumā, gan atsevišķos gadījumos.

Par kādām pretošanās un kolaborācijas izpausmēm un to specifiku varam runāt jūsu pētniecības darba ietvarā?

Padomju-nacistu-padomju okupācijas varu klātbūtnē pretošanās vienam agresoram bieži vien bija saistīta ar kolaborāciju ar otru agresoru un otrādi – kolaborācija ar vienu no svešajām varām varēja mīties ar pretošanos otrai. Izplatīta bija iespēja, kad viena okupācijas režīma īstena vai tikai iedomāta atbalstīšana draudēja ar otra okupācijas režīma represijām, un svešas nebija situācijas, kad vieni un tie paši cilvēki sadarbojās ar vienu, bet vēlāk, lai izvairītos no represijām, – ar otru okupācijas varu. Bez šiem visbiežāk sastopamajiem gadījumiem, manā uzmanības lokā bija arī modeļi, kas atšķiras no ierastajām un lielākoties izplatītākajām sabiedrības rīcībspējas praksēm, proti, tajos vieni un tie paši indivīdi vai sabiedrības grupas pretojās vai sadarbojās gan ar PSRS, gan Vāciju, vai arī vispirms sadarbojās, bet pēc tam izrādīja pretestību vai otrādi – vispirms pretojās, bet pēc tam sadarbojās ar komunistiem vai nacistiem. Manam pētniecības darbam raksturīgs arī tas, ka mani interesē ne tikai pagātnes notikumi, bet arī ar tiem saistītā sociālā (politiskā, kultūras) atmiņa, kas savijušās savā starpā. Tāpēc līdztekus vēstures notikumiem es izvērtēju arī Latvijas iedzīvotāju pretošanās, kolaborācijas un izdzīvošanas diskursu attīstību mūsdienu sabiedrības kolektīvajā atmiņā.

Varbūt varat tuvāk raksturot kādu no šiem izpētes gadījumiem?

Vienā no savām jaunākajām publikācijām es rakstu par padomju latviešu un latviešu nacionālajiem pretvācu bruņotajiem formējumiem Kurzemē 1944.–1945. gadā, kas atklāj ļoti atšķirīgu Latvijas iedzīvotāju kolaborācijas un pretošanās pieredzi. Padomju kaujinieku vienība “Sarkanā bulta” izveidojās pēc tam, kad 1944. gada 30. septembrī Mazirbes apkārtnē no 283. krievu policijas bataljona, līdzi paņemot ieročus un munīciju, dezertēja 19 karavīri ar daugavpiliešiem Vladimiru Semjonovu un Viktoru Stolbovu priekšgalā, kuri pirms tam kā vācu kaujinieki bija piedalījušies padomju partizānu apkarošanā Krievijā un Baltkrievijā. Savukārt Rīgas aizsargu pulka ģenerāļa Jāņa Kureļa grupas leitnanta Roberta Rubeņa bataljons, pēc kureliešu štāba un Skrīveru bataljona apcietināšanas 1944. gada 14. novembrī Puzes pagasta Stiklos, izrādījās vienīgā kureliešu vienība, kas uzsāka cīņas pret vāciešiem, turklāt lielāks nekā citās Kureļa grupas apakšvienībās tajā bijušo leģionāru īpatsvars. Kaut arī sarkanbfltiešu un rubeniešu komandieri bija PSRS okupācijas rezultātā 1940. gada 17. jūnijā valstisko neatkarību de facto zaudējušās, bet de iure saglabājušās Latvijas Republikas pilsoņi un konkrētā situācija Kurzemē prasīja kopīgu partnerību cīņā pret nacistiem, mēģinājumi vienoties par savstarpēju sadarbību dažādu politisku, ideoloģisku, etnisku, sociālu un citu atšķirību dēļ bija nesekmīgi.

Kāds ir šo grupu novērtējums mūsdienu kolektīvajā atmiņā?

To vieta Latvijas atmiņas telpā laikā no Otrā pasaules kara beigām līdz mūsdienām ir pieredzējusi diametrāli pretēju varas un sabiedrības attieksmes maiņu. Savulaik glorificētie padomju partizāni ir kļuvuši par margināliem vēstures aktoriem, kuru pretošanās nacistiskajai Vācijai sabiedrības vairākuma uztverē neatsver viņu kolaborāciju ar PSRS. Turpretī agrāk noliegtie kurelieši ieņem arvien nozīmīgāku vietu Latvijas atmiņu politikā kā pretošanās kustības dalībnieki, nereti gan atšķiroties dažādu aprindu viedokļiem par viņu reālajām iespējām izcīnīt Latvijas neatkarību. Atrodoties nomaļus no Rietumu pasaulē dominējošā transnacionālā holokausta diskursa un izpratnes par Otro pasaules karu, 283. krievu policijas bataljona, Kureļa grupas un “Sarkanās bultas” vēstures gadījumi objektīvu apstākļu dēļ nav spējuši radīt lielāku interesi Rietumos, kur priekšplānā izvirzījušies un starptautisku rezonansi izsaukuši citi, lielākoties ar nacistu vai padomju režīma noziegumiem un to pārvērtēšanu saistīti Latvijas Otrā pasaules kara vēstures notikumi. Un, ņemot vērā “Sarkanās bultas” dalībnieku dienestu nacistiskās Vācijas policijas bataljonā un bijušo leģionāru iesaisti Rubeņa bataljonā un cīņās pret vāciešiem, šie gadījumi nav bijuši piemēroti arī Krievijas pret Latviju vērstajiem propagandas naratīviem, kuros tiek glorificēta Padomju Savienības uzvara karā un mēģināts diskreditēt PSRS kādreiz pakļauto kaimiņvalstu vēsturi.

Vai vēsturnieki, t. sk. jūs savā pēcdoktorantūras projektā sadarbojaties arī ar citu zinātņu jomu pārstāvjiem?

Mūsdienu zinātnes nozaru, t. sk. humanitāro zinātņu, attīstība, manuprāt, ir grūti iedomājama bez starpinstitucionālas sadarbības. Pēcdoktorantūras projekta ietvaros žurnālā “Letonica” publicēto pētījumu par Latvijas čigānu (romu) iznīcināšanu un glābšanu nacistu okupācijas laikā esmu veicis kopā ar LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošo pētnieci Dr.philol. Ievu Gardu-Rozenbergu. Minētajā publikācijā esam pievērsušies arī romu rīcībspējas un vietas nozīmei pret tiem vērstā genocīda laikā Latvijā, kurā gāja bojā ap 2000 vai nedaudz vairāk nekā puse no vietējās romu kopienas. Tuvāk apskatot romu glābšanas gaitu Talsu apriņķī, esam nākuši pie slēdziena, ka nacistu rīkojumu par romu iznīcināšanu noraidīšana vai to korekcija par labu viņu izdzīvošanai, proti, izmantošanai darbā, šeit bija iespējama, pateicoties dažādu vietējās sabiedrības institūciju (pašvaldība, baznīca, policija) sadarbībai un arī pašu romu līdzdarbībai. Plašākā kontekstā tas parāda, ka dažādos Latvijas reģionos vienlaikus varēja izpausties gan bezierunu kolaborācija, kas palīdzēja nodrošināt nacistu organizētā romu genocīda jaudīgāku īstenošanu, gan taktiskā kolaborācija, kas ļāva izglābt vietējo romu dzīvības. Viņu izdzīvošanas sekmēšana līdz šim nav pietiekami novērtēta un var tikt uzskatīta kā nepolitisku, bet cilvēcisku motīvu vadīta nevardarbīga pretošanās okupācijas varai.

Kā jūs izmantojāt pēcdoktorantūras projekta sniegtās iespējas ārzemju mobilitātes īstenošanā?

Šis bija viens no lielākajiem pēcdoktorantūras projekta ieguvumiem, jo deva man iespējas pētīt Latvijas vēstures dokumentu kolekcijas ASV Hūvera institūta arhīvā, Palo Alto un Vācijas Federālajā arhīvā – Militārajā arhīvā Freiburgā, kā arī piedalīties vairākās starptautiskās konferencēs un citos Centrālās un Austrumeiropas Otrā pasaules kara un pēckara vēstures un sociālās atmiņas ekspertu forumos. Krievijas agresija Ukrainā diemžēl padarīja neiespējamu strādāt Ukrainas Nacionālās atmiņas institūtā Kijevā, taču ne mazāk vērtīga bija iespēja iepazīties ar daļu no ASV Stenforda universitātes, Vašingtona universitātes Sietlā un Čikāgas Universitātes bibliotēkās un Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā pieejamā Baltijas kolekciju klāsta un literatūru par pretošanās/kolaborācijas tematiku. Zinātnisko komandējumu gaitā izmantoju iespēju apzināt arī vairākus latviešu trimdas arhīvus un tikties ar ārzemju diasporas pārstāvjiem. Tādējādi pēcdoktorantūras laikā veikto pētījumu rezultātus popularizēju arī viesojoties un uzstājoties ar publiskām lekcijām Ziemeļkalifornijas Latviešu biedrībā Sanfrancisko un Latviešu centrā “Garezers” Mičiganā, ASV, kā arī Latviešu centros Bērzainē un Minsterē, Vācijā.

Viens no pēcdoktorantūras uzdevumiem ir arī uzsākto pētniecības virzienu nostiprināšana konkrētā zinātnes nozarē. Vai pretošanās un kolaborācijas tematikas pētniecība tiek turpināta arī šobrīd?

Jā, pēcdoktorantūras laikā iegūtā pieredze un prasmes man ir ļāvušas šobrīd aktīvi iesaistīties arī LU īstenotā Dr.sc.comm. Mārtiņa Kaprāna vadītā Valsts pētījumu programmas projekta “Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā” darbā. Balstoties franču sociologa Pjēra Burdjē lauku teorijas pieejā, kopā ar kolēģiem no Filozofijas un socioloģijas institūta un LU Latvijas vēstures institūta apzinām un analizējam dažādas sabiedrības opozīcijas prakses jau plašākā tematiski hronoloģiskā ietvarā – laika posmā no Otrā pasaules kara līdz Atmodai. Lielu vērību veltām arī dažādiem publiskās vēstures pasākumiem, to vidū var minēt arī manis šogad sadarbībā ar Rīgas Domi izveidoto brīvdabas izstādi “Pretošanās. Nesamierināšanās. Atmoda. Nacionālā pretošanās kustība Latvijā 1940–1990”, kas bija skatāma galvaspilsētas pašā centrā – Brīvības laukumā. Esmu bijis iesaistīts arī daudzās citās zinātnes popularizēšanas aktivitātēs, t. sk. jau pēcdoktorantūras laikā par pretošanās un kolaborācijas problēmjautājumiem esmu publicējies žurnālā “Domuzīme” un portālā www.lsm.lv, kā arī uzstājies vairākās Valsts prezidenta kancelejas un Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas rīkotās diskusijās un citos vietējos forumos.

Viens no tematiem, kas pēdējos gados ir aktuāls ne tikai pētniecībā, bet arī publiskās diskusijās plašākā sabiedrībā, ir pēckara nacionālo partizānu vēstures tematika. Vai šī problemātika arī atrodas jūsu uzmanības lokā?

Jā, jau īstenojot pēcdoktorantūras projektu, es viesojos Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centrā Viļņā, pārrunājot ar tā vadību gan pēckara bruņotās pretošanās vēstures izpētes praktiskos jautājumus, gan apzinot kopīgās tendences šīs tematikas izmantošanā vēstures dezinformācijā, problēmas ar padomju drošības iestāžu apcietināto un notiesāto, bet mūsdienās ilgstoši nereabilitēto nacionālo partizānu tiesisko statusu un citus jautājumus. Tikko kopā ar “Latvijas Vēstures Institūta Žurnāla” atbildīgo redaktori Dr.hist. Evu Eihmani esam sagatavojuši šī izdevuma tematisko numuru, kas pilnībā veltīts Otrā pasaules kara un pēckara bruņoto pretošanās kustību Centrālās un Austrumeiropas reģionā vēsturei. Žurnālā ir iekļauti Latvijas, Igaunijas, Polijas un Ukrainas vēsturnieku zinātniskie raksti gan par šī reģiona tautu pašnoteikšanās un nacionālo interešu aizstāvēšanas procesā veidotu, gan Vācijas un PSRS nekonvencionālas kara vešanas rezultātā radītu pretošanās kustību militāro formējumu vēstures, historiogrāfijas, kā arī kolektīvās atmiņas problemātiku. Plašākam lasītāju lokam īpaši interesanta varētu būt arī žurnālā publicētā manis vadītā vēsturnieku diskusija “Latvijas nacionālie partizāni: izpētes stāvoklis, problēmas un izaicinājumi”, kas šī gada Muzeju nakts akcijas ietvaros norisinājās Nacionālās pretošanās kustības muzejā Rendā. Ar šo izdevumu vēlamies vairot zināšanas par Centrālās un Austrumeiropas valstīm nozīmīgu vēstures procesu un parādību pārnacionālu nozīmi un reģionālām īpatnībām, kā arī veicināt Baltijas valstu Otrā pasaules kara un pēckara vēstures labāku izpratni un sekmīgāku iekļaušanos kopējā Eiropas vēstures stāstā.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Uldis Neiburgs un Ilona Gehtmane-Hofmane

Lasīts 759 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")