Zinātnes Vēstnesis

Tikumiskās audzināšanas primārais uzdevums ir palīdzēt bērnam mācīties izmantot savu brīvību, mīlot citus//"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: www.saeima.lv. Foto: www.saeima.lv.

“No cilvēka brīvības un sirdsapziņas izriet atbildība, kas balstās uz principialitāti vai godīgumu. Jauniešiem brīvība ir prioritāte, un viņiem ir taisnība, jo bez brīvības nevar mīlēt! Tāpēc jauniešiem ir svarīgi izprast, ar ko brīvība atšķiras no visatļautības, kāda ir brīvības jēga, t. i., ka brīvība saistās ar morāla labuma meklēšanu, spēju mīlēt un sevi ziedot citiem. Jaunieši pavisam dabiski tiecas būt principiāli. Diemžēl mūsu sabiedrībā viņi redz daudz “bezprincipu” rīcības piemērus, kas balstās uz izdevīguma, ātras baudas vai vieglu kompromisu meklēšanu, nevis uz pārdomātām un brīvi pieņemtajām morālajām vērtībām un ilgtermiņa redzējumu. Daži, šķiet, dzīvē īsteno slavenā humorista Groučo Marksa joku: “Tie ir mani principi, un, ja jums tie nepatīk... nu, man ir citi...”. […] Viņiem jādod telpa, laiks, lai reflektētu par savām prioritātēm vispārīgi un arī konkrētās situācijās: piemēram, kas viņiem ir primāri – brīvība vai dzīvība? Vai un kāpēc būtu jābūt gatavam upurēt savu dzīvību valsts brīvības saglabāšanai? Vai drīkst pārtraukt nedzimuša bērna dzīvību savas personīgās dzīves brīvības palielināšanai? Šie un citi līdzīgi jautājumi joprojām ir aktuāli katrā sabiedrībā, un tos var aktualizēt bērnam piemērotā vecumā gan ģimenē, gan skolā. […] tikumiskā audzināšana nav uzvedības dresēšana, bet prāta apgaismošana ar morālajām vērtībām un brīvības trenēšana izvēlēties labo un to īstenot dzīvē priecīgu sirdi. Jau Aristotelis atklāja, ka patiesas tikumiskās uzvedības pamatā ir tieši praktiskā gudrība – intelektuālais tikums, kas palīdz konkrētajā situācijā spriest, kāda būtu piemērota, tikumiska rīcība, t. i., kā rīkotos tikumiskais cilvēks. Vērtības ir tas kritērijs, ko izmanto, lai spriestu par piemēroto rīcību, un tikumi ir cilvēka spēja, morāla prasme šīs kritiskās spriešanas secinājumu īstenot dzīvē brīvi, viegli un ar prieku. […] Mūsu pieeja ir šāda: uzticēties jauniešu potenciālam uz labo, skatīties uz izaicinājumiem caur attīstošu un pozitīvu prizmu: kā kļūt par labākiem cilvēkiem? Tā vietā, lai fokusētos uz problēmām un to risku mazināšanu, piedāvājam veicināt jauniešu domāšanas paradigmas maiņu no izdzīvošanas attieksmes uz iniciatīvu sabiedrības pārveidošanai, no hedonisma un egocentriska individuālisma uz autentisku draudzību, kuras pamatā ir augsti un krietni ideāli (vispārcilvēciskās morālās vērtības) un prasme brīvi un principiāli tās īstenos dzīvē (tikumi). […] Par mērījumiem un efektivitāti – jāsaka, ka ētika nav matemātika, un, paldies Dievam, mums arī nav tieša pieeja citu cilvēku sirdīm! Tieši sirds dziļumos ir tā vieta, kur veidojas tikumi un netikumi,” – laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” saka Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošais pētnieks Manuels Fernandess sarunā par tikumiskās audzināšanas saturu, pētniecību un nozīmi cilvēka laimē un sabiedrībā. Manuels Fernandess un viņa komanda ir pētījumu “Skolēnu tikumiskā audzināšana Latvijas skolās” un “Latvijas skolēnu morālā rakstura attīstīšana” un tikumiskās audzināšanas programmas “e-TAP” autori.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 8 (635), 2023. gada 25. septembris (PDF)

Tikumiskās audzināšanas primārais uzdevums ir palīdzēt bērnam mācīties izmantot savu brīvību, mīlot citus

Cik svarīgs, jūsuprāt, ir tikumiskās audzināšanas morālais aspekts? Kāds ir tikumiskās audzināšanas primārais uzdevums?

Vissvarīgākais šajā pasaulē ir cilvēks. Katrs no mums ir brīnums, nenovērtējama dāvana sev un citiem. Katram pienākas nenosacīta cieņa, rūpes un mīlestība – neatkarīgi ne no kā. Vienlaikus katram no mums ir potenciāls augt – dzīves sākumā fiziski, vēlāk arī intelektuāli, sociāli, morāli. Visi šie aspekti ir svarīgi, bet morālais, ētiskais aspekts ir cēlākais, raksturīgākais cilvēkiem. Tikumiskā audzināšana ir ļoti svarīga jo, kā kādreiz trāpīgi izteicās ASV prezidents Rūzvelts, izglītot cilvēka prātu, neaudzinot arī sirdi, ir audzināt draudu sabiedrībai! Tikumiskā audzināšana ir dažāda veida atbalsts morālo ieradumu (jeb tikumu) veidošanās procesam: palīdzēt jauniešiem augt par tādiem cilvēkiem, kuriem ir skaidrs, brīvi pieņemts morālais kompass (vērtību sistēma, kas ietver visas vērtības ar savām labi sakārtotām, pārdomātām prioritātēm), un, kuri brīvi, viegli un ar prieku tās pielieto praksē atbilstoši situācijai, izvēloties darīt labu citiem, jo saskata ikkatra galveno, unikālo vērtību.

Svarīgākais šajā morālās izaugsmes procesā ir mācīties rīkoties ar savu brīvību. Brīvība ir vissvarīgākā dāvana, ko cilvēks saņēmis, jo tā dod iespēju virzīt pašam savu dzīvi un īsti mīlēt citus, veidot mīlestības pilnas attiecības ar konkrētiem cilvēkiem un atrast tajās ilgstošu, pastāvīgu laimi, veltot sevi citam. Brīvība nav absolūta vai autonoma vērtība; tā ir pakārtota vissvarīgākajam labumam – cilvēkam kā personai. Brīvībai jēgu piešķir mīlestība pret otru cilvēku, lai darītu labu citiem. Bez mīlestības brīvībai jēgas nav, tā kļūst par postošu spēku sev un citiem.

Šajā kontekstā tikumiskās audzināšanas primārais uzdevums ir palīdzēt bērnam mācīties izmantot savu brīvību, mīlot citus. Tikumiskā audzināšana nav dresēšana, uzvedības “ieprogrammēšana” cilvēkā. Tikuma būtība ir prasme konkrētā situācijā brīvi, viegli un ar prieku izvēlēties darīt labu citiem. Šo morālo ieradumu, tāpat kā, piemēram, mākslinieciskos ieradumus, var gūt tikai praksē, atkārtoti izmantojot savu brīvību un pieredzot tās sekas.

Jūs pieminējāt brīvību un tās saistību ar mīlestību pret citiem, tādējādi piešķirot brīvības jēgai, manuprāt, citādu nozīmi. Kādu lomu un arīdzan atbildību bērna morālās audzināšanas procesā vajadzētu uzņemties skolām un kādu ģimenēm?

Morālās izaugsmes procesā citu cilvēku palīdzība ir būtiska. Mēs piedzimstam ģimenē, tur saņemam primāro un visvarīgāko atbalstu izaugsmei. Vecāku primārās tiesības un pienākums ir audzināt savus bērnus. Ģimenē bērns var vislabāk apzināt savu vērtību, pieredzēt beznosacījumu mīlestību un cieņu, kā arī mācīties novērtēt, mīlēt un cienīt citus. Tur jau agrīnā bērnībā sākas labu mīlestības ieradumu veidošanās, tiek sniegti pirmie racionālie pamatojumi vērtībām, uz kurām balstās konkrētās ģimenes dzīve.

Turklāt brīvības audzināšanas pamatā ir savstarpēja uzticība, ko vislabāk var atrast ģimenē. Vecāki (vēlāk citi audzinātāji) bērniem pakāpeniski var dot reālās izvēles iespējas, uzticoties viņiem, un pēc tam kopā turpināt sarunu, interesēties par izvēlētās rīcības pamatojumiem, palīdzot domāt par sekām. Šāda audzināšana ģimenē ir personalizēta, unikalizēta: tēvs, māte katru bērnu mīl kā unikālu personību, dzīvo kopā ar viņu ikdienā, zina viņu vislabāk. Tāpēc tā ir vislabākā vide, lai sekmētu bērna brīvību, savlaicīgi pieskaroties arī īpaši jūtīgiem jautājumiem, piemēram, seksualitātei. Tie prasa ļoti individualizētu pieeju, ko skolotājs klasē (un vēl mazāk – cilvēks no malas!) nevar tik labi piedāvāt.

Bērniem sākot iet skolā, tā sadarbojas ar vecākiem bērnu brīvības audzināšanā. Ģimenes un skolas sadarbībai un saskaņošanai ir milzīga nozīme, lai bērna sirdsapziņa, morālais prāts neapjuktu. Skolā bērni sāk socializēties un iepazīstas ar citu cilvēku vērtību sistēmām. Manuprāt, tikumiskajā audzināšanā skola ir īpaši būtiska ar to, ka tur ir daudz iespēju iepazīties un draudzēties ar jauniem cilvēkiem. Tieši draudzībai ir milzīga nozīme morālajā izaugsmē, jo tā ir pirmais nesavtīgās mīlestības veids. Oksfordas Universitātes evolucionārās psiholoģijas emeritētais profesors Robins Dunbars (Robin Dunbar) savā 2021. gadā izdotajā grāmatā “Draugi” klāsta, ka attiecību kvalitāte nosaka veselību, laimi un iespēju nodzīvot ilgu mūžu. Īstas draudzības veidošana un uzturēšana ir tikumiskās audzināšanas galvenais mērķis.

Kādas vērtības un tikumi ir jāizkopj bērnos primāri? Kā saprast prioritātes vērtību sistēmā?

Visas vērtības un tikumi ir svarīgi, visi ir apgūstami, nevienu nevar izslēgt. Neviens neteiktu, ka godīgums, patiesīgums, centība vai līdzjūtība nav ikvienam vajadzīgas vērtības. Visas vērtības veido vienotu audeklu. Jautājums ir par to, kā tās tiek saprastas, kā viena ar otru saistās, kur ir prioritātes. Pamatvērtība ir cilvēks kā persona. Pārējās vērtības un tikumi vērtējami caur personas prizmu.

No cilvēka brīvības un sirdsapziņas izriet atbildība, kas balstās uz principialitāti vai godīgumu. Jauniešiem brīvība ir prioritāte, un viņiem ir taisnība, jo bez brīvības nevar mīlēt! Tāpēc jauniešiem ir svarīgi izprast, ar ko brīvība atšķiras no visatļautības, kāda ir brīvības jēga, t. i., ka brīvība saistās ar morāla labuma meklēšanu, spēju mīlēt un sevi ziedot citiem.

Jaunieši pavisam dabiski tiecas būt principiāli. Diemžēl mūsu sabiedrībā viņi redz daudz “bezprincipu” rīcības piemērus, kas balstās uz izdevīguma, ātras baudas vai vieglu kompromisu meklēšanu, nevis uz pārdomātām un brīvi pieņemtajām morālajām vērtībām un ilgtermiņa redzējumu. Daži, šķiet, dzīvē īsteno slavenā humorista Groučo Marksa joku: “Tie ir mani principi, un, ja jums tie nepatīk... nu, man ir citi...”. Tāpēc svarīgi iedrošināt jauniešus, dot viņiem cerību, ka ir iespējams dzīvot krietnu dzīvi, un palīdzēt saskatīt labus piemērus.

Šajā kontekstā ir normāli, ka ģimene un skola iepazīstina bērnus ar savu redzējumu par šo vērtību sistēmu, par prioritātēm. Starp vērtībām es gribētu īpaši izcelt tās, kurās vistiešāk izpaužas cieņa pret citiem: atbildība, godīgums, laipnība, līdzcietība. Turklāt vienmēr, it sevišķi pusaudžu gados, ir būtiski par to veidot sarunas, ieklausoties arī bērna viedoklī, nevis autoritatīvi mēģinot uzspiest kādu viedokli. Viņiem jādod telpa, laiks, lai reflektētu par savām prioritātēm vispārīgi un arī konkrētās situācijās: piemēram, kas viņiem ir primāri – brīvība vai dzīvība? Vai un kāpēc būtu jābūt gatavam upurēt savu dzīvību valsts brīvības saglabāšanai? Vai drīkst pārtraukt nedzimuša bērna dzīvību savas personīgās dzīves brīvības palielināšanai? Šie un citi līdzīgi jautājumi joprojām ir aktuāli katrā sabiedrībā, un tos var aktualizēt bērnam piemērotā vecumā gan ģimenē, gan skolā.

Tikumiskā audzināšana un kritiskā domāšana – vai nepieciešama līdzsvarošana? Tikumiskās audzināšanas saturs Latvijā padomju varas laikā esot bijis virzīts uz skolēnu iemācīšanu runāt un uzvesties kā vajag. Manuprāt šis mantojums joprojām ir saglabājies.

Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Kā jau minēju, tikumiskā audzināšana nav uzvedības dresēšana, bet prāta apgaismošana ar morālajām vērtībām un brīvības trenēšana izvēlēties labo un to īstenot dzīvē priecīgu sirdi. Jau Aristotelis atklāja, ka patiesas tikumiskās uzvedības pamatā ir tieši praktiskā gudrība – intelektuālais tikums, kas palīdz konkrētajā situācijā spriest, kāda būtu piemērota, tikumiska rīcība, t. i., kā rīkotos tikumiskais cilvēks. Vērtības ir tas kritērijs, ko izmanto, lai spriestu par piemēroto rīcību, un tikumi ir cilvēka spēja, morāla prasme šīs kritiskās spriešanas secinājumu īstenot dzīvē brīvi, viegli un ar prieku.

Runājot par padomju laika mantojumu, nesen veicām vēsturisku pētījumu par tikumisko audzināšanu Latvijā un atklājām, ka Padomju Savienības laikā paklausība komunistiskajai ideoloģijai bija primārais kritērijs, kas attaisnoja jebkuru rīcību un bez kura nekas nevarēja tikt uzskatīts par morāli pieņemamu. Vienīgā pastāvošā kritiskā domāšana bija vērsta pret sevi vai pret citiem (ne pret sistēmu!). Turklāt tieši caur šo prizmu: “Vai es (un apkārtējie) respektējam un sekmējam komunistisko ideoloģiju?”

Pētījumā skatījāmies arī vēl tālāk pagātnē, brīvās Latvijas laikā, un atklājām brīnišķīgas atziņas. Piemērām, pirmajā Latvijas neatkarības periodā daudz izcilu pedagogu bieži runāja par to, cik būtiski ir sekmēt “tikumisku raksturu” caur izglītības sistēmu. Mūsdienu izglītībai būtu vērts smelties šajās pirmo latviešu pedagogu atziņās, lai sekmētu jauniešu morālo izaugsmi.

Kā jūs skaidrotu morālo izaugsmi? Kā to pētāt?

Morālā izaugsme ir mūžilgs process, caur kuru tu kļūsti par labāku cilvēku, labāku sevis versiju. Nesen skatījos 1939. gada brīnišķīgo filmu “Oza zemes burvis”, kas ļoti labi atspoguļo būtiskus morālās izaugsmes aspektus. Īsi izstāstīšu: savā ceļojumā brīnumainajā Oza zemē Dorotija satiekas ar trim cilvēkiem – stabā piekārto Putnubiedēkli, sarūsējušo Dzelzs Malkascirtēju un bailīgo Lauvu. Dorotijas draudzība palīdz tiem spert pirmos soļus, lai tiktu vaļā no savām problēmām (kuras, starp citu, varētu rasties katra cilvēka dzīvē – ārējie spaidi un atkarības, paralizējošs slinkums un mazdūšība). Tā viņi pildās ar cerību kļūt labākiem, iegūt attiecīgi smadzenes, sirdi un drosmi. Viņi sāk spert pirmos soļus savā morālajā izaugsmē. Taču tikai tad, kad Spārnotie Mērkaķi nolaupa Dorotiju, viņi ir gatavi viņas dēļ pārvarēt sevi, sākt rīkoties gudri, sirsnīgi un drosmīgi. Mīlestības dzīti, viņi beidzot atbrīvo Doroteju no Ļaunās Raganas, tomēr joprojām domā, ka viņu izaugsme vēl nav pilnīga. Izaugsmes aplis noslēdzas tad, kad viņi satiek vareno un briesmīgo Oza Burvi, kurš kā risinājumu katram sniedz savas izaugsmes oficiālu atzīšanu jeb diplomu par gudrību, piekarināmu, pukstošu sirdi par sirsnību un Drosmes Krusta apbalvojumu par drosmi.

Man liekas, ka līdzīgi jauniešu morālajā izaugsmē bieži vien labi draugi (t. sk. vecāki vai skolotāji) piedāvā pirmo atbalstu, lai izietu no rutīnas un cerētu uz izaugsmi, bet iekšējā brīvība un mīlestība uz kādu cilvēku ir īstais morālās izaugsmes dzinējs, kas dod spēku pārvarēt izaugsmes grūtības (kas ir normāla parādība). Arī citu atbalsts jeb ārējā atzīšana ir nepieciešama, lai šo morālo izaugsmi nostiprinātu.

Lai pētītu jauniešu morālo izaugsmi, mēs sadarbojamies ar daudziem fantastiskiem Latvijas skolotājiem. Ar anketu un atbalsta materiāla palīdzību viņi savās klasēs aktualizē jautājumus, kas palīdz skolēniem domāt par to, ko tiem nozīmē kļūt par labu cilvēku, vai un kā tas ir iespējams, kas viņus iedvesmo par tādiem kļūt, cik autentiski viņi vēlas iesaistīties savā morālajā izaugsmē, ko viņi reāli dara ikdienā šajā virzienā, kur meklē (un atrod) atbalstu, un vai viņi patiešām priecājas par labo, ko dara paši un redz citos (un noraida ļauno un skumst par to, tomēr neatstumjot nevienu cilvēku!).

2022. gada maijā ap 2000 skolēnu no 120 klasēm visos Latvijas reģionos piedalījās šajā morālās izaugsmes pētījuma 1. posmā, bet šī gada maijā – 1500 skolēni no 100 klasēm! Šis pētījuma posms turpināsies līdz 2024. gada beigām. Mūsu pieredze darbā ar skolotājiem, kā arī starptautiskie pētījumi skaidri norāda, ka jaunieši, īpaši pusaudži, vēlas runāt un diskutēt ar vienaudžiem par morālajiem jautājumiem un priecājas, ja par šim tēmām klasē notiek labi sagatavotas cieņpilnas diskusijas.

Ar kādiem izaicinājumiem saskaras pedagogi un vecāki, īstenojot tikumisko audzināšanu? 

Sākumā gribētu precizēt, ka izaicinājumi ir ne tikai skolotājiem, bet arī pašiem jauniešiem (nav viegli kļūt par labāku cilvēku!) un, protams, arī vecākiem! Jauniešiem ir daudz izaicinājumu: vardarbība starp vienaudžiem, narkotiku izmantošana, azartspēļu atkarības, mentālās veselības problēmas, eksistenciāls stress, apjukums dzīves izaicinājumu priekšā, savas identitātes un vērtību krīze. Par tādām reālām problēmām bieži runā sabiedrībā. Lai iedziļinātos Latvijas situācijā, iesaku visiem, kuri iesaistīti audzināšanas darbā, izlasīt Pusaudžu mentālās veselības asociācijas nesen izdoto pētījumu “Cik viegli būt jaunam?”.

Audzināšanas darbs ģimenē nav viegls, sevišķi pusaudžu vecumā, bet, ja tas darīts ar cieņu un mīlestību, tas vienmēr nes augļus, pat, ja tie nāk vēlāk dzīvē un, iespējams, – paši tos pat neredzēsim. Kā piemērs, dalos ar e-pasta vēstuli, ko 25 gadus jauna sieviete nosūtīja savai mammai: “Sveika, mamma! Es tev sūtu savu pirmo vēstuli kā sociālā darbiniece, jo tu mani vienmēr esi atbalstījusi, devusi man rīkus, radījusi cerības un iemācījusi, ka jācenšas un jāmācās, un palīdzējusi man iegūt grādu, būdama uzbāzīga, iedrošinot mani, apmaksājot universitāti un visu pārējo, kas bija nepieciešams. Tagad esmu nonākusi tādā punktā, ka varu teikt – esmu kaut ko sasniegusi, kaut pagaidām tas ir tikai uz noteiktu laiku, es jau strādāju karjerā, par kuru tik ļoti cīnījos (...), un man ir skaidrs, ka bez tavas palīdzības šaubos, vai būtu tik tālu tikusi. Tāpēc šis pirmais e-pasts ar sociālās darbinieces parakstu, ko esmu izveidojusi šajā pašvaldībā un ko sūtu pirmo reizi, ir domāts tev. Es tevi mīlu, mammu!” Esmu pārliecināts, ka teju katrs vecāks var nosaukt šādus dzīvus piemērus no savas pieredzes.

Skolotājiem arī ir daudz izaicinājumu. Domāju, ka viens no galvenajiem ir laika trūkums: skolotāji bieži ir pārslogoti, īpaši šajā izglītības satura reformas laikā. Tāpēc ar mūsu materiāliem un pētījumiem cenšamies viņus atbalstīt šajā jomā. Mūsu pieeja ir šāda: uzticēties jauniešu potenciālam uz labo, skatīties uz izaicinājumiem caur attīstošu un pozitīvu prizmu: kā kļūt par labākiem cilvēkiem? Tā vietā, lai fokusētos uz problēmām un to risku mazināšanu, piedāvājam veicināt jauniešu domāšanas paradigmas maiņu no izdzīvošanas attieksmes uz iniciatīvu sabiedrības pārveidošanai, no hedonisma un egocentriska individuālisma uz autentisku draudzību, kuras pamatā ir augsti un krietni ideāli (vispārcilvēciskās morālās vērtības) un prasme brīvi un principiāli tās īstenos dzīvē (tikumi).

Kā jūs novērtētu Latvijas skolu pedagogu attieksmi un gatavību īstenot tikumisko audzināšanu skolās, arī skolēnu gatavību un interesi par tikumiskām vērtībām? Kāds metodiskais atbalsts tiek sniegts, vai būtu jāsniedz pedagogiem?

Pētījumā, ko veicām pirms 3–4 gadiem, atklājām, ka divi no trim skolotājiem (t. sk. topošajiem) Latvijā uzskatīja, ka ir drīzāk, pietiekami vai pilnīgi sagatavoti darbam īstenot tikumisko audzināšanu skolās, bet tā domāja tikai viens no četriem skolas vadītājiem. Skaidrs, ka jauno skolotāju sagatavošanā šo tēmu vajag aktualizēt: pētījumā norādīts, ka paši skolotāji vēlētos šo tēmu labāk apgūt studiju prakses laikā. Daudz respondentu arī norādīja, ka, ja pašiem skolotājiem ir vēlme attīstīt savu personību, tad tikumiskā audzināšana klasē ir labākā līmenī, jo no paša skolotāja attieksmes un rakstura iezīmēm būs atkarīgs tas, kā viņš vai viņa spēs atbalstīt skolēnu morālo pilnveidi.

Atbalstot skolotājus šīs domāšanas veicināšanā, kā jau teicu, cenšamies iesaistīt skolēnus savas morālās izaugsmes izpētē, uzdodot viņiem jautājumus par to, ko viņiem nozīmē kļūt par labu cilvēku. Turklāt mēs atbalstām skolotājus ar tikumiskās audzināšanas programmu “e-TAP” no pirmsskolas (piecu gadu vecuma) līdz 9. klasei (vidusskolas programma jau pilnībā izstrādāta un tiks aprobēta skolās 2023.–2024. mācību gadā). Programma ir balstīta zinātnē (par to liecina projektā izstrādātās vairāk nekā 30 zinātniskās publikācijas 4 pēdējos gados) un pārbaudīta praksē: 2021. gadā 259 skolotāji īstenoja programmas nodarbības savās klasēs un dalījās ar komentāriem vairāk nekā 1000 atgriezeniskās saites anketās un 5 fokusa grupas diskusijās, kurās piedalījās arī pārstāvji no IZM, IKVD, VISC un projekta Skola2030). Programma ir brīvi pieejama visiem skolotājiem projekta platformā Latvijas Universitātes vietnē www.arete.lu.lv. To plaši izmanto jau daudzās skolās – 2022. gadā to apmeklēja vairāk nekā 5600 unikālo lietotāju.

Šīs pieejas labi strādā! Bērniem patīk klasē runāt par godīgumu, draudzību, pateicību, devību, sevis vadīšanu, drosmi, harmonisku dzīvesveidu, mīlestību. Tas var šķist izaicinoši, bet patiesībā bērnu zinātkāre un izaicinošā attieksme ir ļoti pievilcīga iespēja! Nesen kāda skolotāja mums rakstīja šādi: “Gribu pateikties Jums un Jūsu komandai par iespēju piedalīties projektā. Visiem manas klases bērniem ļoti patika audzināšanas stundas pēc e-TAP programmas. Uz to jau daudzkārt esmu norādījusi koordinatorei. Mani skolēni, atbildot uz anketu, vienmēr godīgi atbildēja uz jautājumiem. Viņi pat lepojās, ka viņu atbildes tiks pārbaudītas un būs noderīgas pētniecībā.”

Kā varam saprast tikumiskās audzināšanas efektivitāti, attīstības dinamiku? Vai rezultāts ir izmērāms?

Par mērījumiem un efektivitāti – jāsaka, ka ētika nav matemātika, un, paldies Dievam, mums arī nav tieša pieeja citu cilvēku sirdīm! Tieši sirds dziļumos ir tā vieta, kur veidojas tikumi un netikumi. Tomēr ir lietas, ko var mērīt, piemēram, skolas piedāvājumu šajā jomā. Mūsu projekta ietvaros esam latviešu valodā tulkojuši rakstura audzināšanas rokasgrāmatu skolām, kurā piedāvāti ieteikumi, pieejas un metodes savu rakstura audzināšanas programmu pašnovērtēšanai un sniegta iespēja mērīt dažus no morālās izaugsmes komponentēm.

Izpratni mērīt ir visvieglāk, arī iesaistīšanos praktiskajos darbos un skolēnu pašizjūtu var izvērtēt. Jāsaka, ka šajā jomā nepieciešami longitudinālie pētījumi, jo dziļas attieksmes veidojas ar gadiem, nevis ar mēneša vai semestra garu intervenci. Mūsu pašreizējā longitudinālajā pētījumā, ko finansē LZP, cenšamies saprast, kā mūsu programma ietekmē morālās izaugsmes dinamiku jauniešos divu gadu griezumā. Esam pētījuma vidū un vēl nevaram runāt par gala secinājumiem. Kā jau minēju, pētījumiem ir arī pedagoģiskā nozīme: uzdodot jautājumus var palīdzēt domāt par dažādiem dzīves aspektiem no citas perspektīvas.

Vai variet nosaukt pētījumu piemērus par tikumiskās audzināšanas pozitīvo ietekmi uz bērnu un jauniešu uzvedību un rakstura attīstību?

Pasaulē ir daudz pētījumu par tikumiskās audzināšanas pozitīvo ietekmi jauniešos: cieņpilnas attiecības, labāka pašregulācija un pašvērtējums, paaugstināta izturība un drosme, līdzjūtības un izpalīdzības sekmēšana, pateicība un pozitīvisms jauniešos, labākas nodarbinātības iespējas, veselīgas attiecības. Kā liecina 2023. gadā izdotais Ziņojums par pasaules laimi, pētnieki atklājuši, ka pastāv pozitīva saikne starp laimi un altruisma uzvedību: izpalīdzība palielina palīdzētāja labklājību. Tas īpaši attiecas uz gadījumiem, kad izpalīdzība ir brīvprātīga un galvenokārt motivēta ar rūpēm par personu, kurai tiek sniegta palīdzība.

Līderi šajā pētniecības jomā ir Anglijā un Amerikā, it sevišķi Birmingemas Universitātes “Jubilejas centrs rakstura un tikumu audzināšanai” un darbs, ko veic Marvin Berkowitz un viņa komanda ASV. Pēc daudzu programmu efektivitātes izpētes pētījumā “Rakstura audzināšana – Kas īsti strādā?” viņi min vairākas efektīvas tikumiskās audzināšanas programmu atslēgas: īstenotāju profesionālā pilnveide, vienaudžu un kolēģu mijiedarbība, tieša mācīšana par tikumiem un vērtībām mācību stundās, piedāvāt labus, iedvesmojošus morālās uzvedības paraugus un mentorus, transversāla tikumiskās audzināšanas integrācija skolas mācību programmā.

Mūsu komandas pieeja Latvijā ir pētīt tikumiskās audzināšanas programmas ietekmi uz jauniešu vēlmi kļūt par vispārīgi labākiem cilvēkiem, nevis uz konkrēta tikuma vai spējas paaugstināšanu, jo katram cilvēkam ir savs ceļš, ka attīstīt morālās prasmes: vienam vairāk jāpiestrādā pie slinkuma, citam pie savaldīšanās, citam pie devības un iziešanas no egoisma. Galvenais ir vēlme kļūt par labāku cilvēku, lai izrādītu mīlestību un cieņu citiem cilvēkiem.

Kāds, jūsuprāt, ir tikumiskās audzināšanas galvenais mērķis ilgtermiņā? Kā tā var pozitīvi ietekmēt sabiedrību kopumā?

Ļoti aktuāls jautājums. Galvenais mērķis ir cilvēka ilgstoša, cieņpilna laime. Uzskatu, ka īstas draudzības veidošana un uzturēšana ir šīs laimīgās, jēgpilnās dzīves galvenā sastāvdaļa. Pasaulē arvien skaidrāka kļūst izpratne par tikumības saistību ar laimi gan individuālajā, gan sabiedrības līmenī. Piemēram, ANO programmas ietvaros sagatavotajā 2023. gada Ziņojumā par pasaules laimi, aprakstot “Pasaules laimes programmu nākamajiem 10 gadiem”, tiek apgalvots, ka izpētīt to, kā veicināt tikumību, ir jākļūst par vienu no pētniecības prioritātēm. Savukārt, 2021. gada Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojums par vērtībām un attieksmēm izglītībā mudina skolās aktualizēt jautājumu, ko nozīmē būt cilvēkam un atbalstīt skolēnus, lai viņi attīstītu tādas attieksmes un vērtības, kas raksturīgas katram cilvēkam, un atrastu jēgas izjūtu, pateicoties savam morālajam kompasam.

Pastāv arī problēmas. Personīgajā līmenī korelācija starp tikumīgu rīcību un laimi nav viennozīmīga. Piemēram, COVID laikā daudz medicīnas nozarē strādājošo devīgi un pašaizliedzīgi rūpējās par citiem, bet nebija tik apmierināti ar dzīvi. Kaut kas līdzīgs var notikt skolotājiem, kuri sevi ziedo bērniem, bet noslogotības un noguruma dēļ reizēm neatrod savā profesijā piepildījumu, pēc kura taisnīgi tiecas. Pasaulē kļūst arvien skaidrāks, ka tikumiskā audzināšana ir svarīga, atbalstāma joma, ka nepieciešama vērtību un tikumu izkopšanā balstīta visaptveroša pieeja jauniešu izaugsmei par krietniem savas valsts pilsoņiem un nākotnes sabiedrības veidotājiem.

Būtu vērts sabiedrībā plašāk diskutēt par tikumisko audzināšanu un seksuālo izglītību. No vienas puses, jauniešiem trūkst izpratnes par seksualitātes skaisto jēgu un nozīmi laimei dzīves tvēruma, stabilo attiecību un ģimenes veidošanas perspektīvā. No otras puses, kā zināms, nesen izglītības sistēmā ieplūda valsts iestāžu izstrādāti materiāli šajā jomā, kuri sabiedrībā izraisīja pamatotu pretestību, jo daudzi vecāki nevēlētos, lai savus bērnus izglīto, izmantojot šos materiālus. Uzskatu, ka, lai gan tajos var atrast dažus vērtīgus ieteikumus un informāciju, tajos izmantotajā pieejā var saskatīt vienpusīgu it kā "progresīvu" izpratni par seksualitāti, kā arī bērnu vecumam ļoti nepiemērotus konkrētus apgalvojumus.. Bet par to varbūt citā intervijā?

Intervija sagatavota Latvijas Zinātnes padomes projekta “Digitālas mācību programmas efektivitātes izpēte jauniešu tikumiskajai audzināšanai Latvijas izglītības iestādēs (no 1. līdz 12. klasei)” ietvaros, projekta nr. lzp-2021/1-0385.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

Lasīts 2809 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")