Apritējuši 30 gadi, kopš Latvijā uzsākts mutvārdu vēstures (MV) jeb biogrāfiskais pētniecības virziens, kas pieder kvalitatīvajām izziņas metodēm humanitārajās zinātnēs.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 7 (634), 2023. gada 31. jūlijs (PDF)

 Pētnieku uzmanības centrā – cilvēks
Kvalitatīvā pieeja biogrāfiskajos pētījumos

Apritējuši 30 gadi, kopš Latvijā uzsākts mutvārdu vēstures (MV) jeb biogrāfiskais pētniecības virziens, kas pieder kvalitatīvajām izziņas metodēm humanitārajās zinātnēs.

Zinātniskā doma ārzemēs jau bija nogājusi krietnu attīstības ceļu, kad Latvijā pavērās ceļš uz iepriekš noklusētām atmiņām un “no vēstures izstumtajiem”. Vienlaikus tas ietekmēja arī pētnieka pozīciju, kas varēja balstīties uz jaunākām humanitāro zinātņu atziņām. Tomēr, iesākot MV pētījumus, jutāmies atpalikuši no zinātnieku sasniegumiem pasaulē.

Iepazīstoties ar tiem tuvāk, noskaidrojās, ka arī tur viss nav ritējis viennozīmīgi, valdīja pretrunas starp kvalitatīvo un kvantitatīvo metožu piekritējiem. Šķērsli biogrāfiskās pieejas attīstībā radīja mēģinājums nostiprināt sociālās zinātnes pēc dabaszinātņu parauga, kas pamatojās pozitīvistu uzskatos par kvantitatīvo argumentu augstāku ticamības pakāpi. Tādēļ sevišķi socioloģijā bija vērojama kvantitatīvo metožu dominante.

Skatījums mainījās 20. gadsimta 70. gados, kad atjaunojās interese par biogrāfisko pieeju Eiropas socioloģijā. Līdzās valdošajiem kvantitatīvajiem pētījumiem kvalitatīvā pieeja pieteica jaunas iespējas, liekot iedziļināties, izvērtēt, meklējot cēloņus vai apstrīdot sabiedrībā pieņemtus viedokļus. Tā franču sociologs Daniels Berto (Daniel Bertaux) sāka pētīt attiecības maizes ražošanas sektorā. Vēlāk kopā ar britu sociologu un mutvārdu vēsturnieku Polu Tompsonu (Paul Thompson) Berto analizējis sociālo mobilitāti un ģimenes lomu sabiedrībā.

Kad Latvijā pagājušā gadsimta 90. gados sākām padziļinātu mutvārdu vēstures izpēti, pretrunas starp kvantitatīvo un kvalitatīvo pieeju pamatā bija pārvarētas – katram pētījuma mērķim kalpoja savas metodes. Pievēršoties cilvēkam kā aktīvam rīcības subjektam, radās interese par subjektivitāti, refleksivitāti, identitāti. Savukārt pozitīvisma un determinisma tradīcijas kritizēja kā pārāk abstraktas, atrautas no ikdienas dzīvē pieredzētās realitātes.

Mutvārdu vēstures klasiķis britu pētnieks Pols Tompsons uzsver, ka saites starp vēsturi un sabiedrību nedrīkst būt vienpusējas, bet gan kā dialektiska apmaiņu sērija – starp informāciju un interpretāciju, starp tiem, kas izglīto un tiem, kas mācās, starp šķirām un paaudzēm. Mutvārdu vēsture atrod varoņus ne tikai līderos, bet arī starp vienkāršiem ļaudīm. Vienlaikus tā liek pārvērtēt vēstures mītus un autoritātes, kas tos uztur.

Mutvārdu vēsture nozīmē ne tikai uzmanības centra pārbīdi no vispārīgā uz atsevišķo, bet arī jaunus pētījumu laukus un problēmas. Turklāt – viens pabeigts pētījums un iegūts slēdziens piesaka nākamo. Dzīvesstāsts ir viens no veidiem, kas ļauj visciešāk pietuvoties nozīmju un jēgu pasaulei, ko cilvēks, saskaņā ar gūto pieredzi, pasniedz caur saviem tekstiem. No pozitīvisma filozofijas atbrīvotu pieeju naratīvu analīzē attīstījusi Katrīna Rīsmane (Katherina C. Riessman) un Mollija Endrjusa (Molly Andrews), ar kurām sastopamies konferencēs un pētījumos. Šajā virzienā MV Latvijā iet kopsolī ar to, ko veic kolēģi ārzemēs.

Saites starp cilvēku, sabiedrību un kultūru

Subjektīvās vēstures liecības vērtējamas kā jauns resurss atmiņu pētījumos, kas uzmanības centrā izvirza cilvēku skatījumā no tradicionālās kultūras uz procesiem nākotnē. Pētījums spēj rosināt jaunas iniciatīvas izglītībā un zinātnē. To apliecina arī sazarotais starptautisko mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu pētījumu tīkls. Pievēršanās cilvēku dzīvesstāstu un personisko dokumentu izpētei ir ļāvusi parādīties jaunām teorijām, kopumā sniedzot dziļāku izpratni par kompleksajām saitēm starp cilvēku, sabiedrību un kultūru.

Reizē ar atjaunoto valsts neatkarību pētnieki uztvēra milzīgo atmiņu plūsmu, kas lauzās atklātībā un kardināli mainīja izpratni par nodzīvoto laiku. Filozofijas un socioloģijas institūtā 1992. gada jūlijā tika uzsākts pētniecības virziens, kas veidojis savu pieeju, un, iekļaujoties starptautiskā kontekstā, balstās Nacionālajā mutvārdu vēstures (NMV) krājumā. Audio interviju skaits tajā tagad jau sasniedzis 4700. Pats krājums tapis, pateicoties cilvēku brīvprātīgai līdzdalībai, un ir moderns ne tikai tehnoloģiski, bet arī garīgā un metodoloģiskā ziņā.

Cilvēku atmiņu apkopošana sākās Latvijas Kultūras fonda “Cilvēkarhīvā” pagājušā gadsimta 80. gadu beigās. Toreiz Imanta Ziedoņa vadībā tika no jauna izceltas tādas kultūras aktivitātes kā Daugavas programma, Latvijas mājturības izglītība, vietvārdu pētījumi, jūrniecības un aviācijas vēsture. Vienlaikus vecākās paaudzes atmiņas iegūla “Cilvēkarhīvā”. Vēlāk krājums sadalījās: rakstīto atmiņu kopums tika deponēts Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu krājumā, bet pirmie dzīvesstāstu audioieraksti lika pamatu Nacionālās mutvārdu vēstures krājumam – subjektīvās vēstures stāstam, kas veidots ar daudzu intervētāju līdzdalību.

Pirmās audio intervijas ierakstītas gan izzūdošajos lībiešu ciemos Ziemeļkurzemē, gan Anglijā, Amerikā, Kanādā, kur toreiz vēl varēja dokumentēt trimdas sākumlaika pirmo paaudzi. Latviešu atmiņu apkopošana guva lielu atsaucību ārzemēs. Krājums papildināts ar Dagmāras Vallenas, radioraidījuma “Brīvā Eiropa” korespondentes, intervijām trimdā, kas ierakstītas no 1975. līdz 1992. gadam; ar Kanādas profesores Solveigas Miezītes 1970. gadu intervijām un šī paša laika Bostonas intervijām, kuras sagatavojusi un iesniegusi Ilze Raudsepa. Sistemātiski no 90. gadu vidus ALA Mutvārdu vēstures projektā “Dzīvesstāsts trimdā” intervijas organizējusi Maija Hinkle. Viņa arī apmācījusi intervētājus “3x3” nometnēs, sagatavojusi projektus un vadījusi Amerikas latviešu talcinieku grupas dzīvesstāstu ekspedīcijās Latvijā.

Vēlāk regulāro dzīvesstāstu ekspedīciju rīkošanu pārņēma un krājumu papildināja Janīnas Kursītes vadītie LU folkloristikas studenti.

Vērtīgas kolekcijas krājumā nonākušas, pateicoties pasniedzēju iniciatīvai. Starp tām var minēt LU Bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes nodaļas studentu intervijas, lektores Rutas Šenbergas kārtojumā; Rīgas komercskolas audzēkņu intervijas, kas veiktas pasniedzējas Beatrises Garjānes vadībā 1996. un 1997. gadā.

Pienesums nācis arī no personīgiem pētījumiem, publikācijām un krājumiem. Tās ir Viedas Skultānes un Anitas Timanes 90. gados Latvijā ierakstītās intervijas; Ināras Kaijas Eglītes intervijas ar 60.–70. gadu kultūras darbiniekiem; Jura Podnieka filmas “Strēlnieku zvaigznājs” intervijas, Daiņa Grīnvalda sakārtojumā; Daces Beļeckas intervijas ar skolotājiem Neretā; Mārtiņa Vespera intervijas Lažas pagastā; Artas Savdonas intervijas ar latviešiem Norvēģijā; Intas Gāles Kārpenteres, Brigitas Tamužas intervijas ar latviešiem Brazīlijā; Egīla Ermansona sarunas ar zemniekiem un “Latvenergo” darbiniekiem 1997.–1998. gados u. c.

Intervijas fiksē gan cilvēku sava laika sociālās vērtības, gan arī skatījumus no dažādiem skata punktiem un viedokļiem. Krājumā parādās dokumentos nefiksētā, no metanaratīviem izslēgto vēsture, starp kuriem ir gan Pirmā pasaules kara strēlnieku, Otrā pasaules kara bēgļu un trimdinieku atmiņas, gan lauku strādnieku, speciālistu un inteliģences atmiņas. Lielu pienesumu devušas dzīvesstāstu ekspedīcijas Latvijas novados. Reģionālās un profesionālās atmiņas ir perspektīvas mikrokopienu attīstības pētījumiem, sākot no ģimenes vai dzimtu vēstures līdz etnisko kopienu, vienotas vēsturiskās un profesionālās pieredzes, lokālām identitātēm un vietu atmiņām. Iezīmīgas bijušas arī vienas dzimtas dažādu paaudžu atmiņas.

Reizē ar krājumu veidojās pētnieku grupa

Pētnieku grupa apvieno dažādu nozaru speciālistus: antropologus, filologus, filozofus, folkloristus, sociologus, vēsturniekus¹, kuri veidojuši starpnozaru pieeju mutvārdu vēsturei. Pētījums sākotnēji sevi pieteica ar metodikai veltītām publikācijām un vērtību analīzi dzīvesstāstos. Viens no pirmajiem plašākiem pētījumiem bija veltīts kāda Rīgas īres nama iedzīvotājiem – gan ar atskatu uz dzīvi padomju laikā, gan 90. gados notiekošajām pārmaiņām. Atklājās nacionalizācijas un denacionalizācijas ietekme nama īpašnieku dzīves trajektorijās, represiju sekas, vīriešu lomas samazināšanās ģimenē. “Māja Rīgā” kļuva par ilgtermiņa pētījuma mērķi, kas pavēra plašu izpētes lauku.

Plašāki pētījumi veikti par kultūras identitātes refleksijām dzīvesstāstos, kas mainās migrācijas, represiju, krīžu, sociālo konfliktu un dažādu kataklizmu iespaidā. Analizēt sociālos procesus un kultūras pārmantošanu nozīmē saprast, kādas vērtības un normas saņemtas mantojumā no iepriekšējām paaudzēm un kā tās bijis iespējams attiecināt uz savām dzīvēm. Latvijā maz pētītu, bet svarīgu atmiņu darba lauku paaudžu perspektīvā pavēris mūsu pēdējais pētījums par atmiņu mantojumu¹. Šajā pētījumā tika intervēti aizvien jaunāki cilvēki, kas paplašina metodes pielietojumu un vienlaikus ļauj novērtēt tās potenciālu Eiropas kontekstā.

Līdztekus pamata pētījumiem tiek piedāvātas lekcijas un praktiskās nodarbības intervēšanā, ko bijis iespējams realizēt, pateicoties Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbībai “Nordplus” programmā. Projektā “Izglītība caur mutvārdu vēstures ekspedīcijām” atklājās jauni avoti, tai skaitā Gotlandes fotogrāfa Dāvida Holmerta arhīvs, kas parāda Otrā pasaules kara Baltijas bēgļu ceļu un ņemts par pamatu foto albuma² izveidošanai. Līdzīgi radīts arī grupas kolektīvais portrets grāmatā “Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem”, NMV pētnieku pirmais plašākais pētījums, kas veltīts ārpus Latvijas dzīvojošo latviešu kopienai. Caur atsevišķu cilvēku dzīvesstāstiem tajā skatīta gan latviskā, gan trimdinieku identitāte un kultūras tradīcija, gan intelektuālie un politiskie grupējumi kā patvērums trimdā.

Uz dzīvesstāstu pamata izveidotas vairākas grāmatas, kam raksturīgs autora oriģinālais izteiksmes veids, tajā skaitā pirmās latviešu zemūdenes “Ronis” komandiera Hugo Legzdiņa, Latvijas Centrālās padomes sakarnieces Valentīnes Lasmanes, bēgļu laivu pārcēlāju Pētera Jansona, Ērika Tomsona, Laimoņa Pētersona atmiņu stāsti, sēliskās kultūras mantinieces Lilijas Šicas dzīvesstāsts, kā arī Laimoņa Upmaļa kara zēna dienasgrāmata, padomju laika tāljūras kapteiņa Laimoņa Buklovska un bērnu sirds ķirurga Ara Lāča atmiņas.

Individuālie dzīvesstāsti iezīmē gultni, pa kuru plūst paralēlas atmiņu straumes, veidojot grupas portretu jeb grupas atmiņu, kas savukārt vienojas nācijas atmiņā ar visām tajā izteiktām pretrunām. Šādā skatījumā mutvārdu vēsture nekalpo akadēmiskās vēstures ilustrācijai, bet gan apvienojumā ar to ļauj izprast vēstures jēgu un nozīmi ikviena cilvēka dzīvē un uzskatos.

Divas pieejas teksta analīzei

Zinātnē jēdziens mutvārdu vēsture lietots, gan apzīmējot pētniecības metodi, gan avotus, kuri rodas padziļinātā sarunā jeb kvalitatīvā intervijā, ko izmanto vēstures un kultūras pētījumos: antropoloģijā, folkloristikā, lingvistikā u. c. kultūras identitāti skaidrojošās nozarēs. Līdzās individuālajam izteiksmes sniegumam MV skaidro neizzinātus, noklusētus notikumus personiskajā un sabiedrības dzīvē. MV kalpo kultūrpētījumiem, kas saistīti ar ētisko nostāju un etnisko tradīciju, cilvēku lomu sabiedrībā, reģionālo un kultūras identitāti, ģimeni, profesionālo pieredzi, sabiedrības radošo potenciālu. Latvijā MV pētījums attīstījies vairākos virzienos, skarot galvenos teorētiskos jautājumus par pieredzi; atminēšanos; naratīva saturu un formu jeb atmiņu snieguma artikulāciju.

MV un dzīvesstāstu intervijas pārstāv divas pieejas teksta analīzei un attiecīgi transkripcijai. MV atbilst strukturētai intervijai, bet dzīvesstāstā atmiņas sniegtas pēc stāstītāja izvēles un izkārtojuma, intervētājam minimāli iejaucoties. Dzīvesstāsti nodrošina lielāku avota neatkarību nekā uz strukturētiem jautājumiem balstītā MV.

Ja dzīvesstāstus izmanto lingvistiskos pētījumos, rakstiski attēlo visas runas nianses: dialektu vai, ja ir, atkāpes no dialekta, arī no literārās valodas. Tiek pievērsta uzmanība valodas skanējumam, iezīmētas pauzes, skaņas ilgums, uzsvari, kā arī vārdu kārtības maiņa. Turpretim izlīdzinātā, lasītājam vieglāk uztveramā dzīvesstāsta atšifrējumā atsakāmies no liekvārdības, mainītas vārdu kārtības un izrunas attēlojuma, nemainot vārdu izvēli un runas plūdumu. Valodā atklājas satura nianses, paužot stāstītāja pārdzīvojumu un emocionālo attieksmi. Abas pieejas atmiņu stāsta grafiskā atveidojumā atspoguļo autora autentisko leksiku un runas kultūru.

Sociālais un kultūras konteksts

Kā jau minēts, MV pētījumi notikuši dažādos virzienos. Vadījāmies gan no starptautiskiem paraugiem, gan vietējām aktuālām problēmām. Pirmā zinātniskā vadītāja ētikas profesora Augusta Milta vadībā sekojām vērtību izteiksmei dzīvesstāstos. Ar to stiprinājām saikni starp socioloģiju un filozofiju, atradām saskares punktus fenomenoloģijā, ar ko nodarbojas institūta filozofi Maijas Kūles vadībā. Viņas formulējumā vēsture nepastāv ārpus valodiskās interpretācijas; 20. gadsimta filozofu darbos valoda iznāk priekšplānā. Pagātnes liecības nevaram tvert it kā no malas, pilnīgi objektīvi, neitrāli. Šajā tvērumā piedalās katrs pats ar savu mūsdienīgo skatījumu. Mūsdienu filozofiskā hermeneitika uzskata, ka saprašana norit kā pagātnes un tagadnes balsu savijums. Hermeneitikas skola vēlas, lai tam, kas ir, ļauj parādīties, nevis uzbāžas ar savu konstrukciju, atzīst Maija Kūle pirmā MV rakstu krājumā “Spogulis” (2001).

Ilgstoši MV pētnieku grupā strādā Vieda Skultāne, kas guvusi izglītību medicīnas antropoloģijā Bristoles Universitātē. Viņas pētījumi Indijā un Latvijā, kā arī starptautiskās publikācijas liek plašāk skatīties uz MV pieeju, kurā akcentēta antropoloģijas un filozofijas saskarsme, īpaši morālas dabas jautājumos. Vieda Skultāne, vērtējot atmiņu pārnesi no paaudzes uz paaudzi, akcentē tādas parādības kā atcerēšanās un aizmiršana, atmiņu vietas un vidi, atmiņu temporālos režīmus, norādot arī uz sekām, kādas cilvēka psihē atstāj smagi, traģiski pārdzīvojumi.

Dzīvesstāsti antropoloģijas un filozofijas skatījumā dod iespēju saprast pašam sevi un parāda arī to, kas pietrūkst šai saprašanai. Vieda Skultāne atgādina, ka dzīvesstāsti atklāj radošo pieeju, kā katrs sevi var saistīt ar kultūras pasauli. Pagājušajā gadsimtā morālie filozofi bijuši īpaši ieinteresēti jautājumā: kā man vajadzētu dzīvot, ka dzīvesstāsti var palīdzēt filozofiem un antropologiem meklēt atbildes. Izejas pozīcija filozofijā ir tā, ka mēs paši sevi nesaprotam pietiekami labi. Taču izejas pozīcija antropoloģijā norāda, ka pietiekami labi mēs nesaprotam otru un ka mums vairāk jāpievērš uzmanība veidiem, kā citi rada savu pašsapratni. Kultūra ir tas radošais pamats, no kura sabiedrības locekļi atbild uz jautājumu par īstenību, par to, kas pastāv, par vērtībām, atbild uz ontoloģisko un arī deontoloģisko jautājumu par mūsu pienākumu pret citiem un morāli. Vērojams, ka pēdējā laikā antropologi kļuvuši vairāk kā filozofi, savukārt 20. gadsimtā morālie filozofi ir tuvinājušies antropologu interesēm starp morālo vienotību un vēsturiskām tradīcijām. Piemēram, Alisdērs Makintairs (Alasdair MacIntyre) argumentē, ka spēja dzīvot morāli vienotu, saskaņotu dzīvi atkarīga no izpratnes par evolūciju no agrākām dalītām tradīcijām. Tātad kulturālā dzīve tagadnē sākas ar mantojumu no pagātnes. Modernisma morālais skats uz pasauli ir fragmentēts, tas neļauj saskatīt kopainu.

Kā uzsvēris britu sociologs Entonijs Gidenss (Anthony Giddens), cilvēka identitāte nav rodama viņa uzvedībā vai citu reakcijās, bet personas spējā dzīves gaitā veidot un uzturēt noteiktu naratīvu. Kognitīvie un lingvistiskie procesi, kas piedalās dzīvesstāsta veidošanā, balstīti kultūrā. Stāstīšana palīdz strukturēt pieredzes stāstus, sakārto atmiņas un piešķir jēgu dzīves notikumiem. Franču filozofs Pols Rikērs (Ricoeur) rakstījis, ka caur naratīviem sabiedrība parādās kā veselums, neskatoties uz izmaiņām sabiedrības pieredzē.

Metodoloģijas ziņā jaunākās tendences ietver biogrāfiskās pieejas kombinēšanu ar vizuālo metožu lietojumu, līdzdalības rīcības pētījumu (participatory action research) un mākslā balstītu pētījumu dizainu (arts-based research), ietverot vizuāla, performatīva un audiovizuāla materiāla izmantošanu. NMV pētnieki ir sagatavojuši astoņas audio vizuālās kompozīcijas projektā “Kultūras un izglītības tilti starp Latviju un ASV” . Katrs priekšnesums ir veltīts atsevišķai personībai, kuras veikumu un darbības jomu ilustrē foto, video vai audio fragmenti, piesakot MV digitālo perspektīvi.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavoja
LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Mg. philol. Māra Zirnīte

¹ Ph. D. Vieda Skultāne, Dr. philol. Ieva Garda-Rozenberga, Ph. D. Agita Lūse, Dr. sc. soc. Maruta Pranka, Dr. hist. Kaspars Zellis, Dr. hist. cand. Maija Krūmiņa, Mg. hum., Mg. sc. soc. Ginta Elksne, Dr. sc. soc. cand. Edmunds Šūpulis, Mg. philol. Māra Zirnīte.

² Zirnīte, Māra & Lielbārdis, Aigars (sast.) (2015). Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts”.

³ Kompozīcijas pieejamas: https://mutvarduvesture.lv/project/2022-bridges-latvia-usa/.