Guntars Prānis: “Esmu pārliecināts, ka mēs mūziķi šai ziņā esam ļoti priviliģēti iepretim, piemēram, vizuālajai mākslai, kur zinām daudz piemēru, kad īsti nemaz nevar izšķirt, kur ir robots, mākslīgais intelekts, un kur darbojies dzīvs mākslinieks. Domāju, ka dzīva mūzika vienmēr ir primāri saistīta ar klātbūtnes momentu, jo mūzika ir māksla, kas notiek laikā. Neticu, ka jebkad būs situācija, kad Mocarta simfoniju klātienē spēlēs robotu orķestris, un klausītāji vienkārši sajūsmā klausīsies un aplaudēs. Tas būtu absurds, neticu, ka jebkad šāda situācija varētu būt. Dzīvā atskaņotājmāksla visos laikos būs un paliks aktuāla. Tas saistīts ar emocijām un sirds piedzīvojumu šeit un tagad, katru reizi no jauna.”
Turpinot laikrakstā uzsākto sarunu ciklu ar augstāko izglītības iestāžu vadītājiem akadēmiķis Ojārs Spārītis uz sarunu aicināja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektoru prof. Guntaru Prāni.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 6 (633), 2023. gada 26. jūnijs (PDF)
Neticu, ka jebkad būs situācija, kad Mocarta simfoniju klātienē spēlēs robotu orķestris
Rektora kungs! Es gan labāk dotu priekšroku draudzīgākai un mazāk oficiālai uzrunas formai Guntar, jo jau apmēram 30 gadus mūs dara pazīstamus kopīgi mūzikas un mākslas projekti: tevi – viduslaiku mūzikas vēsture, teorija un izpildījums, mani – arhitektūras un mākslas izpēte, restaurācija un pedagoģija. Ar pateicību atceros tavu un kora “Schola Cantorum Riga” iesaistīšanos Hanzas dienu programmā un uzstāšanos ekumeniskajā dievkalpojumā Rīgas Domā 2001. gada vasarā. Kā tu nokļuvi viduslaiku mūzikas valdzinājuma varā? Kur meklējamas šīs intereses saknes?
Mūzika ir tik plaša joma kā tāds liels, dziļš okeāns, un arī mums katram ir sava vēsture un priekšvēsture, tas, ko šobrīd darām. Manā gadījumā viduslaiku mūzika ienāca ļoti strauji, negaidīti un kontrastējoši tam visam, ko pirms tam biju apguvis mūzikas vidusskolā, kur par to vispār nebija neviena vārda. Viduslaiku mūzika, kas lielā mērā saistīta arī ar sakrālo mūziku, tajos laikos dažādu iemeslu dēļ gluži vienkārši vispār netika apskatīta. Līdz ar to mans pirmais piedzīvojums ar viduslaiku mūziku, tai skaitā gregorisko korāli, bija tik spilgts, es pat teiktu, manu personību satricinošs ka nomainīju savu tam laikam tradicionālo virzienu un pārslēdzos uz to, kas mani tiešām aizrāva un šķita interesants. Un tā tas ir līdz pat šai dienai. Jo vairāk nodarbojos ar viduslaiku mūziku, jo vairāk konstatēju, cik daudz tur apslēpts un cik daudz mūsdienīgu lietu tur var atrast, cik daudz mūsdienās no tā varam mācīties kā no principa, kā cilvēks caur mūziku ir izpaudis sevi un savas emocijas. Līdz ar viduslaiku mūziku, īpaši gregorisko korāli, latiņa ir uzlikta tik augstu, ka jāraugās, lai tik mēs spētu noturēties tajā līmenī, kāds šeit jau atrodams, un ne tikai atrodams, bet arī piedzīvojams.
Kā tavas viduslaiku Rīgas sakrālajai mūzikai veltītās doktora disertācijas aizstāvēšanas komisijas loceklis 2015. gadā izbaudīju lielisku aizstāvēšanās procedūru. Saki, lūdzu, kura personības un interešu daļa tevī ņem virsroku: zinātnieka un pētnieka vai praktiķa – daudzbalsīgā gregoriskā dziedājuma restauratora, aranžētāja un dziedātāja gēns?
Diezgan bieži iznāk par to domāt, kā sevi definēju. Spilgtākā metafora tam, kā ieraugu pats sevi, kaut kādā ziņā ir krustpunkts starp teoriju un praksi. To redzam arī viduslaikos, kur bija gan teorētiķi, kuri visu zināja matemātiski un proporcionāli, bet kuri nemācēja un nezināja kā dziedāt, kā spēlēt. Un bija praktiķi, kuriem vispār nebija ne mazākās nojausmas par teoriju, kuri vienkārši atkārtoja, ko bija dzirdējuši, improvizēja un darbojās. Tāpat bija arī universālie mūziķi, kuri mācēja to visu salikt kopā. Runājot ar studentiem, nereti lietoju arī tādu līdzību: mūzikas teorētiķis viduslaikos ir tas, kas pa ceļu skrien pakaļ praktiķim, kam viss krīt ārā no kabatām, bet teorētiķis to mēģina pēc iespējas savākt un sakārtot, lai aiz praktiķa nepaliek tāds haoss.
Ja nopietnāk, tad man šķiet, ka ikvienam mūziķim, kurš praktizē, kāpj uz skatuves un komunicē ar auditoriju, ļoti nepieciešama pašrefleksija, analīze, iešana dziļumā, lasīšana, klausīšanās. Man to sniedz pētniecība, šis zinātniskais virziens, kur ir milzīgs prieks atrast ko jaunu, nekad neatskaņotu vai iespējams simtiem gadu neatskaņotu. Tad nākamā motivācija ir to padarīt pieejamu un piedzīvojamu, un emocionāli uzrunājošu arī šodienas klausītājam. Man liekas, ka tas īsti nav viens no otra atdalāms. Uzskatu, ka esmu laimīgs cilvēks, jo varu šo sevī apvienot. Kad kādu brīdi esmu pārāk daudz reflektējis, lasījis un domājis, tad mani atkal ļoti velk atpakaļ dzīvā muzicēšana, arī kopmuzicēšana ar brīnišķīgiem kolēģiem. Taču, kad atkal nonstopā aiziet tikai koncerti, tad liekas, jā, tagad būtu laiks pameklēt, paskatīties, parakties kaut kur dziļāk. Noteikti nevarētu atbildēt, kas ir svarīgāks. Man svarīgs gan viens, gan otrs. Tas ir tāds zināms cikliskums manā dzīvē, kur tas viss ietverts.
Apbrīnojama ir profesora Māra Kupča “mūzikas arheoloģija”, ceļot gaismā aizmirstus Latvijas un pasaules baroka skaņdarbu kultūrslāņus. Cik unikāls ir Latvijas kultūras mantojums, ar kuru mūsu zeme ir bagātinājusi 17. un 18. gadsimta Eiropas mūziku, un kuras atradumi var sagādāt pasaulei pārsteigumus?
Domāju, ka Latvijas Mūzikas akadēmija vispār var būt ļoti priviliģēta, ka mums ir tāda Senās mūzikas katedra, kas arīdzan nodarbojas ne tikai ar atskaņošanu. Protams, tas ir Johans Sebastiāns Bahs un citi lielie baroka meistari. Mēs varam apjaust to, ka arī šeit, vēsturiskajā Latvijas teritorijā, jau ļoti senos laikos notikuši dinamiski mūzikas procesi. Gribētu piebilst, ka šeit nerunājam tikai par baroka laikmetu un klasicismu. Arī renesanses laikā un pat viduslaikos varam daudz ko atrast, kas primāri raksturo viduslaiku Rīgas mūzikas dzīvi, vēlāk arī citus centrus, tādus kā Jelgava un Liepāja, tātad arī saistībā ar Kurzemes hercogisti.
Runājot par seno mūziku, arī mūsdienu Latvijas studentam ir ārkārtīgi nozīmīgi saprast un pazīt viduslaikus un Rīgas Misāli vai renesanses laikmetu, Burkardu Valdisu, vēlāk arī Georgu Elgeru ar savām dziesmām latviešu valodā, vai pēc tam Johanu Fišeru un Johanu Valentīnu Mēderu, vēlāk Johanu Gotfrīdu Mītelu, Georgu Mihaelu Tēlemani un citus. Tad mēs konstatējam to, cik esam bagāti ar šo mantojumu un cik daudz arī šodien no tā varam atskaņot un piedzīvot. Tādējādi iepretī kolēģiem no citām valstīm varam teikt, ka šī ir mūsu tradīcija.
Man šķiet, ka tas ir tas skaistais. Pateicoties kolēģim profesoram Mārim Kupčam, arī Latvijā esam varējuši klauvēt pie cilvēku apziņas un rādīt tos dārgumus, kas īstenībā ir mūsu rīcībā. Īstenībā Eiropa, tie esam mēs, turklāt arī vēsturiski. Ar tādu skatu viss saliekas kopā pilnīgi citādāk. Tad mēs neesam tikai ņēmēji un lietotāji kaut kam, bet tikpat labi esam arī devēji. Mēs arī varam nākt ar savu tradīciju, ar savu interpretāciju tam, kas ir saglabājies. Tad tas ir ļoti auglīgs dialogs.
Regulāri iznākošajā rakstu krājumā “Mūzikas akadēmijas raksti” esam liecinieki ļoti augstu vērtējamām profesoru Mārtiņa Boiko, Lolitas Fūrmanes, Baibas Jaunslavietes un citu mācībspēku teorētiskām publikācijām, kā arī ļoti saistošiem kultūrvēsturiskiem pētījumiem, tādiem kā profesora Jāņa Kudiņa grāmatai “Oskars Stroks. Tango karaļa mantojums” un droši vien tiks izdoti vēl daudzi citi pētījumi. Bet akadēmiskās zinātnes attīstīšanas kontekstā uzdošu arī kādu sāpīgāku jautājumu. Pēdējos gados no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) mēs nedzirdam nedz par jaunu doktora disertāciju aizstāvēšanu, nedz arī piesakām jaunu promocijas darbu tēmas. Vai mūzika un izpildītājmāksla tik grūti pakļaujama zinātniskiem pētījumiem un analīzei? Vai pētnieciskā zinātne JVLMA beigsies ar mūzikas vēstures un skaņu mākslas morfoloģijas un artikulācijas izpēti?
Šis ir komplekss jautājums. Mēs paši mēdzam jokot, ka par mūsu doktora darbu kvalitāti liecina mūsu sliktā statistika, proti, lai promocijas darbs tiktu virzīts uz aizstāvēšanu, tam jāsasniedz noteikti kvalitātes kritēriji. Nevar arī noliegt, ka dažādu iemeslu dēļ (tostarp arī finansiālu) Latvijas sabiedrībā ir neliels skaits cilvēku, kas izvēlas savu dzīvi saistīt ar mūzikas zinātni.
Šeit varētu palīdzēt internacionalizācija. Mūsu akadēmiskajam personālam esam piesaistījuši starptautiskas autoritātes nu jau visās trīs muzikoloģijas apakšnozarēs – sistemātiskajā, vēsturiskajā un etnomuzikoloģijā. Šim solim likumsakarīgi seko potenciālu ārvalstu doktorantu interese par studijām pie mums. Ceram arī uz pašmāju studentu sarosīšanos, ņemot vērā pārmaiņas Latvijas muzikoloģijas teorētiskajos un praktiskajos uzstādījumos. Aptuveni pēdējo desmit gadu laikā esam centušies restartēt muzikoloģiju kā mūsdienīgu mūzikas zinātni, kas organiski iekļaujas starptautiskajā apritē.
Minēšu tikai vienu piemēru, kā tas notiek, saistībā ar sistemātiskās muzikoloģijas apakšnozari, kuras pētnieki JVLMA darbojas divos pamatvirzienos: mūzikas psiholoģijā, pētot muzikalitāti un tās attīstību sabiedrībā, un mūzikas neirozinātnē, pētot smadzeņu funkcijas mūzikas apstrādes laikā un veidojot inovatīvus risinājumus smadzeņu datora saskarnes lietošanā reālā vidē. Aizsākums sistemātiskās muzikoloģijas pētniecībai Latvijā ir 2014. gads, kad pētnieks, šobrīd arī mūsu akadēmiskā darba prorektors un profesors Valdis Bernhofs, drīz pēc sava promocijas darba aizstāvēšanas Latvijas Mūzikas akadēmijā iesaistījās Heidelbergas Universitātes (Vācija), Šveices un Austrijas neirozinātnieku tīklojumā, piedāvājot instrumentu muzikalitātes novērtēšanai indivīdiem ar uzmanības deficītu (ar un bez hiperaktivitātes) un disleksiju. Instruments tika izstrādāts Bernhofa promocijas darba ietvaros.
Gadu gaitā pakāpeniski pieauga gan pētnieku, gan doktorantu skaits. Šobrīd JVLMA ir piecu sistemātisko pētnieku grupa, septiņi sistemātiskās muzikoloģijas doktoranti, trīs aktīvi viesprofesori – neirozinātnieki (Londonas Universitāte, Heidelbergas Universitāte, Grācas Universitāte). Mūsu pētnieks un doktorants Jachin Edward Pousson, kurš šā gada maijā kopā ar Baltijas neirozinātnieku komandu uzvarēja nākotnes tehnoloģiju konkursā Berlīnē (Vācija), iegūstot balvu inovāciju grantu platformā, ir iesniedzis aizstāvēšanai promocijas darbu par smadzeņu datora mūzikas saskarnes izveidi. Paredzēts, ka viņam sekos arī citi, tostarp mūzikas vēsturē un etnomuzikoloģijā.
JVLMA kā Jāzepa Vītola izveidotās Latvijas Konservatorijas turpinājums uzskatāma par Pēterburgas Konservatorijas jaunāko māsu. Ko esam mantojuši no savas priekšteces? Vai un kā ir mainījusies mūzikas izglītība? Ko, neskaitot Jāzepa Vītola portretu, esam saglabājuši un ko pazaudējuši?
Mana pārliecība ir, ka mūsdienīgai mūzikas izglītībai jānotiek pārmaiņu procesā. Nepieciešami nemitīgi uzlabojumi un korekcijas, lai mēs arī šodien piepildītu savu galveno mērķi – visās mums uzticētās jomās sagatavotu augsta līmeņa profesionāļus. Šis uzstādījums bija Jāzepam Vītolam, atbraucot no Pēterburgas. Tas ir viņa atstātais mantojums vai tāda kā misija, kas jāpiepilda. Šajā ziņā es ļoti apzinos Vītola mums atstāto mantojumu, kas, manuprāt, mazāk ir atrodams kādās konkrētās programmās vai “Pēterburgas uzstādījumos”, bet vairāk šajā misijas apziņā, proti, ko vispār mūzika sniedz sabiedrībai, ko mūzika sniedz nacionālai valstij. Manuprāt, šodien vairāk jāskatās uz priekšu, nepieciešama aktīvāka mijiedarbība ar dažādām Eiropas mūzikas augstskolām, arī tāda gudra pieredzes pārņemšana un mācīšanās no dažādām praksēm, kur jau sen sevi vairs neuzskatām par krievu mūzikas izglītības skolas turpinātājiem. Šodien uzdrošinos teikt, ka daudz vairāk skatāmies Rietumu virzienā.
Ir arī lietas, kas mūs bagātina no vēstures. Tas ir, piemēram, mūzikas skolu tīkls un izglītības sistēma, kas kaut kādā mērā saglabājusies joprojām. Īstenībā, tieši šodien esam situācijā, kad daudz kas jāpārdomā, – kas no tā vēl ir dzīvot spējīgs, kas jēgpilns, kas finansējams. Pastāv daudz ideju, ko varam pārņemt no Pēterburgas vai arī Leipcigas, no kurienes atbrauca ļoti daudzi mūsu Latvijas konservatorijas pirmie mācībspēki. Jāakcentē tas, ka šis otrs virziens arī vēsturiski bija ļoti svarīgs.
Mūsdienās mūsu studenti brauc apmaiņas studijās uz Eiropu. Tas viss jāņem vērā, līdz ar to vienkārša atbilde uz šo jautājumu nesanāk. Taču gribētu teikt, ka šo mantojumu un uzstādījumu mēs apzināmies, tomēr daudzas lietas šodien jādefinē par jaunu, saprotot sevi kā Eiropas augstākās mūzikas izglītības daļu.
Kāda ir Latvijas (PSR) laika Konservatorijas un JVLMA būtiska atšķirība, vienai audzinot Latvijas mūziķus, aktierus un baletdejotājus no 1945. līdz 1991. gadam un otrai – pārņemot izglītības stafeti 1991. gadā un turpinot to mūsdienās?
No vienas puses, jāapzinās, ka JVLMA nesen nosvinēja savu simtgadi. Protams, ir kāds pavediens, kas vijas no pašiem pirmsākumiem, arī cauri padomju okupācijas gadiem līdz pat mūsdienām. Visu cieņu tiem kolēģiem, kuri nesavtīgi varējuši šo tradīciju uzturēt. No otras puses, esam laimīgi, ka no daudzām lietām, tai skaitā, ideoloģijas uzstādījumiem, esam atbrīvojušies – no plānveida ekonomikas dažādām izpausmēm, jaunajiem speciālistiem tiekot sūtītiem kaut kur strādāt uz noteiktu obligāto laiku, kas tur jāpavada. Jāsaka paldies Dievam, ka tas ir beidzies, ka esam brīvi cilvēki, dzīvojam demokrātijā. Varam gatavot savus studentus, nākamos profesionāļus, kā brīvus cilvēkus, kuri paši veido savu karjeru, paši pieņem nozīmīgākos lēmumus par savu karjeras gājumu.
Šajā kontekstā šodien man drīzāk šķiet svarīgi, ka valstiskā līmenī domājam par to, kā šos jaunos profesionāļus motivēt, kā noturēt Latvijā, kā viņus piesaistīt, lai nenotiek talantu aizplūšana tīri ekonomisku iemeslu dēļ. Tad ir pilnīgi citi izaicinājumi. Ir tik daudz latviešu profesionālo mūziķu, kuri ārzemēs sasniedz visaugstākās slavas virsotnes un nes Latvijas vārdu pasaulē. Tas ir tikai tāpēc, ka dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī, un šīs iespējas ir pavērušās.
No vienas puses, žēl, ka viņu nav Latvijā, bet no otras puses, ļoti labi, ka viņi var iet līdz pašām augstākajām pasaules mūzikas virsotnēm, un pēc tam daudz ko no tā atvest atpakaļ. Tad mēs atkal varam būt ieguvēji citādā veidā, aicinot viņus uz meistarklasēm, koncertiem, dažāda veida mijiedarbību.
Kurā virzienā 21. gadsimtā attīstās JVLMA izglītība – vokālā, kora mūzikas, instrumentālās, mūzikas vēstures un pedagoģijas, kompozīcijas vai citā? Cik lielā mērā JVLMA izglītības programmas nākušas pretī laikmetīgās mūzikas žanru iekļaušanai mācību programmā?
Viens no lielajiem Mūzikas akadēmijas uzdevumiem ir sagatavot speciālistus visos virzienos, jo no tā atkarīgi, piemēram, visi Latvijas profesionālie mūziķu kolektīvi: gan orķestri, gan kori, gan Latvijas Nacionālā Opera. Nevaram pateikt, kura joma mums ir vissvarīgākā. Jārūpējas, lai visās jomās notiktu attīstība un visās jomās gādātu par kvalitāti. Taču, ja runājam par mūsdienu žanru iekļaušanu mācību programmās – tur mēs esam ļoti atvērti. Mācāmies no Eiropas pieredzes.
JVLMA ir džeza katedra, kur nesen sadarbībā ar Rīgas Doma kora skolu un Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolu jaundibināts kolektīvs “JVLMA bigbends”. Aktīvi domājam par mūzikas producēšanu un filmu mūzikas virzienu, kur jau ir reālas iestrādes un notikušas vairākas meistarklases. Šobrīd aktīvi diskutējam arī par mūzikla virziena uzsākšanu Mūzikas akadēmijas studijās. Skatāmies līdzi ne tikai tam, kas notiek pasaulē, bet arī tam, kādu mūziku patērē un klausās mūsdienu klausītājs, kādam jābūt mūsu jomas pienesumam. Mūsu jaunos studentus mūsdienīgā studiju gultnē virza arī elektroniskā mūzika, laikmetīgā, avangarda mūzika, mūsdienu mūzikas festivāls “DeciBels” un līdzīga veida izpausmes.
Ar Izglītības un zinātnes ministrijas svētību vispārizglītojošo skolu mācību programmās līdz minimumam samazināts mūzikas stundu skaits un reducēta muzikālās izglītības nepieciešamība. Vai JVLMA reflektantu prasmes liecina par to, ka mūsu zemē ar mūzikas izglītības aptveri un tās kvalitāti viss ir nevainojami?
Tas ir plašs jautājums, un jāsaka, ka tās lietas ir saistītas savā starpā. Piemēram, mūzikas stundu skaits skolās un vidusskolās ir cieši saistīts ar Dziesmusvētku kustību. Ja skolā nav kora, tad ir apdraudēta Dziesmusvētku nākotne. Savukārt, ja valsts nespēj pienācīgā līmenī maksāt saviem skolotājiem, to vidū arī mūzikas un interešu izglītības skolotājiem, tad, protams, arī tās visas jomas nīkuļos.
Līdz ar to uzskatu, ka nepieciešams daudz intensīvāks dialogs tieši starp Mūzikas akadēmiju, mūzikas vidusskolām un atbildīgajām ministrijām – Izglītības ministriju, Kultūras ministriju, – lai visus šos jautājumus kopīgi risinātu. Ja mūsdienu jaunais cilvēks ierauga skolotāja atalgojuma līmeni, tas ne vienmēr ir motivējoši, lai studētu šajā jomā un kļūtu par augsta līmeņa pedagogu. Mēs vairāk cīnāmies ar sekām. Intensīvi jāmeklē kompleksi risinājumi, lai uzturētu un attīstītu to, kas mums ir.
Kuri būtu pēdējā laika spilgtākie JVLMA mācībspēku un studentu starptautiskie panākumi, ar kuriem lepojaties?
Tas ir nemitīgs process, kurā gan studenti, gan absolventi un mācībspēki dažādos veidos piedalās profesionālajā apritē starptautiskā mērogā. Mēs ļoti lepojamies ar visiem panākumiem, kas bijuši vērā ņemami gan pēdējos gadus, gan pirms pieciem vai desmit gadiem. Piemēram, Aivis Greters, kurš šogad absolvēja Simfoniskā orķestra diriģēšanas maģistrantūru, nu jau ir Parīzes Simfoniskā orķestra galvenā diriģenta asistents. Sistemātiskās muzikoloģijas jomā pēdējo trīs gadu laikā tapušas daudzas publikācijas augstas citējamības žurnālos, realizēti pētniecības projekti, piemēram, Latvijas-Lietuvas-Taivānas sadarbības projekts pētniecībā; Vācijas-Baltijas Hochschulkontor pētniecības projekts; Vācijas-Lielbritānijas LonGold muzikalitātes attīstības izpētes projekts; Latvijas-Igaunijas Smadzeņu mūzikas inovāciju projekts, kas 2023. gadā ieguvis pasaules inovāciju balvu un rūpnieciskās pētniecības atbalsta kapitālu (Serendipity Collective).
Plašu starptautisko atpazīstamību Mūzikas akadēmija ieguvusi arī etnomuzikoloģijā. Mūsu zinātniskā un radošā darba prorektore profesore Anda Beitāne ir Latvijas nacionālā pārstāve vispasaules etnomuzikologu organizācijā International Council for Traditional Music (ICTM), kā arī darbojas Vīnes Mūzikas un izpildītājmākslu universitātes Tautas mūzikas pētniecības un etnomuzikoloģijas institūta vadītajā Eiropas Daudzbalsīgās mūzikas pētniecības centrā. Viņas vadībā Latvijas Mūzikas akadēmija publicējusi vairākas starptautiskas publikācijas, tostarp sēriju European Voices: Audiovisuals, kas tika aizsākta ar Beitānes publikāciju Notes from Latvia: Multipart Music in the Field (2018). Viņas vadībā pie mums tika organizēta arī viena no Eiropas etnomuzikologu tīkla regulārajām konferencēm XXXIV European Seminar in Ethnomusicology.
JVLMA ir bagāta ar daudzām stipendijām un godalgotiem konkursiem. Kā tu vērtē sadarbību ar Melngalvju brālību Vācijā un kāds ir mūsu mūziķu ieguvums?
Sadarbība ar Melngalvju brālību, kas reprezentē pēctečus vācbaltu sabiedrībai Latvijā un Baltijā kopumā, ir ļoti nozīmīga, jo tā iezīmē divas dimensijas. Viena ir tā, ka sadarbībā ar viņiem varam motivēt mūsu studentus. Kameransambļu konkursa rezultātā vairāki no tiem varējuši koncertēt gan Rīgā, gan Brēmenē, gan arī saņemt naudas balvas. Tikpat svarīga man šķiet vēsturiskā dimensija, kas ir pateicoties tam, ka esam atguvuši savu brīvību un neatkarību, ka esam brīvi domāt un reflektēt arī par tiem laikiem, kad Rīgas un visas Latvijas mūzikas dzīve bija cieši saistīta ar vācu kultūru. Šodien varam ieraudzīt daudzus pozitīvos ieguvumus un mijiedarbības, ko esam ieguvuši vēsturiski. Sadarbībā ar Melngalvju brālību no jauna varam uzspodrināt šo sadarbību arī mūsdienās. Mana cieša pārliecība ir, ka ieguvēji ir gan viņi, gan mēs, ka varam paskatīties uz savu kopīgo vēsturi un atzīt, ka ne viss bijis gludi un pareizi.
Esmu pārliecināts, ka sabiedrības vairākums atceras JVLMA pedagogu – leģendu vārdus. Vai 2022./2023. mācību gadā strādājošie kolēģi jau ir kļuvuši leģendāri? Kā kļūst par leģendu?
Tāpat kā daudziem maniem laikabiedriem, man bijusi tā laime un privilēģija piedzīvot daudzus spilgtus sava laika mācībspēkus, profesorus. Runājot par manu pieredzi, noteikti nosauktu divus. Tā ir profesore Valda Kalniņa un profesors, Dziesmusvētku virsdiriģents Gido Kokars. Kas viņus veido par leģendām? Nav iespējams minēt vienu recepti. Tas ir personības starojums, tas ir intelekts, tā ir radoša cilvēka būtība, un, ko gribētu uzsvērt, tas ir nesavtīgums, strādājot savu studentu labā, paverot jaunus apvāršņus, iedrošinot pārvarēt šķēršļus. Protams, reizēm arī kādi humora pilni citāti, kas dažādā veidā mūsdienās jau ir folklorizējušies. Domāju, ka leģenda tāpēc ir leģenda, ka tikai ar zināmu laika distanci varam konstatēt – tas bijis kaut kas fantastisks, un ka arī es esmu bijis liecinieks šim leģendārajam brīdim, leģendārajam notikumam vai personībai. Esmu pārliecināts, ka vairāki no mūsdienās akadēmijā strādājošiem kolēģiem ir ar augstu leģendas potenciālu. Taču to atstāšu nākamo paaudžu ziņā definēt, kuri tieši nonākuši šajā statusā.
Vai vari prognozēt – kurā virzienā MI laikmetā attīstās kompozīcijas māksla un kur būs vieta izpildītājmeistarībai? Kā aizsargāt indivīda izpildījuma unikalitāti no robota-perfekcionista snieguma?
Esmu pārliecināts, ka mēs mūziķi šai ziņā esam ļoti priviliģēti iepretim, piemēram, vizuālajai mākslai, kur zinām daudz piemēru, kad īsti nemaz nevar izšķirt, kur ir robots, mākslīgais intelekts, un kur darbojies dzīvs mākslinieks. Domāju, ka dzīva mūzika vienmēr ir primāri saistīta ar klātbūtnes momentu, jo mūzika ir māksla, kas notiek laikā. Neticu, ka jebkad būs situācija, kad Mocarta simfoniju klātienē spēlēs robotu orķestris, un klausītāji vienkārši sajūsmā klausīsies un aplaudēs. Tas būtu absurds, neticu, ka jebkad šāda situācija varētu būt. Dzīvā atskaņotājmāksla visos laikos būs un paliks aktuāla. Tas saistīts ar emocijām un sirds piedzīvojumu šeit un tagad, katru reizi no jauna.
Pēc pieredzējuma Lībekas Mūzikas augstskolā pārliecinājos par viņu mājas lapā minētā fakta patiesumu, ka tur mācās studenti no 41 valsts. Cik internacionāls ir mūsu mūzikas augstskolā studējošo sastāvs? Kas piesaista citu zemju studējošos mūsu augstskolai?
Mūzikas akadēmija nu jau vairākus gadu desmitus ir aktīvi iekļāvusies Eiropas mūzikas augstskolu apritē. Šo apriti lielā mērā definē arī studentu apmaiņa. Esam priecīgi par to, ka ne tikai mūsu studentiem ir iespēja doties uz daudzām Eiropas valstīm, studēt un pilnveidoties, bet tāpat ar gandarījumu uzņemam un rūpējamies par studentiem no dažādām Eiropas valstīm. Turklāt ne tikai no Eiropas valstīm, bet arī no ASV un Japānas. Pēdējos gadus esam uzņēmuši arī vairākus studentus no Ukrainas un lepojamies, jo internacionāla studiju vide ir viens no tiem kritērijiem, kas definē augsta līmeņa augstskolu.
Kas ir tās kvalitātes, ar kurām mūsu izpildītājmākslinieki spēj pārsteigt starptautisko auditoriju un kas ir tas, ko mēs varam mācīties no partneriem?
Manuprāt, JVLMA svarīgākais uzdevums mūsdienās ir rūpēties par Latvijas jaunajiem talantiem, par viņu izaugsmi un palīdzēt katram studentam un studentei sasniegt viņu spēju maksimumu. No vienas puses, tas ir liels izaicinājums, no otras puses, tā ir arī ļoti liela laime. Visi šie talanti, kas te ierodas, kuri uztic mums savas dzīves un savu laiku, vai tie ir četri vai seši gadi, vai doktorantūras gadījumā pat ilgāk, – mēs esam atbildīgi par viņiem, mums nemitīgi jālūkojas, lai viņi no mums var saņemt to pašu labāko un kvalitatīvāko. Esmu pārliecināts, ka šis process ir cieši saistīts ar Latvijas kultūras dzīves ilgtspēju kopumā un to, ka esam dzīvi, ka mums ir nākotne.
No sirds pateicos par atklāto un draudzīgo dalīšanos ar nepavisam ne vieglām domām un izjūtām par tautas, kura dzied mūzikas izglītību un tās perspektīvi.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ojārs Spārītis