Zinātnes Vēstnesis

Mākslinieku radošais lidojums nav paredzams// Zinātnes Vēstnesis

K. Zariņš pie  pašportreta “Palete”. Foto: R. Derrings K. Zariņš pie pašportreta “Palete”. Foto: R. Derrings

Kristaps Zariņš: “Tā ir izveidojies, ka LMA rektori ir gleznotāji, kuri ir vicinājuši otas. Cits biežāk, cits retāk. Neredzu iespēju būt par rektoru, ignorējot radošu darbību savā darbnīcā. Gleznojot aizmirstos un atrodu enerģiju. Atrast risinājumu katrai gleznai ir aizraujoši un trenē prasmi sekundes desmitdaļā pieņemt lēmumu, kuru krāsu izspiest no tūbiņas. […] Mākslas akadēmijas izglītības uzdevums ir sagatavot jauniešus, lai tie, pabeidzot studijas, atrastu savu karjeru daudzveidībā, ko pieprasa daudzšķautņainā un mainīgā pasaules ekonomika, saprotot savu individuālo pienesumu un apzinoties savu profesionālo sagatavotību. LMA internacionālās aktivitātes iezīmē akadēmijas redzamību Eiropas kartē. Kopējas mācību programmas ar ārvalstu partneraugstskolām būtu jāattīsta, neaizmirstot mūsu nacionālās saknes. Nenoliegšu, ka plānais valsts finansējums augstākai izglītībai rada nevienlīdzīgus nosacījumus konkurencē ar tuvu un tālu kaimiņvalstu mākslas augstskolām. […] Lai nenonāktu kādam uz šķīvja pusdienlaikā ir nemitīgi jāattīstās un jākļūst spurainam. […] LMA ir augstskola, kur budžeta vietas sniedz iespēju studēt, neskatoties uz sociālo stāvokli, tātad visiem, kas jūt mākslas aicinājumu. Jāsaprot, ka mākslas studijas ir dārgas studiju procesā, materiāli ir dārgi. Tēlniekiem prototipu izvērst materiālā arī ir dārgs prieks, un arī metāla dizains prasa ieguldījumus. […] Nevienas augstskolas diploms nenodrošina garantētu darbu, izņemot militārās studijas. Studiju procesā studentiem jārāda iespēju ceļi, kā iekļauties ekonomiskajos ūdeņos. Ekonomiski attīstītas valsts pazīme ir kultūras klātbūtne katrā segmentā – sākot ar policijas iecirkni, kur sienas rotā glezna vai grafika, un beidzot ar govs aploku ar dizainētu elektrisko ganu. Dzirdēju, ka mākslīgais intelekts var uzvarēt šahistus. Domāju, ka ar mākslīgo intelektu var sacensties tikai mākslinieki, kuru radošais lidojums nav paredzams.”

Turpinot sarunu ciklu ar augstāko izglītības iestāžu vadītājiem Ojārs Spārītis uz sarunu aicināja savu kolēģi, gleznotāju, Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru Kristapu Zariņu.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (631), 2023. gada 24. aprīlis (PDF)

 

Mākslinieku radošais lidojums nav paredzams

 

Sveiks, rektor! Mani pārņem īpatnēja sajūta, intervējot tevi Latvijas Zinātņu akadēmijas laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”, kurā jau vairāki Latvijas augstskolu rektori ir pauduši savas domas un vēl vairāki tiks aicināti to darīt. Sajūtas neparastums ir tur, ka jau vairākus gadu desmitus esam kolēģi vienā augstskolā. Savādi iedomāties, ko gan mēs par savu darbu, dzīvi un augstskolu varētu pasacīt tādu, ko jau sen nebūtu zinājuši. Zinu, ka tev patīk ierasties darbā krietni agrāk par kolēģiem. Ar kādām domām ik rītu, satverot Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) durvju rokturi, dodies iekšā visaugstākā līmeņa mākslas izglītības templī?

Manas domas ap LMA sāk rosīties jau pārbraucot Lielupes tiltu, stundu garā ceļā uz Rīgu. Atverot LMA durvis, ir nojausma par dienas intensitāti, kuru koriģē notikumi dienas gaitā. Pašlaik LMA mājo divos tempļos, katram sava seja, studentu klātbūtne iedzīvina laikmeta intensitāti. Pasaules pilsētā Romā ir laukums ar dvīņu baznīcām – nevaru teikt, ka LMA ēkas ir dvīņi, tomēr vecāki ir vieni – Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Man rektorātā ir trīs uzticami prorektori – Agita Gritāne, Antra Priede un Andris Vītoliņš, kā arī sekretāre Dace Šēvica, – mēs visi esam rīta cilvēki. Pirmais ir kafija un sarunas par aktualitātēm. Nesen LMA viesojās pasniedzēji no EU4ART, jo esam mākslas universitāšu starptautiskas alianses pulkā. Sabalansēt plānoto mācību ritumu, lai atrastu vietu un noslodzi profesoriem no Drēzdenes, Romas un Budapeštas, ir izaicinājums. Labi, ka ir divas mājas – Kronvalda un Kalpaka bulvāros –, tad ir vieglāk organizēt mācību procesu.

Atgriežoties pie jautājuma par templi, varu teikt, ka abas tempļa daļas ir jākurina un abas prasa rūpes. Uzturēt kārtībā arhitektūras pieminekļus ir daudz sarežģītāk un, protams, dārgāk. Daži ārzemju kolēģi LMA dēvē par Potera māju. Rīga nav iedomājama bez akadēmijas krāšņuma.

Mūsu paaudze labi atceras tavu tēvu gan kā glezniecības profesoru, gan rektoru. Ejot viņa pēdās – savu ceļu apzinies kā izvēli vai nolemtību? Man šādas izjūtas ir svešas, jo nevaru salīdzināt. Kāda ir mākslinieka dzīve mākslinieku dinastijas viducī, kad gan vecāki, gan dzīvesbiedre, gan bērni – visi esat saistīti ar mākslu un radošo procesu?

Tēvs Indulis Zariņš (1929–1997) reiz teica, ka jēdziens dinastija attiecināms uz karaļu dzimtām, bet mākslinieki jārindo paaudzēs.

LMA rektora darbs atvasinās un turpinās sākot ar augstskolas dibināšanu 1919. gadā. Esmu desmitais LMA rektors. Augstskolu likums paredz divus rektora amata termiņus, līdzīgi kā LZA prezidentam. Varu teikt – saspringts laiks, jo atbildība ir milzīga. Esmu ceļa vidū, bet ceļa zīmes ir mainījušās. Kopš pagājušā gada Augstskolu likums noteica Padomi kā augstskolas noteicošo lēmēju budžeta un stratēģijas jautājumos. Pašlaik kopā ar LMA Padomi konstruktīvi strādājam. Reiz LU rektors Indriķis Muižnieks man rādīja senu uzrakstu virs durvju ailes LU centrālajā ēkā – Universitātes Padome. LMA arī bija padome, kad rektors bija Vilhelms Purvītis, tikai tai bija citi ievēlēšanas un laika pastāvēšanas principi.

Runājot par radiniekiem gleznotājiem – tā ir konkurence plašā pasaules gleznotāju pūlī daudzu gadsimtu garumā. Varam viens no otra mācīties, kā arī apbrīnot vai kritiski iztirzāt ikkatru savā pulkā. Gadiem ejot, apbrīnu var raisīt gleznotāja daiļrade, kura pirms tam likās garāmejoša, taču gadās arī pretējas alūzijas.

Dodu priekšroku skatīt gleznu reprodukcijas grāmatās ar tekstu, nevis interneta ekrānā. Pedagoga darbā studentiem nesu grāmatas no savas un LMA bibliotēkas. Taču, ja jāatrod kāds piemērs, lai palīdzētu studentam rast vēl nezināmu risinājumu radošai mīklai, no kabatas izņemu mobilo telefonu. LMA katrs students paģēr individuālu iedziļināšanos un pasniedzējs nestrādā ar vienādu olekti.

Santa Zariņa, mana dzīvesbiedre, ir modes zinātāja. Viņai uzticu savus jautājumus, kuriem vēl nezinu precīzas atbildes. Kopā esam garu, skaistu laiku, palīdzot viens otram pārlēkt šķēršļu distanci bez finiša.

Tu un tava māksla esat redzami. Pirms dažiem gadiem LZA tavas gleznas baudīja akadēmiķi. Gadumijā “Māksla XO” galerijā izstādīji piecus savus pēdējā laika darbus, bet laikā, kad Konservatīvās partijas ministre plosīja Latvijas izglītības sistēmu, tu reaģēji ar izstādi. Kādas ir tavas attiecības ar vēsturisko laiku mākslā? Cik ļoti tava sirds un radošais gars rezonē ar mūsu laiku, ar mūsdienām? Vai varbūt mēģini stāvēt tam pāri?

Tā ir izveidojies, ka LMA rektori ir gleznotāji, kuri ir vicinājuši otas. Cits biežāk, cits retāk. Neredzu iespēju būt par rektoru, ignorējot radošu darbību savā darbnīcā. Gleznojot aizmirstos un atrodu enerģiju. Atrast risinājumu katrai gleznai ir aizraujoši un trenē prasmi sekundes desmitdaļā pieņemt lēmumu, kuru krāsu izspiest no tūbiņas. Glezniecībā un mākslā noteikumu nav, ko nemitīgi atgādinu studentiem. Vienīgais noteikums ir brīvība, un tas ir citāds process kā birokrātiski līkloču ceļi. Kritērijs ir radītā darba kvalitāte, mērāma ar pasaules mērauklu, bet primāri ar savu aci un sirdi. Manai darbnīcai blakus ir gleznotāja Normunda Brasliņa studija. Mūsu sarunas par izdarīto ir spraigas un asprātīgas, tās noder darbā ar studentiem. Pats ar aizrautību pētu, ko sagleznojis Pīters Doigs, Paula Rego, Mihaels Boremans vai Marija Lassniga. Mani saista glezniecība kā klasisks medijs, manuprāt, tai ir neizsmeļams materiāls un tehnika.

Jau Frānsisa Bēkona jaunībā bija dzirdami izteikumi – glezniecība ir mirusi. Greizsirdība uz gleznotājiem ir ne tikai mīlestības pavadone, bet arī visu laiku mākslas daļa. Jautājums, kāpēc jāglezno, nav atbildams. Doma velk glezniecību tāpat kā skurstenis velk dūmus, kad pāvests ir ievēlēts.

Ceru, ka es nekļūdos, bet tu esi PIRMAIS no Latvijas radošās inteliģences, kurš ar savu radošo un teorētisko darbību ieguvis profesionālā doktora grādu. Tā kā tas nebija izdarāms Latvijā, tad 2021. gadā to paveici Polijas un Japānas Informācijas tehnoloģiju akadēmijas Jauno mediju mākslas fakultātē ar gleznu ciklu un teorētisku pētījumu “Time, Space, Consciousness”. Šī “pirmā bezdelīga” un tava organizatoriskā darbība iekustinājusi līdzīgu procesu arī pie mums, un jau trešo gadu pie mums LMA pieejama Profesionālās doktorantūras studiju programma. Ko tā dos pašiem māksliniekiem un ko Latvijas mākslai?

Tu nekļūdies, tā ir, esmu vienīgais profesionālā doktora grāda nesējs Latvijā. Pašlaik manis iemīto taku min prof. Andris Vītoliņš. Augstākās izglītības likums lemj, ka mākslas universitātēs līdz 2024. gadam jābūt būtiskam skaitam pedagogu ar šo doktora grādu. Profesors Andris Teikmanis bija iniciators profesionālā doktora esībai Latvijas izglītības laukā, kam pretestība bija tik spēcīga, ka rezultāta sasniegšana aizņēma desmit gadus. LMA šajā profesionālā doktora programmā ir kopā ar JVLMA un LKA.

Ar profesionālā doktora darbu mākslinieki var apcerēt savu radošo praksi un veicināt sabiedrības sapratni par laikmetīgās mākslas procesiem. Cilvēki zina, kas ir Dziesmu svētki, bet laikmetīgās mākslas izpausmes nereti rada kontroversālas reakcijas. Kopējā trīs augstskolu doktora programma satuvina mūziku, mākslu un teātri, audzējot radošo industriju spēku Latvijas ekonomikā.

Pagājušā gada rudenī notikušajās rektora vēlēšanās mēs devām tev mandātu vadīt Akadēmiju turpmākos piecus gadus. Šobrīd augstskola intensīvi gatavojas mācību programmu akreditācijai. Kāds ir tavs redzējums LMA attīstībai šajos tuvākajos piecos un arī turpmākajos gados?

LMA Padome no četriem pretendentiem atlasīja mani un Andri Teikmani, un Satversmes sapulces balsojumā uzvarēju es. Saprotu, ka man ir mākslas akadēmijas kolektīva – studentu un pasniedzēju – atbalsts mūsu līdzšinējam darbam, un kopā ceram kopt mūsu augstskolas izaugsmi tālāk.

Mākslas akadēmijas izglītības uzdevums ir sagatavot jauniešus, lai tie, pabeidzot studijas, atrastu savu karjeru daudzveidībā, ko pieprasa daudzšķautņainā un mainīgā pasaules ekonomika, saprotot savu individuālo pienesumu un apzinoties savu profesionālo sagatavotību. LMA internacionālās aktivitātes iezīmē akadēmijas redzamību Eiropas kartē. Kopējas mācību programmas ar ārvalstu partneraugstskolām būtu jāattīsta, neaizmirstot mūsu nacionālās saknes. Nenoliegšu, ka plānais valsts finansējums augstākai izglītībai rada nevienlīdzīgus nosacījumus konkurencē ar tuvu un tālu kaimiņvalstu mākslas augstskolām.

Līdzās Mākslas zinātnes katedrai esam attīstījuši kuratoru studijas, vairojuši svešvalodu klāstu Humanitārajā katedrā, atjauninājuši Vizuālās mākslas katedru ar Postu un grāmatu dizaina studijām, Restaurācijas katedrai esam piesaistījuši jaunus pasniedzējus ar aktuālu redzējumu, esam pārkārtojuši Tēlniecības katedras iespējas, Dizaina katedra ir sazarojusies, un Erasmus Mundus ir atbalstījis vienīgo Baltijā pakalpojuma dizaina maģistratūru. Esam ceļā, lai licencētu starptautisku arhitektūras maģistrantūras programmu, un vēl daudz jauna gaida savu kārtu nobriestot, lai attīstītu akadēmiju. Pēdējos gados LMA rīko plašu diplomdarbu galā izstādi abās ēkās un ārpus tām. Laipni lūgti!

LMA ir zinātniskās institūcijas statuss un starptautiskajā vērtējumā mūsu augstskola ir ieguvusi ļoti augstu novērtējumu tieši kā Mākslas universitāte. To ar savām zinātniskajām publikācijām, dalību starptautiskos projektos, monogrāfijām, visa spektra mākslas projektiem, aizstāvētiem maģistra un doktora darbiem esam panākuši. Un es labi atceros batālijas, kuras tev nācās izcīnīt ar Izglītības un zinātnes ministrijas ierēdņiem un ministri, lai pierādītu acīmredzamo, ka mūsu Akadēmija ir ierindojama Mākslas universitāšu kategorijā. Kā šādai radošu talantu pārpilnai augstskolai ir iespējams saglabāt līdzsvaru starp zinātni, pētniecību un mākslu un attīstīt šīs komponentes?

Katru gadu LMA notiek karnevāls. Runā, ka tas ir leģendārs. Varbūt šis fenomens saglabā līdzsvaru starp mākslas zinātni, mākslu, dizainu un pētniecību abās doktorantūras? Ideja ir pamatā gan zinātniskai darbībai, gan praktiskai formai – ļoti vienkāršs skaidrojums saliedētai kopradei. Dzīvojam mazā valstī, un mums ir viena LMA. Nīderlandē ar 18 miljoniem iedzīvotāju ir septiņas mākslas akadēmijas, un katrai ir sava seja.

Mūsu Akadēmijai ir ievērojami panākumi starptautiskajā sadarbībā ar citām augstskolām, kuru mācībspēki un studenti labprāt kļūst par mūsu projektu partneriem un kursu klausītājiem. Ar ko pēc tavām domām mēs esam interesanti saviem ārzemju partneriem? Tā ir liela atbildība un bezgalīgs radošs pienākums kopt kādu izglītības un mākslas šķautni tā, lai mēs būtu pievilcīgi un interesanti šajā daudzveidīgajā pasaulē, kur mēs nebūt neesam tie lielākie spēlētāji.

Lai nenonāktu kādam uz šķīvja pusdienlaikā ir nemitīgi jāattīstās un jākļūst spurainam. Kopš V. Purvīša sākuma LMA soļo platākiem soļiem, ņemot vērā laikmeta izaicinājumus.

Uzdrošinos apgalvot, ka gan mūsu augstskola, gan tās studenti un pedagogi ar saviem zinātniskajiem un teorētiskajiem pētījumiem, savu māksliniecisko radošumu ir labi redzami Latvijas kultūras un arī sabiedriskajās norisēs. Gribas domāt, ka Akadēmija var būt lepna par to, ka tajā strādā un studē ļoti zinoši, talantīgi un radoši ļaudis. Kā tev šķiet, vai radošums un talants ir Dieva dāvana? Bet vai visiem apdāvinātajiem un talantīgajiem ar augstskolas diplomu mūsu zemē būs darbs un maize?

Talants ir apsveicams! LMA ir augstskola, kur budžeta vietas sniedz iespēju studēt, neskatoties uz sociālo stāvokli, tātad visiem, kas jūt mākslas aicinājumu. Jāsaprot, ka mākslas studijas ir dārgas studiju procesā, materiāli ir dārgi. Lai modes dizaina studenti sagatavotu kolekciju pavasara modes šovam, jārēķinās sākot ar diviem tūkstošiem eiro. Tēlniekiem prototipu izvērst materiālā arī ir dārgs prieks, un arī metāla dizains prasa ieguldījumus. Varu minēt vēl daudz piemēru. Pasniedzēji iedziļinās un ir individuālā sakabē ar katru studentu. Nevienas augstskolas diploms nenodrošina garantētu darbu, izņemot militārās studijas. Studiju procesā studentiem jārāda iespēju ceļi, kā iekļauties ekonomiskajos ūdeņos.

Ekonomiski attīstītas valsts pazīme ir kultūras klātbūtne katrā segmentā – sākot ar policijas iecirkni, kur sienas rotā glezna vai grafika, un beidzot ar govs aploku ar dizainētu elektrisko ganu. Dzirdēju, ka mākslīgais intelekts var uzvarēt šahistus. Domāju, ka ar mākslīgo intelektu var sacensties tikai mākslinieki, kuru radošais lidojums nav paredzams.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors,
LZA akadēmiķis Ojārs Spārītis

 

 

 

Lasīts 929 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")