Zinātnes Vēstnesis

Karātavām piemērota "kazas mugura", jeb uzmini mīklu - ...//"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: E. Husare, www.lakuga.lv Foto: E. Husare, www.lakuga.lv

"Mēs visi gribam drošību. Pārnākot mājās, aizveram vārtus, aizslēdzam durvis. Pilskalnā ir līdzīgi – tās ir cilvēku mājas, kurās jājūtas drošībā. [...] Tā ir ļoti laba vieta karātavu celšanai. [...] Ja tas ir viduslaiku centrs, tad tajā ir baznīca, muiža, pils, soda vieta un kapsēta. Runājot par viduslaiku soda izpratni, tad soda izpildīšana bija publisks process un publiskai izpildīšanai ļoti labi noder pilskalns – augsts, liels, labi redzamas karātavas un pakāršana, arī pats pakārtais, kurš vēl kādu laiku karājas – labi saredzams. Latvijā ir vairāki pilskalni, kas saukti par Karātavu kalniem. Starp citu, publiskā pakāršana pēdējoreiz notika 1946. gadā tagadējā Uzvaras laukumā," saka LZA akadēmiķis Dr. hist., Dr. habil. artJuris Urtāns laikrakstam "Zinātnes Vēstnesis".

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 3 (630), 2023. gada 27. marts (PDF)

 

KARĀTAVĀM PIEMĒROTA kazas mugura, jeb uzmini mīklu –
aizsardzībai un teritoriālai pārvaldei senatnē pielāgota un pārveidota zemes reljefa daļa

 

Kā jūs skaidrotu jēdzienu pilskalns, proti – kalns ir, bet pils nav? Ko iegūstam tos atklājot?

Pilskalns ir ļoti nozīmīgs piemineklis. No arheoloģiskajiem pieminekļiem vizuāli visievērojamākais. Tam ir arī liela nozīme lokālajā identitātē un cilvēku vietas piederības apzināšanā, arī tūrisma industrijā.

Jēdzieni pils un pilskalns mums liekas vienoti, bet būtībā tās ir divas dažādas lietas. Ar pilskalnu ir kā tautasdziesmās – cilvēks piedzimst, dzīvo, nobriest un nomirst. Trīs periodi – dzimšana, vedības un miršana. Pilskalnam ir līdzīgi – to atrod cilvēki, kuri grib uzbūvēt pili, kas var pastāvēt vairākus simtus gadu, tad pils iet bojā, bet kalns paliek. Mēs ne vienmēr iedomājamies, ka pilskalns bez pils turpina savu dzīvi, kļūstot par tādu vietu, kas piesaista prātu, uzmanību, lai gan pašas pils sen vairs nav. Laiks, kad pilskalns ir bez pils, kādreiz ir tūkstotis un vairāk gadu, bet tas nenozīmē, ka pilskalns neturpina dzīvot. Tas turpina dzīvot, tikai citā veidā.

Kāpēc pilskalnu jaunatklāšana ir svarīga kultūras vēstures kontekstā?

Viens ir vēstures zinātnes un arheoloģijas zinātnes komponents. Arheoloģija un vēsture izzina mūsu pagātni, lai kaut ko saprastu, spriestu un rekonstruētu. Pilskalns ir materiālais vēstures avots dažādā nozīmē, taču tam ir arī vēl citas iezīmes. Tā ir simboliskā nozīme, jo galu galā ne velti mums ir Dziesmu svētki – ar dziesmu celsies augšā nogrimusī pils un karaļmeita... Mēs lepojamies ar saviem pilskalniem, lielāmies un salīdzinām.

Vienmēr var jautāt, kāpēc tas vajadzīgs. Man ir piemērs – bijām aizbraukuši uz Viesītes mežiem, kur joprojām ir iespaidīgas bija milzīgas betona būves. Īsi pirms Pirmā pasaules kara tur par miljonu zelta rubļiem bija izbūvēta baļķu pludināšanas sistēma ar kanāliem, ar ūdens pārgāzēm. Es skatījos un fotografēju to, kas no tās ir palicis. Garām brauca paģiraini, iepriekšējā dienā stipri sadzērušies vīri ar forvarderi, man viņi bija jāpalaiž garām, un pie viena aizrunājāmies. Es viņiem sāku stāstīt, ka te ir dambji un sistēmas, 20 kilometrus raktas, ar zirgiem pa ūdeni baļķi vilkti. Viens vīrs klausās un saka: “Nu, un tad?”. Tādi jautājumi vienmēr var būt un būs. Cik maksā jaunatklāts pilskalns? Kurš to var novērtēt?

Skatoties uz šobrīd jaunāko pieejamo Latvijas pilskalnu karti, izskatās, ka Latgale ir pilskalniem visbagātākā. Ar ko to varētu skaidrot?

Esmu par to daudz domājis. Varbūt man ir atbilde. Vispār vēstures zinātnēs atbilde nekad nav līdz galam droša. Jā, Latgalē ir ļoti daudz pilskalnu – apmēram 2/5 no visiem Latvijas pilskalniem atrodas Latgalē.

Kāpēc Latgalē? Šķiet, ka te jāskatās vēsturiskajā perspektīvā, uz ko norāda arī paši pilskalni. Latgale vienmēr bijusi cilvēkiem bagāta un Latgalē ir daudz ne tikai pilskalnu, bet arī kapulauku, kas apliecina kādreizējo blīvo apdzīvotību. Pilnīgi pretēji, nekā tas ir tagad, kad Latgale ir Latvijas depopulētākā teritorija. Dzīvošana pilskalnos deva lielāku drošību. Lielais cilvēku skaits noteica arī vajadzību pēc patvēruma pilskalniem, kur paglābties briesmu brīdī, bet pastāvīgi ļaudis tajos nedzīvoja. Patvēruma pilskalnu, kā mēs tos tagad saucam, Latgalē salīdzinoši arī ir ļoti daudz.

Vienā no lekcijām minējāt, ka ir vietas, kuras piemērotas pilskalnam. Kādas ir šīs pilskalnam piemērotās vietas? Ne visi kalni ir pilskalni – pēc kādām pazīmēm nosakāt pilskalna esamību? Atrodat kalnu un rokat?

Ne vienmēr, ne uzreiz. Laika gaitā uzskati ir konkretizējušies. Lai kalns būtu pilskalns tam ir vairākas pamatpazīmes un kādas 6–7 citas pazīmes, kas nav noteicošās. Pilskalns parasti ir sena dzīvesvieta, tāpēc pilskalnā ir kultūrslānis, jo tur, kur dzīvo cilvēks, viņš atstāj aiz sevis kultūrslāni. Arī mēs atstājam – arī man zem galda ir papīrgrozs, kurā iekšā ir kultūrslānis. Kultūrslānis vienmēr liecina par cilvēku un cilvēka darbības pēdām. Protams, kultūrslānis mainās laika gaitā. Piemēram, tagad mums ir plastmasa, agrāk bija salmi, žagari u. c. Cilvēks, dzīvojot pilskalnā, to izbūvēja savai drošībai un ērtībām. No koka pils saglabājušies ir tikai tās pamati, jo to laiku koka būve izturēja ne vairāk par 20 gadiem. Kādreiz uzskatīja, ka pilskalns tās pašas pilsdrupas vien ir, tikai koka pils drupas, paliekas no tās. Ko mēs redzam un kas šo kalnu un seno dzīvesvietu atšķir, ir izbūvētie nocietinājumi. Tas, ko redzam, ir zemes nocietinājumi – pamats koka nocietinājumiem. Tie ir aizsardzības grāvji, vaļņi, malu stāvinājumi, terases, lai malu padarītu stāvāku, un nocietināta ieejas vieta. Pilskalnu raksturo izlīdzināta pilskalna virsma, taču ne vienmēr tai jābūt pilnīgi līdzenai. Tā var būt arī slīpa, bet ne stāva. Vecos laikos Ernests Brastiņš ieteica saukt šo pilskalnu virsmu par plakumu, un tā tas ir iegājies. Pilskalnam raksturīgs malu stāvinājums, kas padara pili nepieejamāku.

Viena no nedrošākajām pazīmēm ir novietne – pilskalnam izdevīga novietne. Jo mēs uz pagātni skatāmies ar mūsdienu cilvēka acīm. Mēģinām caur savu redzējumu projicēt to, kas bijis senatnē. Mēs esam determinēti, ieslodzīti savos rāmjos. Mums kalns liekas piemērots pilskalnam, bet senajam cilvēkam tas tā nebija.

Piemērs, kā varam kļūdīties – Brīvības piemineklis un Brāļu kapi. Seno latviešu karavīri ar vairogiem un zobeniem, māte Latvija. Paskatieties, kādas šiem karavīriem ir bruņucepures. Tagad mēs zinām, ka tās bruņucepures ir sieviešu galvasrota, grīstes vainags. Karavīrs ar sieviešu galvasrotu karā negāja, bet mēs taču tāpēc nenoliegsim Brīvības pieminekli vai Brāļu kapus, tikai tāpēc, ka arheologi pasaka, ka tādu bruņucepuru nebija. Ko tagad – kalsim nost? Līdzīgi ir arī ar mūsdienu cilvēku uzskatiem par pilskalnam piemērotu vietu.

Varbūt vēl viens piemērs – pilskalns ūdens malā, pilskalns ar ūdens aizsargu. It kā ļoti jauki, jo ūdens aizsargā un naidnieks netiek klāt, turklāt ūdens var būt arī dzeramais un dzirdināmais ūdens. Taču no Indriķa hronikas un citām hronikām zinām, ka sirojumi un uzbrukumi notiek ziemas laikā, kad visi cilvēki ir zem viena jumta ar visu savu mantu un lopiem, ārā ir auksts, ūdens aizsalis. Tā mēs atkal un atkal projicējam savu mūsdienu izpratni uz veciem laikiem.

Kā nosakāt pilskalna vecumu? Vai zināms, kurš šobrīd ir vecuma ziņā jaunākais pilskalns?

Lai noteiktu vecumu daudz maz precīzi, jāveic arheoloģiskie izrakumi, bet tas ir dārgi un prasa diezgan lielu darbu. Ir tā sauktais paceļamais materiāls jeb savrupatradumi, kas tiek atrasti uz aci, esot pilskalnā, piemēram, kādas keramikas lauskas. Keramikas pētniecība šobrīd ir jau tādā līmenī, ka varam noteikt lausku aptuveno vecumu. Ja ir ripas vai bezripas lauska – tad uzreiz varam noteikt, uz kuru gadsimtu vai gadu tūkstoti tā attiecas.

Vecumu iespējams noteikt arī pēc nocietinājuma veida, bet tas nav tik vienkārši. Kādreiz domāja, ka tas ir vienkārši – jo sarežģītāki nocietinājumi, jo jaunāks pilskalns. Reizēm tas tā ir, bet ne vienmēr. Pilskalnus sāka būvēt apmēram ap 1.–2. gadu tūkstoša miju pirms mūsu ēras un beidzās ap 12.–13. gs., ar krusta kariem. Daži pilskalni pastāvēja vēl līdz 14.–15. gs.

Vēl viens stereotips attiecībā uz pilskalniem saistīts ar pili kalnā. Taču būves, kas tajā kalnā bijušas, nekad īsti neesam redzējuši, varam tikai nojaust, kādas tās bija, jo arheologi jau atsedz tikai pils pašu apakšējo daļu.

Kas notiek tālāk, kad tiek atrasts un atklāts pilskalns? Kuri ir nozīmīgie vai mazāk nozīmīgie pilskalni? Vai šis nozīmīgums noteiks to, vai jaunatklātais pilskalns tiks pieteikts valsts aizsardzībā? Ko nozīmē pieteikt pilskalnu valsts aizsardzībā un ko tas nozīmē zemes jeb pilskalna īpašniekam?

Nesen Latvijas likumdošanā pamainīts legālais pieminekļu stāvoklis. Šobrīd Latvijas valsts kultūras pieminekļi, tai skaitā arheoloģijas pieminekļi, tiek iedalīti trijās grupās – vietējās nozīmes (pašvaldības pārziņā esošie), reģionālās un valsts nozīmes. Visi pilskalni atbilst valsts un reģionālās nozīmes pieminekļa statusam. Kad tiek atrasts pilskalns, tas tiek ņemts valsts aizsardzībā. Pirms tam, protams, veicama virkne ar dokumentācijas sagatavošanas darbiem.

Ko tas nozīmē īpašniekam? Ja uz tev piederošas zemes ir pilskalns, uz tā nevarēs būvēt jaunu māju, vējdzirnavas, vēja ģeneratoru vai fabriku, bet mežizstrādi un dažus citus saimnieciskos darbus varēs veikt. Vairāk nekā puse no visiem pilskalniem ir privātais īpašums. Īpašniekam tiek prasīta atļauja jeb piekrišana pilskalna ņemšanai valsts aizsardzībā. Kā jau parasti ar cilvēkiem – lielākajai daļai ir vienalga, maza daļa ir lepna un priecīga kļūstot par pilskalna īpašnieku, bet vēl daļai tas ir nepieņemams apgrūtinājums. Arī es esmu pilskalna īpašnieks un esmu par to lepns!

Pastāstiet par ļaudīm, ko dēvējat par pilskalnu draugu kopienu. Kas ir šie cilvēki – senvēstures entuziasti, novadpētnieki, garlaikotie pilsētnieki?

Tie ir ļoti dažādi ļaudis. Latvijas teritorija ir ļoti plaša. Visas teritorijas vienam pētniekam apzināt nav iespējams. Kad parādījās publiski pieejama aerolāzerskenēšana jeb LIDAR simulācijas, vairāki desmiti cilvēku pēc šīm kartēm meklēja jaunus pilskalnus. Tādā veidā veidojās šī ļaužu kopiena jeb pilskalnu draugu kopība. Tas ir brīvprātīgais darbs, par kuru nemaksā.

Vēl ir arī ļaužu kopums, kuri vēlējās apbraukāt, apsekot un ekskursionēt pilskalnus, piemēram, apskatīt 100 Latgales vai Kurzemes pilskalnus. Ir arī cilvēku grupa, kura veido pilskalnu 3D modeļus. Pilskalnu draugu kopienā vēstures rekonstruētāji, piemēram, vēsturnieks-arheologs Normunds Jērums ar Tērvetes jauno pili Zemgalē, mākslinieks Agris Liepiņš ar Uldevena pili Lielvārdē, Aleksandrs Lubāns ar Krama kalnu Pušā, Latgalē u. c.

Pilskalnu jaunatklāšanā tik tiešām sievietes piedalās maz, un tā tas bijis kopš pirmskara un baltvācu laikiem. Laikam jau paļaujas uz vīriem.

Kurš ir jūsu mīļākais pilskalns? Pieļauju, ka tas varētu būt tas, kura lepnais īpašnieks esat jūs pats?

Tieši tā – tas ir mans pilskalns, Dzirkaļu pilskalns Kūku pagastā, kādreiz Krustpils, tagad Jēkabpils novadā. Ne tāpēc, ka tas ir lielākais vai bagātākais, bet gan tāpēc, ka esmu tajā ļoti daudz ieguldījies. Ziemā, praktiski katru sestdienu un svētdienu pavadu tur. Kad tiek runāts par arheoloģiju, tad parasti, Latvijas apstākļos, iedomājamies vasaru, zaļas lapas, putekļus, karstumu un mušas. Bet piemineklis taču dzīvo arī ziemā. Cik cilvēku ir redzējuši pilskalnus ziemā vai naktī? Es to uztveru kā iespēju kaut ko redzēt, saprast un varbūt arī kaut ko pētīt, vismaz savu izjūtu līmeņos. Par savu pilskalnu esmu uzrakstījis monogrāfiju.

Viens no skaistākajiem pilskalniem esot Daudzišu Kazas kalns, kas bagāts ar vaļņiem, grāvjiem, terasēm. Tam līdzās atklāta pat senpilsēta. Kāpēc dots šāds nosaukums?

Tagad jautāšu jums – vai esat taustījusi āža vai kazas muguru? Tā ir kaulaina, asa. Mūsdienās cilvēki tik bieži nemaz kazas muguru neredz, kur nu vēl tausta. Šī kalna reljefis līdzinās kazas vai āža mugurai. Tas ir vienīgais iemesls. Cilvēkam ar kaut ko ir jāsalīdzina. Agrākos laikos to, kāda ir kazas mugura, visi zināja.

Šim pilskalnam ir ļoti stāvas nogāzes. Pilskalns, pilskalna būves un nocietinājumi dod cilvēkam drošību. Mēs visi gribam drošību. Pārnākot mājās, aizveram vārtus, aizslēdzam durvis. Pilskalnā ir līdzīgi – tās ir cilvēku mājas, kurās jājūtas drošībā. Taču par drošību ir jāmaksā. Mūsdienu cilvēks visbiežāk maksā naudā, bet pilskalna iedzīvotāji maksāja ar savas drošās dzīves neērtībām. Piemēram, pašā pilskalnā parasti nebija dzeramā ūdens. Tas bija jānes no kalna lejas. Iedomājieties, ja katru dienu ar spaiņiem jākāpj augšā un lejā pa kalna stāvajām nogāzēm, un ja vēl ir lopiņi, kas jāpadzirda.

Runājot par pilskalnu nosaukumiem – jaunatklātajiem pilskalniem visbiežāk nosaukumus nezinām, ar retiem izņēmumiem. Daudziem agrāk zināmajiem pilskalniem ir savi individuālie nosaukumi. Reizēm varam saprast, ko tie nozīmē, bet reizēm ne. Piemēram, ir nosaukumi, kuri doti pēc saimnieka uzvārda. Sēlpilī ir Pormaļu Zilais kalns, kura saimnieka uzvārds bija Zilberbergs. Kurš no kura paņēma vārdu? Latvijā ir diezgan daudz pilskalnu - Melno kalnu – tumšās krāsas zemes jeb kultūrslāņa dēļ. Krāslavā ir Šokolādes kalns, jo tam zeme ir brūnā krāsā. Ir Baltais kalns. Kurzemē pie Dunalkas ir Blieķu kalns. Mūsdienu cilvēks nemaz nezina, ko tas nozīmē. Pie kalna pils sievas ir veļu blieķējušas – mazgājušas. Ar vālītēm dauzījušas veļu. Tādu nosaukumu ir daudz. Piemēram, ir pilskalni, kas saukti par Karātavu kalnu vai Rata kalnu, bet tas, šķiet, nav pilskalna pils laika nosaukums. Tas ir jaunāks nosaukums, kad pilskalnam bija cita izmantošana. Latvijā ir divi Kaķa kalni, kuru nosaukums radies no vairs nesaprotamā Kāķa kalna nosaukuma. Kāķis ir karātavu, soda vai kauna stabs. Varbūt esat dzirdējusi sakām “uzraut pie kāķa”?

Karātavu dēļ jau neara, tās vienkārši uzcēla vecajā pilskalnā. Kaut kā savādāk formulēšu jautājumu, piemēram: Vai pilskalnā bija karātavas?

Jā. Tā ir ļoti laba vieta karātavu celšanai. Pilskalns, kurš nosaukts par Karātavu kalnu, parasti atrodas kādā centrā. Ja tas ir viduslaiku centrs, tad tajā ir baznīca, muiža, pils, soda vieta un kapsēta. Runājot par viduslaiku soda izpratni, tad soda izpildīšana bija publisks process un publiskai izpildīšanai ļoti labi noder pilskalns – augsts, liels, labi redzamas karātavas un pakāršana, arī pats pakārtais, kurš vēl kādu laiku karājas – labi saredzams. Latvijā ir vairāki pilskalni, kas saukti par Karātavu kalniem. Starp citu, publiskā pakāršana pēdējoreiz notika 1946. gadā tagadējā Uzvaras laukumā.

Ja jums vajadzētu definēt vienu vienīgo, vissvarīgāko mācību, kuru esat guvis pilskalnu jaunatklāšanas procesā, kāda tā būtu?

Varu pateikt uzreiz – nekad nesaki, ka viss ir atklāts un atrasts. Kad krējums nosmelts un šķiet, ka vairāk jau nebūs, atklājumi negaidīti, bet kaut kā citādi, turpinās.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

 

Lasīts 499 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")