Zinātnes Vēstnesis

Zinātnē vienlīdz nozīmīga ir kā FIZIĶU, tā LIRIĶU klātbūtne// "Zinātnes Vēstnesis"

Foto: T. Grīnbergs. Foto: T. Grīnbergs.

Var jau atbildēt, ka Saeimā ievēlētais politiķu bloks, kuru vidū nav bijis maz zinātnes pārstāvju, lēmis pārbaudīt padomju laikus piedzīvojušo zinātnieku ticību, līdzīgi kā Dievs, atņemot Ījabam bijušo godību un liekot kasīt nabadzības pūžņojošās vātis uz pamesto, kādreiz vareno institūtu drupu kaudzēm, slavējot augsto lēmēju žēlastību par katru nieka grasi, kas tiek piedāvāts kārtējo reformu iesaiņojumā. Var arī atbildēt, ka mums ir dotas iespējas, brīvība veidot komandas un piesaistīt līdzekļus, lai kļūtu par Nacionālās hokeja līgas cienīgām komandām, iet pasaulē, pelnīt naudu un gūt slavu, pie tam daži rāda piemēru, kā tas darāms. Varbūt ne gluži NHL līmenī, bet Livonijas dienviddaļas mērogā gan. Laikam te nav vienkāršas atbildes, tomēr negribētu ticēt, ka pēc turpat vai 40 meklējumu tuksnesī pavadītiem gadiem pār mums nenāktu apgaismība. Atbilstīgi mūsu valsts, tautas, ekonomikas, mēroga un ģeogrāfiskās situācijas iespējām nav iedomājama vienpusīga kāda modes virziena attīstība, ignorējot pārējos, pat tad, ja ar šo modi īslaicīgi aizraujas puse pasaules. Savu izpratni par zinātnes perspektīvu jau iezīmēju iepriekšējā atbildē, varu tikai vēlreiz uzsvērt, ka komandu zinātnē vienlīdz nozīmīga ir kā fiziķu, tā liriķu klātbūtne; vecā Čarlza Persija Snova dihotomija savu laiku ir izdzīvojusi,” – saka Latvijas Universitātes rektors profesors Indriķis Muižnieks sarunā ar Ojāru Spārīti laikrakstam “Zinātnes Vērstnesis”.

 Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 2(629), 2023. gada 27. februāris (PDF)

 

Zinātnē vienlīdz nozīmīga ir kā fiziķu, tā liriķu klātbūtne

 

Sarunu sākšu ar zudušās mantas meklēšanai veltītu tēmu un kā pirmo uzdošu ar zinātni saistītu jautājumu. Darbu pētniecībā un zinātnē no savas pieredzes varu raksturot kā līdzīgu pazaudētas mantas meklētāja kaislībai, jo atrast ko noslēpumainu, kas vilina prātu, vai ieraudzīt lietas un sakarības, kuras nekad nav pastāvējušas, ir ārkārtīgi saistoša nodarbošanās. Kad 2005. gada vasarā tikāmies agrākajā Rīgas Politehnikuma, vēlāk LU Ķīmijas un arī Bioloģijas fakultātē, tu man parādīji 16 saglabājušos tēlnieka Kārļa Zemdegas darinātos ciļņus “Scientiae et patriae” ar antīkās tēlniecības tradīcijās darinātām zinātnes personifikācijām. Šie ciļņi balkona augstumā 1935. gadā tika gatavoti Ernesta Štālberga projektētās LU Lielās aulas gala sienai, bet Teoloģijas fakultātes mācībspēku iebildumu dēļ tos nokala nost vēl pirms atklāšanas. Aplauzti, apdauzīti, bet restaurējami, tie saglabājušies kādā fakultātes noliktavā. Šodien, kad ēka Kronvalda bulvārī 4 nonākusi Latvijas Mākslas akadēmijas rīcībā, mani interesē šo ciļņu liktenis, kuru, iespējams, pēc vairāk nekā 80 gadiem varētu restaurēt, atrodot tiem pienācīgu vietu mākslas augstskolā.

No dabaszinātnieka viedokļa pētnieka darbu drīzāk salīdzinātu ar sēņošanu, nevis pazaudētās mantas meklēšanu. Jo pazaudētā manta, atklāsme un lielais sasniegums, protams, ir katra zinātnieka sapnis, bet ne katram paveicas vai pietiek talanta to īstenot. Toties ejot sēņot var būt gana drošs, ka izdosies kaut ko atrast un, ja vēl ir pieredze un zināmas labās vietas, tad panākumi garantēti. Tāpat kā sēņošanā arī zinātnē pats meklējumu process ir daudz saistošāks un aizraujošāks, nekā sēņu tīrīšana – pārskatu vai publikāciju rakstīšana.

Tomēr atgriežoties pie Zemdegas veidotā ciļņa Lielajai aulai: to jau gana bēdīgā stāvoklī gadsimtu mijā mākslinieka darbnīcas palīgtelpās atrada LU Muzeja darbiniece Irēna Ondzule. Daudzas uz niedru pamatnes veidotās tonētā ģipša figūras bija salauztas, ne visi fragmenti saglabājušies, arī pats materiāls kļuvis drupans, izdēdējis. Nebija nekādu cerību to atjaunot Lielajā aulā, kur tā atrašanos savulaik apstrīdēja ne tikai teologi – nepiedienīgā kailuma dēļ, bet arī ekonomikas profesūra – latvju jauniešiem neraksturīgā kārnuma dēļ. Mums bija iecere eksponēt atlikušās ciļņa daļas Kronvalda bulvāra ēkas lielajā amfiteātra auditorijā vai centrālajā kāpņu telpā kā vēsturiski autentisku materiālu, konservējot tā fragmentus, bet ne restaurējot. Bija atrasti arī profesionāļi, kas Zemdegas darba palikušo daļu varētu nostiprināt un iemontēt sienu apmetumā, taču izmaksu tāme izrādījās pārāk liela, lai Universitāte to spētu segt. Kultūrkapitāla fonds atbalstu atteica, pamatojot, ka būtu jēdzīgāk veidot ciļņa kopiju, nevis restaurēt atlūzas. Cik zinu, pēc šī atteikuma saņemšanas atlikušie figūru fragmenti tika nolikti tālākai beztermiņa glabāšanai LU muzeja zooloģijas materiālu fondos, turpat Kronvalda bulvāra pagrabstāvā, kur tiem vajadzētu atrasties arī šobrīd. Iespējams, ka Zemdegas ciļņa atgriešana dienas gaismā, atjaunotā, konservētā vai restaurētā formā varētu būt interesants izaicinājums ēkas jaunajai saimniecei – Latvijas Mākslas akadēmijai.

Tavu vārdu bieži ieraugu LZA zinātniskajos rakstu krājumos, kas skar reģeneratīvās medicīnas jautājumus, osteoartrīta ārstniecības metožu pētniecību, izmantojot mononukleāru šūnu injekcijas kaulā, augu mikrobioloģijas un rezistences īpašību izziņu, cilmes šūnu marķieru reakcijas iedzimtu saslimšanu novēršanai cilvēka embrijā u. c. Esmu varējis sekot šiem jautājumiem kā amatieris-vērotājs, bet šie ar dzīvības noslēpumiem cilvēku pasaulē un augu valstī saistītie jautājumi dažkārt šķiet tālu no mūsu ikdienas. Cik komfortabli kā zinātnieks jūties šajā gēnu, šūnu un molekulu pasaulē? Cik tālu saredzi dzīvības zinātņu attīstības perspektīvu un tās atgriezenisko saiti – reālo ietekmi uz mūsu planētas augu un cilvēku veselību?

Bioloģijā vislabāk jūtos tās neredzamajā daļā, mikroorganismu pasaulē un molekulu mijiedarbībās. Neredzams nenozīmē mazs – tā ir dabas lielākā, nozīmīgākā daļa. Gēnu, šūnu un molekulu pasaules izpratne būtiski mainījusi gan mūsu spēju ietekmēt globālos ekoloģiskos procesus, gan sekmēt dzīves kvalitāti un mūža ilgumu, gan saprast dzīvības pamatprocesus. Nojauta, ka šajā virzienā ir vērts rakt, man izveidojās jau vidusskolas laikā. Gatavojoties iestājeksāmeniem nopietni piestrādāju, lai iemācītos atšķirt rudzus no miežiem vai kviešiem, bet atbildot komisijai knapi spēju izlocīties, skaidrojot to, kā zināt, ka burkāns ir sakne, bet kartupelis – stumbra pārveidne. Toties par ģenētiskā koda principiem, kas tajos tālajos gados, kad pretendēju uz studijām Bioloģijas fakultātē, pasaulē bija gluži svaiga informācija, varēju izvērsties no sirds, tā koši izceļoties uz citu reflektantu fona. Arī vēlākajās studijās ģenētika, mikrobioloģija un bioķīmija gāja no rokas. Profesors Lūsis, mūsu ģenētikas ikona, zinātnieks, kas šai jomā bija strādājis kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem un paglābies no staļinlaika represijām Kirgīzijas kalnos, darbojoties zirgu un aitu selekcijā, vērtējot manas atbildes eksāmenā savā raksturīgajā intonācija teica: “Jums vaig iet uz molekulārbioloģij’!” un, liekas, viņam bija taisnība. Toties mani kursa biedri vēl šobaltdien ar prieku atceras, kā ornitoloģiskajā ekskursijā es zvirbuli identificēju kā bezdelīgu vai laboratorijas darbā paziņoju, ka zemenes ir ogas – nevis riekstiņu kopaugļi, kas tās ir no botānikas viedokļa.

Kopš ievēlēšanas par LU rektoru 2015. gadā tev ir iespēja redzēt un just kā darbojas Latvijas lielākā augstskola kā sistēma, dzīvs organisms. Cik vitāla ir šī simtgadīgā organisma asinsrite? Vai tā liecina par jaunību, briedumu vai pagurumu?

Edinburgas Universitātes profesors Boltons (Geoffrey S. Boulton), pārstāvot Eiropas Zinātnes universitāšu līgu LU simtgadei veltītajā konferencē norādīja, ka universitātes ir ilglaicīgi veidojumi: no 65 Eiropas institūcijām, kurām ir par 500 gadiem ilgāka vēsture, 56 ir universitātes. Lai arī jaunpienācēju nav mazums – pēc 60. gadu nogales studentu nemieriem un pēc sociālisma nometnes sabrukuma 90. gadu sākumā sekoja augstskolu veidošanās demokrātijas parādes. Tātad LU gadsimts ir labākais laiks, vēl juvenils dzīves periods universitātes dzīvē, tuvošanās pilngadībai. Kā jau augošs organisms LU turpina audzēt muskuļus un stiprināt asinsriti, jo mūsu darbības sekmju mērs nav vis panākumi dzimtās sētas mačos, bet starptautiskajā arēnā. Kā jau augošam, daudzprofilu nacionālas zinātnes universitātes organismam LU vitalitātes uzturēšanai ir nepieciešama barība un kopšana. Negribas atkal atgriezties pie ierastajām žēlabām, bet, neraugoties uz Eiropas pamatnostādnēm un atbalstu, visu valdību deklarācijās augstākā izglītība un zinātne Latvijā joprojām ir budžeta pabērna lomā. Nabadzība, protams, sekmē inovatīvu pieeju meklējumus, bet neveido augsni atrasto risinājumu izmantošanai. Augļus par kapeikām nopērk bagātie radi.

Kādus vitamīnus savos rektora darba gados esi varējis injicēt Universitātes organismam, lai tas justos mundrāks un atjaunotāks? Ko esi vēlējies izdarīt un ko izdevies panākt, ko jaunu ieviest mācību procesā, zinātniski pētnieciskā darba administrēšanā?

Jautājum ir provocējošs un mudina uz egocentrisku atbildi. Ņemsim piemēru no de Golla, kuram reiz esot prasīts, kas labs paveikts demogrāfijas jomā viņa prezidentūras laikā. Atbilde esot bijusi: “Manu personisko pūliņu rezultātā Francijas iedzīvotāju skaits pieaudzis par sešiem miljoniem!”. Tā arī es teiktu, ka manā rektora darbības laikā LU kļuvusi par pieciem gadiem jaunāka – darbinieku vidējā vecuma ziņā. Apmēram trešā daļa pētnieku vēl nav sasnieguši 40 gadu robežu. Ir radušās jaunas zinātniskā darba atbalsta programmas – efektīvās sadarbības projekti ar uzņēmumiem un pašvaldībām, par vairāk nekā pusi pieaudzis konkursos iegūto projektu un zinātnisko līgumdarbu apjoms, publikāciju skaits augstākās raudzes žurnālos. Uzsāktas jaunas, interesantas studiju programmas un vairākas vecās, sīkās apvienotas. Nodrošināta veselības apdrošināšana visiem LU pamatdarbā strādājošajiem, būtiski pieauguši ieņēmumi no izīrējamajiem īpašumiem. Nostiprinājusies LU iekšējā demokrātija, zinātnisko institūtu līdzdalība pārvaldē, visās vadošajās universitātes lēmējinstitūcijās aktīvi un konstruktīvi piedalās studentu pārstāvji. Par tūkstoti, neskaitot pievienotās Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) devumu, pieaudzis studējošo skaits, LU pārliecinoši ir Latvijas vidusskolu absolventu pirmā izvēle pēc vidējās izglītības ieguves.

No otras puses – kurš pateiks, kāda ir mana kā rektora īpašā loma šajos procesos? Var jau būt kā de Gollam pie jaundzimušajiem – man izdevās veicināt norises, kuras īstenoja daudzi jo daudzi čaklie līdzpilsoņi. Paldies viņiem visiem!

Vēlos jautāt par jauno ēku – Dabas un Zinātnes māju – rašanos LU organismā, ar kuru koncepcijas izstrādi, projektēšanu, finanšu piesaisti un konkursiem, celtniecību un beidzot arī aprīkošanu ar iekārtām, tehnoloģijām un mācību līdzekļiem, kā arī pedagogu piesaistīšanu saistīsies tavs laiks rektora amatā?

Ideja par jaunu universitātes ēku nepieciešamību ir pietiekami sena. Jau kopš Maskavas olimpiādes laikiem Rīgā un Pierīgā ir meklētas vietas jaunajai LU pilsētiņai. Starp kandidātiem bijuši gan Kleisti, gan Rumbula, gan Ķīšezera krastmala. Ar gadsimta sākuma rektoru Ivaru Lāci savulaik kalām plānus par Universitāti nojaucamā okupekļa vietā. Bet, uzsākot otro struktūrfondu periodu, līdz ar 2008./2009. gada krīzi un Rīgas domes ambīciju izplēnēšanu par jauno administratīvo centru Pārdaugavā pavērās iespēja no valsts iegūt Rīgas domei rezervēto zemes gabalu pavisam blakus jau uzsāktās Nacionālās bibliotēkas ēkai. Tajā brīdī zemes ierīcības plānos pat īsti nebija iezīmētas robežas, bet bija valdības politisks lēmums, kam negribīgi padevās parasti inertā ierēdniecība un, lūk, Universitātes akadēmiskā centra attīstības programma varēja sākties. Lai izstāstītu visas tālākās peripetijas, intrigas, sīkākas un lielākas krīzes, kaislības, paguruma un prieku brīžus būtu nepieciešams romāna apjoms un Heilija talants. To šai intervijai pietaupīšu, tikai teiktu, ka pēc Rakstu mājas, kuru jau redz augam Vienības gatves sākumā, mūsu plāni saistās ar tālāku Akadēmiskā centra izaugsmi. Veselības un Sporta mājas kā sociāli atbildīga biznesa projektus ir gatavas finansēt Eiropas lielās publiskās bankas. Līdzšinējā sadarbībā pie Rakstu mājas projekta, neraugoties uz visām pieredzētajām grūtībām un problēmām, bet varbūt tieši pateicoties tām, bankas ir pārliecinājušās par LU veiktspēju un uzticamību.

Studentu māja būtu īstenojama kā publiskās un privātās partnerības projekts, Tehnoloģiju mājai nepieciešams jaukts atbalsta modelis – piesaistot kā grantu naudu, tā arī privātas investīcijas. Taču arī tas nav fināls Akadēmiskā centra izaugsmei – tas veidojams tālāk kā zaļās un viedās pilsētas daļa atvērta apkaimes, pilsētas un visas Latvijas iedzīvotājiem, Rīgas zināšanu jūdzes stūrakmens.

Kā redzi LU attīstību? Ne jau tikai ar jaunu korpusu celtniecību ir jānotiek attīstībai, bet kuros attīstības virzienos redzi LU spēku un perspektīvu Latvijai vajadzīgu speciālistu sagatavošanā un zinātnes inovāciju radīšanā?

LU attīstības pamatuzdevumi viskoncentrētākajā veidā pateikti tās devīzē – strādāt zinātnei un tēvijai. Pirms gada pieņemtajā attīstības stratēģijā attīstības redzējums raksturots gan vispārināti filozofiski: “Telpa izcilībai, vide attīstībai, laiks atbildībai”, gan racionāli skaidrojoši: “LU ir zinātnes universitāte ar augstu starptautisko reputāciju. LU veido starpdisciplināru, atvērtu un uz inovācijām vērstu izcilu darba un studiju vidi. LU darbība ir Latvijas valsts ilgtspējīgas attīstības un ekonomikas transformācijas pamats.” No šeit citētā var atvasināt arī atbildi uz jautājuma daļu par LU spēku – tas ir spējā sadarboties daudzu virzienu speciālistiem, risināt kompleksas problēmas, strādāt komandu zinātnes modelī. Perspektīva, tātad, būtu saistāma ne ar zinātnes jomām, piemēram, filoloģiju vai fiziku, pat ne ar atsevišķiem izcilu sasniegumu rotātiem virzieniem – kvantu algoritmiem vai audzēju diagnostikas metodēm, bet ar spēju atbildēt uz šodienas un īpaši uz nākotnes svarīgākajiem jautājumiem: kā nodrošināt mūsu informācijas un prātu aizsargātību no ļaunatūras, kā panākt enerģētisko neatkarību zaļās un aprites ekonomikas satvarā, kā palielināt produktīvi nodzīvoto gadu skaitu. Atbildes uz to var sniegt tikai visas universitātes sadarbības mērogā, pat vairāku universitāšu un inovatīvu uzņēmumu ekosistēmā. Tāpēc Rīgas zināšanu jūdzes attīstība ir izšķiroši svarīga kā LU, tā augstākajai izglītībai un zinātnei Latvijā un galu galā – Latvijas valstij kopumā.

Gan izglītības un zinātnes darbinieki, gan LZA amatpersonas jau gadu desmitiem cīnās ar Saeimā ievēlēto politiķu bloku par valsts finansējuma palielinājumu. Kā hroniskā atpalicība finansējuma jomā ir deformējusi Latvijas izglītības kopējo ainu? Vai iespējams to uzlabot tikai ar sacensību par ārējā finansējuma piesaisti? Vai dažādo Eiropas fondu un programmu mērķfinansējums nekropļo Latvijas zinātni, dodot iespēju kādam tās segmentam attīstīties, mērdējot citu?

Šis atkal ir provokatīvs jautājums. Var jau atbildēt, ka Saeimā ievēlētais politiķu bloks, kuru vidū nav bijis maz zinātnes pārstāvju, lēmis pārbaudīt padomju laikus piedzīvojušo zinātnieku ticību, līdzīgi kā Dievs, atņemot Ījabam bijušo godību un liekot kasīt nabadzības pūžņojošās vātis uz pamesto, kādreiz vareno institūtu drupu kaudzēm, slavējot augsto lēmēju žēlastību par katru nieka grasi, kas tiek piedāvāts kārtējo reformu iesaiņojumā. Var arī atbildēt, ka mums ir dotas iespējas, brīvība veidot komandas un piesaistīt līdzekļus, lai kļūtu par Nacionālās hokeja līgas cienīgām komandām, iet pasaulē, pelnīt naudu un gūt slavu, pie tam daži rāda piemēru, kā tas darāms. Varbūt ne gluži NHL līmenī, bet Livonijas dienviddaļas mērogā gan. Laikam te nav vienkāršas atbildes, tomēr negribētu ticēt, ka pēc turpat vai 40 meklējumu tuksnesī pavadītiem gadiem pār mums nenāktu apgaismība. Atbilstīgi mūsu valsts, tautas, ekonomikas, mēroga un ģeogrāfiskās situācijas iespējām nav iedomājama vienpusīga kāda modes virziena attīstība, ignorējot pārējos, pat tad, ja ar šo modi īslaicīgi aizraujas puse pasaules. Savu izpratni par zinātnes perspektīvu jau iezīmēju iepriekšējā atbildē, varu tikai vēlreiz uzsvērt, ka komandu zinātnē vienlīdz nozīmīga ir kā fiziķu, tā liriķu klātbūtne; vecā Čarlza Persija Snova dihotomija savu laiku ir izdzīvojusi.

Redzams, ka neesam skaitliski augoša nācija, arī studentu skaits ik gadu sarūk. Vairākas Latvijas augstskolas sekmīgi papildina savu studējošo skaitu piesaistot ārvalstu studentus. Vai esi pārliecināts, ka mūsu piedāvājums nodrošina starptautiski konkurētspējīgu izglītību?

Starptautiski konkurētspējīgas izglītības piedāvājuma veidošanai ir vairākas sastāvdaļas un var būt arī vairāki mērķi. Pie standarta sastāvdaļām es pieskaitītu pievilcīgas, lielākoties praktiski izmantojamas un atpazīstamas kvalifikācijas piedāvājošas studiju programmas, ērtu, drošu un sociālo atbalstu piedāvājošu studiju vidi, studiju iespējas ne pārāk sarežģītā angļu valodā, kas saprotama tiem, kam vecāki angliski nerunā, zem Eiropas vidējā līmeņa piedāvātu studiju maksu. Ar šiem nosacījumiem varam ātri vien piesaistīt pietiekami lielu reflektantu skaitu no tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm, īpaši programmās, kur viņu mītnes zemēs ir stingri ierobežots studiju vietu skaits (numerus clausus sistēma). Šādu studiju mērķis būtu sarūpēt papildu vai pat jau lielāko budžeta daļu pieņemošajām universitātēm, palīdzēt arī sildīt ekonomiku gan veicinot patēriņu, gan piegādājot iztrūkstošo darbaspēku Wolt un Bolt akadēmijām.

Savukārt, ja par mērķi ārvalstu studentu piesaistei liekam mūsu intelektuālā un inovāciju potenciāla pieaudzēšanu, tad pirmais uzdevums ir radīt starptautiski respektējamu zinātniskās darbības vidi, maģistra un doktora studiju piedāvājumu, nevis iekasējot maksu, bet gan piedāvājot labas stipendijas un konkursu uz mūsu zinātnei un tautsaimniecībai nozīmīgām problēmām.
Pirmā pieeja pamatstudiju ekstensīvai attīstībai – mūsu potenciāla tērēšana produkcijai ar nelielu pievienoto vērtību, no kuras cerēsim pēc pilas maksas saņemšanas ātri atbrīvoties. Otrā pieeja, manuprāt, ir ceļš, kuru būtu jāizvēlas Universitātei. Ilgtermiņa ieguldījums ar augstu pievienoto vērtību mūsu pašu attīstības mērķos.

Pēdējais jautājums: kam, tavuprāt, ir jākalpo Latvijas augstskolu izglītībai? Vai mūsu zemes iekšējam tirgum un tā vajadzību apmierināšanai pēc izglītotiem speciālistiem kā dabaszinātņu un inženiertehniskajās un humanitārajās nozarēs, vai lai mēs par savu nabadzīgo budžetu izglītojam savus bērnus pasaules darba tirgum?

Nupat jau beidzas manām atbildēm atvēlētais laika limits.

Līdz ar to būšu lakonisks. Kas tad labāks Lieldienas vai Ziemsvētki? Vai varam no viena atteikties par labu otram?

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ojārs Spārītis

 

Lasīts 573 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")