“Viss, ko mana teoloģija saka par pēdējo patiesību, vienmēr paliek priekšpēdējā. Jebkura teoloģija ir mirstīga un tādai tai jāpaliek. Reliģiskie izteikumi ir pārejoši. Uz to norāda grūtības dziļu mistisku pieredzi ietērpt vārdos. Vārdi vienmēr izsaka mazāk nekā pieredze. [...] Man kristietība nozīmē ne tikai formulējumus, bet aicinājumu konkrētā pieredzē. Man reliģijas būtība ir pieredze, bez tās dažkārt nav iespējams pat saprast sakrālos tekstus. [...] Mēs varētu palūkoties uz reliģisko procesu vēl no kādas citas puses, piemēram, jautājot: vai varētu būt tā, ka Lielais Noslēpums, ko latviešu valodā daudzi mēdz saukt vārdā, ko veido pieci burti – Dievs, vēlas mainīt šo pasauli, mainot un izmantojot tieši manu apziņu? Kā es varētu tam vislabāk atsaukties? [...] Zinātnes priekšā, manuprāt, stāv līdzīgi izaicinājumi kā baznīcai: uzdrošināties pieļaut, ka mūsu koncepti, “dogmas”, pieņēmumi ir nepilnīgi. Tāpēc nemitīgi nepieciešams paplašināt savu redzējumu, mācīties būt atvērtam pilnīgi negaidītām atziņām, kas nereti dzimst tajās vietās, no kurām neko svarīgu neesam gaidījuši. Šāda atvērta zinātne un atvērta reliģija ir svētība pasaulei un valstij,” saka Integrālās izglītības institūta direktors, LZA goda loceklis, teologs Juris Rubenis laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”, aicinot ielūkoties aspektos, kuri varētu būt svarīgi mums visiem kā sabiedrībai, kā valstij un kā tautai, atstājot aiz muguras aizejošo gadu un ar piesardzīgām cerībām ielūkojoties atnākošajā gadā.
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (627), 2022. gada 19. decembris (PDF).
Atvērta zinātne un atvērta reliģija ir svētība pasaulei un valstij
Visu šo gadu dzīvojam kara zīmē. Atrodoties tik tuvu agresīvai valstij, nevaram bez bažām raudzīties nākotnē. Vecās Derības Ķēniņu grāmata ir pilna ar stāstiem par kariem, kādos viena tauta tiekusies paverdzināt vai iznīcināt citu. Šodien notiek tas pats, jūtam līdzi, palīdzam, jo mūsu vēsturiskā atmiņa labi atceras 1940.–1941. gada šausmas, 1949. gada represijas un vēlāko gadu aizliegumus. Mūsu tauta baidās no PSRS režīma recidīviem ar mūsdienu Krievijas kultivēto pārcilvēka mītu, kā vārdā Ukrainā iet bojā cilvēki. Agresijai, karam ir bioloģiska daba, bet tam ir arī sociālā komponente. Vai pie vainas ir IT sabiedrības pragmatisms un kārtējā industriālā revolūcija, kurā viss cilvēciskais tiek paslaucīts zem tepiķa, atdodot priekšroku digitāli vadītiem ieročiem, digitāli modelētai ekonomikai, medicīnai, izglītībai, dzimstībai un ģeopolitikai?
Atbildes jāmeklē dziļāk. Pretrunas ārējā pasaulē atspoguļo pretrunas, kas mājo cilvēkā. Taču pretrunas nav tikai posts, bet arī iespēja. Viens no pirmajiem, kurš norādīja uz pretrunu attīstošo un nozīmīgo lomu cilvēka izaugsmē bija K. Jungs. Viņš uzsvēra, ka cilvēka apziņu veido vairāki savstarpējā spriedzē esoši polaritāšu pāri (piemēram, apziņa un bezapziņa), kuri iedarbina tā saucamo “transcendento fukciju” – spiež, motivē, mudina cilvēku augt. Citiem vārdiem, – izaicinoši, biedējoši notikumi ap mums mudina pievērst uzmanību pasaulei mūsos, neatrisinātajām, bet zem tepiķa paslaucītajām problēmām. Taču, ielūkojoties sevī, mēs konfrontējamies ne tikai ar mūsu patiesajām (nevis iedomātajām) problēmām, bet varam atklāt arī savas neizmantotās iespējas. Izaicinoši laiki vienmēr ir arī iespēju laiki. Ja vien šīs iespējas nolasām un mācāmies atbilstoši izmantot. Cilvēka apziņā dzimušas problēmas vai neharmonizētus pretstatus nav iespējams atrisināt ar ārējiem pasākumiem. Ar šādiem pasākumiem drāmas var īslaicīgi “normalizēt”, bet ne adekvāti uztvert un izmantot to enerģiju izaugsmei.
Mūsdienās plaši izplatītā tā sauktā “plakanā pieeja” dzīvei (apziņas pētnieka K. Vilbera formulējums), kas ignorē dzīves dziļumu, mēģina izaicinājumus risināt divos vienādi seklos veidos, kurus, lietojot mūsdienu vienkāršoto sadalījumu (lai gan man tas nepatīk), varētu saukt par “fundamentālismu un liberālismu”. Fundamentālisms saka: “Jāievieš stingra kārtība, kam visus jāpakļauj, kā vecajos labajos laikos.” Liberālisms saka: “Iejūtīgi jāļauj katram izpausties, kā viņš vēlas, kas noved pie visu cilvēka iegribu vienādošanas un legalizēšanas.” Ne viena, ne otra pieeja nepalīdz. Te nepieciešams dziļums! Mūsu pasaule dramatiskās formās kliedz pēc dziļuma, bet dziļums daudzus no mums biedē, jo liek izkāpt no ierastās plakanuma komforta zonas, konfrontējoties ar milzīgu, nepazīstamu un ilgstoši ignorētu pasauli mūsos. Mūsu lielais izaicinājums – nevis izvairīties no pretrunām, bet tās uzdrīkstēties izturēt, mācīties no tām un izmantot tās savai izaugsmei.
Viens no dziļākajiem Rietumu kultūras tēliem, metaforām ir krucifikss – cilvēks pienaglots pie krusta. Dzīve katru cilvēku laiku pa laikam apstādina plosošu pretrunu spriedzē. Taču ceļš uz transformāciju, augšāmcelšanos ved caur realitātes pieņemšanu un izturēšanu.
Redzamais karš norāda uz neredzamo karu mūsos. Uz to varam lūkoties dažādi, bet, iespējams, vērts pārdomāt izcilā pagājušā gadsimta domātāja Hugo Lasāla vārdus: “Daudzas mūsu laikmeta parādības ir jāuzskata par jaunā cilvēka dzimšanas sāpēm. Cilvēce cieš šīs dzimšanas sāpes tieši tāpat, kā ikviena māte, kas dāvā pasaulei bērnu.”
Tāpat kā jūs arī es strādāju sociālajā telpā, sadarbojos un tiekos ar dažādu konfesiju draudzes locekļiem, teologiem un vēroju, kā erodē 2000 gadus Eiropas garīgo pasauli cementējusī kristīgā garīgā pasaule, kurā bija vieta Idejām un Domai. Taču mūsdienu digitālās informācijas globalizētajā telpā dzimst dažādi alternatīvi asni, kuriem nav nedz sakņu, nedz augsnes, bet tiem piemīt cilvēku uzvedību un psihi programmējoša daba. Vai kristīgajai kultūrai ir nākotne?
Pieminējāt eroziju – pirmais būtiskais jautājums: kas erodē? Manuprāt, arī globalizācija nav pie vainas, jo viens no jaudīgākajiem pasaules globalizācijas iekustinātājiem ir bijusi kristietība ar savu misiju. Problēmas ātrāk vai vēlāk sev un citiem sāk izraisīt tās ārējās formas vai kustības, kas pazaudējušas sākotnējo mērķi vai identitāti.
Tas mudina pārdomāt reliģijas nozīmi pasaules vēsturē. Jāsāk ar to, ka nav vienas vispārpieņemtas “reliģijas” definīcijas. “Reliģija” ir apzīmējums saskarsmei ar pārpasaulīgo, neaptveramo, dievišķo, Absolūto, visas Esamības Avotu. Tradicionāli to atvasina no re-legere, burtiski tulkojot – atkal lasīt, izpētīt, izvēlēties vai rūpīgi apdomāt. Savukārt Dž. Kempbels uzskatīja, ka religiō ir atvasināts no re-ligare, ko var tulkot – atkal saistīt vai savienot. Katrā ziņā tas norāda uz uzdevumu atkal vai no jauna pārdomāt dzīvi, no jauna meklēt saistību ar Visu, ar Kopumu. 18.–19.gs. reliģijas jēdziens tika vienkāršots uzskatot, ka reliģijas (cilvēku ticējumu kopums) ir samērā nemainīgi lielumi, respektīvi, – varam noteikt to robežas, un pamatā tās ir kultūru veidojošs instruments.
Jā, reliģijas veido kultūras, taču mūsdienu apziņas pētījumi norāda, ka reliģijas ir evolucionāri rīki, kas attīsta vai var attīstīt cilvēku, cilvēka apziņu. Katra kultūra ir noteiktu iekšēju procesu redzama izpausme. Citiem vārdiem, – dzīva kultūra ir dzīva mijiedarbība starp iekšējo pieredzi un tās ārējām izpausmēm. Tātad, ja viena puse tiek pazaudēta, tad otru mākslīgi noturēt, ilgstoši saglabāt ir diezgan grūti. Tas ved pie jautājuma: ko mēs vēlamies – saglabāt “kristīgo kultūru” kā nozīmīgu artefaktu kopumu vai saglabāt to iekšējo dinamiku, kas veidojusi šo kultūru un vēlas to turpināt attīstīt un veidot tālāk? Esmu pārliecināts, ka kristīgajai kultūrai ir nākotne, ja tā “no jauna savienojas” (religare!) ar šīs kultūras pamatimpulsu – konkrētu garīgu pieredzi. Vēstures attīstībā parasti redzam noteiktus ciklus – jaudīgs garīgs impulss, šī impulsa veidota sistēma vai kultūra, tad impulss vājinās vai tiek pazaudēts, bet “kultūra” vēl paliek, un tad var sekot restarts – jauna, nereti apstākļu piespiesta dzīļu impulsa meklēšana. Vecajā Derībā to redzam mūžīgajā spriedzē starp pravieti un priesteri. Pravietim ir pieredze, priesterim ir mācība. Mācībai ir tendence kļūt pašpietiekamai, tad jānāk nākamajam pravietim, kas norāda uz mācības būtību.
“Vadīt” vai “tikt vadītam” ir indivīda izvēles. Vai mums tik mazā, bet skaistā zemē ar saviem 1,9 miljoniem iedzīvotāju ir jelkādas cerības nepakļauties “vadīšanai no ārpuses”, ja mūsu finanses, ekonomika, aizsardzība, zinātne un izglītība jau lielā mērā tiek diktēta ar finanšu un politisko instrumentu palīdzību?
Mazām tautām ir vairāk izaicinājumu, nekā lielām. Tām jābūt elastīgākām, ātrākām un gudrākām, piemēram, jāmācās vairāk valodu. Mazas tautas ir reālistiskākas un nepaļaujas tikai uz kvantitāti, “masu” kā lielās nācijas. Mūsu izredzes es redzu kvalitātes attīstībā. Tas skan ļoti vispārīgi, bet cilvēki ar lielu iekšēju jaudu vienmēr formē un veido pasauli, savukārt seklāki cilvēki (to nesaku augstprātīgi, bet kā lietišķu konstatējumu) parasti ir vairāk pakļauti valdošajiem vējiem.
Savā teorētiskajā un sociāli pedagoģiskajā darbībā pārkāpjat kristīgās teoloģijas tradicionālajām robežām, tās paplašinot gan ar jezuītu teoloģijas atziņām, gan transcendentālās meditācijas praksēm, un tas nebūt nav viss. Kur ir jūsu teoloģisko un filozofisko uzskatu robežas, ja tādas vispār pastāv? Vai varbūt esat robežas pavēris līdz tādai bezgalībai, kur to vairs nevar saukt par reliģiju, teoloģiju vai autoritāšu akceptētu mācību?
Jau pieminēju, ka reliģija nav sastindzis lielums, kā uzskatīja 19. gadsimtā. Tad tika izveidotas pazīstamo reliģiju definīcijas, un speciālisti varēja visas reliģiskās parādības mērīt, – vai tās saskan, vai nesaskan ar konkrētās reliģijas definīciju. Šobrīd zinām, ka katra reliģija ir dzīvs organisms, kas nemitīgi mainās un aug. Neviena reliģija vairs nav tāda pati, kāda tā bijusi tās pirmsākumos. Protams, katrā reliģijā ir sava veida iekšējais DNS, tās dziļākā, bieži vien verbāli neformulējamā būtība, taču dažādos vēstures kontekstos tā izpaužas dažādos veidos. Pats galvenais – katra reliģija pārveidojas. Ja kāds mēģinātu cieti definēt kristietību, tad būtu jājautā – par kādu kristietību ir runa? Vai par Jēzus kristietību, respektīvi, tieši to konkrēto garīgās darbības veidu, kuru viņš īstenoja savas zemes dzīves laikā? Vai par 2. gs. vajāšanām pakļauto, bet teoloģiski ļoti daudzveidīgo, elastīgo un neticami atvērto kristietību? Vai par 4. gs. – par valsts reliģiju pasludināto kristietību, kad bīskapi kļuva par Romas impērijas ierēdņiem? Vai par apgaismības laikmeta kristietību? Redzat, ka šo sarakstu varētu turpināt bezgalīgi.
Taču, ja uztveram reliģiju – un tā ir mana pārliecība – kā cilvēka transformāciju, pārveidi, izaugsmi stimulējošu kustību, tad iegūstam citu perspektīvu. Tā ir Jēzus sludinātā metanoia, ko varētu tulkot kā “nonākšana plašākā prātā, plašākā apziņā”. Es kristietību saprotu, kā manu iespējami labāko atbildi šim Jēzus imperatīvam – metanoia, mainīties, augt, kļūt autentiskākam cilvēkam.
Reliģijas uzdevums taču nav cilvēkam iemācīt dažus dogmatiskus teikumus un viņu reģistrēt kādā organizācijā? Lai gan, iespējams, daži tieši tā domā. Manuprāt, reliģijas galvenais un centrālais uzdevums, kā arī attaisnojums ir palīdzēt cilvēkiem mainīties, augt, kļūt plašākiem, dziļākiem, mīlošākiem, iekļaujošākiem. Man šķiet, ka godīgas teoloģijas izejas punkts ir atziņa vai pieredze, ka dievišķais ir bezgalīgs. Tas nav pakļauts nekādiem cilvēku formulējumu ierobežojumiem, tas arī nepieder noslēgtai cilvēku grupai, to atklāj arī citas reliģijas. No tā var secināt – es nevaru Dievu ieslodzīt ekskluzīvi savā reliģijā. Protams, varu censties to darīt, taču Pirmatnējais iemesls, Avots ir pilnā mērā klātesošs visur. Viss, ko mana teoloģija saka par pēdējo patiesību, vienmēr paliek priekšpēdējā. Jebkura teoloģija ir mirstīga un tādai tai jāpaliek. Reliģiskie izteikumi ir pārejoši. Uz to norāda grūtības dziļu mistisku pieredzi ietērpt vārdos. Vārdi vienmēr izsaka mazāk nekā pieredze.
Man kristietība nozīmē ne tikai formulējumus, bet aicinājumu konkrētā pieredzē. Man reliģijas būtība ir pieredze, bez tās dažkārt nav iespējams pat saprast sakrālos tekstus. Atcerēsimies, ka sakrālie teksti tapuši kā konkrētu cilvēku garīgas pieredzes rezultāts un to nolūks ir aizvest lasītājus pie šādas pašas pieredzes. Pieredze – teksts – pieredze. Godīga reliģiska pieredze mūs dara cieņpilnus pret citām garīgajām tradīcijām.
Mūsdienu pasaule saliek kopā ļoti dažādus cilvēkus, mums jāmācās saprasties, veidot dialogu starp dažādu reliģisko grupu pārstāvjiem. Taču godīgs dialogs veidojas, ja uzdrīkstamies zināmā mērā iedziļināties citā reliģijā, lai ar to arī sastaptos uz pieredzes ceļa. To mēdz saukt par intrareliģisko dialogu. Izcilais teologs R. Panikars saka: “Dialogs ir izaicinošs un riskants. Ticīgam cilvēkam nav jābūt fanātiķim, kam ir atbildes uz visiem jautājumiem, bet svētceļniekam, kas allaž atvērts žēlastībai un patiesībai.”
Savukārt M. Baross saka, ka mums nepieciešama hierodiversitātes (svētās daudzveidības) teoloģija jeb garīgums, kurā mēs ieraudzītu, ka mūsu teoloģija ir fragmentāra un mūsu diskusijas par Dievu nepilnīgas. Hierodiversitāte ieved krīzē visa veida patiesības totalitārismu. Diversitāte ir kaut kas labs. Tā atbilst dzīvei. Palūkojoties pasaulē, diezgan ātri kļūst skaidrs, ka tam, kas to radījis, ļoti patīk dažādība. Hierodiversitāte vijas cauri reliģiskajām kopienām un vienlaikus sniedzas pāri reliģiju robežām. Citiem vārdiem, – tu vari piederēt kādai noteiktai reliģiskai ticībai, vienlaikus tanī neesot iesprostotam. Piederība un cietums ir divas atšķirīgas lietas. Man mana kristīgā ticība ir manas mājas, kurās jūtos labi, bet kas mani neierobežo.
Ar to es mēģinu paskaidrot savu pasaules izjūtu un savu garīgo darbību. Neatbalstu haotisku sinkrētismu, kas pašreiz plaukst un zeļ, kā izpausme eleganti parādīta raidījumos “Karmas latvieši”. Mana iekšējā nepieciešamība ir censties cik iespējams godīgi atsaukties Jēzus imperatīvam: mainies. Šis mudinājums skan pār mums visas dzīves garumā. Būtisks pagrieziens manā dzīvē bija atsacīšanās no bezjēdzīgajiem centieniem kontrolēt dzīvi. Sapratu, ka svarīgākais ir piederēt pasaulei, realitātei, dzīvei, nevis censties to spazmatiski kontrolēt. Mans jautājums bija – kāds varētu būt labākais veids, kā man piederēt Dzīvei?
Mēs varētu palūkoties uz reliģisko procesu vēl no kādas citas puses, piemēram, jautājot: vai varētu būt tā, ka Lielais Noslēpums, ko latviešu valodā daudzi mēdz saukt vārdā, ko veido pieci burti – Dievs, vēlas mainīt šo pasauli, mainot un izmantojot tieši manu apziņu? Kā es varētu tam vislabāk atsaukties?
Vai izdodas pārliecināties par savas sociālās pedagoģijas augļiem ar atgriezenisko saiti? Vai jūsu organizētos retrītus saņēmušās personības spēj harmoniskāk iekļauties mūsdienu nervozajā pasaulē un saglabāt sevi kā neatkarīgi domājošus indivīdus? Kā viņus pazīt raibajā sabiedrības pīrāgā?
Garīgās prakses, tai skaitā apzinātības meditācija, kuru es mācu, ir rīki, kas palīdz cilvēkam nonākt pie plašākas un dziļākas dzīves uztveres, godīgākas pašrefleksijas un mākslas atrast sevī daudzu ārēju norišu iemeslus. Manuprāt, šīs prasmes ir galvenais, kas palīdz kļūt par patiešām neatkarīgi domājošu indivīdu. Tādā nozīmē, ka viņš vai viņa ārējās dzīves pieredzi līdzsvaro un izvērtē ar savu iekšējo pieredzi. Man prieks par tiem daudzajiem cilvēkiem, kuriem šī prakse atklājusi dzīvu, radošu garīgumu, kas būtiski transformējis viņu dzīvi. Gribu arī paskaidrot, ka šeit vārdu “transformācija” lietoju vienā nozīmē, apzīmējot pārmaiņu procesu, kas mani aizvien vairāk dara pašu par sevi. Mūsdienās daudz runā par to, kā gūt panākumus un veiksmi. Taču – ko īsti nozīmē veiksmīga dzīve? Kas to pasacīs? Vai ir kādi vienoti izmērāmi parametri? Veiksmīga dzīve, patiesa veiksme ir kļūt par to cilvēku, par kādu man lemts būt. Un tas man jāatklāj pašam savā vietā. Katram tas var nozīmēt ko atšķirīgu.
Atceramies jūs kā dedzīgu Atmodas laika teologu, kurš ar savu nosvērto domu un runu spēja pakļaut emocionālu, kaislību sabangotu, auditoriju un skaidri definēt gan tuvus, gan tālākus mērķus. Jūsu dzīve pēdējos 20–30 gados jūs attālinājusi no plašākas sabiedriskās darbības. Vai redzat, ka Trešās Atmodas ideāli ir piepildījušies, vai arī mūsu valsts gaita streipuļo neprognozējamā virzienā? “Valsts” pie tā noteikti nav vainīga, bet vai sabiedrība zina, kurp doties? Vai pēc Tautas frontes beigām mūsu vadītāji zina, kurp vest valsti?
Jau samērā agri atskārtu, ka tikai ar ārējiem līdzekļiem nav iespējams transformēt nevienu sabiedrību. Piemēram, mēs varētu ieviest Zviedrijas likumus Afganistānā. Pat nosūtīt uz turieni Zviedrijas parlamentu un valdību. Vai domājat, ka pēc gada tur būs Zviedrija? Nē, protams. Es apjautu, ka mana vieta ir stimulēt, veicināt pārmaiņas cilvēkos, tajos, protams, kas tām gatavi atvērties. Tad biju spiests saprast, ka arī manī pašā vēl daudz kam jāmainās. Bija jāizstaigā garš ceļš no pašapzinīga jauna mācītāja, kam viss skaidrs, līdz konfrontācijai ar savām dzīlēm, atskārsmei, ka neko nesaprotu, līdz sāpīgām pašatklāsmēm, pārmaiņām, kas, iespējams, mani darījušas par mazliet jēdzīgāku instrumentu Dieva rokās. Tāds es no sirds vēlētos būt, bet tas nav vienkārši. Citiem vārdiem, – katram jāatrod sava vieta. Man prieks par motivētiem cilvēkiem, kas iesaistās politiskā darbībā, bet vēl joprojām lielākais darbs ir pārmaiņas cilvēkā. Tās nenotiek pēc pavēles, bet tikai augot. Lēni, nereti sāpīgi augot. Atklājot, ka visa dzīve var un grib būt izaugsmes ceļš. Zinu, ka mana vieta ir Lūžņā, garīgo prakšu centrā “Stacija”, vadot klusuma retrītus un asistējot meklētājus viņu ceļos. Tā varu būt noderīgs Lielajam Noslēpumam un Latvijai.
Jūsu plašās zināšanas ir nopietnu studiju rezultāts, tas atspoguļojas arī jūsu grāmatās. Ticu, ka Hermaņa Heses grāmatu “Stikla pērlīšu spēle” izlasījāt tajā pat laikā kad es – 70. gados. Vai saskatāt paralēli starp Kastāliju un LZA kā elites zinātnieku apvienību un mūsu valsts nacionālo bagātību? Kādus uzdevumus novēlētu veikt nacionālajai zinātnei savas valsts un sabiedrības labā?
Zinātne ir lielisks rīks, ja tā patur vērā integrālu redzējumu. Man ir tuva un būtiska nepieciešamība pasauli skaidrot racionāli, saprast, iespēju robežās veidot vienotu pasaules redzējumu, taču esmu bieži pamanījis, ka noslēgšanās pievilcīgos racionālos konceptos nereti bijusi kontrproduktīva. Tai skaitā arī manā dzīvē. Realitāte vienmēr ir plašāka par jebkuru mūsu definīciju. Zinātnes priekšā, manuprāt, stāv līdzīgi izaicinājumi kā baznīcai: uzdrošināties pieļaut, ka mūsu koncepti, “dogmas”, pieņēmumi ir nepilnīgi. Tāpēc nemitīgi nepieciešams paplašināt savu redzējumu, mācīties būt atvērtam pilnīgi negaidītām atziņām, kas nereti dzimst tajās vietās, no kurām neko svarīgu neesam gaidījuši. Šāda atvērta zinātne un atvērta reliģija ir svētība pasaulei un valstij. Latvija var lepoties ar izciliem zinātniekiem dažādās jomās. Par to patiešām ir prieks.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Ojārs Spārītis