Zinātnes Vēstnesis

Agrāk vai vēlāk visiem mums, emeritētajiem zinātniekiem, būs jāsamazina savas zinātniskā darba aktivitātes/ "Zinātnes Vēstnesis"

Jāņa Zābera muzejā (2018. g.). Foto: No I. Rašala personīgā arhīva. Jāņa Zābera muzejā (2018. g.). Foto: No I. Rašala personīgā arhīva.

Īzaks Rašals: “Vai gribat teikt, ka, ja esat saņēmis šo statusu, sakravājiet savas darba mantiņas, sakiet ardievas savai zinātniskajai darbībai un turpmāk nododieties tikai atpūtai, kā nu katrs to saprot un var? Nē, tā tas nemēdz būt. Pirms kāda laika bija neveikls, neizdevies mēģinājums norobežot emeritētos zinātniekus no aktīvas zinātniskā darba turpināšanas. Par valsts emeritēto zinātnieku var kļūt, sasniedzot pensionēšanās vecumu. No tā izriet, ka starp viņiem var būt liela izkliede vecuma ziņā – ir kolēģi, kuri vēl nav sasnieguši 70 gadu robežu, un ir veterāni ar 95 gadu lielu dzīves stāžu, arī veselības stāvoklis viņiem nav vienāds. Jā, daudzi no šīs kopas, īpaši vecāka gadagājuma kolēģi, ir pārtraukuši aktīvas zinātnieku gaitas, bet arī viņi seko līdzi norisēm savā nozarē un Latvijas zinātnē kopumā. Tajā pašā laikā starp mums ir daudz tādu valsts emeritēto zinātnieku, kuri joprojām aktīvi turpina zinātniskās aktivitātes savās nozarēs. Tas attiecas gan uz humanitāro zinātņu bloka pārstāvjiem, gan uz dabas pētniekiem, mediķiem un citiem. Ir kolēģi, kas joprojām ir zinātnisko kolektīvu līderi, ģenerē jaunas idejas, sagatavo un vada dažāda veida zinātniskos projektus, veic pedagoģisko darbu, gan lasot lekcijas, gan vadot doktorantu un cita līmeņa studentu kvalifikācijas darbu sagatavošanu. Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk visiem mums, emeritētajiem zinātniekiem, būs jāsamazina savas zinātniskā darba aktivitātes. Labi, ja ir sagatavota jaunā maiņa, kas var pārņemt stafeti un virzīt lietas tālāk jau citā, mūsdienām atbilstošā līmenī”.

Noslēdzot 2022. gadā iedibināto interviju ciklu ar ievērojamiem Latvijas emeritētajiem zinātniekiem, kuru karjeras mūžs, sasniegumi, pedagoģiskā un sabiedriskā darbība ir piepildīta ar dziļu saturu un ietekmējusi daudzus procesus kā Latvijas zinātnē, tā arī tautsaimniecībā, laikraksts “Zinātnes Vēstnesis” uz sarunu aicināja valsts emeritēto zinātnieku, ģenētiķi, akadēmiķi Īzaku Rašalu.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 11 (627), 2022. gada 19. decembris (PDF).

 

Agrāk vai vēlāk visiem mums, emeritētajiem zinātniekiem, būs jāsamazina savas zinātniskā darba aktivitātes

 

Jūs Latvijas Universitātē mācāt ģenētiku un vairākas citas ar augu sugu izcelšanās un selekcijas jautājumiem saistītas disciplīnas, pārstāvat ģenētiku spārnu Latvijas zinātnē un esat šīs zinātņu nozares veterāns. Vai jūsu agrīno karjeru pagājušā gadsimta 70. gados var uzskatīt par padomju atkušņa rezultātu, režīma sargiem “atļaujot” akadēmiskā līmenī pētīt augu selekcijas un ģenētikas jautājumus? Cik man zināms, Padomju Savienībā ģenētika ilgus gadus netika atzīta. Vai nācies saskarties ar nozares apšaubīšanu, vai tomēr 70. gados šādi aizspriedumi zinātnē vairs nepastāvēja?

Šeit vienkopus sanākuši vairāki plaši jautājumi. Vienā ziņā jums ir taisnība – mana specialitātes izvēle saistīta ar nozīmīgām politiskām pārmaiņām toreizējā Padomju Savienībā. Sākšu no paša sākuma. Jau laikā, kad mācījos 5.–6. klasē, man bija skaidrs, ka būšu zinātnieks. Konkurējošās profesijas izvēles bija aktieris, bet tas šķita pārāk nereāli, un šoferis, savukārt tā man likās pārāk piezemēta nodarbe, lai kļūtu par pastāvīgu profesiju. Virziena izvēle arī bija skaidra – fizika. Pēc 7. klases iestājos toreizējā Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā, mācību specialitāte bija ļoti moderna: pusvadītāju aparātu ražošanas tehnologs. Šis apmācības novirziens tika ieviests sakarā ar nesen darbu uzsākušās Rīgas pusvadītāju rūpnīcas vajadzībām. Tajā mums arī veselu mācību gadu notika ražošanas prakse. Fiziku mūsu specialitātei pasniedza diezgan augstā līmeni, arī matemātiku, jebkurā gadījumā dziļāk nekā vēlāk biologiem universitātē.

Viss mainījās 1964. gada rudenī, kad valstī notika varas maiņa – odiozā Ņikitas Hruščova vietā par komunistiskās partijas un valsts vadītāju kļuva Leonīds Brežņevs, kurš tobrīd bija lielā mērā progresīvs politiskais līderis, salīdzinot ar nomainīto. Drīz vien kompartijas Centrālā komiteja pieņēma lēmumu par stāvokli bioloģiskajās zinātnes, kas faktiski reabilitēja zinātnisko ģenētiku pretstatā 1948. gada Padomju Savienībā oficiāli dominējošai “tautas akadēmiķa” Trofima Lisenko “padomju bioloģijas mācībai par iedzimtību”. Lēmumā bija arī minēta nepieciešamība attīstīt ģenētiskos pētījumus valstī un atjaunot ģenētikas pasniegšanu augstākajās mācību iestādēs. Viena no šī lēmuma konsekvencēm bija tāda, ka zinātniski populāros žurnālos, kurus tolaik aizrautīgi lasīju, parādījās daudzas interesantas publikācijas par moderno ģenētiku un tās iespējām. Tas arī nosvēra manu izvēli par labu šai zinātnei. Kad 1965. gada beigās pabeidzu tehnikumu, jau zināju, ka stāšos universitātes biologos, tāpēc arī sadalē neizvēlējos iet strādāt uz pusvadītāju rūpnīcu kā gandrīz visi citi mani kursa biedri, no kuras man būtu grūtāk aiziet, bet kā starpposmu izvēlējos darbu kādā telefonu staciju projektēšanas kantorī, kura galvenā priekšrocība bija atrašanās vienā kvartālā ar Bioloģijas fakultāti. Tas man zināmā mērā palīdzēja studenta gaitās, līdz sāku strādāt specialitātē.

1966. gadā man veiksmīgi izdevās iestāties Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātē, kā toreiz to sauca, Bioloģijas fakultātē. Dzīves apstākļu dēļ biju spiests iestāties vakara nodaļā, kas no apmācības viedokļa izrādījās ļoti veiksmīgs risinājums, jo, jau sākot ar 2. kursu, sāku strādāt LZA Bioloģijas institūta Ģenētikas grupā, ātri iekļāvos zinātniski pētnieciskajā darbā, un līdz studiju beigām man jau bija pietiekami liels publikāciju skaits, lai varētu aizstāvēt zinātņu kandidāta disertāciju.

Aizsteidzoties notikumiem priekšā un atbildot uz jautājuma pēdējo daļu, jāsaka, ka, maigi sakot, rezervētu attieksmi pret ģenētiku Padomju Savienībā vēl varēja just daudzus turpmākos gadus, jo vadošos posteņus gan zinātnes vadībā, gan mācību procesa nodrošināšanā joprojām ilgu laiku aizņēma speciālisti, kuri savā laikā tika apmācīti ar nostādni, ka ģenētika ir “buržuāzijas pērkama meita”.

Vai LU varējāt iegūt tiem laikiem modernas zināšanas nozarē, kuru pārstāvat? Vai PSRS zinātnes ekosistēma spēja nodrošināt pasaules zinātniskās domas evolūcijai adekvātu līmeni un informācijas apriti?

Kad stājos universitātē, vispār bija izveidojusies īpatnēja situācija, jo 1966. un agrāko gadu vidusskolu abiturienti bija mācījušies bioloģijas interpretāciju, kura lielā mērā balstījās uz T. Lisenko “atziņām”. Tāpēc bioloģiju universitātē studēt gribošiem iestājeksāmeni bioloģijā vispār nebija jākārto. Studiju pirmajā semestrī tika nolasīts kurss “Ievads bioloģijā”, kurā tika skaidroti elementārie ar iedzimtību un evolūciju saistītie jautājumi. Ar 1965./66. mācību gadu iesākās arī ģenētikas pasniegšana vecākajiem kursiem, tomēr lielākā daļa citu bioloģisko disciplīnu docētāju no ģenētikas atziņu iekļaušanas savos kursos atturējās.

Ģenētikas zināšanas universitātes kursa apjomā faktiski apguvu patstāvīgi. Mums, vakarniekiem, ģenētikas lekcijas un praktiskie darbi bija paredzēti tikai 4. kursā. Man izdevās iekarot fakultātes bibliotekāres simpātijas, un viņa man, 1. kursa studentam, pretēji pastāvošai kārtībai, izsniedza vienīgo pieejamo universitātēm domāto M. Lobašova ģenētikas mācību grāmatu. Apmēram mēneša laikā es to apguvu no vāka līdz vākam. Lielā mērā pateicoties manai interesei, profesors Jānis Lūsis organizēja studentu ģenētikas pulciņu, jo diezgan liels skaits pirmkursnieku no dienas plūsmas arī izrādīja interesi par ģenētiku. Viņa pulciņā lasītās lekcijas man bija ne pārāk interesantas, jo atkārtoja teikto mācību grāmatā, bet savukārt aizraujoši bija viņa stāstījumi par savulaik kopējo darbu ar izciliem padomju ģenētiķiem Maskavā un Ļeņingradā. Pulciņa ietvaros veicām arī “pētījumus” ar augļu mušiņām drozofilām: vārījām barotnes, krustojām līnijas ar dažādām mutācijām, analizējām pazīmju skaldīšanos nākamās paaudzēs. Te man lielā mērā palīdzēja minētais darba vietas tuvums, jo varēju atskriet uz fakultāti darba laikā. Jāsaka gan, ka šo brīžiem rutinēto un vienveidīgo nodarbošanos līdz beigām no visa iesākumā lielā dalībnieku pulka izturēju tikai es viens pats. Vēlāk man šo aktivitāti ieskaitīja kā lielo praktikumu, tā kā faktiski tā laika biologiem paredzēto universitātes ģenētikas kursu biju jau apguvis pirmajā gadā. Viss turpmākais ģenētisko zināšanu padziļināšanā un paplašināšanā bija saistīts ar aktivitātēm ārpus universitātes. Toties universitāte deva plašu un nozīmīgu ieskatu tādās svarīgās bioloģijas pamatnozarēs kā botānika, zooloģija, augu un dzīvnieku fizioloģija u. c., bez kurām nevar iedomāties nevienu labi izglītotu bioloģijas nozares pārstāvi.

Redzot manu interesi, profesors Jānis Lūsis rekomendēja mani kolēģim Valdim Dišleram, kurš LZA Bioloģijas institūtā organizēja ģenētikas grupu Radiobioloģijas laboratorijas sastāvā. Tā savulaik bija pirmā pētnieciskā vienība ģenētikā Latvijā. Vēlāk tā pārtapa par laboratoriju un, pārdzīvojusi institūta dažādas reorganizācijas un tematikas maiņas, darbojas līdz pat mūsdienām. Minētajā kolektīvā sāku strādāt kā laborants 1967. gada rudenī, būdams 2. kursa students. Pēc 1985. gada, kad jau biju vadošais pētnieks, pēc V. Dišlera nāves kļuvu par laboratorijas vadītāju, un šai postenī atrados vēl ilgus gadus. Pašus pēdējos gadus gan turpinu pētījumus kā vadošais pētnieks, nododot laboratorijas grožus jaunākai kolēģei.

Kā minēju, pabeidzot studijas, man jau bija vairākas publikācijas gan vietējos, gan Vissavienības izdevumos, tādēļ lūdzu fakultātes vadību dot iespēju aizstāvēt diplomdarbu uz publikāciju pamata. Tāda prakse ne toreiz, ne tagad nav paredzēta, un pēc mēneša pauzes man paziņoja, ka tomēr jāraksta diplomdarbs. Bija pienācis pēdējais laiks darbu nodot, tāpēc “uzrakstīju” to divu stundu laikā, sakompilējot savu publikāciju fragmentus, kurus papildināju ar nelielu tekstu, kas to visu saistīja kopā. Iespējams, to varētu ierakstīt Ginesa rekordu grāmatā. Neraugoties uz tādu fiksu procesu, diplomdarbu aizstāvēju ar izcilību. Šis pats diplomdarba materiāls kļuva par pamatu arī manai disertācijai, ko pēc dažiem gadiem (jo pa starpu bija dienests padomju armijā) aizstāvēju vadošajā PSRS ģenētikas institūtā Maskavā. Skaidrs, ka visu darba tekstu vajadzēja būtiski paplašināt. Interesanti, ka man daudzi teica: ja gribi šajā centrālā institūtā sekmīgi aizstāvēties, darba ievadā noteikti vajag atsaukties uz pēdējiem komunistiskās partijas lēmumiem. Kaut gan es nekādā ziņā nebiju pretpadomju disidents, tas man šķita neloģiski, jo darba tematika nekādi nebija saistīta ar konkrētiem partijas norādījumiem. Izzīst no pirksta varēja jebko, tā toreiz bija pierasta prakse, tomēr neuzskatīju to par vajadzīgu. Beigu beigās attiecīgu atsauču trūkums nekādi netraucēja disertāciju veiksmīgi aizstāvēt!

Sākotnēji mana pētnieciskā tematika bija saistīta ar augu kvantitatīvo ģenētiku. Valdis Dišlers pēc augstskolas izglītības bija agronoms un savās sākotnējās darba gaitās strādāja lauksaimniecībā. Tāpēc nav brīnums, ka viņš virzīja laboratorijas tematiku augu selekcijas ģenētisko pamatu virzienā. Tad arī sākās mana ciešā sadarbība ar augu selekcionāriem. Tajā periodā, kad vēl nebija pieejamas molekulārās ģenētikas metodes, kvantitatīvo ģenētiku uzskatīja par perspektīvu virzienu, kuram būtu nozīmīga loma selekcijas efektivitātes paaugstināšanā. No teorētiskā viedokļa pētījumi šajā virzienā patiešām padziļināja izpratni par ģenētiskām norisēm selekcijas procesa laikā, kas, savukārt, pamatoja dažādu selekcijas metožu izstrādi un pilnveidošanu, tomēr nedeva cerēto praktiskās izlases pamatošanai konkrētās hibrīdās populācijās.

Tāpat laboratorijā veica pētījumus par augu imunitātes ģenētiku, un es pats iesaistījos mikroskopiskās sēnes – miežu miltrasas izraisītāja populācijas ģenētiskās struktūras noteikšanā Latvijā, aplūkojot to Eiropas kontekstā un veicot patogēna populācijas ģenētisko izmaiņu izsekošanu atkarībā no saimniekauga izturības gēnu nomaiņas.
Nonākot laboratorijas vadībā, ieviesu augu audu kultūru metodes izmantošanu pētījumos un advancēta selekcijas materiāla izveidošanā, kas ciešā sadarbībā ar Stendes augu selekcionāriem rezultējās vasaras kviešu šķirnes ‘Robijs’ un vasaras miežu šķirnes ‘Austris’ izveidē. Šī sadarbība turpinās joprojām.

Sabrūkot Padomju Savienībai, izrādījās, ka Latvijā nav institūcijas, kurā tiek saglabāti Latvijai svarīgi ģenētiskie resursi, gan selekcijas procesā izveidoti, gan ievākti no dabiskām populācijām – tāds centrs visā lielajā Padomju Savienībā bija tikai toreizējā Ļeņingradā. Ciešā sadarbībā ar Ziemeļu gēnu banku, kas atrodas Zviedrijā, uzsākām Latvijas ģenētisko resursu ievākšanas, izpētes un saglabāšanas sistēmas izveidi. Repatriējām daudzas Latvijā selekcionētas kultūraugu šķirnes no dažādām Eiropas gēnu bankām, organizējām ekspedīcijas Latvijas kultūraugu savvaļas radinieku Latvijas populāciju paraugu ievākšanai. Uzsākām dažādu molekulāro marķieru pielietošanu gan selekcionāru materiāla, gan savvaļas populāciju ģenētiskās daudzveidības analīzei. Iniciējām attiecīgas likumdošanas pieņemšanu parlamentā. LU Bioloģijas institūtā organizējām Latvijas Kultūraugu gēnu banku. Vēlāk to pārvietoja par Latvijas Valsts mežzinātnes institūtu “Silava”, kurā tā efektīvi turpina savu darbību līdz pat mūsdienām.

Atgriežoties pie jautājuma par PSRS zinātnes ekosistēmu un iespēju nodrošināt pasaules jaunākās informācijas apriti, jāsaka, ka šī iespēja bija samērā ierobežota. Laikā, kad nebija interneta, galvenie informācijas avoti bija zinātniskie žurnāli un zinātniskās konferences, īpaši jau starptautiskās. Pieejami bija visi Padomju Savienības galvenie žurnāli, savukārt starptautisko zinātnisko žurnālu klāsts, uz ko parakstījās Latvijas bibliotēkas, bija visai ierobežots. Daļēji to kompensēja tā saucamā starpbibliotēku apmaiņa, kad ar lielāku vai mazāku laika atstarpi interesējošie žurnāli uz ierobežotu laiku nonāca mūsu rīcībā no centrālajām bibliotēkām. No ārzemju kolēģiem varēja arī palūgt rakstu novilkumus, bet, lai to izdarītu, vajadzēja zināt par attiecīgā raksta eksistenci un autora adresi. Šis ceļš kļuva pieejamāks, kad mūsu Akadēmiskajā bibliotēkā regulāri sāka parādīties Starptautiskās zinātniskās informācijas institūta (ISI, ASV) izdevuma Current Contents laidieni ar pazīstamo zinātnisko žurnālu satura rādītājiem un attiecīgām adresēm.

Liela nozīme bija dalībai dažādās Vissavienības un reģionālās konferencēs, kurās varēja gūt daudzas jaunas atziņas. Man šāda iespēja radās jau studenta gados. Savukārt tikt uz ārzemēm, pat uz tā saucamajām sociālistiskajām valstīm, bija sarežģīti, un tagad mēs zinām, ar kādiem nosacījumiem tas bieži bija saistīts. Man pašam pirmo reizi aizbraukt uz ārzemju konferenci izdevās tikai 1991. gada jūnijā, pāris mēnešus pirms PSRS sabrukuma. Pirms tam paretam gadījās iespēja piedalīties kādās lielākās vai mazākās starptautiskās konferencēs, kas tika organizētas PSRS teritorijā. Tā Rīgā 1970. gadā notika Starptautiskais Dabas savienojumu ķīmijas simpozijs, 1978. gadā Maskavā – Starptautiskais Ģenētikas kongress.

Liela nozīme bija arī Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības organizētiem regulāriem semināriem un konferencēm. Par biedrības prezidentiem secīgi bija Jānis Lūsis un Valdis Dišlers, un, sākot ar 1985. gadu, šis goda pienākums tika uzticēts man. Lielu pieredzi dažādu zinātnisko pasākumu organizēšanā ieguvu organizējot jauno zinātnieku konferences Bioloģijas institūtā, kurās ģenētikas sekcijas parasti bija ar vislielāko dalībnieku skaitu un ar plašu citu republiku pārstāvju piedalīšanos. Vēlāk, 1991. gadā, pēc manas iniciatīvas tika organizēta Baltijas valstu ģenētisko biedrību federācija. Rezultātā, sākot ar 1992. gadu, regulāri tiek organizēti Baltijas valstu Ģenētikas kongresi, kuros aicināti piedalīties arī kolēģi – sadarbības partneri no valstīm ārpus šī reģiona.

Kā stāstījāt, esat piedalījies Valsts Stendes laukaugu institūta un LU Bioloģijas institūta kopdarbā selekcionēto kviešu šķirnes ‘Robijs’ un miežu šķirnes ‘Austris’ izveidošanā. Abas ir reģistrētas gan Latvijā, gan Eiropas Savienībā. Kādas ir šo šķirņu sekmes graudaugu kultūru audzēšanā Latvijā, Baltijas valstīs un Eiropā?

Abas minētās šķirnes ir atradušas stabilu nišu Latvijā audzēto šķirņu klāstā. Jāsaka, ka laukaugu šķirnes samērā reti iziet ārpus savas valsts robežām, jo veidotas atbilstoši konkrētās valsts audzēšanas apstākļu īpatnībām. Pat salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstīm, Igauniju un Lietuvu, šie apstākļi mums ir savstarpēji atšķirīgi, tāpēc katrā Baltijas valstī gan kviešiem, gan miežiem pārsvarā komerciāli tiek audzētas lokālās selekcijas šķirnes, kas tikai pasvītro reģionālās selekcijas nozīmi. Taču, kā jau minējāt, abas šīs Latvijas šķirnes ir reģistrētas Eiropas Savienības katalogā, tātad ir zināmas ārpus Latvijas un pieejamas jebkuram pasaules pētniekam vai selekcionāram izmantošanai pētījumiem vai selekcijas programmās izejmateriāla ģenētiskās daudzveidības paplašināšanai.

LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga lūdza jums pajautāt par efektīvas imunitātes miežu šķirņu selekciju, kas aizsākusies 1977. gadā, mēģinot iegūt ievērojamu ražas palielinājumu, stiprinot miežu imunitāti pret patogēniem.

Pētījumu rezultātus izmanto selekcionāri, lai izveidotu jaunās šķirnes ar vēlamu pazīmju kompleksu, tajā skaitā ar efektīvu un ilgstošu izturību pret dažādām augu slimībām un kaitēkļiem. Selekcijai uz izturību pret augu slimībām ir sena vēsture, kura sākusies ilgi pirms minētā gada. Miežu izturība pret miltrasu ir tikai viena no vēlamām īpašībām, Latvijā sastopamas vairākas citas gan sēņu, gan baktēriju izraisītās slimības. Selekcionāri reģistrēšanai parasti virza līnijas, kuras nepieciešamā līmenī ir izturīgas pret izplatītākajiem vietējiem patogēniem.

Jautājums atslodzei: ziemas kviešu šķirnēm, kas selekcionētas Stendē, ir doti smaidu izraisoši nosaukumi – ‘Fredis’ un ‘Ufo’. Kāpēc tik nenopietni, ja vairumam sabiedrības šie personvārdi saistās ar Radio SWH rīta joku plēsēju personībām?

Labs jautājums, atbildi jāprasa šķirņu autoriem. Varbūt tajā brīdī vārdu devējiem arī vajadzēja atslodzi no lielās nopietnības?! Varbūt tieši tajā brīdi fonā skanēja kāda no šo SWH personību dziesmām, bet varbūt abiem bija padevies kāds izcils, prātā paliekošs joks? Šķirņu nosaukumu došanas process ir diezgan piņķerīgs. Nav viegli atrast labskanīgu un samērā īsu vārdu, kas atbilstu starptautisko noteikumu prasībām. Piemēram, nosaukumam jābūt oriģinālam, tas nedrīkst būt nelabskanīgs kādā no lielajām valodām, un tam jābūt bez diakritiskām zīmēm. Ārpus Latvijas šie nosaukumi nevienam neko neizsaka un smaidu neizraisa.

Kā Latvijas Ģenētiķu un selekcionāru biedrības prezidents pārstāvat noteiktu akadēmiskās kompetences zinātnieku grupu. Kuras ģenētikas nozares Latvijā ir konkurētspējīgas un pazīstamas starptautiskā kontekstā?

Grūti būt konkurētspējīgam pasaules līmenī pie zema – salīdzinot ar citām valstīm – zinātnes finansējuma līmeņa. Mūsdienu zinātne prasa lielus līdzekļus gan pētījumu materiāliem tehniskajam nodrošinājumam, gan attiecīgo cilvēkresursu sagatavošanai un uzturēšanai. Zinātnes sasniegumi lielā mērā ir atkarīgi arī no zinātnieku iekļaušanās dažādu nozaru un valstu speciālistu savstarpējā sadarbībā. Latvijā izveidojušies spēcīgi, starptautiski atpazīstami pētnieciskie kolektīvi molekulārajā un medicīniskajā ģenētikā. Starptautiskās sadarbības tīklā veiksmīgi ir iekļāvušies zinātnieki, kuri veic ģenētisko resursu izpēti un saglabāšanu.

Esat ilggadējs LU mācībspēks ar vairāku gadu desmitu pedagoģisko pieredzi. Ko gūstat no pedagoģijas, no saskares ar studentiem? Ar kādām metodēm mūsdienās panākat interesi par jūsu mācītajiem priekšmetiem: ģenētikas pamatiem, sugu un populāciju daudzveidību, ģenētisko analīzi u. c.?

Patiesa ir atziņa, ka pats vislabāk vari izprast kādas sarežģītas problēmas nianses, ja mēģini izklāstīt to citiem. Saskarsme ar jauniem cilvēkiem stimulē meklēt jaunas atbildes uz veciem jautājumiem un uzdot jaunus. Laikam jau vislabāk var ieinteresēt studentus tad, kad pasniedzējs pats ir ieinteresēts tajā, ko grib iemācīt. Ir gan jāsniedz studentiem mācāmā priekšmeta galvenās, labi nostabilizējušās atziņas, gan arī jāparāda, kā tās pilnveidojas mūsdienu zinātnes kontekstā. Svarīgi, lai students izprot konkrēto bioloģijas nozari citu bioloģijas nozaru sistēmā. Būtiski, lai students ne tikai pasīvi uzkrāj zināšanas, bet māk tās radoši izmantot. Tāpēc nozīmīga ir arī pasniegšanas forma, jācenšas pēc iespējas maksimāli iesaistīt procesā pašus studentus – gan kādas tēmas izklāsta sagatavošanā un tās tālākā apspriešanā, gan arī savu vai literatūrā atrodamu eksperimentālo datu apspriešanā un interpretācijā. Katram pasniedzējam izveidojas savs komunikācijas stils, kas atkarīgs no viņa individualitātes.

Esat ilggadējs LZA darbinieks, galvenā redaktora amatā vadot dabaszinātnēm veltīto zinātnisko žurnālu “Proceedings of the Latvian Academy of Sciences. Section B”, kas lielā mērā ir Latvijas dabaszinātņu un biomedicīnas sasniegumu rupors. Kā jums šķiet, vai scientometrija kā zinātnisko publikāciju efektivitātes statistika ir vajadzīga Latvijas zinātnieku motivēšanai?

Šajā kontekstā es atdalītu jēdzienus “motivēšana” un “izvērtēšana”. Nedomāju, ka scientometrijas potenciālie rādītāji jebkādā veidā motivē zinātniekus pievērsties kādai konkrētai pētījuma jomai, to nosaka daudzi citi objektīvi un subjektīvi faktori. Tomēr tas, ka atsevišķa zinātnieka vai to kolektīvu darbības efektivitāte tiek vērtēta pēc minētajiem rādītājiem, var ietekmēt, arī stimulēt, adekvātu un regulāru pētījumu rezultātu publicēšanu, izdevuma izvēli u. tml.

Attiecīgie rādītāji kopumā, uzsveru – kopumā, vairāk vai mazāk precīzi atspoguļo kāda atsevišķa zinātnieka vai lielākas zinātnieku grupas devumu. Tāpēc tas ir ļoti ērts instruments zinātnes administratīvajiem vadītājiem, īpaši zinātnisko darbību kontrolējošiem birokrātiem, administratīvu lēmumu pamatošanai. Taču kā jebkuru formālu rādītāju, to jāpielieto ar zināmu piesardzību – ne vienmēr tas ir pilnībā objektīvs. Par to varētu runāt daudz un ilgi, jo ir daudz objektīvu un subjektīvu faktoru, kas ietekmē šos ar publikācijām saistītos parametrus. Ir arī pretējs efekts – var pamanīt, ka palielinās publikāciju īpatsvars ar lielu līdzautoru skaitu. No vienas puses, tas atspoguļo augstāk pieminēto dažādu nozaru pārstāvju integrāciju pētījumos, bet no otras – dažreiz tā var būt izpausme vēlmei iedot papildus punktiņu statistikā kādam no kolēģiem.

Pirms dažiem gadiem jūs ievēlēja par valsts emeritēto zinātnieku padomes priekšsēdētāju, esat arī Valsts emeritēto zinātnieku biedrības “Emeritus” vadītājs. Kā emeritētie zinātnieki turpina kalpot zinātnei? Vai šis statuss nevarētu nozīmēt to, ka ir laiks atpūsties, jo aktīvā darba mūža daļa pagājusi?

Vai gribat teikt, ka, ja esat saņēmis šo statusu, sakravājiet savas darba mantiņas, sakiet ardievas savai zinātniskajai darbībai un turpmāk nododieties tikai atpūtai, kā nu katrs to saprot un var? Nē, tā tas nemēdz būt. Pirms kāda laika bija neveikls, neizdevies mēģinājums norobežot emeritētos zinātniekus no aktīvas zinātniskā darba turpināšanas. Par valsts emeritēto zinātnieku var kļūt, sasniedzot pensionēšanās vecumu. No tā izriet, ka starp viņiem var būt liela izkliede vecuma ziņā – ir kolēģi, kuri vēl nav sasnieguši 70 gadu robežu, un ir veterāni ar 95 gadu lielu dzīves stāžu, arī veselības stāvoklis viņiem nav vienāds. Jā, daudzi no šīs kopas, īpaši vecāka gadagājuma kolēģi, ir pārtraukuši aktīvas zinātnieku gaitas, bet arī viņi seko līdzi norisēm savā nozarē un Latvijas zinātnē kopumā. Tajā pašā laikā starp mums ir daudz tādu valsts emeritēto zinātnieku, kuri joprojām aktīvi turpina zinātniskās aktivitātes savās nozarēs. Tas attiecas gan uz humanitāro zinātņu bloka pārstāvjiem, gan uz dabas pētniekiem, mediķiem un citiem. Ir kolēģi, kas joprojām ir zinātnisko kolektīvu līderi, ģenerē jaunas idejas, sagatavo un vada dažāda veida zinātniskos projektus, veic pedagoģisko darbu, gan lasot lekcijas, gan vadot doktorantu un cita līmeņa studentu kvalifikācijas darbu sagatavošanu. Emeritētajiem zinātniekiem ir uzkrāta laba zinātniskās un organizatoriskās darbības pieredze, kas var lieti noderēt, organizējot dažāda līmeņa konferences un seminārus, sagatavojot un rediģējot zinātniskos izdevumus, gatavojot pētījumu rezultātus publicēšanai u. tml. Skaidrs, ka agrāk vai vēlāk visiem mums, emeritētajiem zinātniekiem, būs jāsamazina savas zinātniskā darba aktivitātes. Labi, ja ir sagatavota jaunā maiņa, kas var pārņemt stafeti un virzīt lietas tālāk jau citā, mūsdienām atbilstošā līmenī. Katrā gadījumā, šis process ir individuāls un atkarīgs no daudziem apstākļiem.

Tomēr arī tai emeritēto zinātnieku daļai, kas pamatā izbauda pelnīto atpūtu, ir nepieciešams pilnīgi nezaudēt saikni ar zinātnisko vidi. Klubs “Emeritus” sniedz tādu iespēju, organizējot regulāras tikšanās klātienē, kurās sanākušie var noklausīties kāda interesanta zinātnieka priekšlasījumu un kur ir iespēja savstarpēji komunicēt pie kafijas tases. Kluba biedriem tiek organizētas arī ekskursijas uz pievilcīgiem Latvijas dabas objektiem vai uz vēsturiski nozīmīgām vietām. Paldies LZA par atbalstu šādām aktivitātēm!

Jūs bieži var sastapt simfoniskās mūzikas koncertos un operas izrādēs gan Rīgā, gan Dzintaros. No kurienes jūsos šī mūzikas mīlestība? Vai bērnībā vecāki lika mācīties klavieru vai vijoles spēles? Vai mūzika palīdz zinātniskajā darbā?

Jā, mūzikai – kā tās klausītājam – manā dzīvē ir būtiska nozīme. Mani var sastapt ne tikai minētajās vietās, bet samērā bieži arī jaukajā Cēsu koncertzālē, dažreiz Rēzeknes Gorā, Liepājas Dzintarā. Šogad sev atklāju arī koncertzāli “Latvija” Ventspilī. Reti paiet nedēļa, kad neesmu apmeklējis kādu koncertu vai izrādi, arī dramatiskos teātros. Laikam mūzika un māksla kopumā dod iespēju izdzīvot to bagāto emociju gammu, kas bieži iztrūkst mūsu ikdienas gaitās un bez kuras dzīves uztvere ierūsē un kļūst pelēka. Lai būtu aktīvs tādā radošā sfērā kā zinātnē, nevari būt dzīves nomākts un vienaldzīgs. Mūzika dod iespēju saglabāt zināmu jūtu jauneklību, un tad nav vajadzības, kā Faustam, atdot velnam savu mazo pirkstiņu. Vairāk patērēju akadēmisko mūziku, bet man nav aizspriedumu pret citiem, tā saucamiem viegliem žanriem, piemēram, ar patiku varu klausīties un, ja neviens nedzird, dziedāt līdzi šlāgeriem ar saldiem, lipīgiem meldiņiem.

Man, par lielu nožēlu, nav muzikālās izglītības, šajā ziņā esmu parastais klausītājs, bet ar samērā lielu pieredzi. Augu bez vecākiem, un nebija neviena, kurš man varētu nodrošināt iespēju apgūt kādu instrumentu. Nebija arī kam no agras bērnības vest mani uz koncertiem vai teātri. Mani pirmie muzikālie iespaidi nāca no radio, precīzāk, no radio translācijas tīkla atskaņotāja, kas bija ieslēgts visu cauru dienu, kā tas tajā laikā bija pierasts daudzās mājās. Mani saistīja daudzveidīgā atskaņotā mūzika, arī nopietnā. Aktīvu koncertu un operas apmeklēšanu uzsāku samērā vēlu, tikai 20 gadu vecumā. Tie bija augstas raudzes koncerti, jo vasaras sezonā Dzintaru koncertzālē regulāri viesojās lielie Maskavas un Ļeņingradas simfoniskie orķestri ar izciliem, pasaules klases diriģentiem un solistiem. Arī mūsu pašu simfoniskais orķestris (tajā laikā Radio orķestris) sniedza interesantus koncertus. Ne uzreiz, bet galu galā atsaucos uz vairākkārtējiem uzaicinājumiem iestāties mīmistos mūsu operas teātrī, kaut arī vakara laika studentam nemaz nebija tik viegli salāgot teātra aktivitātes ar darbu un studijām. Uz mēģinājumiem pa kluso skrēju no Kaķu mājas, kur tolaik atradās Bioloģijas institūts, arī dažas lekcijas vajadzēja nosebot, ja tās sakrita ar izrādēm. Piedalījos lielāko operu (“Aīda”, “Karmena”, “Trubadūrs”, “Lucia di Lammermoor”, “Manona Lesko”, “Hovanščina”, “Baņuta” u. c.) uzvedumos, bet svarīgi bija arī tas, ka mīmista statuss deva iespēju apmeklēt un noskatīties jebkuru izrādi no 2. balkona vai stāvot kulisēs. Esmu bijis uz skatuves kopā ar visiem mūsu operas vadošiem 60. un 70. gadu solistiem (Jānis Zābers, Kārlis Zariņš, Pēteris Grāvelis, Aleksandrs Daškovs, Žermēna Heine-Vāgnere, Laima Andersone u. c.), arī ar daudziem izciliem padomju un ārzemju dziedātājiem, kuri bijuši viesizrādēs mūsu teātrī. Starp citu, Daigas Mazvērsītes grāmatā par Jāni Zāberu ir bilde no Oļģerta Grāvīša operas “Sniegputeņos”, kurā es kopā ar vēl vienu mīmistu esam redzami otrā plānā aiz solista.

Īpaša vieta manā muzikālajā vēsturē ir Džuzepes Verdi operai “Trubadūrs”. Esmu piedalījies slavenajā 1968. gada uzvedumā, ko iestudēja izcilais latviešu operas režisors Jānis Zariņš. Šī bija pirmā opera Rīgā, kas iestudēta oriģinālajā – itāļu valodā, kas palīdzēja vēl vairāk izbaudīt mūzikas skaistumu. Šajā izrādē piedalījos gandrīz visos mēģinājumos un vēlāk vairāk nekā 100 izrādēs uz mūsu operas skatuves. Šo operu man izdevies vairākkārt apmeklēt arī dažādos operteātros ārzemēs, t. sk. Itālijā – Turīnā un Parmā Verdi festivāla laikā. Redzēju arī lielu ievērību guvušo Alvja Hermaņa iestudējumu Zalcburgas festivālā. Samērā nesen man mazliet negaidīti trāpījās ļoti augstvērtīgs “Trubadūra” izpildījums Alma-Atas operā.

Būdams ārzemēs, cenšos nekad nepalaist garām iespēju apmeklēt kādu koncertu vai operas izrādi. Pēdējos gadus ir laba iespēja redzēt lielāko pasaules operu izrāžu translācijas uz lielajiem ekrāniem kinoteātros. Man ir diezgan daudz dažādu muzikālo ierakstu, tomēr klausos tos samērā reti, jo nekāda aparatūra nevar aizvietot dzīvu skaņu un klātbūtnes efektu. Man vienmēr ir liels prieks, kad koncertos vai izrādēs sastopu kādu no kolēģiem, ar kuru var padalīties iespaidiem un apmainīties viedokļiem.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja akadēmiķis Ojārs Spārītis

Lasīts 558 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")