Zinātnes Vēstnesis

Līga Kovaļčuka: Veterinārmedicīna pilda svarīgu vienas veselības koncepta daļu/"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: LBTU arhīvs. Foto: LBTU arhīvs.

“Diemžēl pētniecībā ir ļoti grūti, es pat teiktu neiespējami, iegūt kādu finansējumu pētījumiem par suni, kaķi un to oftalmoloģiskajām slimībām. Šādiem pētījumiem finansējumu var iegūt no iesaistītajām lielajām zāļu kompānijām vai starptautiskiem projektu turētājiem. Pārsvarā pētījumi, kuri notiek mazo dzīvnieku jomā Latvijā, ir konkrēta pētnieka pašfinansēti. [...] Mana specializācija ir viena no bīstamākajām. Lai es varētu izmeklēt dzīvnieka acis, izmeklēšana ir ļoti līdzīga tai, kad cilvēks iet pie acu ārsta. Kontakts pacientam ar ārstu ir 5–10 centimetri starp abu deguniem. Starp mani un suni, kaķi vai zirgu ir viens instruments – oftalmoskops vai mikroskops. Tas nav vienkārši, jo ir reizes, kad dzīvnieks var izrādīt baiļu vai cita veida agresiju – suņi kož, kaķi skrāpē, zirgi sper. Mēs to zinām un esam tam gatavi,” saka Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Veterinārmedicīnas fakultātes profesore, Klīnisko pētījumu centra vadošā pētniece Dr. med. vet. Līga Kovaļčuka laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 10 (626), 2022. gada 28. novembris.

Veterinārmedicīna pilda svarīgu vienas veselības koncepta daļu

 

Esat praktizējoša veterinārārste un tai pat laikā veicat arī akadēmisko un zinātniski pētniecisko darbu.

Veterinārmedicīna ir plaša joma, esam ļoti dažādi. Fakultātes sistēmā ir trīs institūti – Preklīniskais institūts, Klīniskais institūts, Pārtikas un vides higiēnas institūts un Universitātes veterinārā klīnika. Es pārstāvu Klīnisko institūtu un klīniku. Klīniskā institūta pasniedzēji ir akadēmiskais personāls, kas vienlaikus saistīti gan ar praksi, t.i. darbu veterinārajā klīnikā, gan pētniecību. Mūsu pētniecība lielākoties saistīta tieši ar dzīvnieku klīniskajiem pētījumiem, bet bieži iesaistāmies arī preklīniskajā fāzē. Savukārt kolēģi no Preklīniskā un Pārtikas un vides higiēnas institūta lielākoties (var būt labāk teikt: vairāk) strādā laboratorijās un akadēmiskajā darbā. Savukārt, strādājošie mikrobioloģijā, virusoloģijā, anatomijā (kas nav tik klīniskas jomas) bieži nemaz nav praktizējoši veterinārārsti. Iespējams, tāpēc man tik ļoti patīk mans darbs, jo varu savienot praktisko, akadēmisko un zinātnisko darbu.

Veterinārmedicīna ir līdzīga cilvēka medicīnai – nevienu brīdi nevaram apstāties mācīties, jo medicīna attīstās zibenīgi. Zāļu aprite, jaunas zāles, jaunas diagnostikas metodes, jaunas ārstēšanas metodes strauji ienāk mūsu praksē, kam jāseko līdzi.

Kā jūs raksturotu veterinārmedicīnas zinātnes attīstību Latvijā? Kādi esam šajā jomā?

Vēsturiski, padomju laikos, šī zinātne bija vairāk saistīta tieši ar lauksaimniecību. Šobrīd zinātnes ir starpdisciplināras, un veterinārmedicīna pilda svarīgu vienas veselības koncepta daļu. Tā ir saistīta ar daudzām blakusnozarēm – humāno medicīnu, farmāciju, vidi un bioloģijas zinātnēm. Arī mūsu LBTU Veterinārmedicīnas fakultāte ļoti progresējusi. Pēdējos gados bijušas vērtīgas investīcijas gan veterinārajā klīnikā (kas ir vadošā Baltijā), gan fakultātē kopumā. Fakultātei ir labi sadarbības projekti ar citām Latvijas, kā arī ārzemju augstskolām un zinātniskajām institūcijām.

Pagājušā gada nogalē atvērās LBTU Klīnisko pētījumu centrs, kas ir svarīgs projekts, ļoti vajadzīgs veterinārmedicīnas fakultātei, bet ne tikai tai, jo šajā centrā varam veikt plašus dzīvo audu pētījumus, arī klīniskos pētījumus, saistībā ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Bieži nākas dzirdēt par dažādiem pētījumiem, kas saistīti ar pelēm, žurkām un trušiem, taču tikpat svarīgi ir dzīvnieku ēdināšanas, ķirurģijas, iekšķīgo slimību un farmakoloģijas pētījumi, kur nepieciešams iesaistīt arī lauksaimniecības dzīvniekus, kas ir daudz lielāki par pelēm un žurkām.

Jums ir ļoti plašas zinātniski pētnieciskās intereses. Tie nav tikai mazie dzīvnieki, bet jau pieminētie lauksaimniecības dzīvnieki.

Pēc sirdslietas un aicinājuma esmu veterinārā oftalmoloģe – veterinārārste, kas nodarbojas ar acu slimību ārstēšanu un pētniecību. Savā doktordarbā oftalmoloģiju savienoju ar farmakoloģiju (angliski ophthalmic pharmacology). Iesākumā pētīju dažādu anestēzijas līdzekļu un acs midriātisko līdzekļu ietekmi uz acs fizioloģiskajiem parametriem, kā šie medikamenti ietekmē, piemēram, acs spiedienu, zīlīšu diametru vai asaru daudzumu. Tas ir būtiski veicot operācijas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem. Liela daļa manu klīnisko pētījumu ir par oftalmoloģiju, par medikamentu ietekmi uz oftalmoloģiskajiem rādītājiem, uz fizioloģisko rādītāju normām dažādu sugu un dažādu šķirņu dzīvniekiem.

Diemžēl pētniecībā ir ļoti grūti, es pat teiktu neiespējami, iegūt kādu finansējumu pētījumiem par suni, kaķi un to oftalmoloģiskajām slimībām. Šādiem pētījumiem finansējumu var iegūt no iesaistītajām lielajām zāļu kompānijām vai starptautiskiem projektu turētājiem. Pārsvarā pētījumi, kuri notiek mazo dzīvnieku jomā Latvijā, ir konkrēta pētnieka pašfinansēti. Lielākā daļa manu pētījumu, kas saistīti ar farmakoloģiju mazajiem dzīvniekiem, ir pašfinansēti, izņemot pašus pēdējos, kur bija universitātes pētījumu grants. Nepieciešams domāt plašāk – farmakoloģijas pētījumus paplašināju, turpinot pētīt anestēzijas līdzekļus dažādiem dzīvniekiem.

Šobrīd esmu projekta vadītāja pētījumā par parazitāro līdzekļu rezistences jautājumiem, par potenciāli jauniem risinājumiem, kā strādāt, lai samazinātu parazitāro rezistenci aitām. Mūsu mērķis ir atrast dabisku līdzekli, kas nav kaitīgs videi un dzīvniekam, turklāt viegli iegūstams Latvijā. Pētījām tradicionālus ārstniecības augus Latvijā, kuriem mutvārdos minēta pretparazitārā ietekme – biškrēsliņa un vībotnes ziedi un lapas un vērmele. Projekta parazitāro sadaļu veic asoc. profesore Dace Keidāne un doktorante Alīna Kļaviņa. Viņas in vitro pētīja katra šī auga dažādu koncentrāciju un atšķaidījumu ietekmi uz parazītu stadijām.

Pirmajā pētījumā biškrēsliņš uzrādīja vislielāko efektivitāti, tāpēc turpināsim to pētīt padziļināti, pārbaudot biškrēsliņa ekstraktu in vivo. Kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes Farmācijas fakultāti mēģinām izstrādāt jaunu zāļu formu – iestrādāt biškrēsliņa liofilizāta daļiņas intraruminālā bolā. Bols ir tikai veterinārmedicīnā raksturīga zāļu forma, kas izskatās kā ļoti liela tablete, kuru ievada aitai kuņģī. Tālāk pētīsim, kā biškrēsliņa bols ietekmē parazītu attīstību un izdzīvošanas spēju dzīvā dzīvniekā. Tā ir viena no lielākajām problēmām tieši lauksaimniecības dzīvniekiem. Dzīvē bieži redzam, ka farmakoloģiskie līdzekļi īsti nestrādā un veidojas parazitāro līdzekļu rezistence. Līdz ar to viens no mērķiem ir rast citus risinājumus, kuri lauksaimniekiem palīdzētu kontrolēt parazītu invāziju, lai nebūtu nepieciešamība pēc medikamentiem, kas rada gan ekonomiskos zaudējumus saimniekam, tai skaitā pagarinot, piemēram, gaļas ierobežojuma laiku.

Kā jūs raksturotu šodienas veterinārmedicīnas studentus?

Viņi ir ļoti mērķtiecīgi, lielākā daļa jau labi zina, ko grib darīt un kāda būs viņu karjera. Tie ir cilvēki ar augstu empātiju pret apkārtējo vidi un dzīvniekiem. Mēs pārstāvam ļoti humānu profesiju, kuru nav iespējams mācīties neiejūtīgam, nenovīdīgam cilvēkam. Studenti lielākoties grib strādāt šeit, Latvijā, gan par mazo dzīvnieku, gan lielo dzīvnieku ārstiem. Daudzi mērķtiecīgi vēlas strādāt tieši laukos ar lielajiem dzīvniekiem. Protams, ir arī jaunieši, kas mācoties jau apzinās, ka vēlas būt zinātnieki vai strādāt laboratorijā. Diemžēl doktorantūras vietu skaits fakultātē nav liels – tiek uzņemti vien tikai pāris doktorantu gadā.

Kurā brīdī sapratāt, ka vēlaties kļūt par zinātnieci?

To, ka darīšu kaut ko saistībā ar medicīnu, zināju jau sen, jo abi mani vecāki ir ārsti. Mana māte arī ir acu ārste (bet tikai cilvēku acu). Tēvs ir ortopēds-ķirurgs, un māsa ir farmaceite, farmācijas zinātņu doktore. Taču šaubījos, vai vēlos mācīties par humāno ārstu, jo redzēju, kā dzīvo vecāki, kādas ir naktsmaiņas un pārdzīvojumi. Uzvarēja oftalmoloģija, jo mūsu mājās oftalmoloģijas medicīnas grāmatas bija krāsainākas un acu bildes skaistākas.

Veterinārmedicīnu izvēlējos 12. klasē, un vecāki neiebilda. Studējot saņēmu lielu vecāku atbalstu, īpaši tēva, kurš mudināja arī vasarās braukt mācīties uz ārzemēm un vēlāk turpināt studijas doktorantūrā. Tā, noslēdzot sešus studiju gadus veterinārmedicīnas fakultātē, iestājos doktorantūrā pie profesores Edītes Birģeles, kura tajā laikā bija Preklīniskā institūta direktore un viena no stingrākajām profesorēm fakultātē. Pabeidzot doktorantūru turpināju darbu institūtā pie profesores Birģeles.

Veterinārmedicīnas fakultātē ir daudz studējošo no ārvālstīm. Kāpēc viņi izvēlas studēt tieši šeit, Latvijā, LBTU Veterinārmedicīnas fakultātē?

Sākām ar četriem studentiem, bet šobrīd katrā kursā ir apmēram 20 studentu. Lielākais vairums nāk no Skandināvijas valstīm un Vācijas, bet ir arī studenti no Kanādas, Lielbritānijas, Itālijas. Protams, jāņem vērā citu valstu apmācības politikas, jo Somijā ir augstskola, kurā uzņem 50 studentus gadā, arī Zviedrijā un Norvēģijā ir pa vienai augstskolai, bet studentu daudzums līdz ar to ir ļoti limitēts, bet veterinārārstu pieprasījums liels. Pārējie meklē alternatīvas, un par šiem studentiem mums ir konkurence ar Lietuvas un Igaunijas veterināro augstskolu. Mūsu studentiem būtiska ir atrašanās vieta, kā arī iespēja mācīties mazās grupās ar individuālu attieksmi – docētājs strādā ar 5–6 studentiem laboratorijas darba grupā. Līdz ar to visi studenti var būt klātesoši jebkurā procesā. Lielajās augstskolās, kur kursos ir vairāk nekā 200 studentu, šādu iespēju nav. Svarīgi ir arī tas, ka esam Eiropas Veterinārmedicīnas augstākās izglītības asociācijas atzīta fakultāte, kas norāda uz to, ka studijas atbilsts augstākajiem izglītība kvalitātes standartiem. Tas ir galvenais, kāpēc esam atpazīstami un redzami.

Kā notiek veterinārmedicīnas studiju process?

Studiju pirmie divi gadi sākas ar preklīniskajiem priekšmetiem – ķīmija, bioloģija, fizioloģija, anatomija, patoloģija. Tā ir pati sarežģītākā daļa, kas bieži ir šķirtne, kad students var pamest studijas, kas tajā brīdī šķiet pārāk grūtas. Tālāk nāk klīniskie priekšmeti, klīniskā diagnostika, mazo un lielo dzīvnieku iekšķīgās slimības, dažādas ķirurģijas, farmakoloģija, ar lauksaimniecības dzīvniekiem saistītie priekšmeti. Šī apmācība notiek dalīti lekciju un praktisko darbu veidā, kur studenti apgūst procedūras simulāciju laboratorijā, mācoties veikt injekcijas un šūt simulētus audus. Iegūstot šīs prasmes uz nedzīviem materiāliem, tālāk iespējams to apgūt uz dzīviem audiem. Nodarbību un prakses laikā studenti visu laiku ir klātesoši arī veterinārajā klīnikā un redz, kā izmeklējam dzīvniekus, kādas manipulācijas un operācijas veicam.

Pēdējos studiju gados klīniskais darbs mijas ar priekšmetiem Pārtikas un vides higiēnas institūtā. Studenti mācās parazitoloģiju, mikrobioloģiju, virusoloģiju un pārtikas higiēnu. Nevaram aizmirst, ka pārtikas drošības joma veterinārmedicīnā ir nozīmīga daļa – pārtikas toksikoloģija, pārtikas ražošana un pārtikas infekcijas slimības, jo veterinārārsts var strādāt ne tikai par veterinārārstu klīnikā, bet arī nodrošināt pārtikas drošību valstī vai pārtikas ražošanas nozarē, gan uzņēmumos, kas veic kontroles, Pārtikas veterinārajā dienestā vai ministrijā.

Mūsdienās pieejamas arvien jaunas tehnoloģijas, medicīna attīstās, cilvēka dzīves ilgums palielinās. Kā ir ar dzīvniekiem? Vai var teikt, ka arī dzīvnieka mūžs kļuvis ilgāks?

Jā, īpaši suņi un kaķi mūsdienās dzīvo ilgāk. Varam palīdzēt ļoti daudzās situācijās, sākot ar dažādu infekciju kontroli, līdz sirds operācijām un specifiskām ķirurģiskām manipulācijām, lai nodrošinātu dzīvniekam ilgstošāku kustīgumu. Mūsdienās veterinārmedicīnā arī protezē. Tāpat savs nopelns ir pilnvērtīgākai dzīvnieku barošanai, regulārām veterinārārsta pārbaudēm. Būtiska ir slimību konstatēšana agrīnos stāvokļos un medikamentu klāsts, ar kuru varam ārstēt tādas slimības kā cukura diabēts, nieru mazspēja vai pat audzēji. Šobrīd klīnikā sastopamies ar dzīvniekiem-senioriem (18–20 gadīgi kaķi, 15–17 gadīgi suņi), no kuriem liela daļa ir labā fiziskā stāvoklī, joprojām priecējot savus saimniekus.

Veterinārmedicīnas nozare, kuru cilvēkmedicīnā pazīstam kā geriatriju un gerontoloģiju, pašlaik pasaulē ļoti attīstās. Arvien vairāk pievēršamies tieši ar vecumu saistītām problēmām, sākam runāt arī par dzīvnieku mentālajām slimībām un ar novecošanu saistītiem smadzeņu darbības traucējumiem. Tas viss attīstās, un veterinārārstam tam jāseko līdzi, jāmācās strādāt, lai uzlabotu dzīvnieka labsajūtu un veselību vecumdienās.

Veterinārajā praksē nākas saskarties arī ar agresīviem dzīvniekiem, kas nozīmē, ka veterinārārsta darbs var būt arī bīstams. Runājot par agresīvajiem dzīvniekiem, teiktu, ka ar katru gadu situācija Latvijā kļūst arvien labāka. Agrāk agresīvo dzīvnieku īpatsvars bija daudz lielāks. Mainās cilvēku domāšana un mērķis, kāpēc ņemam dzīvnieku. Šobrīd vairāk strādājam ar suņiem un kaķiem, kas ir ģimenes locekļi, kompanjoni, draugi. Protams, ir arī dzīvnieki ar raksturu. Mana specializācija šai ziņā ir viena no bīstamākajām. Lai es varētu izmeklēt dzīvnieka acis, izmeklēšana ir ļoti līdzīga tai, kad cilvēks iet pie acu ārsta. Kontakts pacientam ar ārstu ir 5–10 centimetri starp abu deguniem. Starp mani un suni, kaķi vai zirgu ir viens instruments – oftalmoskops vai mikroskops. Tas nav vienkārši, jo ir reizes, kad dzīvnieks var izrādīt baiļu vai cita veida agresiju – suņi kož, kaķi skrāpē, zirgi sper. Mēs to zinām un esam tam gatavi. Ja saimnieks jau zina, ka dzīvnieks ir agresīvs, tad, protams, ir iespēja pielietot sedāciju, lai tie būtu mierīgi un darbu varētu veikt pilnvērtīgi un kvalitatīvi.

Kā ir mainījušās klīniskās izmeklēšanas un diagnostikas metodes?

Klīniskā izmeklēšana, ko veicam ar savām rokām un acīm pēc augstskolā iemācītas shēmas, daudz nemainās. Taču parādās jaunas iespējas dzīvniekus izmeklēt padziļināti. Ja sākotnēji ultrasonogrāfiskā izmeklēšana bija ļoti vispārēja, tad šobrīd ārsti jau var diagnosticēt specifiskas saslimšanas, veikt ehokardiogrāfiskās izmeklēšanas sirdij, veikt datortomogrāfiju un magnētisko rezonansi dzīvniekam. Visas šīs metodes, ko plaši pielieto cilvēkmedicīnā, iespējamas arī veterinārmedicīnā. Daudzas lietas ir sarežģītākas, jo ar dzīvnieku nevaram sarunāt, ka jāpasēž mierīgi, jāskatās vienā punktā vai jānoguļas uz viena sāna un nedrīkst kustēties. Te palīdz anestezioloģija.

Bezšķirnes dzīvnieki slimojot mazāk nekā šķirnes dzīvnieki. Vai tas tā ir? 

Slimo gan bezšķirnes, gan šķirnes dzīvnieki. Šķirnes dzīvniekiem viss atkarīgs no ciltsdarba un audzētāju kompetences. Katrai šķirnei ir noteiktas predispozīcijas uz konkrētām problēmām, ir rūpīgi jāveic ciltsdarbu, jāskatās dzīvnieku līnijas un ģenētisko materiālu, mēģinot izslēgt potenciālās slimības. Veterinārmedicīnā pieejami gēnu testi. Gēnu testi ir plaši attīstīt oftalmoloģijā – ģenētiski testējam ļoti daudzus dzīvniekus gan uz progresīvu tīklenes atrofiju, kas var radīt aklumu, gan uz primāru lēcas luksāciju, glaukomu, kataraktu.

Piemēram, par oftalmoloģiskajām slimībām iegūstami statistikas dati no 90. gadiem par to, cik ASV ir izmeklēti kādas šķirnes suņi, cik konstatētas saslimšanas, kādu procentu tas veido no kopējā dzīvnieku skaita. Katru piecgadi šī informācija tiek atjaunota un pilnveidota ar jaunām zinātniskām publikācijām, ar jauniem pētījumiem gan par statistiku, gan arī par ģenētiskajiem pētījumiem. Tādējādi veidojas laba datu bāze, kurā atrast un uzzināt katrai šķirnei raksturīgās ģenētiskās slimības un kam būtu jāpievērš uzmanība.

Savukārt par bezšķirnes dzīvnieku ģenētiskajām slimībām lielākoties neko nezinām. Līdz ar to tas neizslēdz iespējamību, ka bezšķirnes dzīvnieks arī var slimot. Un infekcijas, parazitāras, vielmaiņas un onkoloģiskās slimības skar kā šķirnes tā bezšķirnes dzīvniekus.

Jūsu praktiskais darbs klīnikā nav tikai darbs ar dzīvniekiem, bet arī ar to saimniekiem. 

Man bērnībā likās, ka veterinārmedicīnā būs mazāka saikne ar cilvēku, jo glābšu dzīvniekus. Tas ir mīts, uz kuru iekrīt arī studenti. Dzīvē situācija ir pilnīgi citādāka. Tas milzīgais darbs un komunikācija ir tieši ar saimnieku. Pirmais posms ir dzīvnieka klīniskā izmeklēšana, kas balstās saimnieka sniegtajā anamnēzē, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka saimnieks ievērojis visu būtisko. Veterinārmedicīna šai ziņā ir sarežģīta, jo visas tālākās darbības balstās uz kvalitatīvu, klīnisku izmeklēšanu, pārbaudot pilnīgi visas orgānu sistēmas no astes līdz degunam. Pēc klīniskās izmeklēšanas, jāizlemj par papildu izmeklējumiem (kādi ir iespējami un ko saimnieks var atļauties), lai tiktu pie gala diagnozes un uzsāktu ārstēšanu.

Ir valstis, kur iespējama dzīvnieku apdrošināšana, tādējādi diagnostikas iespējas saimniekiem ir plašākas un pieejamākas. Latvijā tas pagaidām ir sākuma posmā. Veterinārmedicīnas sektors nav subsidēts no valsts, un visas veterinārās klīnikas ir privātas. Visi izmeklējumi jāsedz saimniekam, kas nav lēti, taču noteikti lētāk nekā citur Eiropā.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

Lasīts 1218 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")