"Zinātnisko metožu, līdzīgi kā papildu disciplīnu, vai mijiedarbes izvēle ar citām zinātnes jomām, būtu jāatstāj pašu pētnieku ziņā. Pats svarīgākais, manuprāt, būtu nodrošināt kvalitatīvu un modernu izglītību jauniem cilvēkiem – no skolas sola līdz universitātei. Pie šādiem nosacījumiem savu ceļu tālāk viņi atradīs paši. Savukārt modernu izglītību var nodrošināt talantīgi, nopietnā un godīgā konkurencē uzvarējuši un labi atalgoti mācībspēki. Darbam augstskolā būtu jābūt prestižam jaunu zinātnieku kārotam mērķim."
"Zinātnes Vēstnesis" 10 (626), 2022. gada 28. novembris.
Saruna ar LZA Lielās medaļas laureāti – literatūrzinātnieci MĀRU GRUDULI
Apzinoties kritisko stāvokli pedagoģijas zinātnes attīstībā mūsu valstī un pedagoģijas metodikas un tiražējamas prakses trūkumu Latvijas augstākajā izglītībā, šajā vasarā laikrakstā “Zinātnes Vēstnesis” esam sākuši jaunu interviju sēriju ar dažādu nozaru pedagogiem. Šoreiz uz sarunu akadēmiķis Ojārs Spārītis aicināja LZA Lielās medaļas laureāti Māru Gruduli abu radniecīgās izglītības un darbošanās sfēras dēļ, kas neietver tikai šauru pētniecisku skatījumu uz literatūras vēsturi, bet visplašākajā veidā skar sabiedrību, kultūru, mākslu, mūziku, un, kā rāda pēdējo gadu starpdisciplinārie pētījumi, humanitārās zinātnes arvien vairāk meklē argumentus eksakto zinātņu laukā. Sākot dialogu, jau iepriekš zināms, ka tas varētu būt neprognozējams, un, iespējams, pat paradoksāls saņemto atbilžu ziņā, jo Māra Grudule ir radoša un zinātnē aktīvi meklējoša personība ar stipri neatkarīgu stāju un padziļinātu skatu uz lietām. Tādēļ varam būt droši, ka atbildes būs atklātas un savos vērtējumos viņa nelaipos starp savu zinātnieka sirdsapziņu un gļēvu politkorektumu.
Cik ilgs ir tavs pedagoga stāžs augstskolā? No tā izriet jautājuma turpinājums, kura atbildei vajadzīga pieredze. Kāds tavā skatījumā ir humanitāro zinātņu pasniedzēja uzdevums un mērķis?
Latvijas Universitātē (LU) sāku lasīt lekcijas, mācoties doktorantūrā jeb toreiz – aspirantūrā dažos profesora Bībera kursos toreizējā Pedagoģijas fakultātē. 1990. gadā profesors Bībers pārgāja darbā uz Latvijas Kultūras akadēmiju, pārņēmu viņa kursus, bet kopš 1998. gada strādāju Humanitāro zinātņu, toreiz – Filoloģijas fakultātē. Mans stāžs LU ir vairāk nekā 30 gadu garš. Humanitāro zinātņu docētāja, līdzīgi kā, manuprāt, jebkuras jomas docētāja uzdevums ir dalīties ar savām zināšanām ar studentiem, palīdzēt studiju kursa apguvē ar materiāliem, ar sarežģītāku jautājumu skaidrojumu u. tml., kā arī stiprināt zināšanas ar periodiskiem pārbaudes darbiem, eksāmenu un, protams, rosināt interesi par savu pētniecības lauku.
Kādi metodiskie un audzinošie līdzekļi ir humanitāro zinātņu mācībspēka rīcībā, veidojot dialogu ar studējošo auditoriju un atsevišķu indivīdu?
LU tagad, manuprāt, piedāvā dažādus metodiskos kursus. Tīmekļa iespēju apguvē, piemēram, MS Teams darbā ar studentiem, ļoti palīdzēja pandēmija – īsā laikā un pašmācības ceļā ieguvu vērtīgas iemaņas. Godīgi jāatzīst, par citām metodikas apguves iespējām neesmu interesējusies. Pati visvairāk šai jomā esmu mācījusies, pirmkārt, no līdzdalības kolēģu atklātajās lekcijās; otrkārt, hospitējot lekcijās un semināros ārzemēs, ja manas pētnieciskās stipendijas ir bijušas saistītas ar ārzemju augstskolām. Iepriekšminētais ir devis jaunus impulsus arī manā darbā ar studentiem LU.
Mūsdienu augstskolas mācībspēku savās spīlēs tur kvantitatīvie un kvalitatīvie rādītāji, taču to piemērošana humanitārajās un eksaktajās zinātnēs atšķiras. Kad tavs kolēģis Arnolds Klotiņš publicēja 679 lappuses biezo monogrāfiju “Mūzika pēckara staļinismā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1944. līdz 1953. gadā”, tad šāds pētījums, kura sagatavošanā ieguldīti vismaz 7 intensīva darba gadi, pēc mūsu izglītības kvalitātes vērtētāju sastādītajiem kritērijiem viņš ieguva vienu (!) punktu (tikpat saņem arī 15 eksakto zinātņu pētījuma autori un līdzautori par 3 lappušu atskaites ziņojumu Scopus indeksētā krājumā). Kādas ir tavas domas par kritēriju objektivitāti un zinātnieka motivāciju veikt pētījumus humanitārajā un eksaktajā laukā?
Šī ir vispārzināma un bieži pārrunāta problēma. Lai nebojātu garastāvokli, pēc iespējas neskatos LU datubāzē, kur norādīts punktu skaits par manām publikācijām. Pūles pēc iespējas vienādot visas zinātņu nozares ir novedušas strupceļā ne tikai zinātnieku profesionalitātes vērtējumu, bet arī, piemēram, LU – vismaz mūsu jomā – studiju programmas un akreditējamo kursu aprakstus. Diemžēl, jaunas regulas izstrādājot, trūkst dialoga starp birokrātiem un savu jomu speciālistiem. LU jaunie standartizētie kursu apraksti, piemēram, paredz literatūras norādi, kas nav vecāka par pieciem gadiem, turklāt ne vairāk kā piecus avotus. Ne viena, ne otra prasība nav izpildāma, ja kursa apguve paredz ieskatu literārajā procesā 100 gadu garumā. Jauni teorētiski avoti latviešu literatūrzinātnē, noklājot visas jomas (vēsturi, teoriju, kritiku), netiek publicēti ik piecus gadus. Ja pieci avoti ietver teoriju un izlasāmos daiļliteratūras tekstus, tad vispār nevar būt runas par nopietnām studijām literatūrzinātnē. Mēģinājumi dažādām nozarēm diferencēt studiju kursu aprakstus pagaidām ir noveduši strupceļā. Vienlaikus studenti mēdz būt modri un ļoti sekot “burtam”.
Uzsvars publikācijām angļu valodā, kas atrodamas dažādās starptautiskās datubāzēs, neapšaubāmi ir uzlabojis mūsu jomas pētnieku angļu valodas zināšanas, stiprinājis starptautiskos sakarus, veicinājis interesi par Eiropas kultūras un zinātnes kontekstiem un teorētiskās literatūras studijām, kā arī aktivizējis līdzdalību dažādos starptautiskos projektos. Tas viss noteikti nav novērtējams par zemu. No otras puses, trūkst līdzsvara starp prasību publicēt pētījumus angliski un nepieciešamību ar saviem atklājumiem iepazīstināt vietējo auditoriju, tādējādi ne tikai informējot sabiedrību par jaunumiem, bet attīstot – un tas nudien nav mazsvarīgi – nacionālo zinātnisko terminoloģiju. Pazīstu jaunus latviešus, kas, studējuši ģermānistiku Vācijā, pēta ar Baltiju saistītus jautājums, bet nelabprāt lasa referātus un publicējas latviski, apzinoties, ka zinātnisko terminoloģiju latviešu valodā nepārvalda pietiekami labi. Baidos, ka tā nav tikai humanitāro nozaru pētnieku, bet jauno zinātnieku problēma kopumā. Stagnējoša zinātnes valoda ir nopietns drauds latviešu valodas kā modernas un līdzvērtīgas Eiropas valodas statusam. Zinātnes valodas attīstīšana ir būtisks mūsu pašcieņas jautājums.
Līdzšinējos darba gados tev bijuši daudz studentu, kuri ir spoži aizstāvējuši savus bakalaura, maģistra un doktora darbus. Ar kuriem audzēkņiem īpaši lepojies? Ko viņi pārņēmuši no tevis? Vai redzi viņos to, ko pētniecībā mēdz saukt par “skolu”?
Šis ir sāpīgs jautājums. Nodarbojos ar pietiekami šaurām tēmām: 16.–18. gadsimta latviešu literatūras vēstures un Baltijas vācu literatūras izpēti. Agrāk trīs gadsimtu latviešu literatūras vēsturei bija paredzēts vesels semestris, tad samazināja lekciju skaitu. Man ir palikušas astoņas nodarbības par šo tēmu. Tas, protams, ir vairāk, nekā nemaz. Tomēr jaunieši no skolas atnāk ar ļoti trūcīgām zināšanām Latvijas vēsturē. Astoņās nodarbībās pārrunāt nebūt ne vienkāršo vēstures gaitu, notikumus rakstu un latviešu tekstu vēsturē, kā arī darboties ar tekstiem, tos analizēt un interpretēt, ir teju neiespējami. Ir daudz faktu, nedzirdētu uzvārdu, jēdzienu. Līdz momentam, kurā tas viss vēl varētu aizraut un šķist pētīšanas vērts, mēs diemžēl nepaspējam nonākt. Ar skumjām jāatzīst, ka tuvākajā laikā, kamēr augstskolu izglītībā un zinātnē nenotiks radikālas pārmaiņas, neceru uz jauniem 16.–18. gadsimta latviešu literatūras pētniekiem. Savukārt Baltijas vācu literatūras izpēte apraujas pie vācu valodas nezināšanas. Manuprāt, nopietnas Baltijas reģiona studijas, lai kura joma tā arī būtu, mūsu vēstures dēļ senākajā periodā bez vācu, jaunākajos laikos – bez vācu un krievu valodas nav iespējamas. Diemžēl, LU filoloģijas programma ir veidota tā, ka studenti nedrīkst par brīvu apgūt papildu svešvalodas. Kādreiz vēl varēju rakstīt atbalsta vēstuli, ja šāda situācija bija, tagad arī tas vairs nav iespējams.
Augstākajā izglītībā ir virkne gadiem neatrisinātu problēmu. Latvijas Universitātē, vismaz mūsu nozarē, atalgojuma lauvas tiesu veido auditorijas stundu skaits. Universitāte ir modra dažādu iespēju meklējumos, kā arvien samazināt auditoriju slodzi. Tagad, piemēram, studiju kursā, nesasniedzot noteiktu studentu skaitu, klātienes nodarbību skaits tiek samazināts uz pusi, tam atbilstoši – arī atalgojums. Nezinu, vai studenti par šādu iespēju, iestājoties programmā, ir informēti. Viņi maina studiju programmas, pārtrauc studijas, un tam visam līdzi svārstās arī mūsu algas. Nereti viena semestra laikā vairākkārt jāparaksta darba līguma grozījumi. Priekšnosacījums, ka studentiem, dodot pēc iespējas vairāk brīvas dienas un daudz brīva laika, būs vairāk iespēju patstāvīgam darbam, manuprāt, ir aplams. Būtu jābūt saprātīgam līdzsvaram. Pustukšie lekciju saraksti ar nelielu auditorijas stundu skaitu jau no pirmā kursa studentus radina pie darba meklējumiem, lielākā daļa no viņiem paralēli mācībām drīz arī sāk strādāt. Naudas pelnīšana, protams, izvirzās priekšplānā un sākas žēlošanās, ka studijām nav laika, nevar pienācīgi sagatavoties u. tml. Tas viss nevis tādēļ, ka būtu par daudz apgūstamās vielas, bet tādēļ, ka studijas sāk traucēt darbam.
Diemžēl mani lieliskie studenti, kas absolvēja fakultāti ar izciliem gataviem pētījumiem, ir izvēlējušies materiāli daudz ienesīgākus darbus par studijām doktorantūrā, par pētniecību un docētāja pienākumiem augstskolā. LU asistenta un lektora atalgojums nav saucams pat par simbolisku. Lielākā daļa jauno pētnieku, ja arī, ideālisma pilni, uzsāk lekciju lasīšanu, drīz vien saprot, kādas pūles prasa labas lekcijas, semināra vai vesela lekciju kursa izstrāde, un no turpmākās sadarbības atsakās. Protams, lepojos ar savu kādreizējo studentu, tagad lielisko sarunu biedru Paulu Daiju, taču arī viņa sadarbība ar universitāti bija īslaicīga.
Vai esi kādreiz studentu auditorijas priekšā jutusies bezpalīdzīga? Šis jautājums korelē ar nākamo: vai un kā tu jūti savu atbildību par mācību rezultātu?
Jā, esmu jutusies bezpalīdzīga, bet šī sajūta nekad nav bijusi saistīta ar metodikas zināšanu trūkumu. LU kādu laiku strādāju trīs programmās, lasīju lekcijas latviski, angliski un vāciski. Nepameta sajūta, ka manas vācu valodas zināšanas, lai auditorijas priekšā brīvi analizētu tekstus, nav pietiekamas. Par savu atbildību mācību rezultātos, godīgi sakot, nekad neesmu domājusi. Droši vien tas šķiet bezatbildīgi, bet es nestrādāju skolā, skaidri apzinos, ka darbojos ar studentiem, kuru lielākajai daļai manis docētie kursi nozīmē tikai iegūtus kredītpunktus un ne vairāk. Tas mani neuztrauc. Cenšos strādāt labākajā iespējamajā veidā, sekot līdzi studentu reakcijai nodarbību laikā, būt uzmanīga pret jautājumiem gan auditorijā, gan atbildot uz e-vēstulēm; eksāmenu jautājumiem parasti pievienoju lūgumu pēc komentāra par kursu kopumā, lasu studentu atsauksmes, no tām mācos u. tml., bet nedomāju, ka man būtu jāatbild par viņu nezināšanu. Strādāju ar pieaugušiem cilvēkiem.
Tavas pētniecības “mūža tēmas” saistās ar veclatviešu un baltvāciešu literatūras vēsturi. Šodienas realitāte ir tāda, ka tikai viens no desmit studentiem kaut cik saprot vācu valodu. Kāda tev šķiet Latvijas kultūras vēstures pētniecības perspektīva pie šādas izglītības kvalitātes? Kā ieinteresēt studentus pētnieciskam darbam ar iepriekšējo gadsimtu materiālu?
Ar ieinteresēšanu, domāju, problēmas ir tikai tik daudz, ka nodarbību skaits latviešu literatūras vēsturē ir pārāk mazs, tas neļauj nonākt līdz apjēgas priekam. Jo patiesi aizraujošā netrūkst, ja cilvēku vispār interesē pagātne. 16., 17. un 18. gadsimta latviešu literatūras izpratne bez kultūrvēsturiskā konteksta izziņas nav iedomājama. Savukārt tas piedāvā ļoti dažādus ceļus, pa kuriem iet – no sadzīves līdz mākslas parādībām un filozofiskām idejām – visi šie aspekti noderēs un bagātinās senākā perioda tekstu interpretāciju. Līdzīgi ar Baltijas vācu literatūru un kultūru kopumā, vēl interesantāku šo jomu dara izpratne, ka vācu kultūra Baltijas telpā ir klātesoša joprojām. Esmu bijusi lieciniece studentu pēkšņām atklāsmēm, šķietami no jauna ieraugot, piemēram, ceļu no LU galvenās ēkas Raiņa bulvārī līdz operai – pārdomāto apstādījumu plānojumu un kanāla līkumus, tiltiņus un skulptūras, piemēram, laulāto pāri ar pūdeli kanāla malā, un visbeidzot pašreizējo Latvijas Nacionālās operas ēku. Baltijas vācu literatūra ļauj vēl pamatīgāk ienirt šķietami pazīstamajā, bet tagad no cita skata punkta atvērtajā pasaulē. Jā, diemžēl, lai nopietni to pētītu, nepieciešamas vācu valodas zināšanas, to jau minēju iepriekš.
Mēdz apgalvot, ka humanitārajai sfērai mūsdienu pasaulē nav nākotnes bez ciešas sazobes ar eksaktajām zinātnēm. Kādu ceļu iesaki iet humanitāro zinātņu pētniekam, lai tuvotos eksaktajām zinātnēm? Vai tas būtu attaisnojams visos gadījumos?
Vai tā būtu jāuztver kā aksioma? Domāju, ka katram pētniekam līdz idejai par sazobi ir jānonāk pašam, turklāt tā atkarīga no individuālās pētnieciskās ievirzes. Sazobe nav uzspiežama vai deklarējama kā priekšnosacījums. Pirmais, kas nāk prātā, ir digitālās zinātnes, t. sk. digitālās humanitārās zinātnes – kā rāda nosaukums, sazobe jau ir notikusi. Priecājos, ka LU Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu filoloģijas maģistrantūras programmā ir iekļauts digitālo humanitāro zinātņu kurss. To lasa augsta līmeņa profesionāles, un patiešām ir rezultāti. Mums ir studenti, kas, šajās metodēs balstoties, izstrādājuši lieliskus pētījumus. Ar informātikas metodēm jau daudzu gadu garumā, kā zināms, strādā arī valodnieki. Zinātnisko metožu, līdzīgi kā papildu disciplīnu, vai mijiedarbes izvēle ar citām zinātnes jomām, būtu jāatstāj pašu pētnieku ziņā. Pats svarīgākais, manuprāt, būtu nodrošināt kvalitatīvu un modernu izglītību jauniem cilvēkiem – no skolas sola līdz universitātei. Pie šādiem nosacījumiem savu ceļu tālāk viņi atradīs paši. Savukārt modernu izglītību var nodrošināt talantīgi, nopietnā un godīgā konkurencē uzvarējuši un labi atalgoti mācībspēki. Darbam augstskolā būtu jābūt prestižam jaunu zinātnieku kārotam mērķim.
2022. gada 24. novembrī, LZA pavasara pilnsapulcē, Mārai Grudulei par veiktajiem pētījumiem latviešu literatūras un kultūras vēsturē tika pasniegta LZA Lielā medaļa. Tas ir augstākais apbalvojums, ko akadēmija piešķir katru gadu Latvijas un ārvalstu zinātniekam par izciliem radošiem sasniegumiem.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA viceprezidents akadēmiķis Ojārs Spārītis