Dr. paed. Linda Daniela: Uzskatu, ka visam pamatā ir laba izglītība un tā ir viena no pamatjomām, par ko jādomā valstī. Šobrīd Latvijā sevišķi būtiski apzināt labo, ko jau darām, un stiprināt izdarīto. Jaunas idejas ir vajadzīgas, bet tas nenozīmē, ka visas vecās ir nevērtīgas. Nepārtrauktā reformēšana, noliedzot visu iepriekš darīto, ļoti nogurdina un rada izjūtu, ka tas viss nav bijis vērtīgs.
LZA laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 10 (625), 2022. gada 31. oktobris.
Eiropas balva par izcilību pedagoģijā
Centrālā Eiropas Universitāte (CEU) šī gada 19. septembrī apbalvoja Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāni, profesori Lindu Danielu ar Eiropas balvu par izcilību pedagoģijā, sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Žūrijas komisiju ļoti iespaidojis profesores L. Danielas ieguldījums izglītības tehnoloģiju izpētes jomā un darbs ar topošajiem skolotājiem.
Tradicionāli šo prestižo balvu, ar kuru tiek godināti sociālo un humanitāro zinātņu docētāji Eiropas augstākās izglītības telpā, pasniedz CEU studiju gada atklāšanas ceremonijā. Šogad to saņēmāt jūs. Kā tobrīd jutāties, par ko domājāt?
Protams, jutos pagodināta. Patīkami saņemt šādu balvu un patīkami, ka to pasniedz ne tikai fizikā, ķīmijā, datorikā, bet arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs. Šī balva paredzēta par sasniegumiem sociālajās zinātnēs, par darbu kā augstskolas docētājam.
Jūs esat Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne, šis amats prasa ļoti daudz darba un laika. Kā izdodas sasniegt izcilību arī pētniecībā? Kas ir jūsu noslēpums?
Dekāna darbs patiešām prasa daudz laika un enerģijas. Tas ir gan administratīvs darbs, gan krīzes situāciju risināšana, saziņa ar ārējām institūcijām. Tomēr pētniecība man ir mīļa, lai gan šobrīd pētnieciskajām aktivitātēm atliek laiks vien vakaros un brīvdienās. Pirms kļuvu par dekānu, pētniecībā paspēju izdarīt vairāk. Man patīk gan administratīvais darbs, vadot fakultāti, gan docētāja darbs, vadot nodarbības studentiem un diskutējot par dažādiem jautājumiem. Joprojām mīlu arī pētniecisko darbu, kas paver jaunas idejas un rod atbildes uz dažādiem problēmjautājumiem, tāpēc cenšos pētniecību neatstāt novārtā un atrast laiku arī tai. Sanāk tāda kā balansēšana starp dažādām lomām, kur ikviena no tām ir mīļa.
Jūs vadāt lielāko LU fakultāti jau trešo gadu. Kas, jūsuprāt, ir nozīmīgākie sasniegumi zinātnes jomā, kas paveikti jūsu vadībā? Ar ko visvairāk lepojaties?
Mūsu fakultāte kļuvusi redzamāka gan Latvijas Universitātē, gan ārpus tās. Ļoti pieaudzis zinātnisko publikāciju skaits. Sevišķs prieks, ka top arvien vairāk augsta līmeņa publikāciju. Audzis arī pieteikto un apstiprināto projektu skaits, līdz ar to audzis fakultātei piesaistītā finansējuma apjoms. Šobrīd esam 3. vietā starp visām LU fakultātēm pēc piesaistītā finansējuma apjoma, bet starp sociālo un humanitāro jomu fakultātēm – 1. vietā.
Iedzīvinātas jaunas studiju programmas izglītības zinātnēs visos augstākās izglītības līmeņos, kuru izstrāde bija uzsākta jau 2018. gadā. Tagad tas ir rezultējies studiju programmās, kur tiek uzņemti studenti un ir jau pirmie absolventi, tāpēc esmu priecīga par kolēģiem, kuri šo visu paveikuši un noveduši līdz akreditācijai. Esmu priecīga arī par maģistra studiju programmu “Tehnoloģiju inovācijas un dizains izglītībai”, kuras izstrāde bija liels mans darbs, taču noteikti jāuzsver, ka tās tapšanā līdzdarbojušies daudzi no mūsu kolēģiem. Pieaugusi popularitāte Izglītības zinātņu doktorantūras programmai – šobrīd tā ir pēc studentu skaita populārākā doktorantūras programma LU. Lepojos, ka manā vadībā strādā daudz doktorantu, kas nāk un grib pētīt tēmas, kas interesē arī mani pašu. Saredzu, ka veidojas jauno zinātnieku kopums, kas paplašinās un padziļinās šo izpētes jomu. Priecē arī Darba vidē balstītās skolotāju sagatavošanas studiju programmas attīstība, kur vairums programmas dalībnieku izvēlas studijas tieši LU. Varam lepoties jau ar pirmajiem diviem izlaidumiem šajā programmā.
Noteikti jāmin arī citas studiju programmas. Piemēram, uz sešiem gadiem pārakreditētā studiju programma “Māksla” kļūst arvien populārāka, par ko liecina uzņemšanas rezultāti. Sporta treneru studiju programmā pievienoti jauni studiju virzieni, paredzot, ka paplašinās to jomu skaits, kurās var iegūt sporta treneru kvalifikāciju. Ļoti pieaudzis arī pedagogu tālākizglītības kursu piedāvājums. Noteikti lepojos, ka mums fakultātē ir plašs dažādu izglītības tehnoloģiju klāsts, līdz ar to studenti var apgūt pedagogiem nepieciešamās kompetences, lai nodrošinātu tehnoloģiju bagātinātu mācību procesu.
Balvas pasniegšanas ceremonijā tika uzsvērts, ka pētāt izglītības tehnoloģiju izmantošanas potenciālu ne tikai konkrētu uzdevumu veikšanai, bet arī to, ko nozīmē mācīties, meklēt un radīt zināšanas. Vai jūs varētu sīkāk raksturot – ko nozīmē tehnoloģiju bagātināta mācīšanās? Kādas ir jaunāko pētījumu atziņas par šo fenomenu?
Mēs parasti sakām tehnoloģijas, bet tas nozīmē digitālās tehnoloģijas un digitalizācijas radītās iespējas izglītībā, piemēram, programmēšana, ekrānierīces un to izmantošana, izglītojošā robotika, virtuālā realitāte, jebkas, ko digitalizācija mums piedāvā. Tehnoloģijām bagātinātu mācīšanos dalu vismaz trīs virzienos. Pirmkārt, mācāmies, kā izmantot tehnoloģijas, – apgūstam praktiskas iemaņas tehnoloģiju izmantošanā dažādu funkciju nodrošināšanā, bet tas parasti neietver jaunu risinājumu radīšanu. Piemēram, apgūt datora lietošanas prasmi. Otrkārt, mācāmies tehnoloģijas izmantot, lai piekļūtu zināšanām, – platformas, datu bāzes, saziņas platformas, kas palīdz, atrodoties vienā vietā, piekļūt zināšanām, kas atrodas citur. Šeit jāapgūst gan to, kādas platformas izmantot, gan to, kā izmantot meklēšanas algoritmus, kā izvērtēt un pārbaudīt informāciju, kas atrodama tiešsaistes platformās. Trešais virziens, kas saistās ar maniem pētījumiem, ir tehnoloģiju izmantošana mācību procesā. Tas ietver tehnoloģijas, kas palīdz piekļūt zināšanām – datu bāzes ar rakstiem, virtuālā realitāte, kas ļauj ieraudzīt to, ko tāpat nevaram ieraudzīt, virtuālais muzejs, kurā apzinām kultūrvēsturiskās vērtības, pat nenonākot pašā muzejā. Apgūstam tehnoloģijas, kas palīdz dziļāk, labāk izprast zināšanas, piemēram, dzīvo organismu izpēte no iekšpuses un ārpuses ar tehnoloģiju palīdzību, ļauj veikt eksperimentus, kas citādi varētu būt pat bīstami, piemēram, medicīniskās manipulācijas, kuras sākotnēji tiek apgūtas virtuālā vidē un tikai pēc tam reālā vidē.
Būtiski ir domāt par to, kā vērtējam tehnoloģiju ietekmi. Dati ir pretrunīgi. Piemēram, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dati (2018) parāda, ka tehnoloģiju lietošana neuzlabo mācību sasniegumus. Taču mūsdienās, vērtējot tehnoloģiju bagātinātu mācību vidi, nepieciešami citādāki vērtēšanas instrumenti. Tehnoloģiju vide palīdz zināšanas apgūt citādāk, līdz ar to arī vērtēšana par apgūto jāveic citādāk – jāizstrādā jaunas pētniecības metodes, jauni pētniecības virzieni, kas piemēroti tehnoloģiju videi un palīdz vērtēt šīs vides ieguvumus.
Otra galējība ir tie, kas domā, ka, izmantojot tehnoloģijas, viss pasakaini uzlabosies. Tā nav taisnība. Būtiski ir skatīties kritiski un izvērtēt, ko cilvēks konkrētajā tehnoloģiju vidē var darīt un kādas ir objektīvas, pierādāmas, pamatotas zināšanas, ko tajā iespējams gūt. Tāpēc pētniekiem jāspēj atrast atbilstošu vietu dažādām tehnoloģijām un jāspēj prognozēt inovācijas, kuras būs nepieciešams apgūt. Tāpat svarīgi prognozēt varbūtējos riskus un preventīvi piedāvāt risinājumus, kas tos novērstu.
Viena no jūsu pētniecības jomām ir arī tehnoloģiju izmantošana iekļaujošas izglītības un likumsakarīgi arī iekļaujošas sabiedrības veidošanai. Kā izglītības tehnoloģijas var palīdzēt sasniegt šo mērķi?
Savos pētījumos fokusējos arī uz to, vai tehnoloģija izmantojama cilvēkiem, kuriem ir kādas specifiskas vajadzības, piemēram, speciālās vajadzības vai sociālekonomiski ierobežojošie faktori. Pētu, vai digitālais risinājums izmantojams cilvēkiem ar redzes traucējumiem, vai iespējams mainīt digitālā risinājumā izmantotās krāsas, valodu, atskaņot informāciju tiem, kas nevar izlasīt rakstīto tekstu, vai pieejamais saturs ir visiem vienādi uztverams. Piemēram, valsts un pašvaldību institūciju tīmekļvietnēs jānodrošina informācija vieglajā valodā, bet ne vienmēr pieejamā informācija ir kvalitatīva un pārdomāta. Mēdz gadīties, ka tā ir novecojusi, vai nav pieejama tieši par tiem jautājumiem, kas šiem cilvēkiem būtu aktuālākie. Tas ir tikai viens no piemēriem, kas liecina, ka digitālā vide, kurai ir iespējas būt iekļaujošai, tomēr tāda nav.
Studentu vidū esat iemīļota profesore, savos pētījumos daudz iesaistot jaunos pētniekus. Kas, jūsuprāt, nepieciešams, lai jaunieši vairāk interesētos par zinātnieka karjeru?
Elementāras lietas. Pētniecības procesam jābūt interesantam un aizraujošam. Tas, ka man patīk, nenozīmē, ka arī jaunietim tā šķitīs. Jācenšas parādīt, kas pētniecībā var būt aizraujošs. Jāsadzird, ko jaunie pētnieki grib darīt. Jābūt gataviem viņus uzklausīt. Tas nenozīmē, ka vienmēr viss viņu izdomātas būs pareizi, bet tajā var būt daudz labu domu, ko var pārbaudīt pētniecības procesā. Ļoti cenšos izvairīties no iedomas, ka taisnība ir tikai man. Būtiski, lai studenti sajūt, ka viņiem ir dota iespēja izteikties.
Vērtīgi, ja pētniecībā var sajust pasaules elpu, dodoties uz starptautiskām konferencēm, piedaloties starptautiskos projektos, tāpēc starptautiskajā sadarbībā jāiesaistās arī jaunajiem pētniekiem. Tas palīdz gan ieraudzīt, ko dara citi, gan saprast, ka esam līdzvērtīgi.
Kādas būs izglītības zinātņu pētījumu prioritārās tēmas nākotnē? Kādu redzat izglītības zinātņu lomu citu zinātņu jomā, domājot ilgtspējīgas attīstības perspektīvā?
Uzskatu, ka visam pamatā ir laba izglītība un tā ir viena no pamatjomām, par ko jādomā valstī. Šobrīd Latvijā sevišķi būtiski apzināt labo, ko jau darām, un stiprināt izdarīto. Jaunas idejas ir vajadzīgas, bet tas nenozīmē, ka visas vecās ir nevērtīgas. Nepārtrauktā reformēšana, noliedzot visu iepriekš darīto, ļoti nogurdina un rada izjūtu, ka tas viss nav bijis vērtīgs.
Jādomā par tehnoloģiju lomu mācību procesā, lai digitalizācijas centienos nepazaudētu mācīšanās jēgu. Jāmācās konstruēt mācību procesus, lai zināšanas attīstītos. Jāiemācās novērtēt, kuras kompetences ir aktuālas, kuras vairs nav. Izglītībā jāliek akcentu uz to, kas mums ir vajadzīgs. Jādomā ne tikai par to, kas aktuāli šobrīd, bet jācenšas skatīties arī uz priekšu, uztvert tendences, kas kļūs aktuālas, ņemt tās vērā un iedzīvināt studiju procesā jau tagad. Uzskatu, ka nav pareizi skatīties uz izglītību tikai no šobrīd aktuālās nodarbinātības perspektīvas, uzdodot jautājumu, kur tālāk strādās absolventi, jo šobrīd mēs skaidri redzam, ka nodarbinātības vide mainās. Šobrīd jācenšas nodrošināt iespēju studentiem apgūt dažādas kompetences, kas ļaus piemēroties aktuālajām izmaiņām nodarbinātības vidē. No politikas perspektīvas it kā atbalstām, ka cilvēkiem ir tiesības plaši izvēlēties apgūstamās kompetences, bet praksē joprojām cenšamies visus sadalīt noteiktās kastītēs.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LU doktora studiju programmas "Izglītības zinātnes"
doktorante Edīte Sarva