Dagnija Loča: Tālajā 2012. gadā mēs, zinātnieki, bijām nedaudz konservatīvi – nelikās svarīgi lepoties un visiem stāstīt par mūsu darbu, ko labu esam izdarījuši. Līdz ar balvas iegūšanu bija ļoti daudz interviju televīzijā un rakstu žurnālos, dažādu komunikācijas pasākumu, braucienu uz skolām. Man tas bija liels atspēriena punkts, lai atrastu sevi un nebaidītos iet un runāt. Lai arī esmu zinātniece, man vienmēr liekas, ka varu pateikt kaut ko muļķīgu vai gramatiski nepareizu. Taču, ja arī tā gadīsies – kāda starpība?! Galvenais, ka esi gājis, stāstījis, cik zinātne ir svarīga un ka Latvijā ir fantastiski zinātnieki un zinātnieces, kuri dara pasaules līmeņa darbu!
LZA laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 10 (625), 2022. gada 31. oktobris.
Latvijā ir fantastiski zinātnieki un zinātnieces, kuri dara pasaules līmeņa darbu!
Sarunas turpinājums ar akadēmiķi Dagniju Loču
Esat teikusi, ka Latvijā ir daudz iespēju veidot karjeru zinātnē, bet vajadzīga motivācija un iniciatīva. Vai tiešām ar to pietiek?
Jau 1. kursā es gāju un darbojos vienā institūtā, paralēli gāju un darbojos otrā institūtā, turklāt man bija pilna laika studijas. Viss ir atkarīgs tikai no katra paša. Ja lekcijas beidzas plkst. 16.00, tad uz laboratoriju vari aiziet pēc lekcijām. Ja lekcijas sākas vēlā pēcpusdienā, tad visu rītu vari pavadīt laboratorijā. Ir jāgrib. Kaut kādā brīdī man, piemēram, zinātne jeb darbs laboratorijā un darbs ar zinātniskajiem eksperimentiem, aparatūru un visu pārējo palika par hobiju. Līdz ar to vairs nebija jautājumu, – vai es būšu, kad es būšu? Taču ar gribēšanu vien nepietiek. Tas nozīmē, ka students jau no pirmajiem bakalaura kursiem (tieši tāpat kā to darīju es) iet uz institūtu un stažējas. Viņš ir kā brīvprātīgā darba veicējs. Vadītājam nav jāzvana un jāprasa: “Kur esi? Vai tu šodien būsi?”. Varbūt iniciatīva nav zinātnisks sasniegums, bet tā parāda vēlmi un spēju. Zināšanas, ko iegūst studijās, ir ļoti vērtīgas, bet tās zināšanas, ko iegūst, strādājot laboratorijā, tās ir neatsveramas. Jo vairāk būs tādu, kuri grib, var un dara, jo mēs kā tauta kļūsim daudz gudrāka un spējīgāka.
Jūs aktīvi iesaistāties sabiedrības informēšanā par zinātnes sasniegumiem, jeb kā to mēdz dēvēt – zinātnes komunikācijā. Pastāstiet kā izdodas ar šīs iniciatīvas īstenošanu?
Ar katru gadu izdodas arvien labāk un labāk, jo ir vairākas iniciatīvas. 2017. gadā vadīju 10 sēriju raidījumu “Izgudrotāji”. Tā bija mana ambīcija žurnālistikā. Tagad ar kolēģiem par zinātnes sasniegumiem runājam LTV “Rīta Panorāmas” veidotajos sižetos, kā arī Latvijas Radio raidījumā “Zināmais nezināmajā”. Mēs kā zinātnieki sniedzam intervijas, dodamies uz skolām, stāstām kāpēc ir svarīgi mācīties matemātiku, fiziku vai ķīmiju. Esmu pat bijusi bērnudārzos, lai stāstītu par to, cik forši ir būt par zinātnieku. Interesanti, ka bērni zinātnieku vai zinātnieci asociē ar vecāka gadagājuma cilvēku – brillēs un novalkātos apavos, izpūrušiem matiem, ar tādiem, kuriem nav savas personīgās dzīves, proti, ģimenes, bērnu. Šādos brīžos nākas mēģināt šo izveidojušos ainu mainīt, piemēram, stāstot, ka zinātnieces ir fantastiskas un apburošas sievietes ar savu privāto dzīvi, daudzām no viņām ir pat trīs-četri bērni, un viņas spēj visu veiksmīgi apvienot. Tāpat viņas piedalās visās sabiedriskās dzīves aktivitātēs. Stāstu par to, ka mums ir ļoti interesants un daudzpusīgs darbs. Gada laikā apbraukājam 5–7 pasaules vietas, piedaloties starptautiskās konferencēs, iepazīstoties ar jauniem cilvēkiem, veidojot jaunas sadarbības un rakstot zinātniskās publikācijas. Starp citu, nekur tālu no žurnālistikas netiku, jo, lai uzrakstītu labu zinātnisko publikāciju, ir jābūt arī labai valodai un spējai saprotami izstāstīt jebkurai auditorijai par to, ko esi izpētījis un atklājis.
Zinātniekus mēdzot iedalīt divās grupās – teorētiķos un praktiķos.
Tā ir, jā, taču nekad nav tikai balts vai melns. Es vairāk esmu zinātnieks-praktiķis. Man tam visam pamatā ir vēlme redzēt sava darba augļus, es vēlos, lai manis radītā zinātne, manis izstrādātais materiāls spētu palīdzēt cilvēkiem pret dažādām slimībām un uzlabot viņu dzīves kvalitāti vēl manas dzīves laikā. Vēsturē ir arī pretēji piemēri. Ņūtons, Einšteins – viņiem bija fantastiskas teorijas, bet neviens viņu dzīves laikā nespēja tās pieņemt.
Pagājušajā gadā piedalījāties RTU Bērnu un Jauniešu universitātes rīkotajā konkursā “Noslēpumainā zinātne” 8.–9. klašu skolēniem. Kāpēc tika izvēlēta tieši šī vecuma grupa?
Šī vecuma grupa ir ļoti svarīga, jo šī brīža vidusskolas sistēma piedāvā dažādus novirzienus, piemēram, bioloģija-matemātika vai informātika-bioloģija. Katrai skolai tie var atšķirties. Ir svarīgi, lai skolēns beidzot pamatskolu saprastu, kuru virzienu izvēlēties turpinot mācības vidusskolā un kādas nākotnes iespējas šī izvēle var dot.
Tāpat jau trešo gadu, Baltijas Biomateriālu ekselences centra ietvaros, tiek rīkots konkurss 10. un 11. klašu skolēniem. Šie konkursi tiek organizēti četrās kārtās un ietver ķīmijas, fizikas, medicīnas un bioloģijas uzdevumus. Mēs sagatavojam uzdevumus gan video formātā, gan nosūtam praktisko uzdevumu “kastītes” uz skolām un uzdodam viņiem veikt padziļinātu tēmas analīzi un iesūtīt uzdevumu risinājumus mūsu žūrijas komisijai. Kā vienu no piemēriem varu minēt kartupeļu baterijas pagatavošanu, kas nodrošinātu gaismas diodes iedegšanai nepieciešamo enerģiju. Uzvarētāju komanda iegūst balvu – ceļojumu pie kāda no mūsu ārvalstu partneriem. Pagājušogad konkursā uzvarēja skolēni no Inženierzinātņu vidusskolas. Viņi devās uz Šveici, kur nedēļu Davosas izpētes institūtā iemēģināja roku 3D printēšanā, skrūvēja kaulus un veica virtuālas operācijas. Tas bija grandiozs pasākums gan viņiem, gan mums pašiem. Savukārt šogad uzvarētāju komanda devās pie mūsu Vācijas partneriem uz Erlangenas Biomateriālu institūtu. Tā viņi var dabūt mazliet to zinātnes un laboratorijas garšu arī ārpus Latvijas.
Ko satur šīs uzdevumu kastītes?
Kā nu kuru reizi - filtrpapīrs, flomāsteri, centrifūgas stobriņi, gaismas diodes, strāvas vadi, cinkotas skrūves, vara plāksnītes. Visas šīs lietas ir nepieciešamas kāda konkrēta uzdevuma veikšanai.
Zinu, ka strādājat arī pie biomateriālu izpētes, kas būtu pielietojami stomatoloģijā.
Jā, mūsu centrā strādājam arī šajā virzienā – piemēram, pie biomateriāliem, kurus varētu izmantot zobu pastās, lai atjaunotu zobu emalju. Darbs tika aizsākts pirms sešiem gadiem Vitas Zālītes disertācijas laikā un turpinās arī šobrīd viņas pēcdoktorantūras projekta ietvaros. Vita savu disertāciju izstrādāja sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūtu. Šāda sadarbība ir labs piemērs tam kā zinātnieki sadarbojas ar mediķiem un mediķi ar zinātniekiem, lai radītu labākus materiālus vai meklētu risinājumus līdz šim izmantoto materiālu uzlabošanai. Tāpat centrā strādājam pie tādu zobu plombu radīšanas, kas dziedētu kariesu un atjaunotu zoba dabīgo struktūru.
Zinātniskajiem mērķiem izmantojat diezgan populāru vielu – hialuronskābi. Ar ko šī viela ir tik īpaša, lai to pielietotu arī kaulaudu atjaunošanā?
Hialuronskābe atrodama mūsu organismā. Tā palīdz audiem būt elastīgiem, mitrina tos un darbojas kā starpšūnu viela. Patiesībā, tā pilda daudz dažādu funkciju. Biomateriālu radīšanā to izmanto, jo ir līdzīga mūsu dabīgajiem audiem. Hialuronskābi injicē grumbās ādas atjaunošanai, jo tās īpašības ir līdzīgas ādas īpašībām – gan elastība, gan mitrinošās spējas. Kāpēc mēs to izmantojam kauliem? Kaulu sastāvā 60% ir kalcija fosfāti jeb neorganiskā fāze un 30% ir organiskā sastāvdaļa, kur ir dažāda veida polimēri, bet pārsvarā kolagēns, kuru mēģinām aizstāt ar hialuronskābi. Sajaucot kopā kalcija fosfātu ar hialuronskābi, mēs varam iegūt tādu struktūru, kas spētu imitēt dabīgā kaula struktūru. Šo pētījumu uzsākām īstenot Rīgas Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes kopīgā granta ietvaros. Attīstot pētījumu Latvijas Zinātnes padomes granta ietvaros (lzp-2019/1-0005 (iBone)) šiem kalcija fosfātiem un hialuronskābei pievienojām klāt vēl vienu polimēru, kas rada antibakteriālas īpašības, – polilizīnu, lai iegūtu mākslīgo kaulu, kas nodrošina pretiekaisuma iedarbību. Proti, lai implantējot to cilvēka organismā tas ne tikai aizstātu cilvēka kaulaudus un veicinātu jauna kaula veidošanos, bet arī, lai novērstu iespējamos infekciju riskus.
Pirms 10 gadiem jūs ieguvāt L'ORÉAL balvu. Vai šī balva ko mainīja jūsu dzīvē?
Manī noteikti kaut kas mainījās līdz ar šīs balvas saņemšanu. Atceros L'ORÉAL koordinatori Esteri, kura šo pasākumu padarīja ļoti īpašu. Tālajā 2012. gadā mēs, zinātnieki, bijām nedaudz konservatīvi – nelikās svarīgi lepoties un visiem stāstīt par mūsu darbu, ko labu esam izdarījuši. Pateicoties tieši Esterei, sapratu – kāpēc mēs turam sveci zem pūra? Kāpēc neejam un nestāstām? Estere teica: “Klausieties, jūs taču esat pašas labākās, pašas gudrākās! Jūs varat tik daudz izdarīt! Jums ir jāiet un jārunā!”. Līdz ar balvas iegūšanu bija ļoti daudz interviju televīzijā un rakstu žurnālos, dažādu komunikācijas pasākumu, braucienu uz skolām. Man tas bija liels atspēriena punkts, lai atrastu sevi un nebaidītos iet un runāt. Lai arī esmu zinātniece, man vienmēr liekas, ka varu pateikt kaut ko muļķīgu vai gramatiski nepareizu. Taču, ja arī tā gadīsies – kāda starpība?! Galvenais, ka esi gājis, stāstījis, cik zinātne ir svarīga un ka Latvijā ir fantastiski zinātnieki un zinātnieces, kuri dara pasaules līmeņa darbu!
Esat trīs bērnu mamma, jums ir divi dēli un meita. Sievietēm esot grūti atgriezties zinātnē, jo rūpējoties par mazuli tā pirmajos dzīves gados uz kādu laiku nākas izkrist no aprites.
Manī vienmēr bijis tāds spīts – ja kaut ko esmu iesākusi, tas jāpabeidz. Zinātne ir mana dzīve un mans hobijs. Kad dzīve beigsies, tad beigsies arī mans darbs zinātnē. Tas ir tas, kas man patīk, ar ko gribu nodarboties, – neskatoties uz to, ka man ir trīs bērni. Savus dekrēta atvaļinājumus pavadīju strādājot. Tas būs ļoti nepopulārs viedoklis, bet, ja, piemēram, veikala pārdevēja var aiziet dekrētā un pusotru gadu nestrādāt, aizmirstot par savu kasi un preču apriti, tad zinātnieks to nevar izdarīt. Tev vienmēr būs kāds students, publikācija, projekts, nepabeigts darbs, grāmatvedība, jauns projekts, jauni partneri, konferences utt. Tu gribot nespēj izkrist no aprites, bet, ja izkrīti, tad tu esi tur, kur tu esi. Ja gribi kaut ko sasniegt, gribi panākumus un atpazīstamību, ja gribi labi pelnīt, ir jāturpina darboties. Tā tas ir jebkurā profesijā. Tas, cik tev būs, ir atkarīgs no tā, cik daudz un cik labi tu to dari, un, lai darītu labi, tev ir jādara vairāk, nekā tu spēj izdarīt.
Tā vien šķiet, ka visu laiku esiet kustībā. Jums nemēdz būt brīži, kad gribētos kādu atelpu?
Kādreiz televīzijā bija reklāma par Duracell baterijām. Es pilnīgi noteikti esmu Duracell neskatoties uz to, ka esmu iegājusi piektajā gadu desmitā. Taču arī Duracell enerģija beidzas. Tad es esmu parastā baterija – es funkcionēju, bet ar mazāku jaudu. [smejas]
Protams, uznāk tādi brīži, kad gribas un arī vajag atpūsties. Uz to var skatīties kā uz zebru – balta svītra, melna svītra, balta svītra, melna svītra. Vai nu kalnā, vai nu lejā. Galvenais tajā lejā nebūt pārāk ilgi. Reizēm, esot lejā, ir jāpaņem pauzīte, pasakot stop. Man pauzīte nozīmē pavadīt laiku kopā ar ģimeni vai aizbraukt kaut kur atpūsties ar draudzenēm (bez vīra, bez bērniem), pasēdēt pļavā un parunāt par neko, aiziet uz kafejnīcu, pasauļoties. Bet arī tas kādreiz pieriebjas, protams. Aizbraucot ceļojumā, tā saucamajā atpūtā, nekas jau dzīvē nemainās. Mainās tikai tas, ka esi kopā ar bērniem un ģimeni, bet dators un līdz ar to arī darbs tāpat ir kopā ar mani. Pēdējos gados nav bijis neviens ceļojums bez līdzi paņemta datora. Es tagad gaidu to mirkli, kad spēšu sev iestāstīt, ka tajās dažās dienās vai pāris nedēļās darbā bez manis nekas slikts nenotiks, un, ja notiks, tad tā tam bija jānotiek.
Intervijas pirmo daļu lasiet laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” jūlija izdevumā
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane