Zinātnes Vēstnesis

Valsts emeritētajam zinātniekam Andrim Ozolam izvēli kļūt par fiziķi nav nācies nožēlot/"Zinātnes Vēstnesis"

Foto: Privātais arhīvs. Foto: Privātais arhīvs.

"Jaunajiem, kas tikai domā, vai zinātne varētu būt viņa vai viņas darbalauks, vispirms būtu jātiek skaidrībā, vai tiešām tā ir īstā nodarbošanās. Tā noteikti nav visienesīgākā. Taču, ja tā tiešām interesē, tad šaubīties nevajadzētu, jo gandarījums noteikti ir daudz lielāks un dzīve – interesantāka nekā citu profesiju pārstāvjiem. Kas var būt interesantāks kā pasaules izzināšana?" saka Valsts emeritētais zinātnieks, akadēmiķis Dr. habil. phys. Andris Ozols.

LZA laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 10 (625), 2022. gada 31. oktobris.

Valsts emeritētajam zinātniekam Andrim Ozolam izvēli kļūt par fiziķi nav nācies nožēlot

 

Esat pasaulē atzīts hologrāfijas eksperts, grāmatas “Hologrāfija – revolūcija optikā” viens no autoriem, jums piešķirts Ministru kabineta Atzinības raksts un citi apbalvojumi par optisko tehnoloģiju attīstību. Vai hologrāfija un ar to saistītā zinātne bija jūsu interešu lokā jau pašā studiju sākumā?

Par hologrāfiju tā nevaru teikt. Es studēju Gorkijas (tagad Ņižņijnovgoroda) Valsts universitātes (GVU) Radiofizikas fakultātē. Abstrahējoties no praktiskiem apsvērumiem, fakultātes izvēli diktēja interese gan par radio, gan par fiziku kopumā. Trešajā kursā bija jāizvēlas specializācija, un mani fascinēja toreiz vēl pavisam jauna nozare “Kvantu radiofizika un nelineārā optika”. Par nelineārās optikas problēmām 1968. gadā teicami aizstāvēju diplomdarbu “Par gaismas polarizācijas plaknes nelineāru griešanos vienasu kristālos”. Darbs bija teorētisks – bija jāveic analītiski un skaitliski aprēķini. Tā sākās mana interese par optiku, it sevišķi par nelineāro optiku un lāzeriem. Draugi kritizēja manu izvēli kā nepraktisku, jo darbu šajā nozarē es Latvijā neatradīšot. Darba atrašana gan aizkavējās uz trīs gadiem sakarā ar dienestu Melnās jūras flotē pēc GVU beigšanas. Pirms dienesta 1968. gada vasarā darba iespēju noskaidrošanas nolūkā apmeklēju LVU Marinas Popovas laboratoriju, taču izrādījās, ka tādi speciālisti viņiem neesot vajadzīgi. Darbu (cietvielu fizikas laukā) man piedāvāja profesors K. Švarcs, pie kura jau biju strādājis kā laborants 1961.–1963. gadā pirms GVU un ar kuru uzturēju kontaktus arī dienesta laikā.

Kad 1971. gada beigās atgriezos Latvijā, prof. Švarcs man piedāvāja darbu LPSR ZA Fizikas institūtā savā laboratorijā pie kristālu audzēšanas. Tas neraisīja manī sajūsmu, ko darīju zināmu arī prof. K. Švarcam. Viņš atbildēja, ka arī cietvielu fizikā ir vieta optiskām metodēm. Izrādījās, ka Švarca laboratorijā vienam darbiniekam bija uzdots iepazīties ar hologrāfiju, lai noskaidrotu, vai gaismas jutīgos sārmu halogenīdu kristālos ar krāsas centriem ir iespējams ierakstīt hologrammas. Es sāku iedziļināties kristālu audzēšanā un to īpašību raksturošanā. Man par prieku 1972. gada sākumā darbinieks, kuram bija jānodarbojas ar hologrāfiju, to pārtrauca, un prof. K. Švarcs hologrāfijas tēmu piedāvāja man, ko pieņēmu ar entuziasmu. Manis veiktais uzdevums bija uzbūvēt hologrāfisko iekārtu un izmantot to hologrammu ierakstam sārmu halogenīdu kristālos, bet vēlāk – arī citos materiālos. Konstatēju, ka dinamiskā hologrāfija īstenībā ir nelineārās optikas nozare. Tā man laimīgā kārtā tomēr izdevās atrast darbu specialitātē Latvijā.

Esat ievērojama zinātnieka, akadēmiķa Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesora Oļģerta Ozola dēls. Jūsu māsa ir docente, pasniedz LLU (pārdēvēta par Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitāti). Kā sanāca, ka kļuvāt par Rīgas Tehniskās universitātes profesoru?

Lai gan mans tēvs agrākās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (LLA) profesors tiešām bija izcils zinātnieks, kas deva būtisku ieguldījumu mašīnu mehānismu struktūras teorijā (līdzīgu kā Mendeļejevs ķīmijā), tomēr viņš nebija akadēmiķis. Cik sapratu, tam par iemeslu bija toreizējā LPSR ZA prezidenta A. Mālmeistara nepatika pret latvisko garu, kas valdīja LLA.

Mana māsa Baiba Ozola šobrīd ir LBTU docente. Viņa mani krietni pārspēj interesantu un studentiem noderīgu grāmatu rakstīšanā. Viņas spalvai pieder “Pārtikas toksikoloģija” (2007), “Biogēnie elementi” (2010), “Praktiskā ķīmija” (2017) un “Biogenic Elements and Basic Inorganic Chemistry” (2018). Šīs grāmatas uzrakstītas skaidrā un saprotamā valodā, un daudzas tajās skartās tēmas ir interesantas ikvienam. Studenti un docētāji tās augstu vērtē.

Līdz 1991. gadam es strādāju tikai LZA Fizikas institūtā, pēc tam līdz 2006. gadam LU Cietvielu fizikas institūtā. 1991. gadā aizstāvēju PSRS fizikas un matemātikas zinātņu doktora disertāciju. Par to uzzināja mans paziņa Arkādijs Vocišs, kas iepriekš bija mācījies aspirantūrā Fizikas institūtā, bet 1991. gadā vadīja Daudzkanālu elektrosakaru katedru RTU Radiotehnikas un sakaru fakultātē (no 2000. gada Elektronikas un telekomunikāciju fakultāte – ETF). Viņš teica, ka fakultātē esot vajadzīgi jauni doktori, un uzaicināja mani strādāt savā katedrā. Piekritu, jo biju izglītojies radiofizikā un elektronikā, un tajā laikā jau parādījās materiālas grūtības sakarā ar Latvijas aiziešanu no PSRS, piemēram, liela rubļa inflācija. Līdz 1994. gadam biju docents, vēlāk – profesors. 1994. gadā LU Senāts man piešķīra LU profesora akadēmisko nosaukumu ar attiecīgo diplomu. 1998. gadā piedalījos konkursā uz RTU fizikas “valsts profesora” vietu un četru pretendentu konkurencē tiku ievēlēts. 2000. gadā saņēmu arī RTU profesora diplomu.

Laudatio Jurim Upatniekam, Valtera Capa balvu saņemot, sacījāt, ka ar hologrāfiju var izskaidrot Visumu. Kāds ir šis skaidrojums?

Jautājums ir ļoti interesants un būtisks. Lai atbildētu koncentrēti, aptuveni citēšu savu rakstu žurnālā “Zvaigžņotā Debess” (2013. gada pavasaris) par šo tēmu. Amerikāņu fiziķis Deivids Boms (David Bohm, 1917–1992) bija pirmais, kas saskatīja Līsa-Upatnieka (Leith-Upatnieks) hologrammu īpašības Visuma uzbūvē. Vienkāršoti sakot, viņš uzskatīja, ka visums ir milzīga hologramma, kuras katra daļa satur informāciju par visu, un viss satur informāciju par katru daļu. Redzamā pasaule atšķiras no īstās, tāpat kā hologrāfiskais attēls no hologrammas.

1990. gadu sākumā holandiešu fiziķis Žerārs Hufts (Gerardus ‘t Hooft, 1946) piedāvāja hologrāfisko principu kvantu gravitācijas teorijā un kosmoloģijā. Tālāk to attīstīja ASV fiziķis Leonards Saskinds (Leonard Susskind, 1940). Šodien hologrāfiskais princips ir viens no teorētiskās fizikas stūrakmeņiem. Saskaņā ar to tā vienkāršākajā formā informācija par tilpumu atrodas virsmā, kas to ierobežo. Virsmas informācijas blīvums nevar pārsniegt 1.4*1065 bit/cm2. No tā izriet, ka Visumam ir diskrēta uzbūve un tilpums faktiski ir fiktīvs, tāpat kā 3D objekts, kas ierakstīts 2D hologrammā. Šīs idejas lieto melno caurumu teorijā un Visuma membrānu teorijā jeb M-teorijā. M-teorija pauž mūsdienās populārāko priekšstatu par apkārtējās pasaules uzbūvi. M-teorijā Visums ir 11-dimensionāls un sastāv no 10 telpas dimensijām (no kurām septiņas ir saritinājušās tik mazos izmēros, ka mēs tās nemanām) un vienas laika dimensijas. Mēs dzīvojam 4-dimensionālā (ieskaitot laiku) membrānā jeb brānā, kas tad arī ir mūsu Visums. Blakus 7D telpā ir citas brānas.

Studenti, zinātniskais darbs, dalība LZA aktivitātēs un citas zinātniskās saistības prasa daudz laika. Kā jūs atpūšaties? Vai ir kāds vaļasprieks? Ko saka ģimene par jūsu profesiju un darbu, kam reti ir noteikts darbalaiks?

Darbs ir manas dzīves jēga, tātad arī galvenais prieks. Ģimene pie tā ir pieradusi. Atpūta visbiežāk nozīmē dažādu nepieciešamu fizisku darbu veikšanu, piemēram, mūsu Garupes mājas dārzā. Lielākais vaļasprieks ir grāmatu lasīšana. Visbiežāk tās ir par vēsturi, filozofiju, zinātni, tehniku, politiku. Daiļliteratūra mazāk, lai gan arī to lasu, un labi daiļliteratūras darbi paliek atmiņā. Piemēram, Aleksandra Grīna “Dvēseļu putenis”, Maikla Kraitona “Laika robeža”, Anšlava Eglīša “Pansija pilī” un “Homo Novus”, Bernharda Šlinka “Priekšālasītājs”. Pie citiem vaļaspriekiem pieder kalnu un distanču slēpošana, braukšana ar velosipēdu, peldēšana.

Jums piešķirts Valsts emeritētā zinātnieka statuss par mūža ieguldījumu un izcilu devumu zinātnē. Vai jūtaties gandarīts un varat teikt, ka viss ir izdevies?

Protams, ka jūtos ļoti gandarīts un pateicīgs LZA par mana zinātniskā darba augsto novērtējumu. Vai viss ir izdevies? Pamatā ir, bet ne viss. Savulaik lielu darbu ieguldīju Latvijā pirmā pikosekunžu lāzerspektrometra izveidē un lietošanā. Jau 1989. gadā bija doma attīstīt pikosekunžu lāzerspektroskopijas virzienu ar izšķirtspēju laikā paralēli hologrāfijai. Ar tā palīdzību ir izstrādāts un aizstāvēts viens promocijas darbs un divi maģistra darbi. Diemžēl dažādu objektīvu un subjektīvu apstākļu dēļ šis virziens manā darbā nav tālāk pienācīgi attīstījies.

Esat rādījis izcilu piemēru un ievadījis daudzus jauniešus zinātnes dzīvē. Noteikti ir daudzi, ar kuriem lepojaties. Ko novēlēsiet jaunajiem, kas tikai domā, vai zinātne varētu būt to darbalauks?

Paldies par tik augstu novērtējumu, tomēr, manuprāt, vārdu izcilība šodien lieto pārāk plaši. Piemēram, fizikā izcili ir darbi, kas atzīmēti ar Nobela prēmiju, par to nav šaubu. Taču bieži par izciliem sauc vienkārši labi veiktus darbus. Jā, esmu vadījis gan promocijas, gan maģistra, gan bakalaura darbus. Varu lepoties ar RTU profesoru Jurģi Poriņu, doktoru Dmitriju Saharovu, doktori Peiviju Rīholu (Paivi Riihola). Lepojos arī ar saviem bijušajiem studentiem  – RTU profesoru Sandi Spolīti, LZA ārzemju locekli Oskaru Ozoliņu un citiem.

Jaunajiem, kas tikai domā, vai zinātne varētu būt viņa vai viņas darbalauks, vispirms būtu jātiek skaidrībā, vai tiešām tā ir īstā nodarbošanās. Tā noteikti nav visienesīgākā. Taču, ja tā tiešām interesē, tad šaubīties nevajadzētu, jo gandarījums noteikti ir daudz lielāks un dzīve – interesantāka nekā citu profesiju pārstāvjiem. Kas var būt interesantāks kā pasaules izzināšana? Protams, aizraut var arī daudzas citas profesijas. Man attiecībā uz zinātni nebija viegli pieņemt lēmumu. Sākotnēji vēlējos kļūt par radioinženieri, tādēļ, vēl mācoties 10. klasē, 1961. gada vasarā sāku strādāt Atomreaktorā prof. Švarca laboratorijas elektroniķu grupā, kuru vadīja Tālivaldis Mežs. Tur redzēju, kā strādā fiziķi (piemēram, Jānis Kristapsons, Dzintars Lūsis, Eduards Alukers), un man radās interese arī par cietvielu fiziku un fiziku kopumā. Interesi par fiziku manī nostiprināja Daniila Graņina grāmata “Savādās pasaules neizbēgamība” (krievu valodā), kas bija veltīta kvantu mehānikas attīstībai.

Lai pārliecinātos, ka tiešām vēlos būt fiziķis, nolēmu turpināt darbu prof. K. Švarca laboratorijā un pāriet no klātienes 1. vidusskolas uz Rīgas Raiņa 8. vakara un neklātienes vidusskolu. To beidzu 1963. gadā ar pārliecību, ka tiešām vēlos būt fiziķis. Savukārt studiju izvēle ideāli apvienoja fiziku un radiovirzienu (ar uzsvaru uz pirmo). Izvēli nav nācies nožēlot.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

Lasīts 919 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")