Zinātnes Vēstnesis

LAI PRĀTS VINNĒTU! Valsts emeritētā zinātnieka Egona Lavendeļa novēlējums akadēmijai, jauniešiem, sabiedrībai

Akadēmiķis E. Lavendelis ar dzīvesbiedri Dagniju. Foto: L. Grīnberga. Akadēmiķis E. Lavendelis ar dzīvesbiedri Dagniju. Foto: L. Grīnberga.

Egons Lavendelis: Tas, ko gribētu teikt, jau uzrakstīts manā blogā “Resurss izglītībai” www.izglitibassistema.blogspot.com, kas principā ir publicēti 3 raksti par izglītību kā resursu. Tur debatēts par demokrātiju, birokrātiju un izglītību šā brīža apstākļos, par to, kāda ir pandēmijas mācība demokrātijai un izglītībai. (Valsts pārvaldē “gudrs, kas ievēlēts” neesam tikuši tālāk par boļševiku saukli “Visu varu padomēm!”) Izglītība nav noteicoša. Zinātniekus jāgatavo pēc standartizētām programmām. Esam pēdējā vietā ES pēc zinātnisko doktoru skaita uz 1000 iedzīvotajiem. Tie, kuru izglītība nav pieprasīta darba tirgū, meklē vietu politikā un nonāk valsts pārvaldē. Kamēr ar izglītību nepanāksim “ievēlēts tāpēc, ka gudrs” ar atbilstošu pārvaldes un vadības izglītību, bet tādas vispār nav (Eiropā). Tāpēc nevaram cerēt uz attīstību, labklājības līmeņa pieaugumu, pievilcīgāka būs strādāšana citās valstīs.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 8 (624), 2022. gada 26. septembris.

 

LAI PRĀTS VINNĒTU!
Valsts emeritētā zinātnieka Egona Lavendeļa novēlējums akadēmijai, jauniešiem, sabiedrībai

 

Par sevi sakāt, ka esat baltais zvirbulis – šodienas sabiedrības izpratnē – bez vidusskolas izglītības, taču, kā jūs tikāt tik tālu?

Esmu beidzis septiņas klases – padomju sistēmas pamatskola. Pēc tam pamatskolas direktors rekomendēja mācībām tehnikumā un, tehnikumu beidzot, mani uztaisīja par teicamnieku. Pēc būtības es nebiju teicamnieks partijas vēsturē, taču augstskolā nevarēja iestāties, ja tāds nebiji. Tehnikumu sākām 36, bet beidzām 14. No tiem 14 trīs bija teicamnieki. Divi no viņiem vēlāk bija dekāni, bet trešais rektors. Tas pierāda tikai to, ka tie ir cilvēki ar lielu vēlmi mācīties un veselo saprašanu. Pēc tehnikuma biju spiests iet uz LU, jo citur nebija kur. Kāpēc teicu, ka biju spiests? Tas bija padomju laiks, un izglītības sistēma tobrīd bija tāda, ka tehnikumu beidzējiem bija īsais kurss – augstākā izglītība trīs gados, bet tad jābrauc prom. Man nebija tādu dzīves apstākļu, lai varētu aizbraukt. Tā kopumā ietaupīju piecus gadus, kuri tagad tiek nomesti zemē. 25 gados aizstāvēju zinātņu kandidāta grādu (doktora grāds), bet 30 gados – habilitētā doktora grādu. Šobrīd tajos liekajos piecos gados (8.–12. klase) jaunieši tiek novesti līdz trulumam. Ir tāds TV raidījums “Gudrs, vēl gudrāks”, kura ideja ir – esi iezubrījies vai neesi? Es mācījos skolā tāpēc, lai kaut ko iemācītos. Ko tajā laikā varēja iemācīties? Toreiz zināšanas nebija uz papīra, arī grāmatas lāga nebija. Principā šodien uz to var skatīties kā uz vissliktāko paņēmienu, kā nodot zināšanas tik bēdīgai vietai kā cilvēka smadzenes. Tā ir bēdīga, tāpēc, ka zināšanas mainās ļoti ātri. Taču šobrīd mums ir visgudrie ierēdņi, kas pasaka, kādi doktori, kā un cik ātri jāgatavo, lai varētu iegūt Eiropas finansējumu. Griežamies, kā gribam, bet atkal nonākam pie politikas. [smejas]

Lasīju, ka 30 gadu vecumā kļuvāt par tobrīd visjaunāko tehnisko zinātņu doktoru PSRS, pēc gada kļuvāt par profesoru, iespējams, arī jaunāko. Kā izdevās tik strauji izveidot karjeru?

Tajā laikā habilitētajiem doktoriem Jēzus vecumā bija PSRS Jauno zinātnieku padome, kurā biju viceprezidents. Negribu diskutēt par politiku, bet par ekonomiku gan. PSRS bija skaidri izteikta plāna ekonomika, un šodien Latvijā turpinām tieši to pašu, jo nemākam neko citu. Cilvēkam, kuru uzņem augstskolā, jāiegūst vispārējā izglītība. Vispārējā izglītība padomju laikā bija domāta tiem, kas nebija gājuši tehnikumā; tā bija domāta humanitārās izglītības iegūšanai. Savukārt tehnikumu beidzēji bija vērtīgi kadri, jo iegūta profesija. Viņi momentā nonāca tā saucamajā valsts sadalē.

Man laimējās, godīgi sakot, mani stūma. Mana ģimene bija tāda, ka ar lielām mokām varēja savilkt galus. Pie doktora grādiem tiku profesora Panovko skolas gaisotnē – viņš rīkoja seminārus, kurus varēja pamest, ja tiešām biji sapratis. Kad nonācu viņa krēslā, es šos seminārus turpināju, pat divus dažādus. Profesors Panovko bija noslēdzis līgumu ar Vagonu rūpnīcu, kur bija jāaprēķina amortizatoru izturība. Lai gan biju beidzis Mehānikas fakultāti, man nebija nojausmas, ka eksistē tāda elastības teorija. Toreiz bija tikai materiālu pretestība, kur mācīja sarēķināt stienīšus. Pusgadu nocīnījies ar aprēķiniem, atradu, ka elastomērs ir neizspiežams! Sākumā arī pats skolotājs nevarēja pateikt, vai mani aprēķini ir pareizi vai nav, tāpēc aizveda mani uz Ļeņingradu pie pazīstama korifeja mehānikā, kurš apstiprināja, ka iespējams (!) tā varētu būt. Es par šo uzrakstīju disertāciju, beigās radot jaunu nozari – elastomēru mehāniku.

Lai gan biju ticis līdz rezultātam, ar aizstāvēšanu nevedās, jo tobrīd Militāro mācību iestādi slēdza. Tomēr kara apgabala priekšnieks sasauca padomi, kurā savas disertācijas aizstāvējām es un vēl viens kandidāts. Viņa aizstāvēšana ilga divas stundas, bet mani uzklausīja vien 45 minūtes.

Savukārt mana habilitētā doktora disertācija bija par vibrotehniku, kas nav saistīta ar pirmo darbu. Vibrotehnikā iekūlos tai brīdī, kad pēc kara Latvijā bija tikai seši zinātņu kandidāti, no kuriem divi bija ķīmiķi. Bija jāuzplaukst rūpniecībai un mehanizācijai, jāsāk lietas automatizēt un taisīt lielos apjomos, – bet nebija kā! Tobrīd jau biju spīdeklis. Mehānikas dekāns izsauca un teica, lai paņemu tādu pētniecības tēmu, kas to varētu risināt un derētu visiem. Ir tāds vibrobunkurs, kurā saber detaļas un krata. Pieliekot ceļā šķēršļus, detaļa pagriežas un nonāk nepieciešamajā stāvoklī un vietā. Piemēram, skrūve tiek padota uz ieskrūvēšanas vietu. Tas bija tikai sākums. Vēlāk dibināju un vadīju Mehānikas institūtu, kur papildu standarta tiesībām piešķirt grādu mehānikā mums bija arī speciālās tiesības piešķirt grādu specialitātē Dinamika un stiprība. Tādas visā PSRS bija tikai trīs vietās – Maskava, Ļeņingrada un Rīga. No mums sagaidīja ļoti daudz!

Mana karjera bija 60 darba gadu mūžs RTU. Par rektoru kļuvu tādēļ, ka toreizējā vara lika izvēlēties, vai kļūšu par rektoru, vai arī CK nozīmēs savu cilvēku. Pasakot to saviem kolēģiem, man vairs nebija izvēles.

1985. gada 3. oktobra “Dzimtenes Balss” žurnāliste jums uzdeva jautājumu “Kādi, jūsuprāt, ir šodienas studenti?” Atbildējāt, ka studentiem pietrūkst aktivitātes, ar aktivitāti saprotot studentu iekšējo vēlēšanos pašiem meklēt grāmatās, risināt, domāt un darboties, un, ka, beidzot augstskolu, daļa lekcijās dzirdētā jau ir morāli novecojusi. Kā arī, ja pirmais lūzums cilvēces vēsturē bija pāriešana no roku uz mašīndarbu, tad tagad skaitļošanas mašīna risinās to, ko agrāk veica ¾ cilvēka smadzeņu, bet atlikušajai ¼ smadzeņu izvirzīs milzu prasības. Mūsu uzdevums ir attīstīt šādas smadzenes savos studentos. Savā 62 gadu pieredzē, mācot un izglītojot studentus, kā jums šķiet, vai situācija izglītības sistēmā ir uzlabojusies?

Tajā laikā, kad to teicu, tā bija PSRS, kurā bija vadošo augstskolu saraksts. Sarakstā bija 18 iestādes, bet Latvijas Universitātes tur nebija. No šīm 18 augstskolām 4 bija tehniskās, ieskaitot tagadējo Rīgas Tehnisko universitāti. Taču, runājot par studentiem, bija laiks, kad vienlaicīgi vadīju pat 16 aspirantus. Atceros aspirantu Andri Martinovu. Brīnišķīgs čangals! Čangals tai nozīmē, ka viņš mācēja riktīgi sarunāt, nevis blatņiks, bet īsts Latgales patriots. Viņš bija beidzis LU fiziķus, bet gribēja pie manis iegūt tehnisko zinātņu doktora grādu. Viņš savu panāca. Piemeklēju viņam tādu tēmu, kas velk uz fizikas pusi; viņa disertācijas rezultāts bija iekārta, kuru pieliekot pie autoriepas var pateikt, ka riepu nevajag pirkt, jo tā ir novecojusi. Novecošana ir interesants jautājums, turklāt tas ir fizikas jautājums. Šobrīd A. Martinovs sekmīgi strādā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā, kur atbild par studiju programmu “Mehatronika”. Viņš pieņēma manu izpratni par to, ka domāšanu nevar attīstīt, izmantojot uzdevumu risināšanas metodes, bet gan problēmu izprašanu, jo studentam jāmāca domāt un meklēt risinājumu pašam, nevis pateikt, ka gan jau kāds to zina un ir ielicis internetā. Viņš mani aicināja uz Rēzekni. Es aizgāju, pārtaisīju visu piedāvāto priekšmetu, lai gan, godīgi sakot, astoņus gadus eksperimentēju. Visos sava darba mūža gados tas, ko mācīju, nebija tas pats, kas iepriekšējā gadā. Vienmēr kaut kas mainījās, sekoju līdzi jaunumiem un rosināju arī studentus būt aktīviem, lasīt, atklāt, bet galvenais – saprast!

Es savā mūžā neesmu bijis programmētājs, bet savu specialitāti šodien definētu kā mākslīgā intelekta algoritmu izstrāde mehānikai. Izglītības dokumentos to neatradīsiet, jo tolaik nebija šādas definīcijas. Šodien bieži ar mākslīgo intelektu saprot smadzeņu protēzi, bet mākslīgais intelekts ir programma. Runājot par matemātiku, vidusskolas kurss matemātikā ir nožēlojams, jo to vairs nekur nevar pielietot. Pats abas disertācijas esmu aizstāvējis, izspiežot no tā laika matemātikas visu, ko varēja izspiest. Tomēr, kāda šobrīd var būt izglītība, ja Kariņš ir filologs, bijusī iekšlietu ministre tāpat, un veselības ministrs – pianists. Paradoksāli, ka Latvijā neesam tikuši līdz lietojamai vidējās un augstākās izglītības definīcijai. Piemēram, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs ir žurnālists. Ja domājat, ka žurnālistam ir tikai labi jāapraksta un labi jāintervē – tā nav taisnība, jo ne jau tas ir galvenais. Žurnālista galvenā sūtība ir nodot patiesu informāciju. Diemžēl mūsdienās žurnālisti strādā tam, kurš vairāk maksā, tādējādi ziņu patiesums mērāms tikai – vai labi pārdodas un vai sponsoram ir izdevīgi – sākot ar Lato Lapsu un beidzot ar krievvalodīgo informēšanu par “patieso” situāciju.

Runājot par domāšanu – šobrīd jūsu aizraušanās ir bridžs, esat ļoti veiksmīgs spēlētājs! Vai bridžs bija mīlestība mūža garumā? Vai jums vispār bijis laiks vaļaspriekiem?
Katrai tehnikai ir savs laiks – noveco un aiziet. Tāpat arī cilvēka mūžā hobiji mainās. Mums ar sievu vaļasprieks bija ceļošana – nevis skatīties mūrus, bet dabu. Baikālu izbraucām ar laiviņu. Dagnija bija spiesta mācīties Sibīrijā, tāpēc ar kājām izgājām un apskatījām vietas, kur viņa bija augusi, kur bija mājas. Tad vēl 1974. gadā nopirkām būdiņu Pededzes krastā. Šo māju uzcēlām no dēļiem, kas dabūti turpat Pededzes upes krastos. Domāju, ka jāatstāj dēlam dzīvoklis, mums būs koka mājiņa. Var jau teikt, ka tas ir hobijs.

Bridžs parādījās tad, kad īsti vairs nevarējām ceļot. Lai gan – bridžu nespēlēju pēc likumiem. Polijā ir bridža bibliotēka ar 10 000 sējumiem, kur aprakstītas visas bridža teorijas. Tomēr man ir pašam sava teorija, spēlēju citādāk. Mani interesē informācijas iegūšana un informācijas nodošana. Tā mēs ar sievu esam pieraduši un saprotamies. Piemēram, Dagnijai ir ļoti grūti spēlēt ar citiem, jo tie spēlē citā sistēmā. Rau, tur katra medaļa (pirmās trīs vietas) ir vinnēta dažādos turnīros. Tajā laikā biju bridža iesācējs Latvijā. Tas vēl bija padomju laiks, kad visus tos, kuri nāca kopā un darīja nesaprotamas lietas, spundēja iekšā. Mani iespundēt bija pagrūti galvenokārt tāpēc, ka biju Jauno zinātnieku padomes viceprezidents, tātad ierakstīts nomenklatūrā. Bridžam bija arī tāda nelaime, ka bridžs aptīrīja Krieviju no šahistiem. Irina Levitina bija pasaules čempione šahā, bet viņa pameta šahu un aizbrauca uz ārzemēm pelnīt naudu ar bridžu.

Dagnija: Jā, ļoti daudzi šahisti PSRS spēlēja bridžu. Bridžs oficiāli bija aizliegts, bet diplomātiem Maskavā tas bija obligātais priekšmets. Tajā laikā bridža spēle mācīja komunikācijas elementus, kustināja smadzenes, trenēja īstajā brīdī pieņemt lēmumu. Tā ir vienīgā kolektīvā prāta spēle – jūs spēlējat divatā! Daudzi spēlēja ar savām otrajām pusītēm, bet daudzi to maratonu līdz galam neizturēja, tomēr es izturēju. Mums pēdējie bridža kausiņi ir divus gadus veci.

Jums ir latvietim neierasts uzvārds, varbūt pētāt dzimtas koku?

Savu ģimenes pagātni neesmu meklējis. Zinu tikai, ka uzvārds atceļojis no Somijas. Vecvectēvam bija trīs dēli. Viens ir mans vectēvs, otrs ir Kuldīgā (no Kuldīgas atzara tagad arī ir viens RTU profesors) un trešais ir Taškentā. Viena no vecmātēm bija vāciete. Tas ir viss, ko zinu.

Vikipēdijā atradu, ka jums ir ievērojamu balvu un sasniegumu klāsts – F. Candera balva, LZA Lielā medaļa, Triju Zvaigžņu ordenis. Bijāt 15 gadus RTU rektors. RTU ir vēl viens Egons Lavendelis, kurš ir Mākslīgā intelekta un sistēmu inženierijas katedras asociētais profesors, kas arī jau saņēmis dažādas balvas un stipendijas! Vai mērķtiecīgums, panākumi un interese par tehniskajām zināšanām varētu būt iedzimta īpašība vai jūsu pirksts?

Viņa fakultātes vēsture ir tāda, ka tās kādreizējie dibinātāji nebija saistīti ar programmēšanu, bet ar automātiku. Mēs ar puiku esam strīdējušies par to, kas ir robots, bet tā arī nenonācām pie secinājuma. Japāna jau pirms 30 gadiem automašīnas taisīja absolūti automātiski. Tas ir robots vai nav? Manuprāt, tas nav robots, bet automatizēta ražošana. Ir tāda smadzeņu pētīšana, kur pēta neironus. Kam tas vajadzīgs? Smadzeņu protēzes nebūs nekad, jo dators nav ieinteresēts sevi atražot. Mēs attīstāmies tāpēc, ka mūžīgā evolūcija mūs nemitīgi dzen uz priekšu. Datoram tas nav iespējams. Tomēr dēla izvēle ir viņa paša ziņā, ceru, ka esmu iemācījis domāt, un sasniegumi ir likumsakarība.

Jūs esat emeritētais zinātnieks, šo nosaukumu piešķir par mūža ieguldījumu zinātnē un tas paliek aktīvs arī pēc profesionālās dzīves noslēguma. Esat arī Eiropas Zinātņu akadēmijas loceklis. Vai esat pamanījis, ko viņi dara citādāk vai labāk?

Esmu emeritētais profesors. Mani ievēlēja RTU senāts. Jā, esmu arī Eiropas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, starp citu, vienīgais Latvijā. Tā tiešām ir elitāra sabiedrība, elitāra sabiedriska organizācija. Nav tāda, kāda kādreiz bija PSRS vai šobrīd ir Latvijas Zinātņu akadēmija. Tur ir sajūta, ka lietas notiek, zinātniekos ieklausās un ņem vērā. Neesmu drošs, ka šobrīd Latvijā akadēmiķiem vispār ir kāda ietekme uz jebko zinātnē vai zinātnes politikā. Varētu runāt gari, bet atkal nonākam pie izglītības lomas!

Līga Grīnberga: Pēc sarunas ar profesoru Egonu Lavendeli, kuras laikā īsti nebiju droša, vai tieku vilkta uz zoba, tiku sacienāta ar pusdienām un vienām no gardākajām pankūkām, kas aizdarītas ar pašlasītu brūkleņu ievārījumu! Gribēju pateikt paldies, ne tikai emeritētajam zinātniekam Egonam Lavendelim, bet arī viņa kundzei Dagnijai, kuras klātbūtne nodrošināja, ka saruna nemaz tik bieži neaizgāja līku loču sabiedrības attīstības iztirzāšanā.

Starp mūsu sarunu un raksta iznākšanu mūžībā ir aizgājis akadēmiķa dēls bērnu ķirurgs Egils Lavendelis. Izsakām visdziļāko līdzjūtību ģimenei.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

 

Lasīts 116 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")