Zinātnes Vēstnesis

BEZ KUSTĪBAS NAV NE VESELĪBAS, NE SPARA – valsts emeritētais zinātnieks akadēmiķis Andris Krūmiņš

BEZ KUSTĪBAS NAV NE VESELĪBAS, NE SPARA – valsts emeritētais zinātnieks akadēmiķis Andris Krūmiņš

“Zināms, ka intensīvs darbs var novest pie izdegšanas. Svarīgi, lai zinātniekam ir kāds īsts vaļasprieks, kas neļautu izdegt, un viņš varētu pilnvērtīgi mīlēt savu darbu. Uzskatu, ka kalni un ceļojumi sekmējuši manu zinātnisko darbību. Pēc atgriešanās no kalniem, fiziski iztukšots un zaudējis pāris kilogramu no sava svara, esmu morāli piepildīts un atpūtinājis prātu. Tas ļauj paskatīties uz pētāmo zinātnisko problēmu ar pavisam svaigu skatienu un rast ātru risinājumu,” saka valsts emeritētais zinātnieks akadēmiķis Andris Krūmiņš sarunā par zinātniskās, akadēmiskās, administratīvās karjeras un kalnu virsotnēm laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 6 (622), 2022. gada 27. jūnijs

BEZ KUSTĪBAS NAV NE VESELĪBAS, NE SPARA –
valsts emeritētais zinātnieks akadēmiķis Andris Krūmiņš

 

Visur, ne tikai LU Cietvielu fizikas institūtā, vienmēr bijis svarīgs pētījumu praktiskais pielietojums. Jūsu diplomdarba vadītājs Voldemārs Fricbergs teicis: “Reti mēs sastopamies ar studentiem, kas var vienlīdz labi eksperimentēt un teorētiski vispārināt iegūtos rezultātus.” Vai fizikas studijas izvēlējāties, lai izprastu procesus un materiālus un meklētu tiem pielietojumu?

Uzaugu vēl vācu okupācijas laikā lauku viensētā Talsu rajona Laidzes ciema mājās “Anšeni” skolotājas ģimenē. Manuprāt, turēšanos pie praktiskajām lietām sekmēja lauku darbi, kurus vajadzēja padarīt un tur nevarēja būt izņēmumu. Tāpat arī ikdienas braucieni ar velosipēdu vai slēpēm uz 7 km attālo vidusskolu Talsos, neatkarīgi no laika apstākļiem. Biju ļoti zinātkārs, daudz lasīju. Sevišķi interesēja reāli ceļojumi un piedzīvojumi, nevis daiļliteratūra.

Mācījos labi un teicami, jo gribēju visu pēc iespējas labāk saprast, un šķita nelietderīgi vienkārši atsēdēt. Protams, motivēja arī tolaik arvien pieaugošā konkurence vienaudžu vidū, pārejot no pamatskolas uz vidusskolu un 60. gadu sākumā iestājoties Latvijas Valsts universitātes Fizikas studiju programmā. Fizika tai laikā, pateicoties kosmosa izpētei un 1957. gadā kosmosā veiksmīgi palaistajam pirmajam Zemes mākslīgajam pavadonim “Sputnik-1”, bija ļoti populāra, un par vienu studiju vietu cīnījās trīs pretendenti. Visu izšķīra iestājeksāmenu atzīmes – 1961. gada rudenī veiksmīgi tiku iekšā. Dzīvoju studentu kopmītnēs, iztika bija jānopelna pašam.

1963. gadā radās iespēja paralēli studijām sākt strādāt Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā pie profesora Edgara Siliņa. Izstrādāju kursa darbu par organiskajiem pusvadītājiem. Tomēr pa īstam zinātniskajā darbā pazudu 1965. gada rudenī, kad sāku strādāt LVU FMF Cietvielu fizikas laboratorijā, kurā Voldemāra Fricberga vadībā izstrādāju diplomdarbu par polarizācijas dinamiku segnetoelektriķos. Profesors Fricbergs bija ļoti labs padomdevējs ar savu vadīšanas stilu un prasībām. Viņš mani ievadīja zinātnē, radīja izpratni par darba vērtībām un sekmēja izaugsmi. Tobrīd laboratorijā bija daudz studentu, ļoti radoša atmosfēra un, jā, arī veselīga konkurence. Tas viss kopā ar manu sapratni par lietām un dzīvi veidojis mani kā zinātnieku, kuram svarīga arī zinātnisko sasniegumu praktiskā puse. Vienmēr esmu centies studentus rosināt domāt plašāk, kur pētījumus un to rezultātus pielietot.

Profesors Fricbergs jūs raksturojis kā enerģisku, vispusīgu un vienu no visperspektīvākajiem darbiniekiem. Ja kam ķeraties klāt, tad darāt pa īstam. Tam nevaru nepiekrist arī no savas puses. Vai kāpšana jūsu zinātniskās, akadēmiskās un administratīvās karjeras kalnā bija mērķtiecīga?

Jā, to nudien nevaru noliegt – esmu mērķtiecīgs. Nekad nav patikusi dīkdienība. Diplomdarbu pabeidzu 1966. gada decembrī, iegūstot fiziķa kvalifikāciju un rekomendāciju darbam zinātniski pētnieciskajā jomā. Daudz nedomājot, iestājos aspirantūrā (mūsdienās doktorantūrā) Eksperimentālās fizikas katedrā, kur aktīvi darbojos un nodevos pētniecībai. Vadītāja V. Fricberga atbalstīts, trīs gados izstrādāju disertāciju par polarizācijas dinamikas izpēti perovskīta tipa cietos segnetoelektriskos šķīdumos segnetoelektrisko fāžu pārejas apgabalā. Disertāciju aizstāvēju 1971. gada beigās Rostovas Valsts universitātes zinātniskajā padomē, bet nākamā gada martā Vissavienības augstākā atestācijas komisija man piešķīra fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu.

Grāda iegūšana, svešvalodu zināšanas, labās sekmes, kompetence un griba iegūt lielāku pieredzi un zināšanas radīja iespējas, kuras labprāt izmantoju. 1977.–1978. gadam stažējos Šveices Federālā tehnoloģiju institūtā Cīrihē. Tur ieguvu draugus un sadarbības partnerus hologrāfijas jomā. 1982. gadā desmit mēnešus pavadīju Osnabrikas Universitātē Vācijā. Vēlāk, jau pēc atmodas, 1993. gadā desmit mēnešus strādāju un apguvu prasmes Kioto Universitātē Japānā. Laiks citās zinātniskajās institūcijās ļauj saprast līmeni, kuru esi sasniedzis, skatoties starptautiskā mērogā. Ļauj salīdzināt un analizēt, kā ir pie mums, ko varam darīt citādāk, labāk, un atver acis uz daudzām – arī sadzīviskām – lietām.

Pēc kandidāta grāda iegūšanas izstrādāju savu zinātņu doktora disertāciju par caurspīdīgās segnetokeramikas struktūru un elektrofizikālajām īpašībām, ko aizstāvēju LZA Fizikas institūta padomē, un 1987. gada jūnijā tiku pie fizikas un matemātikas zinātņu doktora grāda. Savukārt, augstāko akadēmisko pakāpi ieguvu 1991. gada 11. novembrī, kad kļuvu par profesoru. Profesūras laikā docēju vairākus bakalaura un maģistrantūras studiju kursus, izstrādāju fizikas maģistratūras apakšprogrammu Cietvielu un materiālu fizikā, kā arī sadarbībā ar LU Ķīmijas un Bioloģijas fakultātēm un LU zinātniskajiem institūtiem izveidojām Doktorantūras skolu “Funkcionāli materiāli un nanotehnoloģijas”. Man vienmēr paticis studentus izglītot un ievadīt zinātnes dzīlēs, vērot jauniešu degsmi un būt par padomdevēju, ja nepieciešams.

Arī administratīvajās lietās biju gana mērķtiecīgs un aktīvs. Man bija savs redzējums par institūta attīstību un virzību, kas gūts pieredzē no ārvalstu institūciju vizītēm, no citiem Latvijas institūtiem un, vissvarīgākais, no labajām lietām mūsu pašu institūtā.

1978. gadā, apvienojoties Pusvadītāju un Segnetoelektriķu laboratorijām, tika dibināts LVU Cietvielu fizikas institūts (CFI). 1978. gada rudenī, atgriežoties no stažēšanās Šveicē, tiku iecelts par Elektrooptikas laboratorijas vadītāju jau jaunajā institūtā. Tā pirmais direktors Juris Zaķis iedibināja ļoti demokrātisku institūta pārvaldi. No viņa esmu daudz mācījies un izmantojis praksē gūtās atziņas. 1982. gada beigās kļuvu par Segnetoelektriķu fizikas nodaļas vadītāju, bet 1984. gada pavasarī – par CFI direktora vietnieku zinātniskā darbā. Regulāri tiku norīkots par institūta direktora Andreja Siliņa pienākumu izpildītāju viņa komandējumu un atvaļinājumu laikā. 1992. gadā, A. Siliņam pārejot darbā uz LZA, kļuvu par institūta direktoru.

Jūs kļuvāt par institūta direktoru laikā, kad tikko bija atgūta neatkarība, naudas reforma, citas pārmaiņas. Vienlaikus liela pacilātība un liela neziņa. Vai jūs šo laiku uztvērāt kā jaunu iespēju laiku?

1980. gadu beigās LVU CFI bija kļuvis par vienu no lielākajiem fizikas centriem Latvijā. Tādos pētniecības virzienos kā kristālu fizika, defektu veidošanās stiklveida materiālos, caurspīdīga segnetokeramika, cietvielu jonika, eksperimenta automatizācija bijām vadošie visā Padomju Savienībā. Tai laikā, pateicoties ne tikai zinātniskajai kompetencei, bet arī PSRS militāri rūpnieciskā kompleksa pasūtījumiem, darbinieku skaits institūtā sasniedza 350, no tiem 120 bija zinātnieki.

Tad nāca Gorbačova laiks ar pārbūvi un glasnostj. Man ir liels gandarījums par iespēju piedzīvot un līdzdarboties Latvijas neatkarības atjaunošanā. CFI tajā laikā bija Latvijas Tautas Frontes priekšpostenis Latgales priekšpilsētā. Tik dziļa sabiedrības vienotība pēc tam nav pieredzēta. Daudz institūta darbinieku neatkarīgi no tautības bija uz barikādēm.

Mans institūta vadīšanas laiks ekonomiski bija ļoti smags periods. Jaunajai Latvijas valstij nebija daudz līdzekļu zinātnes attīstībai. Vēl nevarējām iesaistīties Eiropas programmās. Bija jāpieņem ļoti smagi un nepopulāri lēmumi, lai vispār saglabātu institūtu. Tika ievērojami samazinātas algas – vidējā alga institūtā bija 30 latu (ap 43 eiro). Darbinieku skaits samazinājās no 350 uz 120. Liela daļa atrada darbu informācijas tehnoloģiju jomā, jaunajā valdībā, biznesa vidē vai emigrēja.

Zinātniskajām struktūrvienībām konkursa kārtībā bija jāiegūst valsts granti. Daļa no šī finansējuma tika atdota institūta pārvaldes, palīgpersonāla un infrastruktūras uzturēšanai. Demokrātiska institūta pārvalde, cietvielu fizikas speciālistu konsolidācija institūtā, piesaistot darbiniekus no LZA Fizikas institūta un LZA Kodolpētniecības centra, kā arī institūta infrastruktūras uzlabošana ļāva institūtam nostiprināties brīvā tirgus apstākļos. Man ir patiess gandarījums, ka kopā ar institūta zinātniekiem un darbiniekiem institūtu izdevās saglabāt. Tāpat priecājos, ka šobrīd institūts ir vadošā zinātniskā iestāde Latvijā fizikas jomā ar lielu starptautisko atzinību.

Protams, tas bija arī iespēju laiks. Grūtajā pārejas un stabilizācijas laikā mūs sildīja zinātnieku starptautiskā solidaritāte. Tie LU CFI zinātnieki, kam iepriekšējā gadā bija divas publikācijas, saņēma Sorosa fonda stipendijas. Saņēmām arī ziedojumus no Rietumu kolēģu organizācijām. Tāpat mūs aicināja pieredzes apmaiņas braucienos, maksājot stipendijas, kuru apjoms mēnesī bieži pārsniedza zinātnieka gada algu Latvijā. Izmantojām iespējas piedalīties zinātniskajās konferencēs, jo organizatori, zinot situāciju, parasti piedāvāja atlaist dalības maksu, citreiz pat atmaksāja ceļa izdevumus. Bijām izslāpuši pēc pasaules elpas un ļoti dedzīgi, kas rezultējās ilgtermiņa sadarbībā, mūža draudzībā un savstarpējā izpalīdzēšanā.

Ārvalstu zinātnieki sāka viesoties arī pie mums institūtā. Atceros 1993. gada pavasari, kad uz institūtu bija atbraucis kolēģis no Dānijas nolasīt referātu par saviem pētījumiem un apjaust sadarbības iespējas. Referents bija atbraucis pie mums par saviem līdzekļiem un pirmo reizi nodemonstrēja datorgrafiku. 1. auditorijā sēdējām ap 20 institūta zinātnieku, saģērbušies mēteļos, jo temperatūra auditorijā bija ap +5oC. Vairākās vietās bija salikti spaiņi un bļodas, kur plīkšķēja ūdens piles no caurā griestu seguma. Neskatoties uz nožēlojamajiem apstākļiem, savstarpējā vienotība, sapratne un atbalsts bija nenovērtējami.

Runājot par akadēmiskajām, zinātniskajām un administratīvajām virsotnēm, nedrīkstam aizmirst arī īstās – kalnu virsotnes. Lūdzu, pastāstiet par savu sportisko aizraušanos!

LVU bija labi attīstīts sporta tūrisms. Studiju laikos saslimu ar kalniem un vēlāk regulāri divreiz gadā vasarā uz mēnesi devos kalnos kopā ar 6–9 pieredzējušiem kalnos gājējiem. Līdzi ņēmām alpīnistu inventāru, pārtiku, telti un izbaudījām brīvību, kur naudai un sabiedriskajam stāvoklim nebija nekādas nozīmes. Sākām ar Karpatiem un Kaukāzu, bet vēlāk, augot pieredzei un sagatavotībai, devāmies augstākās kategorijas pārgājienos Vidusāzijas kalnos – Pamirā un Tjanšanā. Pēc neatkarības atjaunošanas apguvu Alpu kalnus, uzkāpjot Monblānā un Grosgloknerā.

Savā laikā biju arī LVU Tūrisma sekcijas biroja loceklis un kalnu tūrisma maršrutu kvalifikācijas komisijas priekšsēdētājs. Līdztekus zinātniskajam darbam laboratorijā, apmācīju arī jaunos kalnu tūristus Fiziskās audzināšanas un sporta katedrā. CFI sākotnē sabiedriskā un sporta dzīve bija intensīvāka. Notika darbinieku spartakiādes, slēpošanas izbraucieni ar autobusu, pavasarī laivošana pa krāčaino Amatu, tūrisma braucieni uz Karēliju, Baikālu un Kamčatku, burāšana ar vējdēļiem pa Daugavu, regulāras Veselības dienas kopā ar ģimenēm, diskotēkas, “Budēļu” koncerti utt. Patika piedalīties, iesaistīties, organizēt! Ļoti patika vienotības sajūta, ko radīja darbinieku kopā būšana.

Atveroties Rietumu robežām, kopā ar Edmundu Tardenaku organizējām ceļojumus uz ārzemēm institūta esošajiem un bijušajiem darbiniekiem un viņu ģimenēm. Ceļojumi sākās no 1998. gada, pabijām 23 braucienos, kuros pēc iespējas ietvērām vieglākas un grūtākas kalnu pastaigas: Korsikā, Dolomītu Alpos (Itālijā), Katalonijā, Skotijā, Turcijā, Baltijas jūras salās, Gruzijā, Melnkalnē, Portugālē, Ziemeļnorvēģijā, Islandē, Izraēlā, Bulgārijā, Santorini un citur. Šovasar plānojam doties uz Tiroles Alpiem, iesaistot arī bērnus un mazbērnus.

1978. gadā, stažējoties Šveicē, apguvu arī kalnu slēpošanas iemaņas, un tagad regulāri kopā ar saviem bērniem un mazbērniem dodamies uz Alpiem slēpot. Uzskatu, ka katram, gan lieliem, gan maziem, ir jākustas. Bez kustības nav ne veselības, ne spara.

Esat valsts emeritētais zinātnieks, sasniedzis tiešām daudz virsotņu. Kādas atziņas gribētos nodot tālāk?

Valsts emeritētā zinātnieka statusu ieguvu 2015. gadā un sāku darboties Emeritēto zinātnieku biedrībā, kur esmu atbildīgais par ekskursiju organizēšanu. Ja ir darba mīlestība un vaļasprieks, tad dzīvē var sasniegt daudz augstu virsotņu! Ikvienam būtu jāmīl savs darbs, tomēr zinātnē, tas ir īpaši svarīgi, jo zinātnieka darba laiks nav no astoņiem līdz pieciem. Nav tāda noteikta, piemērota brīža, lai rastos jaunas idejas. Tās var dzimt arī ārpus laboratorijas, neesot konferencēs vai nepiedaloties diskusijās. Man darba mīlestība ietver arī iekšējo organizētību, gatavību uz plānveidīgu un intensīvu darbu, lai sasniegtu rezultātu. Protams, nepieciešams arī talants – tā ir spēja saskatīt būtisko un atšķirt nebūtisko, veikli atrast sakarības starp dažādām lietām un faktiem. Taču talants jāattīsta – ikdienā jāmācās, jāanalizē, jādiskutē un arī jādomā.

Zināms, ka intensīvs darbs var novest pie izdegšanas. Svarīgi, lai zinātniekam ir kāds īsts vaļasprieks, kas neļautu izdegt, un viņš varētu pilnvērtīgi mīlēt savu darbu. Uzskatu, ka kalni un ceļojumi sekmējuši manu zinātnisko darbību. Pēc atgriešanās no kalniem, fiziski iztukšots un zaudējis pāris kilogramu no sava svara, esmu morāli piepildīts un atpūtinājis prātu. Tas ļauj paskatīties uz pētāmo zinātnisko problēmu ar pavisam svaigu skatienu un rast ātru risinājumu.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Līga Grīnberga

Lasīts 356 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")