Zinātnes Vēstnesis

Izvēlei būt par skolotāju vajadzīgs stingrs pamats

Izvēlei būt par skolotāju vajadzīgs stingrs pamats

Pedagoģija jeb lietojamā filozofija pēc būtības apvieno milzīgo pedagoģisko paņēmienu daudzveidību. Tā nav jāierobežo ar skolotāja mācīšanu – realitātē to veido skolotāja un skolēna vienota darbošanās ar mācību saturu, balstoties uz procesa iekšējām sakarībām. Tā intervijā laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” skaidro valsts emeritētā zinātniece Dr. habil. paed. Irēna Žogla.

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 6 (622), 2022. gada 27. jūnijs

Izvēlei būt par skolotāju vajadzīgs stingrs pamats

 

Kā kļuvāt par pedagoģijas zinātnieci? Kādēļ tieši pedagoģija? Varēja taču būt arī angļu filoloģija?

Jā, varēja būt arī angļu filoloģija. Taču daži apsvērumi lika atteikties no šīs domas, lai gan LVU absolvēšanas diplomdarbs toreiz (1965. gadā) bija izpildīts modē nākušajā strukturālajā lingvistikā. Studentam tas bija smalks pētījums ar prāvu savākto datu bāzi, jo katedras vadošie docētāji ieteica strādāt ar iespēju programmēti pētīt angļu valodas sinonīmus, un šis darbs man varot būt pa spēkam. Reti kurš students nereaģētu uz šādu atzinību, tādēļ arī aizrautīgi ķēros klāt. Zinātniskā vadītāja teica, ka aizstāvēšana esot bijusi pārliecinoša, esmu viegli iesaistījusies diskusijā, lai gan bijusi nedaudz liriska. Vārti uz zinātni šķita esam vaļā, jo komisijas ieteikums bija turpināt, bet radās arī dilemma.

Studiju laikā angļu valodas docētāja mani aizveda uz LZA augstceltni, kur strādāja neliela grupa angļu filoloģijas pētnieku; tie negrasījās amatu pamest tikai tāpēc, ka fakultāti ik gadu beidz pāris desmiti absolventu. Plašāku ieskatu dzīves šķautnēs ienesa arī darbošanās LVU Drāmas ansamblī ievērojamu teātra mākslinieku vadībā. Pašai izvēle kļuva skaidra. Vēlāk, strādājot par LU docētāju pedagoģijā, saviem svešvalodu fakultātes studentiem, kuri grasījās būt visādu augstu amatu speciālisti un valodas pētnieki un tulkotāji, tikai ne skolotāji, vēlot nodomu piepildīšanos, atgādināju, ka pirms tas notiks, tomēr orientēties uz skolu, kur šajā sagatavošanās posmā var nopelnīt dienišķo maizīti.

Jau pirmajā darba gadā skolā tiku iecelta par astoņgadīgās skolas direktori – viss jauns. Universitātē pedagoģijas kursā bija tikai viena lekcija skolvadībā, kas tomēr deva pārliecību, ka šis darbs ir nozīmīgs un jādara atbildīgi. Viss konkrētais palika apjausmai, atradumiem un kļūdām, kas lika secināt par nepieciešamām pārmaiņām skolotāju sagatavošanā. Kopš tā laika nepameta jautājums, kur paliek tas, ko piedāvā augstskolu studiju kursi, kā radāms labs mācību process un kā par profesionāļiem top diplomēti skolotāji?

Jūs esat stāvējusi pie pedagoģijas zinātnes veidošanās procesiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kādi tajā laikā bija svarīgākie uzdevumi?

Esmu pateicīga LU, LZA un LZP vadībai, kas politisko pārmaiņu laikā ticēja, ka mēs, kas nākuši no Padomju laiku sistēmas, spējam pārveidot pedagoģiju kā organizētas izglītības ieguves teoriju un praksi. Pārveidot var tikai to, ko zinām, un izveidot no jauna – zinot to, no kā jāatsakās. Jau 1991. gada augustā lielo politisko pagriezienu dienās pedagoģijas docētāji posās uz stažēšanos Stokholmas Universitātē un Vācijas universitātēs. Tas bija būtisks avots gatavībai pārveidot. Stokholmā pārsteidza pedagoģijas bibliotēka ar ideju bagātību no visas pasaules, kas stiprināja pārliecību par skolotāja un docētāja personisko atbildību par savu izvēli, bet izvēlei ir vajadzīgs stingrs pamats.

Sākām ar pedagoģijas zinātnes priekšmetu – kategoriju, kuru nepēta neviena cita zinātne. Šī diskusija ir aktīva vēl šodien, jo pētījumi apzināšanai piedāvā aizvien jaunas šķautnes. Toreiz dažu gadu laikā vairāki pedagoģijas pētnieki publicēja rakstus LZP izdevumos. 2001. gadā organizētā personības socializācijas pedagoģiskā nodrošinājuma apspriede LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā noslēdza vienu posmu un atvēra arī jaunu. Šis fokuss bija un ir izšķirošais pedagoģijas zinātnes attīstībā, īpaši tik ļoti mobilā jomā, kāda ir izglītība. Lai aprobētu mūsu izpratību par pedagoģiju un apliecinātu tās dzīvotspēju, vajadzēja diskutēt konferencēs, darboties starptautiskos pētījumos. Domāju, ka šo uzdevumu esmu izpildījusi: 2017. gadā mani uzaicināja piedalīties Oksfordas un Londonas Universitātes septiņu pasaules valstu projektā, kurā risinājās unikāla starptautiska diskusija par izglītības, zināšanu un to ieguves teorijām. Tika publicēts arī raksts par Latvijas pedagoģijas būtību.

Kā izkristalizējās jūsu pētnieciskās intereses? Kas kļuva par nozīmīgāko pētījumu tēmu?

Izglītības ieguves procesa modernizēšana atvēra plašus ceļus Rietumu pieredzes ienākšanai Latvijā, kas uzturēja diskusiju, piemēram, par kategorijām “audzināšana” un “socializēšana”. Vienotais katedras, vēlāk institūta, pētnieku kolektīvs palīdzēja noturēt zinātniskā kodola pieeju daudzveidībai. Izpratība par to, ka šis process ir daudzveidīgs un mainīgs, izveidoja pārliecību, ka skolotājs un arī docētājs apzina pedagoģijas pamatnostādnes to radošai izmantošanai. Ne velti S. Hesens (1929) pedagoģiju nosauca par lietojamo filozofiju, kas pēc būtības apvieno milzīgo pedagoģisko paņēmienu daudzveidību. Pedagoģija nav jāierobežo vien ar skolotāja vai docētāja mācīšanu – realitātē to veido skolotāja un skolēna vienota darbošanās ar mācību saturu, balstoties uz procesa iekšējām sakarībām.

Kāpēc šī tēma pedagoģijas zinātnei Latvijā un pasaulē ir svarīga?

Neraugoties uz to, ka mainījās skolotāja un docētāja darbības akcenti par labu skolēna un studenta patstāvībai, skolotājs un docētājs lielā mērā ir un paliek palīgs, kurš notur mācību un studiju procesa kvalitātes latiņu, palīdzot aizpildīt plaisu starp zinu, varu un jāzina, jāvar. Uz studentu centrēta procesa ideja ir plaši iegājusi izglītības jomā kā lozungs, bet reāli skolotājam un docētājam var noderēt pētījumi, kuri paver skaidrību, kā pilnveidot skolēna vai studenta mācīšanos, kurā viņš pats var sevi attīstīt. Jebkurš pētījums, kas palīdzēs izprast un slīpēt skolotāja un docētāja profesionālo gudrību, būs noderīgs, lai palīdzētu skolēnam un studentam efektīvāk darīt pašam un vērtēt savus sasniegumus jaunai perspektīvai. Mainīgā sociālajā vidē tas nav viegli izdarāms. Tāpēc Rietumu universitātes pastāvīgi pēta pedagoģisko procesu un tā vidi, lai palīdzētu skolotājiem un docētājiem operatīvi un pēc iespējas atbilstīgāk skolēnu un studentu vajadzībām veidot pedagoģiskā procesa iekšējās sakarības.

Viena no nozīmīgākajām jūsu darbības šķautnēm bija starptautisko kontaktu veidošana un Latvijas pedagoģijas zinātnieku tīklošanās. 2001. gadā noorganizējāt pirmo liela mēroga starptautisko konferenci. Kā tas izdevās?

Docētājiem prasīja un joprojām pamatoti prasa publikācijas, kas veido un demonstrē viņu profesionāli pedagoģisko domu. Tāpat kā mani kolēģi, esmu gājusi cauri vismaz trim viegli identificējamiem posmiem, kas raksturo docētāju un pētnieku atpazīstamību plašākā mērogā. Nācās piedzīvot izdevēja atbildi uz nosūtīto rakstu: “Paldies par Jūsu interesi, piedāvātais temats ir ļoti nozīmīgs, bet diemžēl nav mūsu izdevuma plānā. Rakstiet vēl.” Tas patiesībā nozīmēja: “Jūsu rakstam nav vēlamā dziļuma un konteksta.” Tas arī nozīmēja, ka vajadzīgi pētījumi un atbilstīga diskusiju bāze ne tikai ārpus Latvijas, bet plaša pilnveidošanās iespēja tepat Latvijā. Vajadzīgi arī atbalstoši Rietumu kolēģi, ko visātrāk var iegūt darbojoties asociācijās. Tajās apvienojušies entuziasti, kas gatavi palīdzēt, daloties ar savu atpazīstamību un neliedzot publicēties viņiem līdzās Eiropas un ASV izdevumos. Sapratu, ka mans uzdevums ir radīt plašāku publicitātes iespēju ne tikai docētājiem, bet galvenokārt doktorantiem. Tieši doktorantūrā aug universitāšu un lielā mērā visas izglītības nākotne. Eiropas skolotāju izglītības asociācijas (ATEE) valde piekrita tās paspārnē Baltijas valstīs organizēt ikgadēju konferenci. Kopš 2001. gada šīs konferences ienāca Latvijā kā regulārs asociācijas un LU kopdarbs, ātri iegūstot starptautiskas diskusiju platformas atpazīstamību, ko organizē nu jau nākamā pedagoģijas zinātnieku paaudze. Šīs konferences (vienotībā ar nepārtrauktu projektu pētniecisko bāzi) aizveda līdz trešajam atpazīstamības posmam – izdevniecības sāka aicināt rakstīt.

Atskatoties uz paveikto, par ko ir vislielākais gandarījums un ko jūs novēlētu jaunajiem pedagoģijas zinātniekiem?

Mani vienmēr vadījis jautājums: “Vai tas, ko es daru, kādam būs vajadzīgs un noderīgs izmantošanai vai vismaz jaunas idejas radīšanai?” Liels gandarījums ir par to, ka grūtajos Latvijas izglītības un pedagoģijas zinātnes tapšanas laikos varējām noturēties nepazuduši pieeju jūrā, ka padarītais nav zudis vai kļuvis nevajadzīgs. Priecājos, ka manas paaudzes pieredze palīdzēja izaugt gudrai un izdarīgai nākamajai zinātnieku paaudzei. Viņiem novēlētu strādāt godīgi, lai no tā labums sev un citiem, lai pētījumi palīdzētu skolotājiem un docētājiem veidot savu pedagoģisko pārliecību, savu mūsdienīgu profesionālo filozofiju stabilai izvēlei praktiskajā darbā.

Īsbiogrāfija:
Pedagoģijas habilitētā doktore, valsts emeritētā zinātniece, LU emeritētā profesore, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas Goda profesore. Akadēmiskās un pētnieciskās intereses saistītas ar studiju procesu, skolotāju pedagoģisko izglītību, pedagoģiju kā izglītības ieguves teoriju un praksi, pēdējos gados arī ar transformējošo digitālo mācīšanos. Ilggadēja eksperte Latvijas Zinātnes padomē (LZP) un LU Pedagoģijas promocijas padomes priekšsēdētāja, LU sērijas “Pedagoģija un skolotāju izglītība” galvenā redaktore, Eiropas skolotāju izglītības asociācijas (ATEE) Administratīvās komitejas locekle, ASV Izglītības pētnieku asociācijas (AERA) locekle. Kopš 1991. gada aizstāvēti 25 vadītie promocijas darbi, nepārtraukta darbība LZP un starptautiskajos projektos; vairāk nekā 80 publikācijas, t. sk. indeksētas nozīmīgās datu bāzēs (Hirsh indekss – 4).

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja LZA korespondētājlocekle Zanda Rubene

Lasīts 562 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")