“Audzināšanas noteikumi nāk no ebreju Svētās grāmatas Toras 10 baušļiem, kur dots vislielākais dzīves padoms: nedari citam to, ko nevēlies, lai tev kāds nodarītu. Ebreju reliģija un pasaules sapratne nosoda rupju, netaisnu varmācību, mantkārību, kā arī tieksmi gūt labumu ar līdzcilvēku dezinformēšanu – gluži pretēji – ebreji saprot, ka trūkumi novēršami visupirms viņu pašu dzīvē.”: Dr. habil. hist. Leo Dribins
Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (621), 2022. gada 30. maijs
Trūkumi novēršami visupirms mūsu pašu dzīvē:
valsts emeritētais zinātnieks Leo Dribins
Kādi motīvi jūs rosināja pievērsties vēstures izziņai un vēstures daudzpusīgo aspektu pētniecībai?
Liels paldies par jautājumiem, tie man lika skaudri atskatīties uz savas zinātniskās darbības interešu lokiem. Konstatēju, ka tie radušies no vēstures pētniecības tēmu savstarpējās mijsakarības. Atzīšos, ka šajā jomā man palīdzēja izcilā vācu filozofa Artura Šopenhauera pētījumi par zinātnieka mūža īpatno sadalījumu atklāsmes un jaunrades daļās. Jauniegūtās atziņas centos pēc iespējas ātrāk pārvērst taustāmos turpinājumos – visu man atvēlēto pētniecības laiku steidzos, lai savlaicīgi sagatavotu un iesniegtu kādu manuskriptu. Tā esmu sasniedzis 90 gadu vecumu. Šī jubileja manī radīja jaunas pārdomas par pagājību un deva mājienu vairāk pētīt šodienu, lai izprastu vēsturisko pārmaiņu nenovēršamību.
Kāds bija jūsu mērķis analizējot un vēstures griezumā vērtējot vācu izcelsmes pārstāvju klātbūtni Latvijas sabiedrībā?
Mana zinātniskā interese par etnisko minoritāšu lomu Latvijā modās 1988. gadā, taču tā nebūt nebija veltīta pretrunīgajam vācu tautas sniegumam. Savā pirmajā lielajā darbā “Nacionālais jautājums Latvijā” devu ieskatu par pamattautības esamības noteikumiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas pētīju latviešu un mazākumtautību attiecības divos periodos: 1918.–1940. gadam un pēc 1990. gada maija, kad atsāka funkcionēt suverēna Latvijas valdība. Tad arī radās uzdevums vērtēt vācu klātesamību Latvijas vēsturē.
Mūsu kopdarbība iesākās eiropiešiem ienākot Viduslaiku latviešu zemēs, pakļaujot tās savai virsvadībai un kultūras ietekmei. Vispirms bijām pakļauti Livonijas vācu ordenim, pēc tā sagrāves pakļautība saglabājās Polijas un Lietuvas virskundzībā, tad Zviedrijas karaļvaras režīmā, bet Krievijas Impērijas likumiem un rīkojumiem pakļāvāmies pakāpeniski no 18. gadsimta sākuma līdz pat 1917. gadam. Šajā laikā izveidojās Baltijas vācu tautas grupa – vācbaltietība. Latvieši tomēr prata šajā slogā izcirst vietu Eiropas vēsturē un kļūt par savas nacionālās kultūras nesējiem. Tas bija smagas vēstures rezultāts. Par to visu rakstīts 2000. gadā izdotajā Ojāra Spārīša un manā grāmatā “Vācieši Latvijā”.
Man vairākkārt jautāts, kā es, kura dzimtu iznīcināja vācu nacistu vadoņa Ādolfa Hitlera režīms, piekritu pētīt un stāstīt par Latvijas vācu vēstures tēmu. Tā nebija nejaušība. Mana tēva Dribina ģimenē runāja vācu un jidiša valodā. Mana vecmāmiņa Taube Dribina ar mani runāja tikai vācu valodā, un pēc viņas padoma divus gadus gāju Liepājas vācu bērnudārzā. Kopš 1991. gada sāku interesēties par Latvijas vācu kopienas vēsturi, līdz arī pats nolēmu piedalīties tās izpētē, lai rastu skaidrību par vācbaltiešu attieksmi pret latviešu vadītās nacionālās valsts esamību un tās nacionālo politiku. Sākot izpēti, izlasīju vairāku vācu autoru darbus par etnisko mazākumtautību vietu un lomu Eiropā. Vēlāk publicēju astoņus rakstus un piedalījos vairākās augstskolu un mācību centru konferencēs Vācijā. Tur brīnījās par manu īpatno vācisko runas valodu – tas bija Kurzemes vācu un ebreju dialekts, nācis no Brandenburgas un Pomerānijas.
Socioloģija – tā ir zinātne par sociumu, par sabiedrību un tās pastāvēšanas likumsakarībām, kuras visai bieži traumē ārkārtas situācijas, neordināri apstākļi, piemēram, tādi kā šobrīd Ukrainā. Kas tieši sabiedrības evolūcijas gaitā jūs interesē visvairāk?
Šodien mani visvairāk interesē kultūras attīstība. Uzskatu, ka Latvijā izdarīta pareiza izvēle, sabiedrības integrācijas jautājumus atstājot Kultūras ministrijas pārziņā. Turklāt šīs vērtības bagātina sabiedrību un veido daudznacionālu kultūru. Šādā vidē ir vieta, kur attīstīties visām Eiropas Savienības kultūrvērtībām, neļaujot ielauzties svešu, preteiropeisku domu un darbu ieplūdumam no tiem pasaules reģioniem, kur vēl arvien dominē antidemokrātiski, antihumāni pasaules izpratnes priekšstati. Ja šādam lielam reģionam kādā teritorijā izdotos gūt vairākuma atbalstu, tas apdraudētu ne tikai kaimiņzemju drošību, bet radītu briesmas visai civilizācijai.
Lai gan reizēm arī Latvijā tomēr notiek agresīvi kultūras deformēšanas mēģinājumi, pie mums tie negūst jauno paaudžu atbalstu. Šajā skatījumā Latvija ieņēmusi konservatīvu vēsturiskās kultūras interešu sardzes lomu.
Vai jūsu etniskā piederība Latvijas ebreju kopienai ir kādā veidā slīpējusi jūsu uztveres prasmi definēt citiem nemanāmas savstarpējo attiecību un to izmaiņu nianses? Vai integrētie ebreji kā minoritātes pārstāvji citas etniskās kopienas vidū ir redzīgāki un viedāki un spēj jūtīgāk reaģēt uz konjunktūras pārmaiņām sabiedrībā?
Protams, zinātnieka darbību ietekmē arī viņa piederība kādai etniskai un reliģiozai kopienai. Manā bērnībā liela nozīme bija ebreju svētku atzīmēšanai. Katru pavasari mūsu ģimene sapulcējās pie ebreju svētku – Peisaha galda, godinot to paaudzi, kas savā laikā izrāvās no Ēģiptes verdzības jūga un devās tālajā brīves ceļā, lai nonāktu Kanaānas zemē. Rudenī ebreji svin Hanuka svētkus, cildinot sacelšanos pret grieķu-hellēņu kundzību, kas beidzās ar uzvaru, Jūdejai gūstot vēl 50 neatkarības gadus. Visiem svētkiem ir vēsturisks pamats – tā arī radās mana interese par pagātni.
No izciliem pētniekiem man spilgtā atmiņā palicis austriešu-britu filozofs Karls Popers, kas radīja mācību par “atvērto sabiedrību”. Viņš prata graut totalitāru domāšanu, cīnījās pret tādu pasaules izpratni, kas visur meklē likumsakarīgu gribas un pieredzes izpausmi. Kā Austrijas ebrejs K. Popers bija dziļi pētījis totalitārās un rasistiskās domāšanas cēloņus, kā arī orientēja zinātniekus vairāk pētīt sabiedrības attīstības tendences, ātrāk ieraudzīt to rašanos un norietu, atklāt pārmaiņu dzimšanu un stagnācijas briesmas.
Mani kā kultūras vēstures pētnieku interesē jūsu viedoklis jautājumā par to, kur meklējams cēlonis kristīgo eiropiešu duālajai attieksmei pret ebreju tautas pārstāvjiem? Vai iespējams, ka noteiktā garīgās izglītības līmenī etnisko uzskatu atšķirības izzūd un par nācijas pastāvēšanas pamatprincipu kļūst universāls humānisms?
Tagad vairums nemaz nezina, ka 8.–11. gadsimtā Eiropā plaši ieplūda ebreju un islāma zinātnes atziņas. Spānijas dienvidu daļā izveidojās Kordovas zinātniskais centrs, kam bija izcila loma medicīnas attīstībā. Arābi tolaik iekaroja ievērojamu daļu Spānijas, dibinot savus emirātus, kuru valdībās savukārt darbojās daudzi ebreju padomnieki un pedagogi. Tādējādi arī kristīgie iedzīvotāji atbildību par valsts varas politiku pieskaitīja ebrejiem, padarot tos par visu nebūšanu galvenajiem vaininiekiem. Šāds noskaņojums saglabājās arī vēlāk, kad Spānija kļuva par kristīto iedzīvotāju zemi. Valdnieki augsti vērtēja ebreju palīgus, bet vienkāršie ļaudis viņus nīda. Karaļi problēmu risināja, ierobežojot visu ebreju tiesības, piespiežot kristīties vai izceļot no Spānijas. Tos, kas slepeni saglabāja savu Mozus ticību, bargi sodīja, un arī vēlāk ebreju atzīšana un atzinība mijās ar vajāšanu un padzīšanu.
Etnisko faktoru nozīme zinātnē mazinās. Arvien spēcīgāk iedarbojas universālās kopvērtības – tendence, ko spēcina un dzen globalizācija. Taču eiropeiskās vērtības, manuprāt, vēl ilgi būs zinātniskās domāšanas centrā. Izraēla ir spožs pierādījums tam, ko spēj sasniegt ebreju tautas vēsturisko ideju savienojums ar Eiropas nacionālo domāšanu un pārliecību. Kā gan citādi tuksnesī simts gadu laikā izveidotos stipra, zinātnē balstīta valsts, kas spēj pozitīvi ietekmēt citu valstu sabiedrisko dzīvi?
Gan folklora, gan literatūra, gan abu etnosu atšķirīgā sadzīve un kultūras tradīcijas nenoliedzami liecina, ka ebreji Latvijā visos laikos ir bijuši spilgti pamanāma, no latviešiem atšķirīga nacionālā minoritāte. Vai jūs varat definēt, kuras kultūras klišejas, valodas vai uzvedības modeļus latvieši būtu aizguvuši no ebrejiem, bagātinot savu sadzīves kultūru?
Par ebreju spilgto pamanību nevēlos runāt, tā bija ebreju nelaime, ko pats pieredzēju tūlīt pēc vācu karaspēka ienākšanas Latvijā.
Atcerēsimies, ko jaunu ebreji ienesa ar savu klātbūtni mūsu zemē. Ebreji pirmie esot sākuši rūpniecisku kokmateriālu izmantošanu un eksportēšanu. 18. gadsimtā jaunuzceltajās pilīs ebreju amatnieki – glāznieki (stiklinieki – red.) likuši logus un vitrāžas, Hamburgas ebreji pirmie Rīgā ierīkojuši vairākas frizētavas, bet ebreju drēbnieki ieviesuši jaunas modes tērpu izgatavošanas prasmes, atvedot tās no Vīnes līdz Jelgavai un tālāk līdz Pēterburgai. Pēc Ziemeļu kara sākusies Vācijas augstskolu pedagogu ienākšana Vidzemē – daudzi ebreju ārsti pārcēlās uz Latviju. Sākumā ebreji galvenokārt sadarbojās ar šejienes vāciešiem, jo tie bija maksātspējīgāki. Tādējādi starp ebreju un vācu ģimenēm izveidojās patstāvīgi kontakti. Latvijas vēstures avotos saglabājušās Stendera pozitīvās liecības par ebreju dzīves kārtību un dievticību, no kā arī latvieši varot mācīties. Latgalē ebreji stājās līgumattiecībās ar poļu muižniekiem un dažkārt pat ilgstoši nomāja muižnieku zemes (lai gan zemnieku ekspluatēšana tajās bieži vien bija skarbāka kā citās muižās). Ebreji kļuva par regulāriem labības iepircējiem un degvīna brūvētājiem.
Attiecības ar poļu un baltkrievu īpašniekiem bija vēsākas nekā ar vāciešiem Kurzemē. Sākot ieplūst krievu zemniekiem, ebreji mācījās sarunāties ar tiem dzimtajā mēlē un nolīga sev palīgus. Nesen kļuva zināms, ka ebreju uzņēmēji pirmie sākuši pētīt dzintaru un 19. gadsimtā radījuši dzintara rūpnieciskās apstrādes tehnoloģiju. Ap to pašu laiku Liepājā, Jelgavā un Rīgā ebreji sāka plaši iepirkt māju īpašumus, kas deva tiesības piedalīties pašvaldību veidošanā. Neatkarīgās Latvijas valstī īpašumu attiecības būtiski izmainījās. Pēc Pirmā pasaules kara ebreji bija bagātākā Latvijas etniskā kopiena, pateicoties cariskās varas zelta rubļu maisiņiem, ar kuriem tie atgriezās no bēgļu gaitām Krievijā. Jaunie uzkrājumi ļāva izdevīgi nopirkt daudzas vācbaltiešu ēkas un dārzus, dibināt bankas un iegādāties konkurentu akcijas. Ebreju uzņēmēji un finansisti dibināja plašus sakarus ar Lielbritānijas, Francijas un Čehoslovākijas veikaliem un firmām. Notika ebreju īpašnieku dzīvokļu un savrupmāju modernizācija, kā paraugam sekoja arī turīgie latvieši. Ebreju kopiena neizvirzīja savus politiskos mērķus vai prasības, viņu intereses attiecās galvenokārt uz kultūras un izglītības sfēru. Šī idille tika pārtraukta pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma.
Šodien atdzimusī ebreju kopiena aktīvi piedalās Latvijas ekonomikas attīstīšanā un starptautisko sakaru uzturēšanā. Kopumā pasaules zinātnes statistikā Latvijas ebreji ir bieži minēti. Izraēlā sastādītā informatīvā krājumā “Latvijas ebreju zinātnieki. No 1918. līdz 21. gadsimta sākumam” (sastādīja Ieva Valtere, Telaviva, 2014) minēti 404 Latvijā dzimuši plaši pazīstami zinātnieki un zinātnes darbinieki.
Apbrīnodams daudzās Latvijas ievērojamākās personības – ebrejus, vienmēr esmu aizdomājies par audzināšanas metodēm agrīnai spēju identificēšanai un attīstībai. Ar kādu attieksmi ebreju ģimenēs tiek audzināti bērni, kāds ir talantīgu bērnu audzināšanas noslēpums?
Manā un Irēnas Dribinas ģimenē bērnu nebija, tādēļ mums nenācās glabāt to audzināšanas noslēpumus. Tēvocim Vulfam Dribinam, vienam no pazīstamajiem Liepājas drēbniekiem, un viņa sievai Linai bija divi dēli – mani brālēni Šulems (dzimis 1938. g.) un Ichoks (dzimis 1940. g.). Viņu ģimene ļoti rūpējās par pareizu bērnu audzināšanu, t.sk. ēdināšanu, attieksme pret bērnu bija maiga, bet prasīga. Ebreju ģimenē valdīja nerakstīts likums: vīram jāstrādā tā, lai viņa darba alga būtu pietiekama sievas un bērnu apgādei ar visu nepieciešamo. Katrs vīrs bija ieinteresēts parādīt sabiedrībai, ka viņa ģimene ir labi apģērbta, ka dzīvoklī ir jaunas mēbeles u.tml. Bērniem pieaugot, arī viņi novērtē ģimenes rocību un prasmi sakārtot lietas. Audzināšanas noteikumi nāk no ebreju Svētās grāmatas Toras 10 baušļiem, kur dots vislielākais dzīves padoms: nedari citam to, ko nevēlies, lai tev kāds nodarītu. Ebreju reliģija un pasaules sapratne nosoda rupju, netaisnu varmācību, mantkārību, kā arī tieksmi gūt labumu ar līdzcilvēku dezinformēšanu – gluži pretēji – ebreji saprot, ka trūkumi novēršami visupirms viņu pašu dzīvē.
Pagājušā gada 3. novembrī jūs atzīmējāt 90. dzimšanas dienu. Tas ir fenomenāli, ka šajā cienījamajā vecumā esat spožā garīgā formā gan kā vēsturnieks, gan kā starpetnisko attiecību vērotājs un zinošs eksperts. Kāds ir jūsu aktīvā un bagātā mūža noslēpums?
Cilvēkam pašam pasaules lielo notikumu plūsmā jāatrod orientieri, no kā veidot savus dzīves uzdevumus. Pastāvīgi esmu centies piešķirt savai dzīvei jēgu, jūtot atbildību pret sevi un savu rīcību. Jaunībā sportoju un arī tagad no rītiem vingroju, lai iekustinātu ķermeni, taču pēc brokastīm uzreiz sāku strādāt. Vienmēr kritiski izvērtēju to, ko esmu un ko neesmu padarījis. Taču vislielāko gandarījumu man sagādā tas, ka kopš 1972. gada augusta – jau 50 gadus – esmu nodzīvojis šajā Imantas dzīvoklī un tieši šeit pavadījis visražīgāko sava mūža daļu.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ojārs Spārītis