Zinātnes Vēstnesis

Galvenais jautājums – zinātnes komunikācijas mērķi un veidi, kā to darīt

Foto: RSU arhīvs Foto: RSU arhīvs

“Lielākais drauds zinātnes komunikācijā un zinātnes žurnālistikā, tāpat kā izglītībā un mākslā, ir patērniecībā un mārketinga domāšanā balstīta attieksme. Tās karogs ir nevis zinātnes kvalitāte un pastāvēšanas perspektīvas, bet vispārēja apmierinātība ar zinātni. Tas ir slidens ceļš, jo zinātne var izskaidrot jūsu apmierinātības vai neapmierinātības ķīmiskos, bioloģiskos, psiholoģiskos, socioloģiskos, antropoloģiskos, komunikācijas, kognitīvos, neiroloģiskos un citus pirmsākumus, bet tās attīstībai apmierinātība ar zinātni nedod neko. Ja nevēlaties nemitīgu atlaižu sezonu (zinātnes finansējums), pēdējā pirkuma iespējas (nelīdzvērtīgas projektu un pētījumu resursu sadalījums starp zinātnes jomām) un cenu lapkriti (zemais atalgojums zinātnes institūcijās un projektos), tad labāk komunikācijā tiekties uz zināšanām un vispusīgu izpratni par zinātni, nevis apmierinātību.”

Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 4 (620), 2022. gada 25. aprīlis

Galvenais jautājums – zinātnes komunikācijas mērķi un veidi, kā to darīt

RSU profesores, Latvijas Elektronisko plašsaziņas līdzekļu tiesībsardzes Andas Rožukalnes tēzes par zinātnes komunikāciju publiskajā vidē*

 

Par situāciju Latvijas zinātnes komunikācijā

Skatoties no ārpuses – no sabiedrības un mediju puses – zinātnes komunikācija ir problemātiska gan kvantitatīvi (informācijas ir maz), gan kvalitatīvi (informācija ir vienveidīga). Žurnālistikā un medijos trūkst resursu kvalitatīvas zinātnes žurnālistikas attīstīšanai. Latvijā vien daži žurnālisti zinātnes atspoguļojumu izvēlējušies kā savu profesionālo specializāciju. Zinātnes rubrikas vai raidījumi ir rets notikums. Lielākā daļa zinātniskās informācijas ir zinātnes komunikācijas daļa, kas medijos tiek ierāmēta atbilstoši mediju formātam, žurnālistu priekšstatiem par zinātnes informācijas piemērotību, izpratnei par zinātni, mediju profesionāļu uztvertajai auditorijai un citiem faktoriem.

Par zinātnes komunikācijas stratēģiskajiem mērķiem man nav skaidras informācijas. Redzu egoistisku paškomunikāciju, kuras mērķis ir reklamēt konkrētus projektus un cīnīties par komunikācijā aktīvo grupu pieeju zinātnes resursiem vai uzdevumu atbalstīt esošo zinātnes politiku (tā patiesībā ir valdības vai valsts komunikācija).

Par zinātni Latvijas medijos

Zinātne Latvijas medijos tiek atspoguļota, izmantojot pierastās profesionālās pieejas, žanrus un formātus. Liela daļa ar zinātni saistītas informācijas ir vai nu notikumu afiša, vai personību apraksti. Zinātne tiek stāstīta kā izcilu indivīdu biogrāfijas, kas ir šarmanti, aizraujoši un iedvesmojoši, ja vajadzīgi jauni varoņi, bet šajā līmenī mediji zinātni nereti attēlo kā aizrautīgu indivīdu izvēles, kas jāpārvērš interesantos stāstos. Katrs taču pazīstam kādu brīnišķīgu zinātnieku, kas, būdams aizrautīgs, atsaucīgs, interesants un pieejams, ir veicis ne vienu vien goda apli lielāko mediju lappusēs. Publikācijās, kas daudzas ir gandrīz vienādas un vienalga interesantas, tiek izcelts unikālais un neparastais, pētnieka ikdiena un pētniecības process netiek izprasts. Tas ir saprotami no mediju darba loģikas, kurā neparastais vienmēr ir nozīmīgāks par ikdienas procesiem un to dzīlēm. Bet ilgākā laikā iesloga zinātni tajā iesaistīto indivīda atbildības lokā. Tāpēc zinātnes pārstāvju retie un parasti nesadzirdētie saucieni pēc stabilas attīstības perspektīvas, vismaz ES līmeņa finansējuma un iespējas strādāt zinātnē izskatās tik kaitinoši.

Kā zinātnes komunikāciju mēs iegūstam komplimentāras intervijas un personības aprakstus, kas ir ļoti komfortabli visām pusēm un noderīgi lasītājiem kā varoņu modelēšanas stāsti, bet ar to nepietiek, lai izprastu zinātni un tās kompleksās problēmas, kas rodas attiecībās zinātne un sabiedrība, zinātne un politika, zinātne un ekonomika, zinātne un kultūra. Būtībā šī komunikācijas daļa ir izklaidējoša un paliek mikro līmenī, izliekoties, ka organizāciju un sabiedrības līmenis nav nozīmīgs.

Vēl sliktāk, kritisks skats un dažādi uzskati par zinātnes atklājumiem, meklējumiem, pretrunām publiskajā diskursā nepastāv. Reizēm zinātnes jēga mediju saturā tiek izprasta patērētāju ideoloģijas (tā nereti tiek atspoguļota arī politiskajā retorikā) un aktuālās (reizēm pamatotās) konjunktūras kategorijās. Tāpēc arī atsevišķi politiski izsaucieni par zinātnes finansējumu netiek sadzirdēti, jo zinātni atspoguļojošie indivīdi taču ir interesanti un turpina fanātiski darboties. Tad nav iemesla brīnīties, ka pandēmijas laika atbalsts zinātniekiem (5 miljoni eiro) tiks uztverts kā apvainojums, kā izšķērdība, kā liekēdība, lai gan jebkurai citai jomai paredzētais atbalsta finansējums, lai cik dažādi piešķirts, izskatījās pamatots.

Palasiet, ko brīvajā laikā sociālo mediju vietnēs vai citur raksta politiski iesaistītais reklāmists Ēriks Stendzenieks vai žurnāliste Elita Veidemane par pandēmijas zinātnes projektiem. Viņi regulāri ņirgājas par zinātnei pandēmijas laikā piešķirtajiem resursiem, pieprasot pašiem vien zināmus (un, protams, neeksistējošus) rezultātus. Protams, ka zinātnieki viņiem sagādā īstu vilšanās seriālu. Neinformēti spriedelējot un uzbrūkot zinātniekiem viegli tiek grauta zinātnes un pētniecības reputācija, kas būtu bijusi noderīga nākotnē. Taču analītiskajai žurnālistikai par sarežģītiem zinātnes jautājumiem nepietiek resursu, atvainojiet, arī intelektuālo.

Esmu skeptiska par to, ka zinātnes komunikācija jāatstāj pašu zinātnieku rokās. Nē, daži mediju iemīļoti zinātnieki nevar darīt visu, tāpēc jāuzlabo kompetences arī zinātnes komunikatoru pusē. Tieši viņiem ir jāpalīdz krīzēs, nevis jāatstāj pētnieki vieni paši iepretī dusmīgu ļaužu saplosīšanai un vajāšanai, jo viņi taču ir atraduši vainīgo. Pētniekiem ir jāpēta, zinātniekiem jāstrādā ar datiem. Tāpēc arī zinātnes komunikācijā ir nepieciešami speciālisti, kas spēj piedāvāt kvalitatīvu saturu brīžos, kad zinātnes finansējums un zinātnes rezultāti tiek politizēti, bet paši zinātnieki dehumanizēti, tātad, publiski uzbrūkot, padarīti par tādiem, kas, atšķirībā no visiem citiem, vairs nekvalificējas pamattiesībām, kam nav jāsaņem adekvāts atalgojums un kuru profesionālie centieni nav cieņas vērti.

Kāpēc tā?

Lielākā daļa žurnālistu izglītību ieguvuši, jo vēlējušies strādāt praktiskajā žurnālistikā, interese par zinātni un pētniecību bijusi ļoti zema, izpratne par to nav iegūta vai ir ļoti vispārīga. Tas nozīmē, ka lielākā daļa no mediju profesionāļiem neatpazīst zinātnes problēmjautājumus un nesaprot zinātniskās izpētes metodoloģiju, līdz ar to nespēj patstāvīgi analizēt zinātnes rezultātus, izprast datus, kontekstualizēt zinātnes attīstību. Tāds mērķis nekad nav bijis, tad kāpēc mēs brīnāmies, ja tā visa nav? Diemžēl katru dienu redzam manipulēšanu ar nepietiekami izprastiem zinātnes rezultātiem, to pārmērīgu vispārināšanu, pieprasīšanu, lai zinātnieki, kam vakar prasījām atbildes uz vieniem jautājumiem, rīt mums izskaidro atbildes uz pavisam citiem, lai gan izpētei, pārdomāšanai nav laika, datu, naudas. Šajā ziņā vislielākās cietējas ir sociālās zinātnes, kas tiek trivializētas tiktāl, ka aprakstoši sabiedriskās domas rezultāti tiek padarīti par sabiedrības funkcionēšanas likumiem. Zinātne ir sarežģīta, diemžēl tā nav noderīga viena faktora problēmas risinājumiem un neatbilst pieprasījumam pastāstīt “tā vienkārši, lai visi saprot”. Šis ir neiespējams uzdevums un uz to nevajadzētu tiekties. Tieši zinātnē vienmēr būs sarežģīti jautājumi, kas nav visiem saprotami, kas ir pretrunīgi (godīgi izturoties pret datiem) un liks domāt par kompleksu realitāti. Šo izskaidrot un darīt zināmu plašākai, ieinteresētai publikai, manuprāt, būtu viens no svarīgākajiem zinātnes komunikācijas mērķiem.

Par zinātnes žurnālistikas funkcijām

Zinātnes žurnālistika tomēr ir svarīgāka. Žurnālistu darbam ir milzīga nozīme, esot mediatoriem starp zinātniekiem un sabiedrību. Mūsdienu informācijas ekosistēmas apstākļos, kad informācijas ātrums, tās fragmentācija apgrūtina informācijas uztveri, jo tā prasa arvien vairāk kognitīvo spēju un enerģijas, pieaug kvalitatīvas zinātnes žurnālistikas nozīme. Ziņu žurnālistikas līmenī un žurnālistikas profesionālajās procedūrās ir jādefinē attieksme pret zinātni – kāpēc tā pastāv, kāda ir tās jēga? Protams, vienlaikus var būt vairāki virzieni, lai izvairītos no zinātnes nozīmes samazināšanas, vienkāršošanas [1] un primitivizēšanas, sensacionalizētas pseidozinātnes izplatīšanas [2].

Par zinātnes žurnālistikas lomu

Zinātnes žurnālistikā darbojoties, nav pietiekami ar atspoguļojošo lomu, nepieciešams attīstīt analītiski interpretatīvo lomu. Nākotnē zinātnes žurnālistikā ir jārisina sekojošas problēmas – izvairīšanās no zinātnes standartizācijas un fragmentācijas [3], starptautisko atklājumu izcelšanas (jo tie tiek komunicēti), neievērojot vietējās zinātnes problēmas. Viena no nozīmīgākajām ir zinātnes žurnālistikas plurālisma problēma, gan neadekvāti izceļot STEM zinātnes, gan operējot ar ierobežotu avotu skaitu. Saprotot, ka ik pa laikam jāpārskata dažādas attiecības, žurnālistiem ir jāmeklē atbildes uz jautājumu, kāds ir zinātnes un sabiedrības jaunais sociālais kontrakts. Citādi var gadīties, ka zinātne vēl vairāk zaudēs sabiedrības atbalstu, bet sabiedrība, kas nesaprot zināšanu rašanās procesus, turpinās zaudēt zinātni.

Lielākais drauds zinātnes komunikācijā un zinātnes žurnālistikā, tāpat kā izglītībā un mākslā, ir patērniecībā un mārketinga domāšanā balstīta attieksme. Tās karogs ir nevis zinātnes kvalitāte un pastāvēšanas perspektīvas, bet vispārēja apmierinātība ar zinātni. Tas ir slidens ceļš, jo zinātne var izskaidrot jūsu apmierinātības vai neapmierinātības ķīmiskos, bioloģiskos, psiholoģiskos, socioloģiskos, antropoloģiskos, komunikācijas, kognitīvos, neiroloģiskos un citus pirmsākumus, bet tās attīstībai apmierinātība ar zinātni nedod neko. Ja nevēlaties nemitīgu atlaižu sezonu (zinātnes finansējums), pēdējā pirkuma iespējas (nelīdzvērtīgas projektu un pētījumu resursu sadalījums starp zinātnes jomām) un cenu lapkriti (zemais atalgojums zinātnes institūcijās un projektos), tad labāk komunikācijā tiekties uz zināšanām un vispusīgu izpratni par zinātni, nevis apmierinātību.

*Tēzes ir daļa no diskusijas par zinātnes komunikāciju LZA Senāta sēdē 2022. gada 15. martā.

[1] Weilgod, M. (2001). ‘Communicating Science. A review of the Literature’. Science Communication 3 (2), pp. 164–193. DOI: 10.1177/1075547001023002005.
[2] Treise, D. and Weigold, M. (2002). ‘Advancing Science Communication: A Survey of Science Communication’. Science Communication 23, pp. 310–322. DOI: 10.1177/107554700202300306.
[3] Olvera-Lobo, M. D. and López-Pérez, L. (2015). ‘Science journalism: the standardisation of information from the press to the internet’. JCOM 14 (03), Y01_en.

 

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Anda Rožukalne

 

Lasīts 1274 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")