Terminoloģijas komisija

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, zinātņu prodekāne un Doktora studiju programmas “Izglītības zinātnes” direktore Zanda Rubene intervijā apgalvo: “Man ļoti patīk Maksa Vēbera teiciens – “lai tālu no zinātnes stāv tie, kas neizjūt kaislību zinātnē”. Zinātnē noteikti nevajag doties tiem, kas grib pelnīt. Latvijas zinātniekiem nauda parasti ir blakusefekts. Tas ir stāsts par to, cik tu esi uzņēmīgs, cik projektus spēj uzrakstīt paralēli savam akadēmiskajam darbam un vai tu spēj dzīvot bez atvaļinājuma. Latvijā zinātnieki, manuprāt, nav pietiekami novērtēti, bet tieši šobrīd situācija, manuprāt, mainās.”

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).

“Zinātnes Vēstnesis”, nr. 15, 2020. gada 21. septembris (pdf).

 

PAR DOKTORANTŪRU, AKADĒMISKĀS KARJERAS CEĻU UN ZINĀTNIEKA IKDIENU

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes izglītības zinātņu 2. kursa doktorantes Agneses Slišānes intervija ar LU PPMF profesori, zinātņu prodekāni un Doktora studiju programmas “Izglītības zinātnes” direktori ZANDU RUBENI.

 Zinātniskā karjera – tas izklausās ļoti nopietni, kurā brīdī par to vispār iedomājas?

Iespējams, tas bija 1989. gads. Nē, meloju, 1990. gadā mācījos latviešu valodas un literatūras skolotāju programmas otrajā kursā. Mūsu kursa kuratore profesore Dace Markus ierunājās par to, ka man būtu jāstājas aspirantūrā. Tad arī es sāku domāt par to, ka varētu strādāt augstskolā un nodarboties ar zinātni, lai gan pirms tam biju pārliecināta, ka vēlos būt skolotāja.

Kāds ir ceļš līdz profesora amatam? Kādi ir standarta soļi un vai ir iespējamas alternatīvas?

Standarta soļi ir ļoti vienkārši – jāiegūst bakalaura grāds, maģistra grāds un doktora grāds, tad – darbs augstākās izglītības institūcijā, un jātiek līdz docenta vēlēšanām. Par docentu vari kļūt tikai tad, kad esi uzrakstījis un aizstāvējis doktora disertāciju, tad dažu gadu laikā vari kļūt par asociēto profesoru, bet vēl pēc dažiem gadiem – par profesoru. Protams, tas ir klasiskais ceļš. Akadēmiskā karjera ir ļoti lēna un ļoti hierarhiska. Lai pārietu no viena līmeņa nākamajā, ir ļoti daudz jāizdara zinātnē. Tā nav tikai lekciju lasīšana, bet arī publikācijas, konferences, projekti, lekciju lasīšana ārvalstu universitātēs utt. Ir grūti ko teikt par alternatīvā ceļa iespējām. Zinu cilvēkus, kas ir no lektora uzreiz kļuvuši par asociētajiem profesoriem. Docentu līmenim iespējams pārlēkt pāri. Bet tad te, protams, ir jārunā par tādām lietām kā veiksmi, atrašanos īstajā laikā, īstajā vietā, apstākļu sakritību. Mans ceļš no doktora disertācijas aizstāvēšanas līdz profesora amatam bija sešus gadus ilgs, kas uzskatāms par diezgan īsu laiku. Bet ir cilvēki, kuriem tas iet lēnāk un grūtāk. Jāsaka, ka cilvēks zinātnisko karjeru, akadēmisko karjeru var izveidot tad, ja tā patiešām ir viņa prioritāte. Doktora studijām tur ir ļoti, ļoti būtiska nozīme, jo tieši doktorantūrā saproti, vai tevi tas interesē, vai tas tev padodas. Un saproti, ko tas patiesībā nozīmē.

Vai ceļš zinātniskajā karjerā ir atšķirīgs dažādās valstīs, vai tas ir vienāds visur?

Nē, tas ir atšķirīgs. Ir valstis, kur ir divpakāpju doktora grādi, ir zinātņu doktors un habilitētais zinātņu doktors, piemēram, Vācijā. Latvija 20. gs. 90.gados pārņēma amerikāņu modeli ar vienu doktora grādu, un abos šajos modeļos amatu iegūšanas process ir atšķirīgs.

Vai par zinātnieku var kļūt jebkurš, kuram ir pa spēkam iziet šo akadēmisko ceļu? Vai ir kādas nepieciešamās rakstura īpašības, prasmes?

Uz šo jautājumu ir sarežģīti atbildēt. Man ļoti patika kā kāds profesors reiz teica, ka doktora disertācijas uzrakstīšanai ir trīs iemesli – sociālais prestižs, nauda un fun (prieks). Vislabāk, ja ir visi trīs. Es ļoti regulāri uzsveru, ka cilvēks bez ambīcijām un bez pašpārliecinātības nevar uzrakstīt disertāciju. Tajā pašā laikā, cilvēks bez pazemības arī nevar uzrakstīt doktora disertāciju. No vienas puses – tev ir jāuzdrošinās, bet no otras – jāsaprot, ka tavas zināšanas ir niecīgas. Jāapzinās, ka tā joma, kurai jāmēģina piekļūt, ir daudz lielāka par tevi un par to, ko šobrīd zini un proti. Un tā pazemība un pacietība ir vajadzīga tādēļ, ka disertācijas rakstīšana ir ilga un skrupuloza. Es teikšu tā, ja mēs sakām, ka ir sprinteri un maratonisti, tad disertāciju var uzrakstīt maratonisti.

Vai tas nozīmē, ka doktorantam ir jābūt pašpietiekamam un zinātkāram?

Jā, zinātkāram un disciplinētam. Pašdisciplīna ir tā pazemība un pacietība. Tev jāsaprot, ka no daudz kā būs jāatsakās un jāsaņem kritika. Disertācijas tapšanas laikā būs jāpārtaisa un jāpārtaisa … tad ir vienkārši jānoslauka deguns un jāturpina. Doktora disertāciju uzrakstīt visur ir ļoti, ļoti grūti. Es visu laiku doktorantus brīdinu, ka tas ir grūti un ka tā nav vienkārši “drusku lielāks maģistra darbs”.

Sabiedrībā valda stereotips, ka zinātnieks strādā tumšā kabinetā starp noputējušām papīru un grāmatu kaudzēm, atrauts no realitātes un sabiedrības vajadzībām. Bet kā tad īsti ir – kāda ir zinātnieka ikdiena?

Tas droši vien atšķiras no zinātnes jomām – būs zinātnieki, kas teiks, ka viņu diena paiet baltā halātā laboratorijā, bet sociālo zinātņu pārstāvjiem tas būs atšķirīgi. Tā var būt diena pie datora, bet tā var būt diena lauka pētījumā. Labā ziņa ir tāda, ka, lai kā tas viss izskatītos no malas, zinātnieka dzīve nebūt nav garlaicīga. Lai gan, protams, ir arī garlaicīgās dienas, kad vairākas dienas pēc kārtas ir jāievada dati vai jāsēž bibliotēkā, arhīvos.

Tad, kas šajā profesijā ir tas fun (prieks), ko pirms tam minējāt, un kas ir tie mīnusi, kas jāņem vērā, stājoties doktorantūrā un domājot par zinātnisko karjeru?

Tas nav viennozīmīgi atbildams, bet, runājot par mīnusiem, es jau teicu – akadēmiskā karjera ir lēna un hierarhiska. Strādājot akadēmiskā amatā, nevar aiziet pie vadītāja un pateikt, ka man vajag lielāku algu. Te tas tā nedarbojas. Algu lielāku saņemsi tad, ja apliecināsi zinātnisku varēšanu, uzrakstīsi sev jaunu projektu vai sasniegsi nākamo akadēmisko līmeni. Doktora disertācija, no doktoranta “krasta” skatoties, ir augstākā pilotāža, bet, nostājoties otrā “krastā”, cilvēkam, kas disertāciju ir uzrakstījis, top skaidrs, ka tikai tagad viss sākas, jo doktora grāds ir tikai nepieciešamais minimums. Vēl pie mīnusiem, es varu minēt to, ka ir tāds brīdis, kad disertācija ir absolūtā prioritāte, citādāk to uzrakstīt nevar. Tā ir absolūtā prioritāte gan attiecībā pret dzīvesbiedru, gan bērniem, lai cik tas briesmīgi neizklausītos, gan hobijiem un citām lietām. Es vienmēr atceros, ka man kolēģi uzdāvināja fotogrāfiju papīra formātā, kur bija ziedoša ābele, un otrā pusē bija uzrakstīts “Atmiņā par 2003. gada zinātnē pazaudēto pavasari”. Es nepamanīju, ka kaut kas izplaukst un kaut kas uzzied, kaut kas nobirst. Es vienkārši neredzēju itin neko, es tikai rakstīju. Bet ir dažādi cilvēki – tie, kas strādā kampaņveidīgi, un tie, kas strādā ļoti pakāpeniski … tie, visticamāk, to pavasari pamana.

Un kādi ir tie plusi?

Tas ir aizraujoši un interesanti, zinātniskā karjera ir starptautiska. Tev ir iespēja piekļūt pasaules līmeņa idejām par to jomu, kurā tu esi speciālists. Ļoti būtisks pluss līdz COVID bija pasaules redzēšana. Kā pēc COVID krīzes tas, ko dēvējam par zinātnisko tūrismu, mainīsies, mēs vēl nezinām. Uzskatu, ka konferenču rīkošanas formāts mainīsies, jo ir pilnīgi skaidrs, ka attālināti rīkot konferences universitātēm ir lētāk. Bet, ja gribas ceļot, tad labāk nopelnām vairāk naudas un ceļojam savā brīvajā laikā. Kā būs, to jau redzēsim. Vēl viens pluss ir iespēja būt kopā ar jauniešiem. Līdzīgi kā skolotājiem, bet te ir pieauguši cilvēki, un atkrīt dažādas aizbildniecības problēmas, kādas mēdz būt, strādājot skolā. Un sanāk tā, ka ilgāk jūties jauns.

Šobrīd arvien vairāk var dzirdēt par jēgas meklējumiem profesionālajā dzīvē. Kāda tad ir zinātnieku jēga?

Es domāju, ka milzīga jēga! Iedomājies – tu vistiešākajā veidā piedalies pasaules mainīšanā. Jo zinātnieka atbildība ir atbildība par civilizācijas un pasaules, un kultūras nākotni, jo zinātnieks, arī vēstures zinātnieks, strādā nākotnei. Tāpēc mēs sociālajās zinātnēs, un ne tikai sociālajās zinātnēs, runājam par atbildīgu pētniecību un sociālajām inovācijām. Mūsu gadījumā – sociālās inovācijas izglītības zinātnē.

Tieši šobrīd, kad izglītības sistēmā mainās uzsvari…vai zinātnei un pētniecībai ir būtiska loma?

Pavisam noteikti ir, tikai mums ir jāsaprot, ka zinātnei būtu jāstrādā nevis, lai izpildītu ministrijas uzstādījumus, bet jādomā jau par to, kas būs tālāk. Es nesen izlasīju ļoti interesantu domu, mēs visu laiku runājam par 21. gadsimta prasmēm, bet būtībā cilvēki, kas šogad piedzimst, dzīvos arī 22. gadsimtā. Ja cilvēku vidējā dzīvildze šobrīd ir 81/84 gadi, tad bērni, kas piedzimuši šogad, piedzims nākamgad, visticamāk, piedzīvos arī 22. gadsimtu. Mums ir jādomā tālāk. No otras puses, skaidrs, ka mums jārisina tās problēmas, kas sabiedrību skar šobrīd. Visi zinātnieki Eiropas Savienībā, neatkarīgi no jomas, kurā tie strādā, vai tās ir eksaktās zinātnes vai sociālās zinātnes, ir iesaistīti COVID seku izpētē. Tā ir visas pasaules krīze, kas ietekmē visus visos līmeņos, un zinātnieks ir tas, no kura gaida atbildes. Tas ļauj un liek atrasties mums soli priekšā visiem pārējiem.

Vai ir kāda valsts, kurā izglītības zinātne iet notikumiem pa priekšu?

Izglītības inovācijas vienmēr seko sociālajām inovācijām, bet var būt arī otrādi – uzraksta grāmatu, kam seko revolūcija. Mēs Latvijā ļoti mīlam labās prakses piemērus, un te man ir divas domas – pirmā mana doma ir par to, ka jau starpkaru periodā Latvijas Universitātes profesors un filozofs Pauls Jurevičs radīja teoriju par jaunajām un vecajām kultūrām. Viņš teica, ka Latvija ir jauna kultūra, mums ir jāmācās no lielo un veco kultūru kļūdām un tās nav jāatkārto. Bet, manuprāt, tas ne pārāk labi darbojas, jo sociālajiem, ekonomiskajiem, kultūras procesiem ir savas likumsakarības, kas visā pasaulē darbojas puslīdz līdzīgi. Par piemēriem … ir laba prakse, ko īsteno Austrumu Somijas universitātē. Topošajiem skolotājiem, tie gan nebija doktoranti, piedāvāja problēmu un pieprasīja absolūti oriģinālu risinājumu. Mums nevajag mācīties un skatīties apkārt, mums vajag mēģināt atrast pēc iespējas oriģinālākus risinājumus – neatkārtot. Jāmēģina radīt pēc iespējas trakāku risinājumu, vienalga, pareizu vai nepareizu, bet oriģinālu. Tas ir tas nākotnes skatījums.

Kādi būtu Jūsu ieteikumi tiem, kas vēlas turpināt studijas doktorantūrā?

Es esmu sev formulējusi tēzi – vai skolotājs var kļūt par zinātņu doktoru – jā. Bet vai katrs skolotājs var – nē. Paradokss ir tāds, ka doktorantūra un zinātnieka karjera liek atkāpties no reālās prakses problēmu risināšanas. Dažbrīd doktorantiem tas ir tāds šoks, ka viņi saprot, ka tā ambīcija uzlabot skolas praksi, ar kuru viņi ir atnākuši uz doktorantūru, nav disertabla. Ir jāpaceļas virs praktiskās dzīves, lai varētu zinātniski uz šo jautājumu apskatīties. Es parasti studentiem saku – iekāpjam gaisa balonā un paceļamies augšā. Kamēr mēs bijām zemē, mēs bijām ļoti iekšā un redzējām detaļas konkrētajai problēmai. Bet, esot augšā, visu var redzēt plašāk, vairs neredz sīkumus un detaļas, toties var redzēt kontekstu un mijsakarības. Jāatceras par pazemību un ambīcijām. Cilvēkam ir jājūt, ka ir vēlme pētīt…pētniecība ir lēna, skrupuloza un dažbrīd garlaicīga, bet prieka mirkļi ir tie, kas paceļ debesīs. Man ļoti patīk Maksa Vēbera teiciens – “lai tālu no zinātnes stāv tie, kas neizjūt kaislību zinātnē”. Zinātnē noteikti nevajag doties tiem, kas grib pelnīt. Latvijas zinātniekiem nauda parasti ir blakusefekts. Tas ir stāsts par to, cik tu esi uzņēmīgs, cik projektus spēj uzrakstīt paralēli savam akadēmiskajam darbam un vai tu spēj dzīvot bez atvaļinājuma. Latvijā zinātnieki, manuprāt, nav pietiekami novērtēti, bet tieši šobrīd situācija, manuprāt, mainās.

Vai zinātne Latvijā ir novērtēta no sabiedrības puses?

Mums ir tendence ignorēt to, ko zinātnieki ir atklājuši. Drīzāk klausāmies to, ko saka mācītājs vai politiķis, un tas rada plaisu starp zinātni un praksi. Es domāju, ka pēc būtības tā plaisa nav zinātnieku pusē, tā ir sabiedrības pusē. Zinātniekiem tiešām ir vairāk jādomā par zināšanu pārnesi sabiedrībā. Man ļoti patīk, ka šobrīd Latvijas sabiedrībā ir kļuvis moderni, mūsdienīgi klausīties publiskās lekcijas, ko piedāvā zinātnieki. Tās, protams, ir populārzinātniskas lekcijas. Cilvēki meklē zinātnisku pamatojumu savai sociālajai rīcībai, un tāpēc zinātniekiem būtu vairāk jāuzrunā sabiedrība, savukārt, praktiķiem būtu vairāk jāmēģina domāt, kā to, ko viņš šobrīd ir dzirdējis no zinātniekiem, var izmantot viņu darbā. Tas ir stāsts par dažādu profesionāļu pētniecisko kompetenci.

Ja būtu iespēja atgriezties doktorantūras gados, ko Jūs darītu citādāk?

Tikai tad, kad bija uzrakstīta disertācija, sapratu, kā to vajadzēja rakstīt. Tā ir klasika, un tam piekrīt daudzi mani kolēģi. Es būtu strādājusi sistēmiskāk, jo mana doktora darba rakstīšana bija nedaudz haotiska, līdzinājās tam, kā izmisis cilvēks, saķēris galvu, skrien no viena kakta uz otru. Kaut ko izdara, un tad mēģini saprast, vai tas bija jādara vai ne. Piemēram, bija tāda situācija, kad veicu kāda pētījuma posmu un pēc tam mēģināju izdomāt, kā iekombinēt kopējā pētījumā. Ja es tagad sāktu (un gribu, lai mani doktoranti tā rīkojas), es pētījumu veiktu no sākuma un pakāpeniski, soli pa solim. Jāievēro pakāpenība, sistēmiskums un jādomā par to, ko es gribu izpētīt – par mērķi.

Vai doktorants Latvijā atšķiras no doktoranta ārzemēs?

Jā, atšķiras ar to, ka jau lielā daļā ES valstu doktorants ir zinātniskais līdzstrādnieks, nevis students, mēs vēl uz to ejam. Ārzemēs ir ļoti klasiski, ka doktorants strādā universitātē uz pilnu slodzi, un tas ir viņa darbs, un viņš tur arī paliek strādāt.

Vai doktora grāds automātiski nozīmē, ka man būs zinātniskā karjera?

Nē, nekādā gadījumā. Ne visi cilvēki, kuri iegūst doktora grādu izveido zinātnisko karjeru, tas ir jautājums par personības kvalitātēm. Ir cilvēki, kuri aizstāv doktora grādu, saprot, ka no tā bagātāki viņi nav kļuvuši, un tad viņi dodas meklēt darbu. Kad mācījos Leipcigas universitātē kā doktorante vienu semestri, man bija kursa biedrene, kas uzrakstīja disertāciju sākumskolas didaktikā. Universitātē neviens viņai darbu nepiedāvāja, un viņa aizgāja strādāt par sākumskolas skolotāju un tur slēpa, ka ir zinātņu doktore. Un tā ir Vācija. Doktorantūra ir iespēja veidot zinātnisko karjeru jau no pirmās dienas, trīs gadu garumā! Jo vairāk degs acis un tiks izrādīta iniciatīva, jo vairāk iespējas pavērsies. Pēc OECD datiem, 2019. gadā Latvijā ir tikai 0,4% cilvēku ar doktora grādu. Tā kā, ja jūs nākat uz doktorantūru, tad apzinieties, cik ļoti šaurā lokā un elitē jūs vēlaties iekļūt. Tas ir milzīgs darbs, milzīga atbildība un, protams, milzīga bauda un kaislība.

 Avots: “Zinātnes Vēstnesis”, nr. 15, 2020. gada 21. septembris

 

Nule iznākušā laikraksta “Zinātnes Vēstnesis” numurā Latvijas Zinātņu akadēmijas jaunākais akadēmiķis Latvijas Organiskās sintēzes institūta Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas vadītājs Kristaps Jaudzems raksta: “Pateicoties prof. Stradiņam kā tās dibinātājam, manis šobrīd vadītajai OSI Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijai vienmēr ir bijušas ciešas saiknes ar Zinātņu akadēmiju un liela interese par tajā notiekošo. Gadu gaitā pats esmu piedalījies konkursos uz dažādām LZA pasniegtajām balvām, apmeklējis nodaļas sēdes un sekojis līdzi LZA aktivitātēm. Redzot, kā notiek zinātnes popularizēšana un pārstāvniecība ārzemēs, esmu domājis par to, kā būtu nepieciešams mainīt LZA darbību. Tāpēc kļūšana par LZA locekli man vienmēr šķitusi kā laika jautājums. Varu pateikties saviem kolēģiem OSI, ka viņi izvēlējās mani, esot vēl diezgan jaunam, izvirzīt sākumā korespondētājlocekļa un vēlāk īstenā locekļa vietām. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nepietiek tikai kritizēt, bet pašam ir jāiet un jādara. Tāpēc aicinu arī citus jaunos zinātniekus un doktorantus iesaistīties LZA darbā un nākt talkā vairot zinātnes prestižu!”

Raksts atsevišķi lasāms šeit (pdf).

Avots: “Zinātnes Vēstnesis”, nr. 15, 2020. gada 21. septembris, 1. lpp. (pdf)

Kā gados jaunam kļūt par akadēmiķi

 Man pašam patīk lasīt biogrāfijas un skatīties biogrāfiskas filmas, tai skaitā par zinātniekiem. Zinātnieku karjeras ne vienmēr ir vienkāršas – vienā jomā pa kāpnēm augšup, bet nereti ietver negaidītus pavērsienus. Tas tādēļ, ka zinātne attīstās strauji un zinātniekam ir jāpielāgojas jaunākajām tendencēm un tehnoloģijām, ja viņš vēlas gūt panākumus. Tāpat nākas izdarīt daudz un dažādas izvēles, lai atrastu savu balansu starp labākajām pētniecības iespējām, apstākļiem, vidi un pārējo dzīvi, tai skaitā, izvēloties savu dzīvesvietu. Bez tam, mūsu karjeras ietekmē arī satiktie cilvēki, un man šajā ziņā ir ļoti veicies ar izciliem skolotājiem un mentoriem. Es labprāt dalos savā pieredzē un stāstu par savām izdarītajām izvēlēm, tāpēc, ilgi nedomājot, piekritu uzrakstīt “Zinātnes Vēstnesim” par savu ceļu līdz šobrīd jaunākā LZA akadēmiķa titulam.

Zinātne mani aizrāva jau vidusskolas laikā, kad mācījos Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, klasē ar fizikas novirzienu. Biju iekļauts skolotāja Jāņa Krūmiņa skolēnu grupā, kura vienu dienu nedēļā mācījās tikai fiziku, lai gatavotos olimpiādēm. Man ar olimpiāžu uzdevumiem negāja viegli, taču ļoti patika skolēnu zinātniski pētnieciskā darba izstrāde, vispirms fizikā par Zemes magnētiskā lauka mērīšanu un gadu vēlāk ķīmijā par DNS fragmenta sintēzi. Pēdējais tika izstrādāts Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē, prof. Ērikas Bizdēnas laboratorijā, kas noteica manu studiju virziena izvēli par labu ķīmijai. Patiesībā, visu bakalaura studiju laiku es vairāk uzmanības pievērsu pētnieciskajam darbam laboratorijā nekā pašām studijām.

2006. gadā pabeidzot bakalaura studijas, es pēc prof. Bizdēnas ieteikuma, pieteicos darbā Latvijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI), Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas Kodolu magnētiskās rezonanses (KMR) grupā. KMR spektroskopija, ko RTU pasniedza prof. Raimonds Valters bija viens no retajiem studiju kursiem, kas mani bija ļoti ieinteresējis. Šīs laboratorijas vadību tikai nesen no prof. Jāņa Stradiņa bija pārņēmis prof. Edvards Liepiņš, kurš bija atgriezies Latvijā pēc 15 gadu darba perioda Šveicē un Zviedrijā. Te es pa īstam sapratu, ko nozīmē darbs zinātnē; sekošana zinātniskajai literatūrai, jaunu eksperimentālo metožu ieviešana, starptautiska sadarbība, konferenču apmeklēšana un publikāciju gatavošana pēkšņi bija jaunā normalitāte. Es biju pārliecināts, ka visu apgūšu un kļūšu patstāvīgs gada vai divu laikā. Tas protams tā nenotika, bet konkrētās zinātnes jomas plašuma apzināšana tikai vairoja manu interesi un aizrautību. Paralēli darbam OSI es turpināju studijas maģistrantūrā, kas gan atkal tika nedaudz atstātas novārtā, jo bija intensīvi jāapgūst pētnieciskajam darbam nepieciešamās zināšanas un iemaņas.

Man patika zinātniskais darbs OSI, un tāpēc par studiju turpināšanu doktorantūrā nebija nekādu šaubu. Es gan apsvēru opciju doties doktorantūrā uz ārzemēm, taču šis jautājums negaidīti atrisinājās Nobela prēmijas laureāta, prof. Kurta Vītriha vizītes laikā Latvijā 2008. gadā. Prof. Stradiņš un prof. Liepiņš sarunāja ar prof. Vītrihu manis uzņemšanu viņa laboratorijā Scripps Pētniecības institūtā ASV stažēties uz diviem gadiem, ko stipendijas formā atbalstīja arī OSI, un es šo vienreizējo iespēju garām nelaidu. Man atkal sākās intensīvs jaunu zināšanu un iemaņu apguves laiks, jo bija jāiemācās vesela rinda molekulārās bioloģijas metožu, kuras izmantojām pētāmo objektu – rekombinanto proteīnu iegūšanai. Bez tam, es apguvu arī savādāku darba kultūru, ko labi raksturo prof. Vītriha vārdi “to, cik labi vai slikti zinātnieki mēs esam, nosaka tikai mūsu pašu izvirzītās prasības pret sevi”, un viņa prasības brīžiem šķita krietni pārspīlētas. Bez pētnieciskā darba, es Scripps Pētniecības institūtā izvēlējos apgūt divus studiju kursus, kas bija stipri atšķirīga pieredze no studijām Latvijā. Abos kursos bija liels uzsvars uz jaunākajām metodēm un atklājumiem zinātnē, ļoti daudz diskutējām, dalījāmies ar idejām aprakstīto pētījumu turpināšanai vai alternatīvām pieejām. Šie divi gadi ar 70–80 darba stundu nedēļām noteikti bija intensīvākie manā mūžā, bet arī ļoti vērtīgi visai turpmākajai karjerai.

Pēc diviem gadiem atgriežoties Latvijā, mans doktora darbs, ko izvēlējos veidot kā publikāciju kopu, bija jau lielākoties gatavs. Pagāja nedaudz vairāk par pusgadu, lai to noformētu un 2011. gadā aizstāvētu RTU. Lai arī prof. Vītrihs man piedāvāja atgriezties pie viņa ASV kā pēcdoktorantam, es aizbraucu tikai uz 3 mēnešiem pabeigt vienu no iesāktajiem pētījumiem, bet karjeru izvēlējos turpināt OSI, kur man piedāvāja vadošā pētnieka amatu un institūta vadība atbalstīja maniem pētījumiem nepieciešamās infrastruktūras izveidi. Man šķita, ka “armijā” ir pietiekami nodienēts, un laiks likt savas iegūtās zināšanas un prasmes lietā dzimtenē, kur arī būs vieglāk dzīvot ar ģimeni. Acīmredzot, vilinājums veidot pašam savu neatkarīgu pētnieku grupu, kas nodarbotos ar jaunu zāļu vielu atklāšanu, bija lielāks par ārzemēs piedāvātajiem labumiem un pārliecība par savu varēšanu un visapkārt pieejamajām iespējām atļāva neieklausīties brīdinājumos par grūto situāciju ar pētniecības finansējumu.

Pirms manas atgriešanās no ASV, kopā ar prof. Aigaru Jirgensonu (OSI) sagatavojām Eiropas Reģionālā attīstības fonda projekta pieteikumu par malārijas aspartilproteāžu inhibitoru izveidi, kas arī tika finansēts. Tas nodrošināja finansējumu man un vienam studentam turpmākajiem 3 gadiem. Paralēli darbam šajā projektā, attīstīju vairākus savus pētniecības virzienus, piemēram, par zirnekļa zīda veidošanās mehānisma izpēti. Taču visi projektu pieteikumi, kurus pieteicu nākošajos 3 gados jau kā potenciālais projekta vadītājs, tika noraidīti. Tas lika finansējumu meklēt citur, izpildot atsevišķus uzdevumus citu zinātnieku vadītajos projektos, un neļāva pievērsties man pašam visvairāk interesējošajām pētījumu tēmām. Tā kā projektu pieteikumu izvērtējumos nereti saņēmu aizrādījumu par savu nelielo pieredzi, kā arī 2014. gadā, beidzoties kārtējam Eiropas struktūrfondu periodam, situācija ar zinātnes finansējumu Latvijā bija neskaidra, izlēmu tomēr atkal doties uz ārzemēm. Pēc sava zinātniskā vecuma arvien kvalificējos pēcdoktoranta statusam, tāpēc griezos pie profesoriem, ar kuriem bija izveidojusies zinātniska sadarbība un jautāju par iespējām pieteikt pēcdoktorantūras projektu viņu vadībā. Prof. Gotfrīds Ottings ieteica pieteikties 6 mēnešu grantam Austrālijas Nacionālajā universitātē, ko vēlāk varētu aizstāt ar garāku projektu, taču finansējums tika atteikts (uz Austrāliju gan es aizbraucu, bet tikai uz pāris mēnešiem). Francijas Nacionālā zinātniskās pētniecības centra (CNRS) vadošajiem pētniekiem Dr. Guido Pintacuda un Dr. Anne Lesage jautāju par iespēju pieteikt H2020 Marie Skłodowska–Curie projektu, kas izrādījās veiksmīgs un 2015. gadā es pārcēlos uz Lionu.

Darbs Lionā nebija ne tuvu tik intensīvs kā ASV, tomēr ļoti produktīvs, jo varēju pilnībā fokusēties uz savu projektu par jaunu cietvielu KMR metožu izstrādi un pielietošanu vīrusu struktūrpētījumiem. Paralēli vadīju dažu savu studentu darbu OSI un plānoju jaunus grantu pieteikumus, kas palīdzētu atgriezties Latvijā. 2017. gadā beidzoties projektam Lionā, es atgriezos OSI, kur man piedāvāja pārņemt laboratorijas vadību no prof. Liepiņa, kā arī es pieteicos kandidēt uz asociētā profesora amatu Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Man bagāžā bija vairākas noformulētas pētījumu idejas, kas otrajā vai trešajā projektu konkursa piegājienā tika atbalstītas. Beidzot es pa īstam varēju uzsākt savas zinātniskās grupas izveidi un neatkarīgu pētniecības virzienu īstenošanu, paralēli veicot pasniedzēja pienākumus. Šajā brīdī es arī sapratu, ka palikšu Latvijā uz ilgāku laiku, kas motivēja iesaistīties dažādās zinātniskās organizācijās kā LZA un Latvijas Jauno zinātnieku apvienība, ar mērķi dot savu ieguldījumu zinātnes vides uzlabošanā Latvijā.

Pateicoties prof. Stradiņam kā tās dibinātājam, manis šobrīd vadītajai OSI Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijai vienmēr ir bijušas ciešas saiknes ar Zinātņu akadēmiju un liela interese par tajā notiekošo. Gadu gaitā pats esmu piedalījies konkursos uz dažādām LZA pasniegtajām balvām, apmeklējis nodaļas sēdes un sekojis līdzi LZA aktivitātēm. Redzot, kā notiek zinātnes popularizēšana un pārstāvniecība ārzemēs, esmu domājis par to, kā būtu nepieciešams mainīt LZA darbību. Tāpēc kļūšana par LZA locekli man vienmēr šķitusi kā laika jautājums. Varu pateikties saviem kolēģiem OSI, ka viņi izvēlējās mani, esot vēl diezgan jaunam, izvirzīt sākumā korespondētājlocekļa un vēlāk īstenā locekļa vietām. Vienmēr esmu uzskatījis, ka nepietiek tikai kritizēt, bet pašam ir jāiet un jādara. Tāpēc aicinu arī citus jaunos zinātniekus un doktorantus iesaistīties LZA darbā un nākt talkā vairot zinātnes prestižu.

Kristaps Jaudzems,

“Zinātnes Vēstnesim”

Otrdiena, 22 Septembris 2020 15:42

2020. gada 8. septembris (14/598)

Š.g. 27. oktobrī Latvijas Zinātnes padome kopā ar valsts pētījumu programmas (VPP) “Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai” projektu īstenotājiem – Latvijas Universitāti, Vidzemes augstskolu, Latvijas Zinātņu akadēmiju, Latvijas Nacionālo bibliotēku – organizē projektu vidusposma konferenci.

Konferencei būs iespēja sekot līdzi gan tiešsaistē, gan klātienē. Klātienes pasākums būs pieejams ierobežotam skaitam cilvēku, saistībā ar drošības noteikumiem. Lai reģistrētos konferencei un saņemtu detalizētāku informāciju pirms konferences lūgums izpildīt reģistrēšanās anketu šeit: https://bit.ly/33UZg6u

Vairāk par katru no projektiem:
*„Indivīda, sabiedrības un valsts mijiedarbība kopējā Latvijas vēstures procesā: vērtību konflikti un kopīgu vērtību veidošanās vēsturiskos lūzumu punktos”, kuru īsteno Latvijas Universitāte ar sadarbības partneri- Daugavpils Universitāti. Projekta vadītājs Dr. hist. Guntis Zemītis
Projekta mērķis: pētīt komunikāciju starp valsti, sabiedrību un indivīdu, politiskās un sociālās kontroles ietekmi uz attieksmi pret valsts un sociālo drošību, kā arī politisko, sociālo un kultūras vērtību transformācijas procesu Latvijā 16.-20. gadsimtā.
Papildu informācija: https://www.lvi.lu.lv/lv/projekti.htm#vpp
*„Vērtības darbībā: atbildīgas, drošas un izglītotas pilsoniskās sabiedrības attīstība ar pētniecību un rīcības modeļu izstrādes palīdzību”, kuru īsteno Vidzemes Augstskola sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti. Projekta vadītājs Dr. hist. Gatis Krūmiņš, Doc. Māris Andžāns,
Projekta mērķis: izveidot stabilu zināšanu bāzi, izstrādāt un pārbaudīt iespējamos rīcības modeļus atbildīgas un aktīvas Latvijas pilsoniskās sabiedrības pilnveidošanai.
Papildu informācija: https://www.rsu.lv/projekts/vertibas-darbiba
*„Latvijas valsts un sabiedrības izaicinājumi un risinājumi starptautiskā kontekstā” [INTERFRAME-LV]. Projektu īsteno: Latvijas Zinātņu akadēmija sadarbībā ar Latvijas Lauksaimniecības universitāti, Latvijas Universitāti, Agroresursu un ekonomikas institūtu, Rīgas Stradiņa universitāti. Projekta vadītājs: Dr. habil. oec Baiba Rivža
Projekta mērķis: izdalīt vadlīnijas Latvijas valsts tālākai ilgstspējīgai attīstībai perspektīvā, izceļot galvenos rīcības modeļus globālos izmaiņu procesu apstākļos, no kuru ietekmes valstij izvairīties nav iespējams. (AHP un ANP scenāriju izstrāde, kas paver rīcības modeļu izstrādes iespējas.)
Papildu informācija: http://archive.lza.lv/index.php?option=com_content&task=blogcategory&id=350&Itemid=559
*„Dokumentārā mantojuma izpētes nozīme, veidojot sinerģijas starp pētniecību un sabiedrību”. Projektu īsteno: Latvijas Nacionālā bibliotēka sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu. Projekta vadītāja : Dr. hist. Vija Daukšte
Projekta mērķis: pētīt LNB krājumus un izzināt iepriekš nepietiekami pētītus Latvijas dokumentārā mantojuma aspektus attiecībā uz līdz šim maz pētītiem vēstures periodiem un jautājumiem (sākot no 13. gadsimta), lai rastu jaunas zināšanas un rosinātu konceptuālas diskusijas par to, kas tieši tiek saprasts ar un sagaidīts no dokumentārā mantojuma un kāda ir bibliotēkas lomas attiecībā uz to.
Papildu informācija: https://www.lnb.lv/.../dokumentara-mantojuma-izpetes...
*„Ilgtspējīgas un saliedētas Latvijas sabiedrības attīstība: risinājumi demogrāfijas un migrācijas izaicinājumiem”. Projektu īsteno: Latvijas Universitāte sadarbībā ar Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju, Latvijas Lauksaimniecības universitāti. Projekta vadītājs: Dr.geogr. Zaiga Krišjāne
Projekta mērķis: izvērtēt un rast risinājumus migrācijas un demogrāfijas izaicinājumiem, lai sekmētu ilgtspējīgas un saliedētas sabiedrības attīstību Latvijā. Papildu informācija: https://www.geo.lu.lv/.../ilgtspejigas-un-saliedetas.../

Detalizēta programma būs pieejama tuvākā laikā, sekojiet Latvijas Znātnes padomes Facebook lapai

Pirmdiena, 21 Septembris 2020 18:43

23. septembrī - FTZN sēde

Sēde notiks trešdien, 23. septembrī, plkst. 15.00 LZA Senāta sēžu zālē.

Darba kārtībā: 

1. LZA prezidentu kandidātu programmas prezentācijas:

- akad. I.Kalviņš
- akad. A.Siliņš

2. LZA īstenā locekļa kandidāta ziņojums par zinātnisko pētījumu rezultātiem:

“Jauni materiāli enerģijas iegūšanai un uzglabāšanai", ziņo LZA kor.loc. Dr.phys. Roberts Eglītis

3. Droša e-paraksta nodrošināšana - ziņo Jānis Lelis.

4. Diskusija.



Papildu informācija:

Andrejs Siliņš. Akadēmijas attīstības atjaunošana (pdf)

“Zinātnes Vēstnesis”, 2020. 8. septembris (pdf)

"Enerģija un Pasaule", 2020/4, 30.-33. lpp. (pdf),Latvijas Zinātņu akadēmija kā gaismas fenomens? (intervija ar A.Siliņu)

"Enerģija un Pasaule". 2020/3, 60. - 62. lpp. (pdf), Atjaunotnei (intervija ar I.Kalviņu)

 

Š.g. 12. maijā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāts pieņēma lēmumu izsludināt LZA vārdbalvu konkursu 2021. gadam, piešķirot šādas balvas:

Artūra Balklava balvu zinātnes popularizēšanā,

Arveda Švābes balvu Latvijas vēsturē,

Tālivalža Vilciņa balvu socioloģijā,

Paula Lejiņa balvu lauksaimniecības zinātnēs.

Kandidātus vārdbalvu konkursam var izvirzīt LZA īstenie locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu vai akadēmiju senāti vai domes. Iesniegtos darbus vērtē katras balvas ekspertu komisija. Izvirzot kandidātus balvai, ekspertu komisijai vienā (1) eksemplārā iesniedzami šādi dokumenti:

1) izvirzītāja ieteikums,

2) izvirzītais darbs,

3) ziņas par autoru (Curriculum vitae), norādot darba un mājas adresi, tālruni, elektroniskā pasta adresi,

4) autora parakstīta īsa iesniegtā darba anotācija latviešu valodā, darba nosaukums angļu valodā.

Jaunajiem zinātniekiem LZA piešķīrusi šādas balvas:

Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā,

Vitauta Tamuža balvu mehānikā,

Mārtiņa Straumaņa un Alfrēda Ieviņa balvu ķīmijā,

Emīlijas Gudrinieces balvu ķīmijā un ķīmijas tehnoloģijā,

Zentas Mauriņas balvu literatūrzinātnē vai filozofijā

un

četras jauno zinātnieku balvas.

Balvas uz darbu konkursa pamata tiek piešķirtas maģistriem vai doktorantiem, vai jaunajiem pētniekiem ne vēlāk kā vienu gadu pēc maģistra vai doktora darba aizstāvēšanas. Konkursam var iesniegt darbus, kurus veicis atsevišķs zinātnieks, kurš pieteikuma iesniegšanas brīdī nav vecāks par 30 gadiem. Konkursā iesniedzamie dokumenti:

1) motivēts LZA īstenā locekļa, zinātniskā institūta vai augstākās mācību iestādes senāta vai domes ieteikums, kurā dots īss konkursā iesniedzamā darba vērtējums un jaunā zinātnieka vispārējo zinātnisko aktivitāšu raksturojums;

2) konkursa darbs, norādot uz titullapas institūta vai augstskolas nosaukumu, darba nosaukumu latviešu un angļu valodā, autora vārdu, uzvārdu, pilsētu, kur tas veikts un gadu, darba vadītāju; uz titullapas jābūt norādei LZA jauno zinātnieku darbu konkursam;

3) darba īsa anotācija (līdz 1 lpp.) latviešu valodā, kuru parakstījis autors;

4) publicēto darbu saraksts (ja tādi ir);

5) uzziņu lapa par darba autoru: vārds, uzvārds, dzimšanas gads un datums, personas kods, darba vieta, doktorantūra, maģistrantūra vai to beigšanas gads, mājas un darba pilnas adreses un telefoni, elektroniskā pasta adrese.

Konkursā iesniegtos darbus vērtē LZA ekspertu komisijas. Godalgotie darbi glabājas Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, pārējos izsniedz autoriem atpakaļ.

Materiāli iesniedzami LZA Zinātniskajā sekretariātā, Akadēmijas laukumā 1, 2. stāvā, 231. istabā, Rīga, LV-1524, vai attiecīgo zinātņu nodaļās (tālruņi uzziņām 67223931, 67223633, 67220725, 67225889) līdz 2020. gada 25. septembrim.

Informācija

Katru gadu Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts piešķir LZA vārdbalvas zinātniekiem par nozīmīgu ieguldījumu kādā no zinātņu nozarēm, kā arī balvas jaunajiem zinātniekiem - gan vārdbalvas, gan jauno zinātnieku balvas. Ar pilnu LZA vārdbalvu un citu balvu sarakstu, kā arī balvu laureātiem var iepazītiesLZA Gadagrāmatā 2020 (95. lpp.). 

2020. gadā LZA Senāts piešķīra trīspadsmit vārdbalvas un četras jauno zinātnieku balvas, to vidū arī 2019. gadā no jauna iedibinātās balvas - Kaspara Buša vārdbalvu meža ekoloģijā un mežkopībā, kā arī Vitauta Tamuža vārdbalvu jaunajiem zinātniekiem mehānikā. Ar balvu laureātiem iepazīstinājām laikraksta "Zinātnes Vēstnesis" 6. aprīļa numurā.

Ķīmijas profesore Emīlija Gudriniece bija neordināra personība – viņa bija zinātniece, kas Latvijas zinātnē atstājusi nozīmīgu mantojumu, bezbailīga motobraucēja, pūcīšu kolekcionāre, bet pirmām kārtām – skolotāja, jauno ķīmiķu audzinātāja. Profesores piemiņa viņas 100. dzimšanas dienas gadā ir iemūžināta Latvijas Pasta izdotā pastmarkā, kuras atklāšana un zīmogošana notika 18. septembrī Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātē (MLĶF). 

Uz pastmarkas māksliniece Arta Ozola-Jaunarāja attēlojusi E. Gudrinieci un furacilīna formulu, jo profesore 1949. gadā aspirantūras laikā veica Padomju Savienībā jauna antibakteriālā preparāta – furacilīna resintēzi, un par to kopā ar Solomonu Hilleru 1957. gadā saņēma Latvijas PSR Valsts prēmiju.

E. Gudriniece dzimusi 1920. gada 3. augustā un mūžībā devusies 2004. gada 4. oktobrī. Viņa ir pirmā sieviete Latvijā, kura 1952. gadā  aizstāvēja ķīmijas zinātņu kandidāta disertāciju. Viņas doktorante, MLĶF profesore Māra Jure, stāsta, ka E. Gudriniecei paticis ķīmijā strādāt pie tādām lietām, kurām ir praktiska nozīme, tāpēc viņa sadarbojusies ar dažādām rūpnīcām, izstrādājot tām ražošanai vajadzīgus produktus. Profesore Gudriniece darba mūža nogalē pievērsusies augu eļļu pētniecībai un bijusi pirmā Latvijas zinātniece, kura sākusi pētīt, kā no augu eļļas iegūt biodīzeli. 

Tāpat viņa bijusi arī veiksmīga motosportiste un 1949. un 1953. gadā ieguvusi Latvijas PSR čempiones nosaukumu 350 cm3 motociklu klasē sievietēm, kā arī 1952. gadā uzstādījusi divus jaunus rekordus sievietēm šajā klasē. Mūsdienās šajā motociklu klasē sievietes vairs nestartē. 

Bet pirmām kārtām profesore ir bijusi skolotāja – viņa vadījusi 31 doktora disertāciju un MLĶF dibinājusi Organiskās sintēzes un biotehnoloģijas katedru (tagad – RTU Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūta Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedra). «Profesore radīja ļoti draudzīgu kolektīvu, kur students ir līdzvērtīgs profesoram,» stāsta M. Jure, atzīstot, ka E. Gudrinieces iedibinātās tradīcijas katedra turpina joprojām.   

Balstoties uz profesores un viņas dzīvesbiedra profesora Alfrēda Ieviņa atstāto mantojumu, Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) ir izveidojusi trīs balvas. Pirmo – «Labākajam ķīmijas skolotājam» – kopš 2006. gada ir saņēmuši 14 skolotāji, otra ir balva jaunajam zinātniekam, un to arī ir saņēmuši 14 jaunie zinātnieki, savukārt trešā ir E. Gudrinieces un A. Ieviņa stipendija ķīmijas studentiem par labām sekmēm mācībās, un arī to ir saņēmuši 14 studenti. 

«Ja cilvēks ir spējis aizraut jaunatni un iesaistīt nozarē, tad ir pamats viņam veltīt pastmarku,» pastmarkas atklāšanas pasākumā sacīja Latvijas Pasta valdes priekšsēdētājs Mārcis Vilcāns. E. Gudriniece ir otrā ķīmiķe, kurai ir veltīta pastmarka. Pirmais ir latviešu izcelsmes ķīmiķis Pauls Valdens. RTU zinātņu prorektora vietnieks Gatis Bažbauers pateicās Latvijas Pastam par ķīmijas popularizēšanu un ieteica vēl vairākus izcilus RTU zinātniekus, kuri arī būtu pelnījuši, lai viņu piemiņa tiktu iemūžināta pastmarkā. 

Foto galerija

Avots: RTU

 

Latvijas Zinātņu akadēmijas
Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde
ceturtdien, 2020. gada 24. septembrī, plkst. 15.00
LZA Augstceltnes Senāta zālē.

Darba kārtība:
1. LZA īstenās locekles kandidātes Tatjanas Koķes ziņojums.
2. LZA īstenās locekles kandidātes Annas Stafeckas ziņojums.
3. LZA īstenā locekļa kandidāta Valda Tēraudkalna ziņojums.
4. LZA korespondētājlocekļa kandidāta Raivja Bičevska ziņojums.

Informācija
Tel. 67225889
e-pasts Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt.
HSZN zinātniskās sekretāres p.i. Vera Hohlova

Ekonomists, profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis Imants Kirtovskis ir dzimis Pleskavas apgabalā, Puškina kalnos. Tēvs – Hristians Kirtovskis, bija agronoms, māte Aleksandra bija skolotāja. 1941. gadā, sākoties karam, Kirtovsku ģimene evakuējās uz Kaļiņinas apgabalu, bet kopš 1945. gada septembra Imants Kirtovskis dzīvoja Rīgā.
1952. gadā viņš beidza Latvijas Valsts universitāti un sāka strādāt Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. 1957. gadā pēc zinātņu kandidāta grāda iegūšanas viņš kļuva par institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, un lasīja lekcijas politekonomijā un ekonomisko teoriju vēsturē vairākās augstskolās Rīgā. Viņu interesēja ekonomiskās domas vēsture.
1961. gadā I. Kirtovskis pārgāja darbā uz Rīgas Politehnisko institūtu, kur sākumā bija Politekonomijas katedras docents, no 1967. gada - Zinātniskā komunisma katedras vadītājs, 1968. gadā kļuva par Politekonomijas katedras vadītāju, bet 1978. gadā pēc ekonomikas zinātņu doktora grāda iegūšanas viņu ievēlēja par Politekonomijas katedras profesoru. No 1974. gada līdz 1990. gadam viņš bija Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors. Līdz pat 1987. gadam viņš turpināja pedagoģisko darbu Rīgas Politehniskajā institūtā. 1990. un 2000. gados I. Kirtovskis docēja dažādās Latvijas augstskolās, tostarp Starptautiskajā Baltijas akadēmijā (agrāk: Baltijas Krievu institūts).
I. Kirtovskis daudz rakstīja, bet vēl vairāk domāja. Viņš ir bijis vairāk kā 50 zinātnisku publikāciju autors un līdzautors, to skaitā ir sociālisma politekonomijas mācību grāmatas un monogrāfijas. I. Kirtovska publikācijas līdz Atmodai bija veltītas sociālisma politekonomijas jautājumiem, jo Latvijā bija sociālisma iekārta, un bija jāzina, kā tādā risināt aktuālas tautsaimniecības problēmas. Taču viņš bija ekonomists, kurš labi zināja ekonomikas teoriju, tāpēc, mainoties ekonomiskajai iekārtai, viņam nebija grūti iedziļināties postsociālisma valsts ekonomiskajos jautājumos. Jau sociālisma periodā I. Kirtovska publikācijās izskanēja jaunas idejas, piemēram, par inflāciju sociālisma zemēs (oficiālā padomju ekonomiskā zinātne apgalvoja, ka sociālisma valstīs inflācijas nav). Pēc Atmodas Imants Kirtovskis straujo notikumu pavērsienu vērtēja piesardzīgi, bet objektīvi, paredzot zaudējumus, ko radīs nepārdomāta rīcība. Taču viņš nekad nav bijis pārmaiņu pretinieks, drīzāk saprātīgs atbalstītājs, kurš, kā daudzi citi, netika uzklausīts.
Par nopelniem zinātnes labā Imants Kirtovskis ir iekļauts Kembridžas sarakstā 2000 izcili 20. gadsimta cilvēki. Viņš apbalvots ar medaļu “Par izcilu darbu” un ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu.
Pēc portāla „Latvijas Krievi” materiāliem.

Sit Tibi Terra levis!

 

Latvijas Zinātņu akadēmija

 

Piektdiena, 18 Septembris 2020 10:10

IZSLUDINĀTA OTRĀ LZA VITAUTA TAMUŽA VĀRDBALVA

Lai veicinātu un atbalstītu Latvijas jauno zinātnieku pētījumus mehānikā Latvijas Zinātņu akadēmija (LZA) izsludina kārtējo akadēmiķa Vitauta Tamuża vārdā nosaukto balvu. Balvu finansē LZA Fonds no akadēmiķa Vitauta Tamuża dāvinājuma līdzekļiem. Konkursā var piedalīties Latvijas augstskolu un zinātnisko institūtu jaunie zinātnieki (vecumā līdz 35 gadiem ieskaitot). Balva tiek piešķirta par izcilu zinātnisko darbu mehānikā (publikācija, publikāciju kopa, aizstāvēta zinātņu doktora disertācija, maģistra darbs). 

Kandidātus balvai var izvirzīt Latvijas Zinātņu akadēmijas nodaļas un akadēmijas locekļi, zinātnisko iestāžu padomes, universitāšu senāti, fakultāšu domes.

Balvas pretendentam jāiesniedz:

rekomendācijas vēstule;
iesniegums;
pretendenta Curriculum vitae (CV);
 konkursa darbs;
izvirzītāja vai pretendenta parakstīta iesniegtā darba (darbu) anotācija latviešu valodā, darba nosaukumu norādot arī angļu valodā.
 
Darbu iesniegšanas termiņš 2020. gada 30. oktobris. Materiāli jāiesniedz LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļā, Akadēmijas laukumā 1, Rīgā, LV-1050, 235. kabinetā. Tālrunis uzziņām: 67223633, epasts. Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt..