Emeritētie zinātnieki

Šodien, 20. oktobrī, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas sēdē jaunievēlētais LZA prezidents Ivars Kalviņš iepzīstināja Saeimas deputātus ar LZA aktualitātēm un plāniem. Sēdes atreferējumu piedāvā LETA/NRA: 

"Latvijas pensionētajiem zinātniekiem nepieciešams lielāks atbalsts, šodien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju apakškomisijas sēdē teica Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents, ķīmiķis Ivars Kalviņš.

Viņš apgalvoja, ka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu izcilākie Latvijas zinātnieki, ir spiesti pavadīt savas vecumdienas nabadzībā un trūkumā. Tas noticis, jo savulaik viņi veica savu darbu par ļoti mazu atalgojumu, no kura tika aprēķinātas pensijas.

Kalviņš uzskata, ka ir jāpalielina emeritēto zinātnieku atbalsts, to arī maksājot lielākam zinātnieku skaitam. Viņš solīja, ka ar šī jautājuma lobēšanu nodarbosies LZA.

LZA prezidents šodien iepazīstināja Saeimas deputātus LZA aktualitātēm un plāniem. Viņš informēja, ka Latvijas Zinātņu akadēmijai ir jāsāk darboties proaktīvi, nevis, jāgaida un sava ekspertīze jāsniedz tad, kad, piemēram, likumdevējs ir izstrādājis jaunu dokumentu.

Viņaprāt, nepieciešams arī konstruktīvs dialogs ar Izglītības un zinātnes ministriju, Finanšu ministriju un citām ministrijām, kā arī arodbiedrību un Saeimas komisijām, lai panāktu valsts budžeta atbalstu LZA pamatdarbības nodrošināšanai.

Pašlaik šim mērķim tiek piešķirti aptuveni 400 000 eiro, ar ko nav pietiekami lai uzturētu tik lielu organismu kāds ir LZA, viņš sacīja.

Kalviņš uzsvēra, ka LZA ir plaši jāiesaistās sadarbībā ar industriju un to pārstāvošajām organizācijām pielietojamās pētniecības un inovāciju jomā, uz LZA bāzes izveidojot Latvijas Silīcija ieleju zināšanās balstītas ekonomikas attīstībai.

Tā būtu Latvijas zinātniski tehnoloģiskā pētniecības un inovāciju platforma, kurā uzņēmēji varētu vērsties pēc atbalsta un inovatīvo ideju un projektu zinātniskās ekspertīzes un kurā būtu koncentrēta publiski pieejama inovācijas sākumposma infrastruktūra viedās specializācijas virzienos.

Viņš norādīja, ka tam būtu nepieciešami vismaz 50 miljoni eiro, vienalga, kur šādu Silīcija ieleju veido, vai to dara LZA vai kāds cits, kā arī pēc tam nepieciešami līdzekļi šīs platformas uzturēšanai.

Kalviņš deputātus informēja, ka LZA finansējuma nodrošināšanai plāno iniciēt projektus, kuriem iespējams piesaistīt budžeta, Eiropas Savienības, kā arī privātā sektora finansējumu."

Vairāk lasiet portālā nra.lv: Kalviņš vēlas lielāku atbalstu pensionētajiem zinātniekiem un cer izveidot Silīcija ieleju Latvijā

2020. gada 27. oktobrī no plkst 10.00 līdz 17.00 notiks valsts pētījumu programmas (VPP) "Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai" vidusposma konference, kurā būs iespēja iepazīties ar finansētajiem projektiem un uzzināt, kas piecos programmas projektos ir paveikts .

Konferenci organizē Latvijas Zinātnes padome kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju un valsts pētījumu programmas "Latvijas mantojums un nākotnes izaicinājumi valsts ilgtspējai" projektu īstenotājiem - Latvijas Universitāti, Vidzemes augstskolu, Latvijas Zinātņu akadēmiju un Latvijas Nacionālo bibliotēku.

Reģistrācija pieejama līdz 26. oktobra plkst 15.00 šeit. Saite uz pasākumu būs pieejama 26. oktobrī pēc reģistrācijas slēgšanas.

Programma pieejama šeit.

Vairāk LZP mājaslapā.

Pirmdiena, 19 Oktobris 2020 10:53

2020. gada 19. oktobris (17/601)

Rīgas Stradiņa universitātes pētniece, zobārste Ilze MALDUPA: “Studēt zobārstniecību izvēlas cilvēki, kuriem ir tendence gūt ātru rezultātu, darīt labu pacientam un uzreiz redzēt rezultātu. Mūsos ir ķirurga gēns, un, kā pirmajā kursā mums teica psihosomatisko saslimšanu pasniedzēja, “jūs savu dabīgo agresiju realizējiet produktīvā veidā”. Līdz ar to zobārstniecībā reti kāds nodarbojas tikai ar zinātni – pārsvarā tā ir papildu aktivitāte. Taču ir ļoti labi apvienot klīnisko darbu ar pētniecību.”

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).

“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 17 (601), 2020. gada 19. oktobris (pdf)

KĀ MAINĪT ZOBU ĀRSTĒŠANAS METODI BĒRNIEM?

Uz šo jautājumu atbildi cenšas rast Rīgas Stradiņa universitātes pētniece, zobārste Ilze MALDUPA. Viņa īsteno pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta projektu “Jaunas neinvazīvas agrīna bērnu zobu kariesa ārstēšanas metodes”.

Kāpēc izvēlējāties piedalīties pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmā?

Ar zinātni līdz šim biju nodarbojusies gandrīz tikai hobija veidā. Tā zobārstniecībā notiek daudziem, jo tā ir ļoti praktiska nozare. Jau studiju laikā mēs pirmajā vai otrajā gadā sākam apgūt praktiskās iemaņas.

Studēt zobārstniecību izvēlas cilvēki, kuriem ir tendence gūt ātru rezultātu, darīt labu pacientam un uzreiz redzēt rezultātu. Mūsos ir ķirurga gēns, un, kā pirmajā kursā mums teica psihosomatisko saslimšanu pasniedzēja, “jūs savu dabīgo agresiju realizējiet produktīvā veidā”. Līdz ar to zobārstniecībā reti kāds nodarbojas tikai ar zinātni – pārsvarā tā ir papildu aktivitāte. Taču ir ļoti labi apvienot klīnisko darbu ar pētniecību. Manā gadījumā pēcdoktorantūras programmas ietvaros veicu tieši klīnisko pētījumu. Tas šobrīd dod iespēju apvienot praktisko ārstēšanu ar zinātni. Mans pētījums ir saistīts ar bērnu zobārstniecību. Es bērniem nodrošinu kariesa ārstēšanu, un tai pat laikā varu nodarboties arī ar pētniecību. Programma man bija saistoša arī ar to, ka pētnieka darbā bija jāstrādā uz pilnu slodzi. Mūsu katedrā šāda pētnieka pozīcija līdz šim nebija, tāpēc šo pozīciju bija nepieciešams izveidot pilnīgi no jauna. Turklāt tagad būs jau divi pētnieki – gan es, gan vēl arī viens viespētnieks.

uzzinājāt par pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmu?

Informācija par šo programmu bija publicēta Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) mājaslapā. Par šo programmu biju dzirdējusi arī agrāk, kad vēl dzīvoju un strādāju Čīlē. Saņemot apstiprinājumu, ka varēšu piedalīties šajā programmā, tas bija papildu stimuls mūsu ģimenei pārcelties atpakaļ uz Latviju – parādījās darba iespēja jomā, kas man un vīram patīk, un ko mēs darītu arī tad, ja par to nemaksātu. Šobrīd mums gan tas ir algots darbs.

izvēlējāties tēmu, ko pieteikt pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmai?

Man prātā bija vairākas tēmas, bet pēdējā laikā ļoti aktualizējās tas, ka bērniem tradicionālā pieeja zobu ārstēšanā īsti nedarbojas. Ja mēs maziem bērniem plombējam zobus, tad vidēji trešdaļa no plombētajiem zobiem vēlāk sāk sāpēt vai veidojas kāds iekaisums un rezultātā zobs ir jāizrauj. Tas ir balstīts Lielbritānijā veiktā pētījumā – kad mēs šos rezultātus uzzinājām, visi bijām ļoti pārsteigti, jo pētījuma grupā, kur vienīgā veiktā ārstēšana bija rekomendācija mājās tīrīt zobus ar fluorīdus saturošu zobu pastu, arī trešdaļa zobu tika zaudēti sāpju vai iekaisuma dēļ. Tātad, veicot sarežģītas manipulācijas zobārstniecības krēslā, tā prasot no bērna sadarbību ārstēšanas laikā vai arī izmantojot vispārējo narkozi, netiek panākts labāks rezultāts kā tad, ja mēs tikai pateiksim vecākiem: “Turpiniet tīrīt zobus divas reizes dienā.” Zobu ārstēšana vispārējā narkozē šobrīd ir kļuvusi ļoti populāra, tomēr es uzskatu, ka tai būtu jābūt izņēmuma stratēģijai, un līdzšinējo pētījumu rezultāti arī liecina, ka mums jāpāriet uz mazāk invazīvām metodēm.

Pirmo reizi par sudraba diamīna fluorīdu es dzirdēju 2008. gadā vienā starptautiskā kongresā. Kad atbraucu un par to stāstīju kolēģiem, RSU profesore Anda Brinkmane minēja, ka jau 1970. gados tas ticis pētīts un bijis mēģinājums to ieviest arī Latvijā. Taču, pārklājot zobus ar sudraba diamīna fluorīda laku, zobi paliek tumši un melni. Mums ir augsti estētiskie standarti, tāpēc bija šaubas, vai šī metode atnāks arī līdz Latvijai. Toreiz arī mēs studentiem mācījām, ka visi bojātie zobi noteikti ir jāsalabo, līdz ar to šāda pieeja likās neiespējama. Bija priekšstats, ka šādas fluorīdu lakas labi darbojas lielos reģionos, piemēram, ASV, Ķīnā, kur zobārstu pieejamība nav iespējama tik labā līmenī kā mazajā Latvijā. Tur medmāsa var aizbraukt un zobus bērniem nosmērēt ar šo laku, apturot zobu tālāku bojāšanos. Tāds bija mūsu sākotnējais skatījums uz šo metodi. Taču, jo vairāk strādā, jo vairāk redz bērnu ciešanas bojāto zobu dēļ, jo vairāk saproti, ka tradicionālas metodes nestrādā un jāmeklē citas. Viena metode bija sudraba diamīna fluorīda izmantošana, par kuru mēs jau zinājām, ka tas strādā. Bet ir arī citi produkti, piemēram, preparāts, kurā sudraba vietā ir vara joni, kā arī fluorīdi tādā pašā koncentrācijā. Tas liekas ļoti līdzīgs sudraba diamīna fluorīdam, un tam vajadzētu nodrošināt to pašu spēju apturēt bojājumus, bet bez negatīvā blakusefekta – melnās pigmentācijas. Un mēs, kā pētnieki, ļoti gribējām zināt, vai tā ir taisnība.

Mēs sazinājāmies ar šo līdzekļu ražotājiem, lai saņemtu visu nepieciešamo informāciju. Viņiem bija tikai in vitro pētījumi. Tika uzrunāti arī starptautiskie eksperti, kuri 2020. gadā ir publicējuši vadlīnijas par bērnu zobu ārstēšanu, un arī viņu uzskats ir tāds, ka šobrīd varam paļauties tikai uz sudraba diamīna fluorīdu tieši tāpēc, ka otrai lakai nav klīnisko pētījumu.

Praktiski tas nozīmē, ka bērnam, kuram ir zobu bojājumi, tos apsmērē ar speciālu, caurspīdīgu laku. Tā gan nav kā nagu laka, kas pārklāj zobu, bet viela, kas iesūcas zobā un kādu laiku tur paliek un darbojas, stiprinot zoba ārējo daļu. Šī metode panāk līdzīgu efektu, kā zobu tīrīšana, kurai ir divi galvenie mērķi – mehāniski notīrīt zobu aplikumu un piegādāt zobam fluorīdu.

Pirmais, ar ko sākām, un ko visi kolēģi vēlējās noskaidrot, vai tiešām šī metode sniedz labumu zobu ārstēšanā, uzzinot, vai šī otra laka ir tik pat efektīva, kā pirmā, kas satur sudrabu. Tā bija mūsu Bērnu nodaļas gandrīz visu speciālistu ideja, un savā starpā arī vienojāmies, ka iesniegšu šo tēmu pēcdoktorantūras projektam. Tagad pētījumā iesaistīti ir vēl septiņi kolēģi.

Cik plašs ir jūsu pētījums? Un kad sagaidāmi pētījuma rezultāti?

Klīniskajā pētījumā ir jāsavāc 420 pacientu liela grupa, jo ir sešas, dažādas ārstniecības metožu grupas. Mēs pārbaudām arī divus dažādus aplikāciju protokolus, no kuriem viens ir klasiskais, kas līdz šim ir uzrādījis labākus rezultātus – laku aplikāciju veic ar 6 mēnešu intervālu. Otrs ir mūsu izdomāts, balstīts uz zināšanām par fluorīda spēju remineralizēt dentīnu, un šī protokola ietvaros aplikācijas ar visām lakām veicam četras reizes ar nedēļas intervālu.

Pētījuma gala rezultāti sagaidāmi pēc diviem gadiem. Tad zināsim, kura laka un kurās situācijās strādā labāk un pie kāda protokola. Rezultātā tuvāko gadu laikā mums būs jāmaina pieeja, kā ārstējam piena zobus. Jāmaina arī zobārstu un bērnu vecāku priekšstats, ka ne jau vienmēr zoba plombēšana ir vienīgais risinājums. Zobu var salabot, bet, ja nemainās zobu kopšanas un ēšanas paradumi, tad risinājums būs īslaicīgs – kariess turpināsies plombētajā un citos zobos. Nav viegli mainīt ierastos priekšstatus, tāpēc šī gada septembrī Latvijas Bērnu zobārstniecības sēdē par savu pētījumu informēju arī citus zobārstus, bet informatīvais un izglītojošais darbs ir jāturpina.

Vēlējos arī uzsvērt, ka savā pētījumā pieturamies pie stingras objektivitātes, norobežojoties no šo līdzekļu ražotāju ietekmes. Mums ir svarīga datu pareizība. Paralēli mēs veicam arī divas aptaujas. Viena ir starp zobārstiem, jautājot, kā viņi pieņemtu šādas jaunas ārstēšanas metodes. Otra aptauja ir starp bērnu vecākiem, lai saprastu, cik viņi ir gatavi pieņemt šo jauno metodi. Pirmie rezultāti rāda, ka puse no bērnu vecākiem labprāt izvēlētos šādu ārstēšanu ar laku, pat ja būtu šāda melna zobu pārkrāsošanās, turklāt pat priekšzobos. Aptauja gan vēl turpinās, bet tā jau tagad apliecina, ka zobārstiem daudz drošāk un aktīvāk jāpiedāvā šī metode. Protams, pacientiem ir tiesības izvēlēties starp bioloģiskāku pieeju, kad mēs īpaši neiejaucamies un cenšamies noturēt, lai caurumi zobos nepaliek lielāki, un bērnam zobi nesāktu sāpēt, vai arī piedāvājam tradicionālāku pieeju, kur mums jāņem vērā, ka var būt komplikācijas. Protams, arī pirmajā gadījumā var būt komplikācijas – ja vecāki nerūpējas par bērnu zobu higiēnu, tad zobu saslimšana var progresēt. Jāņem gan vērā arī tas, ka mūsdienās zobu plombas un zobu labošana tehnoloģiski ļoti attīstās. Trešā pieeja ir ātra un invazīva, kad bērnam vispārējā narkozē salabo bojātos zobus un izņem visus, kuriem ir infekcijas risks. Katram pacientam būs savs labākais risinājums, bet svarīga ir šī izvēles iespēja. Minētās lakas var izmantot arī gados veciem pacientiem vai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, arī veseliem pieaugušajiem – specifisku zobu bojājumu veidu gadījumos.

Ko jums deva dalība programmā? Vai tā deva arī personisku izaugsmi?

Jā, protams. Mēs katrs varam daudz ko darīt arī tad, ja mums neviens to neprasa, taču tam bieži nav tik labu rezultātu. Labāk ir tad, ja kāds “no augšas” ir licis man sasniegt kādu rezultātu; tad arī tiek sekots līdzi procesam un iegūtiem rezultātiem būs būtiskāka ietekme. Šajā gadījumā ļoti palīdzēja programmas kopējās prasības, tai skaitā komunikācija ar sabiedrību. Rezultātā arī manis pētītā tēma sabiedrībā kļūs populārāka un iegūs lielāku atpazīstamību. Tieši tāpēc mēs arī izveidojām mājaslapu www.bernuzobi.lv, un popularizējam šo pētījumu sociālajos tīklos. Izmantojot šos kanālus, mēs panācām lielu atbalstu mūsu pētījumam un anketas aizpildīšanai. Mājaslapā mūsu zobārstu komanda kopā ar saviem bērniem popularizē fluorīdus saturošu zobu pastu izmantošanu, dodot ziņu sabiedrībai, cik svarīgas ir rūpes par zobiem maziem bērniņiem. Mājaslapā ir arī aprakstīts mans projekts pēcdoktorantūras programmā. Dalība programmā un strādājot kā pētniekam, nozīmēja arī lielu personisko izaugsmi – apguvu jaunas zināšanas un daudz vairāk mācījos sava pētījuma jomā. Dalība programmā arī deva plašāku atpazīstamību starptautiskajā pētnieku sabiedrībā.

Kā jūs raksturotu pieteikšanās procesu – vai tas bija viegls, vai sarežģīts?

Ja to dara pirmo reizi, kā tas bija man, tad tas ir ļoti sarežģīti. Bija jāaizpilda daudz dažādu dokumentu, kas bija jāraksta specifiskā valodā. Nepietika tikai ar zinātniskās metodoloģijas zināšanām. Bija daudz citas lietas, kas bija man jāiemācās, piemēram, projekta administratīvā puse. RSU atbalsta departamenti ļoti palīdzēja ar dokumentu sagatavošanu. Liels paldies viņiem! Universitātē ir ļoti labi sakārtota sistēma; ir cilvēki, kas palīdz sakārtot projektu administratīvo pusi, un kas dalās savā pieredzē projekta pieteikuma gatavošanā.

Sagatavoja Edijs Šauers

 

Svētdiena, 18 Oktobris 2020 14:42

Aija Freimane: dizains pievieno vērtību

Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, pēcdoktorantūras pētniece Aija FREIMANE stāsta: “Lai arī mana pētījuma tēma izklausās sarežģīta un nesaprotama, tā vispirms meklēja atbildes uz tik zināmo teicienu “dizains pievieno vērtību”. Jebkuras dizaina formas lietotājs ir cilvēks, un tas, kādā veidā un kā dizains rada un pievieno vērtību, līdz šim bija neskaidrs. Mani interesēja šī mijiedarbība starp iesaistītajām pusēm – dizaina nozare, tautsaimniecība, publiskais sektors un gala lietotājs – cilvēks.”

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).

“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 17 (601), 2020. gada 19. oktobris (pdf)

DIZAINS PIEVIENO VĒRTĪBU

“Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem – formulēt Latvijā nezināmo dizaina zinātni kā nepieciešamu un perspektīvu zinātnes jomu starp visām citām nozarēm,” saka Aija FREIMANE, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore, pēcdoktorantūras pētniece, kas atbalstu savam pētījumam “Dizaina sociāli ekonomiskās ietekmes identifikācijas sistēma zināšanu intensīvas ekonomikas transformācijai Latvijā” ieguva pirmajā pēcdoktorantūras pētījumu programmā ar Latvijas valsts budžeta (10%), Eiropas Reģionālā attīstības fonda (85%) un Latvijas Mākslas akadēmija (5%) finansējumu.

Kā formulējāt savu pētniecības interesi tik inovatīvā tēmā?

Lai arī mana pētījuma tēma izklausās sarežģīta un nesaprotama, tā vispirms meklēja atbildes uz tik zināmo teicienu “dizains pievieno vērtību”. Jebkuras dizaina formas lietotājs ir cilvēks, un tas, kādā veidā un kā dizains rada un pievieno vērtību, līdz šim bija neskaidrs. Mani interesēja šī mijiedarbība starp iesaistītajām pusēm – dizaina nozare, tautsaimniecība, publiskais sektors un gala lietotājs – cilvēks. Pētījuma tēmas nosaukumu sarežģītu padarīja nepieciešamā atbilstība viedās specializācijas stratēģijai RIS 3. Tas arī bija viens no sarežģītākajiem uzdevumiem – formulēt Latvijā nezināmo dizaina zinātni kā nepieciešamu un perspektīvu zinātnes jomu starp visām citām nozarēm.

Kā aizsākās jūsu interese par dizaina vērtību?

Dizaina vērtības jeb ietekmes izzināšanu aizsāku jau savā promocijas darbā. Tolaik mani interesēja, kādu vērtību dizains un dizaineri radījuši pēdējo 200 gadu laikā kopš industriālās revolūcijas. Darba sākumposmā es uzdevu cilvēkiem vienu vienkāršu jautājumu – kas ir visvērtīgākais jūsu dzīvē?

Protams, ka atbildes apstiprināja to, ka ne jau lietās ir vērtība, bet gan saskarsmē ar cilvēkiem. Tā es savā promocijas darbā pētīju dizaina, ilgtspējas un sociālās labklājības mijiedarbību un dizaina lomu tajā. Tāpēc likumsakarīgi, ka pēcdoktorantūras pētījumā es turpināju savu interesi par dizaina ietekmi un radīto vērtību saistībā ar cilvēkiem un ekonomiku.

Dizaina joma nav skatāma šaurā kontekstā, lai to pētītu ir vajadzīgs plašs skatījums un izpratne mijiedarbībā ar citām nozarēm. Kā jūs guvāt savu redzējumu?

Pašlaik esmu vienīgā dizaina pētniece Latvijā ar doktora zinātnisko grādu un pēcdoktorantūras pieredzi. Dizaina pētniecība jeb pētniecībā balstīta produktu un pakalpojumu izstrāde ir joma, ko aizsāku 2008. gadā, kad sāku strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā. 2002. gadā Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvu maģistra grādu tekstilmākslā, kā arī pēc studijām Latvijas Universitātē ieguvu profesionālo grādu starptautiskajās ekonomiskajās attiecībās. 2005. gadā pabeidzu studijas Londonas Sitijas Universitātē (City University London) un ieguvu maģistra grādu radošo industriju un kultūrpolitikas veidošanā. Arī strādājot LR Kultūras ministrijā, man bija izdevība formulēt Latvijas radošo industriju nozari un domāt, kā attīstīt radošās industrijas, tai skaitā dizainu, Latvijā.

Kādi bija izaicinājumi gatavojot, iesniedzot un īstenojot šo projektu?

Pieteikties pēcdoktorantūras stipendiju konkursam pamudināja divi aspekti - vēlme darīt, izzināt un attīstīties profesionāli, kā arī solītais finansiālais atalgojums, kas tai brīdī bija vilinošāks par profesora atalgojumu. Taču es ar prātu sapratu, ka dizaina pētniecību var Latvijā nesaprast un cerēju, ka starptautiskie eksperti spēs pamatot dizaina pētniecības esamību starptautiski, līdz ar to arī nepieciešamību Latvijā. Es riskēju, rakstot pētījuma pieteikumu, taču neko nedarot arī nekas nenotiktu. Šis bija mans pirmais tikai pašas rakstītais pētniecības projekta pieteikums, kuru arī īstenojot es biju viss vienā personā. Protams, šādu projektu es nevarētu iesniegt un paveikt bez Latvijas Mākslas akadēmijas atbalsta. Lielu ierosmes avotu un atbalstu es guvu no sava starptautiskā zinātniskā partnera, Dublinas Tehnoloģiskās universitātes (Technological University Dublin, College of Arts and Tourism) zinātniskā konsultanta, rektora John O’Connor. Tagad, pēc pētījuma starptautiski nozīmīgu rezultātu iegūšanas, visvairāk es novērtēju, ka pētniecības laikā man no abām institūcijām tika ļauta radoša brīvība, bija uzticēšanās, un ļāva riskēt un darīt citādi, kā līdz šim.

Kā jūs raksturotu pētījuma īstenošanas laiku?

Pētījuma īstenošanas laiku varētu raksturot kā ļoti saspringtu divu apstākļu dēļ. Vispirms, lai konkurētu ar Latvijas prioritārajām zinātņu nozarēm, es uzstādīju sev augstu sasniedzamo rezultatīvo rādītāju skaitu ļoti īsā periodā. Pusotra gada laikā man bija ne tikai jāveic pats pētījums, lai radītu jaunas zināšanas dizaina teorijā un pētniecībā, bet arī jāuzraksta pieci zinātniskie raksti un jāpiedalās konferencēs. Otrs, es melotu, ja teiktu, ka pētījuma pieteikuma rakstīšanas brīdī un tā sākumposmā es biju pārliecināta, ka man izdosies radīt novitāti starptautiski tik jaunā un specifiskā nozarē kā dizaina zinātne.

Kādi ir vērtīgākie un praktiski pielietojamākie jūsu pētījuma rezultāti?

Par vērtīgākajiem sava pēcdoktorantūras pētījuma rezultātiem uzskatu četrus, kas ir inovācija un jauninājums dizaina nozarē starptautiski. Vispirms, tā ir dizaina definīcija, kas pasaka, ka dizains definē patiesu vajadzību, un tā rezultāts rada labsajūtu cilvēkam – produktu, pakalpojumu, sistēmu vai stratēģiju lietotājam (Design is a method of identifying a real need and provides solutions that result in happiness and satisfaction). Šādā dizaina izpratnē tiek pateikts dizaina mērķis - kāpēc un kas būtu jārada, lai dizaina risinājums radītu pievieto vērtību. Otrkārt, es nodefinēju trīskāršo dizaina procesu (Triple design process), kas nozīmē, ka dizaina izstrādes principi iekļauj gan dizaina, gan lean un agile taktikas, kā arī pieļauj, ka dizaina risinājumi var būt vairāk nekā viens gala rezultāts, tai skaitā, dizaina rezultāts var būt jau dizaina izstrādes sākumposmā. Šo pētījuma rezultātu var lietot gan profesionāli dizaineri, dizaina izglītības sniedzēji, gan arī uzņēmumi un pakalpojumu sniedzēji, tai skaitā valsts un pašvaldību institūcijas, jaunu produktu un pakalpojumu attīstības procesā jeb dizaina darba uzdevuma definēšanā.

Kā trešo es izstrādāju dizaina pielietošanas pašvērtējuma matricu, iekļaujot jautājumus, kuri līdz šim netika atspoguļoti daudzveidīgās dizaina pašvērtējuma matricās, taču skaidri parāda dizaina klātesamību produkta vai pakalpojuma izstrādes procesā. Atbildot uz konkrētiem jautājumiem, uzņēmēji vai publisko pakalpojumu sniedzēji var pārliecināties, vai un kādā pakāpē dizains ir iekļauts risinājuma izstrādē kā ārējo datu un vides analītiski kontekstuāla analīze, lietotāju analīze, produktu vai pakalpojumu izstrādes un ietekmes analīze, kādu vērtību risinājums rada, kā arī iekļauti uzņēmuma dizaina kapacitātes izvērtēšanas aspekti.

Kā ceturto un galveno sava darba jauninājumu un vērtību es uzskatu definētos dizaina vērtības kritērijus, kas pasaka, kādā veidā produkti un pakalpojumi pievieno vērtību tieši cilvēkam ikdienas produktu un pakalpojumu lietošanā, radot apmierinātību un emocionālo pieķeršanos. Pētījumu es veicu, analizējot piecas paaudzes un četras sociālekonomisko klašu grupas. Pētījuma rezultāti uzrādīja, ka visas paaudzes un dažādu sociālekonomisko klašu grupas, izņemot trīs augstāko sociālekonomisko klašu grupas, uztver dizaina pievienoto vērtību vienādi, tikai atšķirīgās prioritātēs. Produktu kritēriji – ērts, noderīgs, drošs, ilgstošs, estētisks un personīgs, bet pakalpojumu kritēriji – saprotams, pieejams, uztverams, drošs, savlaicīgs un pieredzams ir tie, kas ikdienā rada dizaina pievienoto vērtību cilvēkam. Tajā pašā laikā, testējot pētījuma rezultātus ekstremālos ārējās vides apstākļos (Covid-19 pandēmijas laikā), pierādījās, ka dizaina vērtība ir saistīta ar ārējiem un subjektīviem faktoriem, kontekstā ar vērtību teoriju. Līdz ar to, dizaina pievienoto vērtību nosacītos ārējos apstākļos un nosacīti subjektīvi indivīdam. Definētie kritēriji palīdzēs izstrādāt produktus un pakalpojumus, lai uzņēmēji un pakalpojumu sniedzēji jau no produktu, pakalpojumu dizaina izstrādes sākumposma domātu par to, kāds labums un ieguvums būs cilvēkam. Jāsaka, ka aiz kadra palika vēl daudzi citi secinājumi un atklājumi, kuri referēti starptautiskās konferencēs un atklāti pētījuma lielajā zinātniskajā pārskatā.

Kādi ir jūsu personīgie ieguvumi pēcdoktorantūras laikā?

Vispirms tā ir apziņa un atzīšana, ka Latvijas dizaina pētniecība ir starptautiski konkurētspējīga. Esmu ieguvusi profesionālu pašapziņu, apguvusi jaunas prasmes un zināšanas, esmu iesaistījusies piecos starptautiskos dažādu reģionu dizaina profesionāļu tīklos, no kuriem trīs ir jauni. Un protams, Dublina, Londona, Vīne, Pēterburga, Ņujorka, Bogota, Berlīne, Lisabona vienmēr manās atmiņās būs saistītas ar manu pēcdoktorantūras laiku.

Sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane

Intervijā piedalījās Daugavpils Universitātes Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūta (DZTI) direktora p.i., vadošais pētnieks Dr. biol. Uldis VALAINIS un Humanitāro un sociālo zinātņu institūta (HSZI) direktore, profesore, vadošā pētniece Dr. theol. Anita STAŠULĀNE. Uldis Valainis: “Katrs zinātniskais atklājums ir uzskatāms par nozīmīgu, tomēr, ja runājam par DZTI pētnieku atklājumiem, tad, no institūta attīstības perspektīvu viedokļa raugoties, man personīgi šķiet, ka visnozīmīgākie ir tie atklājumi, kas sasniegti, sadarbojoties speciālistiem no dažādām DZTI zinātniskajām laboratorijām un centriem.” Anita Stašulāne: “HSZI pētnieki darbojas četros virzienos, ko raksturo pētniecības grupu nosaukumi: Sociālo pētījumu centrs, Ilgtspējīgas izglītības centrs, Kultūras pētījumu centrs un Reģionālo studiju centrs. Lai gan pētnieki ir specializējušies visai šaurās jomās, piemēram, ekonomikā, psiholoģijā, vēsturē, literatūrā, valodniecībā u.c., reālais pētniecības darbs, it īpaši projektos, allaž ir starpdisciplinārs.”

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).

“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 17 (601), 2020. gada 19. oktobris (pdf)

DAUGAVPILS UNIVERSITĀTES ZINĀTNISKO INSTITŪTU DIREKTORI PAR ZINĀTNI UN PĒTNIECĪBU

Uz sarunu par zinātniskajiem institūtiem un aktuālajiem pētījumiem Daugavpils Universitātē (DU) tika aicināti institūtu direktori. Intervijā piedalījās Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju institūta (DZTI) direktora p.i., vadošais pētnieks Dr. biol. Uldis VALAINIS un Humanitāro un sociālo zinātņu institūta (HSZI) direktore, profesore, vadošā pētniece Dr. theol. Anita STAŠULĀNE.

Kādi ir jūsu vadīto zinātnisko institūtu galvenie pētniecības virzieni?

Uldis Valainis (U.V.): DZTI pētījumu virzieni pārstāv ļoti dažādas zinātņu jomas (bioloģija, fizika, ķīmija, matemātika u.c.), līdz ar to arī mūsu zinātnieku īstenotie pētījumi ir ļoti daudzveidīgi. Biosistemātikas departamenta pētnieki veic dažādu dzīvo organismu grupu (bezmugurkaulnieki, augi, ķērpji, sūnas u.c.) sistemātikas, izplatības, morfoloģijas un ekoloģijas pētījumus. Zinātnisko publikāciju skaita ziņā viens no produktīvākajiem virzieniem ne tikai departamentā, bet arī DU kopumā ir koleopteroloģija. Šīs jomas speciālisti ik gadu apraksta vairākus desmitus zinātnei jaunu vaboļu sugu, t.sk. fosilās jeb izmirušās sugas, kas atrastas Baltijas jūras dzintarā. Biotehnoloģiju departamenta speciālisti īsteno pētījumus ģenētikā, biotehnoloģijā, molekulārajā bioloģijā, molekulārajā sistemātikā, kā arī populāciju ģenētikā. Dzīvnieku ekoloģijas un evolūcijas laboratorija pēta uzvedības un imunoloģisko reakciju individuālās variācijas un populāciju regulācijas mehānismus. Ekoloģijas departaments īsteno saldūdens ekosistēmu pētījumus, strādā pie inovatīvu tehnoloģiju izstrādes akvakultūras produkcijas pievienotās vērtības paaugstināšanai un akvakultūras blakusproduktu izmantošanai. Tiek īstenoti arī pētījumi parazitoloģijas jomā par parazītisko organismu izplatību un sastopamību dažādos produktīvajos un savvaļas dzīvniekos. Tehnoloģiju departamenta pētnieki nodarbojas ar zinātniskajiem pētījumiem tādos virzienos kā nanotehnoloģijas, hologrāfija, plānu kārtiņu pētījumi, rūpnieciskās materiālu lāzerapstrādes metodes, rūpniecisko iekārtu un robotu programmēšana u.c. Matemātisko pētījumu centra galvenie pētniecības virzieni ir parasto diferenciālvienādojumu nelineāras robežproblēmas, gēnu regulējošo sistēmu matemātiskie modeļi un diskrēta laika dinamiskās sistēmas. Lietišķās ķīmijas departamentā notiek fundamentālie un lietišķie pētījumi neorganiskās, organiskās un analītiskās ķīmijas jomās, koncentrējot pētījumu rezultātus jaunu inovatīvu materiālu (piemēram, fluoriscentie materiāli) un metožu izstrādē. Dizaina departamenta pētnieki īsteno pētījumus etno un kultūrbioloģijā, kā arī bioloģisko objektu integrēšanā dizainā.

Anita Stašulāne (A.S.): HSZI pētnieki darbojas četros virzienos, ko raksturo pētniecības grupu nosaukumi: Sociālo pētījumu centrs, Ilgtspējīgas izglītības centrs, Kultūras pētījumu centrs un Reģionālo studiju centrs. Lai gan pētnieki ir specializējušies visai šaurās jomās, piemēram, ekonomikā, psiholoģijā, vēsturē, literatūrā, valodniecībā u.c., reālais pētniecības darbs, it īpaši projektos, allaž ir starpdisciplinārs.

Pastāstiet par aktuālākajiem un svarīgākajiem zinātniskajiem atklājumiem un pētījumiem!

U.V.: Katrs zinātniskais atklājums ir uzskatāms par nozīmīgu, tomēr, ja runājam par DZTI pētnieku atklājumiem, tad, no institūta attīstības perspektīvu viedokļa raugoties, man personīgi šķiet, ka visnozīmīgākie ir tie atklājumi, kas sasniegti, sadarbojoties speciālistiem no dažādām DZTI zinātniskajām laboratorijām un centriem. Sadarbojoties pētniekiem no dažādām zinātņu jomām, DZTI tiek īstenoti pētījumi jaunu nanostrukturētu biosensoru izstrādē, fluorescējošu krāsvielu sintēzē bioloģisku objektu vizualizācijas vajadzībām, tiek pētītas biogāzes iegūšanas iespējas no akvakultūras pārpalikumiem, kā arī veikti eksperimenti par ķērpju ekstraktu izmantošanu jaunu videi draudzīgu organisko pesticīdu izstrādē. Kopš mūsu institūta Koleopteroloģisko pētījumu centrā ir pieejams rentgenstaru mikrotomogrāfs Zeiss Xradia 520 Versa, būtiski palielinājies atklāto zinātnei jauno vaboļu sugu skaits, īpaši fosilo sugu, kas ieslēgtas dzintarā. Tie ir tikai daži piemēri, kas apliecina, ka pēdējo gadu laikā DZTI īstenotā starpdisciplinārā pieeja pētījumos ir rezultējusies jaunos pētījumu virzienos un atklājumos.

A.S.: Pagājušajā gadā esam noslēguši darbu programmas “Apvārsnis 2020” projektā ECDP (European Cohort Development Project), kura laikā pētījām iespējas uzsākt Eiropas bērnu un jauniešu labklājības longitudinālu izpēti un esam izstrādājuši instrumentus šāda pētījuma īstenošanai visās ES dalībvalstīs. Dati ar jaunās paaudzes labklājības rādītājiem ir nepieciešami ES politikas veidotājiem. Eiropas sociālās politikas būtiska sastāvdaļa ir bērnu un jauniešu politika, kam jākļūst par prioritāro ES politiķu darbības jomu. Svarīgi ir tas, ka noskaidrojam, kā jaunieši paši interpretē dažādus labklājības aspektus. Tātad jaunieši paši piedalījās pētniecības instrumentu izstrādāšanā. Lai izveidotu piemērotu labklājības datu iegūšanas un pielietošanas stratēģiju, bijām iesaistījuši arī ekspertus no valsts pārvaldes, nevalstiskajām organizācijām, akadēmiskajām institūcijām un praktiķiem darbā ar jauniešiem. Tātad kopā ar 11 projekta partneriem no citām valstīm izstrādājām rīcībpolitikas dokumentus un prezentējām pētījuma rezultātus bērnu un jauniešu politikas veidotājiem Briselē. Savukārt programmas “Apvārsnis 2020” projektā CHIEF (Cultural Heritage and Identities), ko īstenojam šobrīd, pētām Eiropas jauniešu kultūras identitāti veidojošos komponentus. Šajā gadījumā vēl pāragri runāt par rezultātiem, jo pašlaik veicam kvalitatīvo un kvantitatīvo datu analīzi. Tomēr uzreiz jāpiebilst, ka rezultāti sniegs izpratni par iekļaujošās identitātes veidošanos Eiropā. Jāpiemin arī 7. Ietvara programmas MYPLACE (Memory, Youth, Political Legacy And Civic Engagement) projekts, kurā pētījām jauniešu radikalizāciju Eiropā. Vēl pirms populistu un radikāļu nostiprināšanās dažādās Eiropas valstīs, balstoties uz šī projekta rezultātiem, brīdinājām ES politiķus par bīstamām tendencēm. Tātad vēl pirms Brexit u.c. pavērsieniem politiķiem bija informācija par reālo jauniešu noskaņojumu Eiropā. Atliek tikai izteikt nožēlu, ka politiķi nav iedziļinājušies pētnieku prognozēs. Protams, arī mums, pētniekiem, būtu jābūt aktīvākiem zinātnes pārnesē.

Kādas, jūsuprāt, ir studējošo perspektīvas, savu turpmāko dzīvi saistot ar pētniecību?

U.V.: Tiem eksakto zinātņu jomā studējošajiem, kas vēlas savu dzīvi saistīt ar pētniecību, šis ir unikālu iespēju laiks. Pēdējo gadu laikā valsts ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus studiju un pētniecības infrastruktūras modernizēšanai, īpaši STEM zinātņu jomā, līdz ar to Latvijas augstskolās, t.sk. DU studējošajiem, ir pieejams visaugstākā līmeņa aprīkojums. Jau studiju gados perspektīvākie studenti var iesaistīties dažādās starptautiskās mobilitātes programmās, piedalīties dažādu zinātnisko projektu realizācijā un saņemt darba piedāvājumus.

A.S.: Humanitārajās un sociālajās zinātnēs pētniecības iespējas ir plašas, bet jaunajiem pētniekiem, kuri parasti šajā dzīves posmā dibina ģimenes, nākas meklēt labāk atalgotu darbu. Galvenais šķērslis ir pētnieka alga, kas nav konkurētspējīga mūsdienu darba tirgus apstākļos, tāpēc pētnieku paaudžu nomaiņa ir tuvākās nākotnes lielākā problēma Latvijas zinātnē.

Kāds ir jūsu redzējums par zinātnisko institūtu turpmāko attīstību un lomu Latvijas zinātnē?

U.V.: Viens no nozīmīgākajiem rādītājiem, kas apliecina DZTI zinātnieku veikto pētījumu kvalitāti ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā, ir augstais zinātnisko publikāciju skaits starptautiski recenzētos zinātniskos izdevumos. 2019. gadā vien mūsu pētnieki publicējuši vairāk nekā 140 zinātniskos rakstus izdevumos, kas indeksēti Web of Science un/vai Scopus datubāzēs. Daudzi pētījumi tiek īstenoti sadarbībā ar citām zinātniskajām institūcijām Latvijā un ārvalstīs, kas apliecina mūsu pētnieku konkurētspēju. Arī turpmākā institūta attīstība lielā mērā būs atkarīga no pētnieku spējām iekļauties starptautiskajās sadarbības programmās pētniecības, tehnoloģiju attīstības un inovāciju jomās.

A.S.: Piebilstot pie Ulda teiktā, varu vēl uzsvērt, ka ir vitāli nepieciešama iesaistīšanās programmas “Apvārsnis Eiropa” projektos, jo tieši tādā veidā varam turpināt HSZI sekmīgi iesākto starptautisko sadarbību. Latvija, pat Baltija ir pārlieku mazs tirgus, arī pētniecībā, mums ir jāstrādā starptautiskā līmenī, kā to esam darījuši līdz šim.

Ik gadu DU tiek pasniegtas DU Gada balvas zinātnē un Gada balvas jaunajam zinātniekam. Ko šīs nominācijas nozīmē zinātniekam?

U.V.: Darot jebkuru darbu, arī nodarbojoties ar zinātni, ir būtiski apzināties, ka tavs darbs tiek novērtēts. Zinātniekiem, kas ir saņēmuši šo apbalvojumu, tas noteikti kalpo kā papildu stimuls un iedvesma jauniem pētījumiem.

A.S.: Zinātniekam tas nozīmē prieku, ka paveiktais pamanīts un atzinīgi novērtēts. Allaž, kad tiek saņemtas balvas, izskan pateicība kolēģiem, ar kuriem kopā ir veikti pētījumi, jo darbs zinātnē ir darbs kolektīvā. Tikai dzeju var rakstīt viens.

Kā vērtējat Latvijas zinātnes sasniegumus?

U.V.: Latvijas zinātnieku rezultatīvie rādītāji pēdējos gados ir būtiski kāpināti, taču to nevar teikt par šīs jomas finansēšanu. Zinātniskās darbības likumā definētais valsts piešķirtais finansējums zinātniskajai darbībai noteikts vismaz 1% apmērā no iekšzemes kopprodukta, tomēr līdz šim likumā noteiktās prasības nav tikušas pildītas. Arī Nacionālais attīstības plāns 2014.–2020. gadam (NAP2020) paredzēja ievērojamu finansējuma pieaugumu zinātnē, sasniedzot 1,5% no IKP 2020. gadā. Diemžēl arī šiem solījumiem nav bijis lemts piepildīties. Latvijas ieguldījumi zinātnē un pētniecībā krietni atpaliek no citu Eiropas valstu ieguldījumiem. Latvija iegulda pētniecībā vidēji 0,5% no IKP, tikmēr Skandināvijā tie ir ap 3% no IKP.

A.S.: Ļoti gaidu to brīdi, kad politiķi un ministrijas ierēdņi sapratīs, ka Latvijas nākotne ir atkarīga no zinātnes sasniegumiem. Mūsu kapitāls ir intelekts, ar to var labi pelnīt, bet, lai pelnītu, vispirms ir jāiegulda. Šobrīd tiek sēts pret vēju!!!

Šobrīd mēs piedzīvojam neparastu un sarežģītu laiku saistībā ar Covid-19 izplatību. Vai zinātniekiem tas ir jaunu iespēju laiks vai arī šī situācija kavē zinātnes attīstību?

U.V.: Covid-19 pandēmijas izplatība pasaulē ir būtiski mainījusi ierasto lietu kārtību visās jomās, t.sk. zinātnē, tomēr zinātnieki noteikti ir tā sabiedrības daļa, kas vienmēr ir spējuši pielāgoties jauniem izaicinājumiem. Pētniecība un inovācijas neatkarīgi no dažādiem globāliem satricinājumiem vienmēr ir bijusi sabiedrības attīstības virzītājspēks, un arī šoreiz būtisks priekšnosacījums krīzes pārvarēšanai būs tieši pārdomātām investīcijām dažādās zinātnes nozarēs.

A.S.: Grūtības allaž stimulē jaunas iniciatīvas un radošumu. Arī šī pandēmija nav izņēmums. Humanitārās un sociālās zinātnes spēj ātri pārkārtoties: ieviest jaunas datu ieguves metodes un paplašināt starptautiskās sadarbības iespējas, ko, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, nevar apturēt fiziskas klātesamības trūkums. Tas ir iespēju laiks, tikai jautājums, vai mēs esam gana prātīgi, lai to izmantotu.

Kāda ir DZTI sadarbība ar nozares uzņēmumiem un valsts iestādēm? Vai jūsu pētījumu rezultāti tiek pielietoti praktiski?

U.V.: DZTI pētnieki piedalās gan fundamentālo, gan lietišķo pētījumu realizācijā. Mūsdienās pieaug pieprasījums tieši pēc lietišķiem pētījumiem, un arī mūsu zinātnieki pielāgojas jaunajām tendencēm. DZTI zinātnieku īstenotie pētījumi pēdējos gados ir rezultējušies ar vairāku jaunu patentu reģistrāciju, pieaug dažādu nozaru uzņēmumu un valsts iestāžu interese par mūsu institūtā realizētajiem pētījumiem, kā arī īstenoto pasūtījuma pētījumu skaits.

Pēdējo gadu laikā DU dažādu projektu ietvaros ir iegādājusies modernu aprīkojumu dabaszinātņu jomā. Kā aprīkojums noder ikdienas darbā?

U.V.: Pētījumu veikšana dabaszinātnēs nav iespējama bez konkrētai pētījumu jomai atbilstoša aprīkojuma izmantošanas. DU īstenoto infrastruktūras modernizācijas projektu rezultātā Daugavpilī uzbūvēts jauns Dzīvības zinātņu un tehnoloģiju korpuss, kas uzskatāms par vienu no modernākajiem studiju un pētniecības centriem Latvijā, savukārt DU Studiju un pētniecības centrā “Ilgas” pilnībā renovētas divas ēkas, kurās izvietots Koleopteroloģisko pētījumu centrs, kā arī Mežu bioloģiskās daudzveidības pētījumu centrs ar mūsdienu prasībām atbilstošām zinātnisko kolekciju telpām, pētījumu veikšanai nepieciešamo laboratorijas un lauka pētījumu aprīkojumu. Daudzas no mūsu institūtā izvietotajām iekārtām ir unikālas ne tikai Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā. Mūsdienu prasībām atbilstoša aprīkojuma iegāde ir ļāvusi attīstīt jaunus pētījumu virzienus un kāpināt DZTI pētnieku rezultatīvos rādītājus.

Sabiedrībā bieži vien izskan viedoklis, ka vairāk jāpievēršas eksaktajām zinātnēm. Kā uz to raugās un vērtē humanitāro un sociālo zinātņu pārstāvji?

A.S.: Cilvēks ir būtne, kas domā ne vien skaitļos un mērvienībās, bet arī tēlos, metaforās, simbolos utt. – tieši to pēta humanitārās zinātnes. Ja mēs atstāsim novārtā valodu, kā varēsim savus ģeniālos eksakto zinātņu atklājumus pavēstīt citiem? Ja tikai ar skaitļiem un formulām, tad to sapratīs 2 – 3 tuvākie līdzgaitnieki, un atklājums netiks pielietots, jo sabiedrībā nebūs pieprasījuma pēc tā. Humanitārajām un sociālajām zinātnēm ir drosmīgāk jācenšas sevi prezentēt. Ja atstāsim novārtā ētiku, kas notiks ar cilvēci, ja tiks izmantoti vēl jaudīgāki masu iznīcināšanas ieroči, pie kuru izgudrošanas strādā eksaktās zinātnes? Tātad svarīgi ir ne tikai izgudrot ko tehniski jaunu, bet arī saprast, kā to lietot. Saprast, būt atbildīgam, strādāt visas sabiedrības labā – tieši to apgūst humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Sagatavoja Anna Vanaga

Uldis Valainis FIN

Uldis Valainis

Anita Stasulane

Anita Stašulāne

Ceturtdien, 15. oktobrī, Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) Ortopēdijas katedras vadītājam prof. Andrim Jumtiņam tika pasniegta Paula Stradiņa balva par izcilu ieguldījumu ortopēdijas attīstībā Latvijā. Tas ir mūsu valsts augstākais apbalvojums ķirurģijas specialitātē. Laudatio teica RSU Ortopēdijas katedras docents Silvestris Zēbolds, pēc tam prof. Andris Jumtiņš uzstājās ar akadēmisko runu Ortopēdijas māksla

Par Dr.med. Andri Jumtiņu

Ārsts traumatologs, ortopēds, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesors Andris Jumtiņš dzimis 1959. gada 2.septembrī Rīgā. Absolvējis Rīgas 2. vidusskolu 1977. gadā un Rīgas Medicīnas institūtu (tagadējo RSU) 1983. gadā, iegūstot ārsta-pediatra kvalifikāciju. Strādājis Republikas bērnu klīniskajā slimnīcā (tagad BKUS) un Rīgas 4. Bērnu poliklīnikā. 1989. gadā pabeidzis aspirantūru Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski-pētnieciskajā institūtā (tagad Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca), kur, strādājot no 1986. gada līdz pat šodienai, bijis aspirants, vecākais zinātniskais līdzstrādnieks, ārsts un virsārsts. 1990. gadā aizstāvējis medicīnas zinātņu kandidāta disertāciju par kaulu ārējās fiksācijas tēmu, 1992. gadā ieguvis medicīnas doktora zinātnisko grādu. Paralēli ārsta darbam 2006. gadā uzsācis darbu RSU Ortopēdijas katedrā par docentu, asociēto profesoru, 2015. gadā ievēlēts par profesoru, no 2009. gada vada RSU Ortopēdijas katedru, ir Ortopēdijas līdzdiploma un arī rezidentūras programmas vadītājs.

Andris Jumtiņš ir vairāk nekā 180 zinātnisko publikāciju autors un līdzautors, viņa redakcijā 2016. gadā ir izdota pirmā traumatoloģijas un ortopēdijas mācību grāmata latviešu valodā. Galvenie ārstniecības, kā arī zinātniskās darbības virzieni saistīti ar kaulu ārējo fiksāciju, osteosintēzi pēc kaulu lūzumiem, arī lielo locītavu endoprotezēšanu. Andris Jumtiņš ir piedalījies kaulu lūzumu modernās AO tehnikas ieviešanā Latvijā, kā pirmais Latvijā veicis osteosintēzi miniinvazīvā tehnikā.

Andris Jumtiņš savu pieredzi nodod tālāk, aktīvi iesaistoties studentu, rezidentu, jauno ārstu un doktorantu apmācībā. A.Jumtiņš ir piedalījies Latvijas Traumatologu un ortopēdu asociācijas dibināšanā 1992. gadā, bijis tās pirmās valdes sekretārs, ilggadīgs valdes un sertifikācijas komisijas loceklis. 2009. gadā apbalvots ar Barikāžu dalībnieka Piemiņas zīmi.

Dr.med. Andrim Jumtiņam Paula Stradiņa balva piešķirta par ilggadīgu darbu ortopēdijas jomā un nozīmīgiem sasniegumiem ortopēdijas attīstībā Latvijā.

Par balvu

Pauls Stradiņš (1896-1958) bija latviešu ķirurgs, onkologs un medicīnas vēsturnieks. Balvu medicīnas zinātnē un tās vēsturē par ievērojamu zinātnisku veikumu praktiskajā ārstniecībā kopš 1991. gada 14. novembra piešķir Latvijas Zinātņu akadēmija kopīgi ar P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, un kopš 2014. gada arī ar Rīgas Stradiņa universitāti. Paula Stradiņa balva turpina 1983. gadā iedibinātās Medicīnas vēstures muzeja Paula Stradiņa balvas tradīcijas.

Foto - Jānis Brencis.

Sk. arī RSU mājaslapā

Jumtins

Dr.med. Andris Jumtiņš

230 A fotobrencis@inbox.lv

LZA Ķīmijas, bioloģijas un medicīnas zinātņu nodaļas zinātniskā sekretāre Daina Daija, nodaļas priekšsēdētājs Pēteris Trapencieris, Dr.med. Andris Jumtiņš, RSU rektors Aigars Pētersons

236 A fotobrencis@inbox.lv

LZA korespondētājloceklis Dr.med. Pēteris Stradiņš

Stendera biedrība sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku sāk jaunu tradīciju – akadēmiķa Jāņa Stradiņa piemiņai veltītus akadēmiskos lasījumus. Jāņa Stradiņa zinātnisko interešu loks bija apbrīnojami daudzpusīgs, tādēļ gadu no gada lasījumu tematika tiks mainīta, fokusējoties uz sabiedrībai un zinātnei aktuāliem un būtiskiem jautājumiem. Pirmie Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi “Kas ir un kas nav Sēlija? Sēlijas robežas laikā, telpā un sabiedrības apziņā" notiks 2020. gada 8. decembrī, Latvijas Nacionālas bibliotēkas Ziedoņa zālē.

Pirmajos lasījumos uzmanības lokā būs Sēlijas tēma. Šo izvēli noteica divi apsvērumi. Pirmkārt, lasījumu organizatori vēlējās turpināt akadēmiķa Jāņa Stradiņa aizsākto Sēlijas popularizēšanu. Otrkārt, Sēlijas problemātikai nozīmību piešķir administratīvā reforma un gaidāmais likums par kultūrvēsturiskajiem novadiem. Akadēmiskajos lasījumos ir uzaicināti piedalīties dažādu jomu eksperti, lai vispusīgi un starpdisciplināri aplūkotu izvirzīto tēmu un rosinātu sabiedrību uz diskusiju.

Sēlijas nosaukums latviešu toponīmikā ir pastāvējis ilgi, nereti dažādos kontekstos lietots sēļu etnonīms. Zemju robežas, kas veido Sēliju, ir mainījušās, lai arī nedaudz. Sēlija un tās iedzīvotāji ir vienots veselums dažādos aspektos. Tomēr, kas ļauj definēt kultūrvēsturisko novadu, cik tālu sniedzas Sēlijas robežas materiāli un garīgi, kas ir sēļi un vai sēļu identitāte ir atšķirīga no kaimiņu novadu identitātēm tam kopīgi tiks meklētas atbildes pirmajos Jāņa Stradiņa akadēmiskajos lasījumos.

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā plānots atklāt akadēmiķa Jāņa Stradiņa lasītavu, kur interesentiem būs pieejama daļa no viņa unikālās bibliotēkas. Lasītavā grāmatas un iespiedmateriālus būs iespējams pētīt, sēžot vēsturiskajā akadēmiķa krēslā pie lielā Stradiņu rakstāmgalda.

 

Pirmdiena, 12 Oktobris 2020 18:25

FTZN SĒDE - 21. OKTOBRĪ ZOOM IERAKSTS

Trešdien, 2020. gada 21. oktobrī, plkst. 15.00 ZOOM platformā notika FTZN sēde. Sēdes darba kartībā LZA korespondētājlocekļu kandidātu ziņojumi par zinātnisko pētījumu rezultātiem:

1."Skaitliski precīzas pirmo principu metodes" - ziņo LU viesdocents un vadošais pētnieks, Bāzeles Universitātes pētnieks. Dr.Sc. Andris Guļāns.

*2. “*Jauni nanokompozīti optiskiem sensoriem un biosensoriem” - ziņo *LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta laboratorijas vadītājs Dr.phys. Romans Viters.

Diskusija - sēdes noslēgumā. 

Šī gada 16. un 22. oktobrī SAPEA (Science Advice for Policy by European Academies) organizē tiešsaistes debates par pārtikas politiku.

16. oktobrī 15:00-16:00 

DEBATES ON FOOD POLICY – PART 1: FOOD POLICY AT A TIME OF CRISIS: WHAT SHOULD THE FUTURE LOOK LIKE AND HOW CAN WE MAKE IT HAPPEN?

In association with the Cardiff University Sustainable Places Institute

 

22. oktobrī 15:00-16:30 

DEBATES ON FOOD POLICY – PART 2 : TOWARDS A SUSTAINABLE FOOD SYSTEM: THE EU'S ROLE IN THE GLOBAL TRANSITION

In association with the UN's Committee on Food Security

Iepazīties ar SAPEA organizētajām tiešastes debatēm var šeit .