HSZN

IN MEMORIAM. LZA ārzemju loceklis Jānis Krēsliņš 19.08.1924-17.02.2021

IN MEMORIAM. LZA ārzemju loceklis Jānis Krēsliņš 19.08.1924-17.02.2021

Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekļa JĀŅA KRĒSLIŅA (1924–2021)
piemiņai

2021. gada 17. februāris atnesa skumju ziņu no Amerikas – mūžībā aizgājis literāts, publicists, kultūras laikmeta liecinieks un pētnieks, bibliofils un bibliogrāfs, spožs intelektuālis, mākslas zinātnieks, sirdī rūvenietis – Jānis Krēsliņš sen., kurš atzinis – “Mana identitāte balstās valodā un vēsturē.”

Jānis Krēsliņš dzimis farmaceita ģimenē Mālpilī 1924. gada 19. augustā. Pats atminas, ka “bērnībā vasaras svarīgākas par ziemām, tās pavadītas pie dažādiem radiem, vec- un vecvecmāmiņām un tantēm. Gandrīz iespaids, ka ar šo radu palīdzību nedzīvoju vis neatkarīgajā Latvijā, bet kādus 100 gadus agrāk – dažādās muižās, mežsarga mājās, braukādams uz Vidzemes simtgadīgajām dzirnavām, smēdēm, mazpilsētiņām un gadatirgiem. Tā nostāsti par senās dzīves fragmentiem saplūda kopā ar īstenībā piedzīvoto un pieredzēto un visām lietām, piedeva citas, daudz tālākas dimensijas.”

Viņš sevi pamatoti uzskatīja par ziemeļvidzemnieku, jo dzimtas saknes abu vecāku un vecvecāku līnijās aptver Mazsalacu, Strenčus, Rūjienu Straupi, Dzērbeni, Mālpili, arī sievas Skaidrītes radi ir ziemeļvidzemnieki. Mācījies Rūjienas pamatskolā, Rūjienas vidusskolā, beidzis Rīgas 2. pilsētas ģimnāziju, kara beigās nokļuvis Vācijā. Sarunā ar Paulu Rausepu atzinis, ka vēlējies kļūt par etnogrāfu – griezis no žurnāliem dažādus tautisko rakstu zīmējumus un ar draugu Teni Grasi braucis pa Rūjienas apkārtni etnogrāfiskās ekspedīcijās.

Pēc Otrā pasaules kara Jānis Krēsliņš Tībingenas Universitātē (1946–1949) studēja anglistiku un vēsturi. 1949. gada 1. maijā izceļoja uz ASV, Ņujorku, kur dzīvoja līdz mūža nogalei – “Tā mēs cauri bezgalīgajām jūras pļavām iebraucām Ņujorkas ostas ūdeņos un vakara debesīs jau ilgas stundas iepriekš dega reklāmu un citu milzīgās pilsētas uguņu ziemeļblāzmas.” Studijas Jānis Krēsliņš turpināja Kolumbijas Universitātē ASV (1951–1963). Jāņa Krēsliņa, tāpat kā katra jaunatbraucēja, sākumlaiks jaunajā zemē nebija viegls. Iemīļota vieta bija Ņujorkas Botāniskais dārzs – tur patvērusies neskarta daba, “mūža meža gaisotne”. Savukārt interese par Baltijas valstu un Latvijas vēsturi un literatūru vienmēr bijusi viņa privāta lieta, brīvā laika aizraušanās, ne maizes darbs. Atdzejojis no angļu, vācu, franču un latīņu valodas. Bijis Jaunās Gaitas (1959–1962) literārās un tēlotājas mākslas nodaļas vadītājs.

Jāņa Krēsliņa pirmās publikācijas, galvenokārt par latviešu glezniecību un mākslas izstādēm, arī gleznotāju Jāni Kalmīti, kopš 1946. gada bija lasāmas latviešu bēgļu izdevumos, savukārt 1948. gada 10. septembrī laikrakstā “Nedēļas Apskats” publicētais dzejolis “Uz akmens plākšņu galda” varētu būt pirmā dzejas publikācija. DP nometņu laikā Jāņa Krēsliņa publikācijas galvenokārt žurnālos “Ceļš” (Vircburga), “Laiks” (Eslingena), laikrakstā “Nedēļas Apskats” (Detmoldā), “Latvju Ziņas” (Stokholmā).

1960. gadā ar meitas Māras vāka zīmējumu Ņujorkā iznāca Jāņa Krēsliņa dzejas krājums ar zīmīgu nosaukumu “Tomēr, es atceros”. Šis atcerēšanās motīvs raksturīgs visām Jāņa Krēsliņa darbošanās šķautnēm.

Jāņa Krēsliņa astoņdesmitgade iezīmējās ar Rīgā apgādā “Valters un Rapa” Dr. philol. Daces Lūses sakārtojumā izdoto Rakstu pirmo sējumu, literāru sarīkojumu Latviešu biedrības namā un citiem notikumiem. Pēteris Bankovskis recenzijā par Rakstu 1. sējumu un Jāņa Krēsliņa dzeju rakstīja: “.. Krēsliņa dzeja ir gudra, erudīta cilvēka darināts slazds citiem tikpat gudriem un erudītiem – iespējamiem lasītājiem. Ja viņi šajā slazdā iekrīt, tad nav jābaidās no garo ziemas vakaru garlaicības – būs ko analizēt, meklēt avotos, filoloģiski izvērtēt.” Otrais Rakstu sējums ar nosaukumu “Vēstures vārtos” (2006) apkopo periodikā publicētos, lasītos referātus, par baltvāciešiem, Bībeles tēmu, luterāņiem un hernhūtiešiem, piemiņas rakstus. Rakstu 3. sējumam (2008), kam dots apakšvirsraksts “Laikmeta liecības”, ietverta sarakste, raksti par valodniecību, grāmatniecību, bibliotēkām, latviešiem dažādos laikmetos, tēlotājas mākslu un māksliniekiem, kā arī dzejokšļi.

“No 1970. gada līdz 2002. gadam biju redaktors un autors nodaļai Recent Books on Baltic History (“Jaunākās grāmatas par Baltijas vēsturi”), Association for the Advancement of Baltic Studies (“Baltijas Studiju veicināšanas biedrība) izdevumos Bulletin of Baltic Studies, AABS Newletter, Journal of Baltic Studies un Baltic Studies Newletter,” stāstījis Jānis Krēsliņš.

Jānis Krēsliņš sen. bija ilggadējs padomnieks Baltijas vēstures un grāmatniecības jautājumos Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, 40 gadus nostrādāja par bibliogrāfu un bibliotekāru Council on Foreign Relations Ņujorkā, bija padomnieks Baltijas vēstures un grāmatniecības jautājumos Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā, žurnāla Foreign Affairs avotziņu nodaļas redaktors (1986–1992).

Jāņa Krēsliņa sen. mūža veikums novērtēts ar atzinībām – Ērika Raistera piemiņas fonda prēmijas laureāts (1995), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris (1998), Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas fonda laureāts (2009). Par sevi teicis: “Es sevi uzskatu par literātu. Vēsturi esmu daudz studējis, bet man nav augsta akadēmiska grada vēsturē. Man vēsture ir svarīga.”

Mūžībā aizgājusi spilgta personība, cilvēks ar enciklopēdiskām zināšanām, prasīgs pret sevi un citiem, atstājot paliekošu un nozīmīgu veikumu Latvijas kultūrvēstures apzināšanā. Personība, kas apzinājās grāmatas vērtību, fakta vērtību un pētnieciskā darba vērtību.

Dr. philol., LZA korespondētājlocekle Inguna Daukste-Silasproģe.

 

Lasīts 349 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")