Zinātņu Nodaļas

IN MEMORIAM. JĀNIS KLĒTNIEKS (23.06.1929-01.01.2021)

IN MEMORIAM. JĀNIS KLĒTNIEKS (23.06.1929-01.01.2021)

Laimīgs un spēcīgs savā garīgumā ir tas cilvēks,
kuram sirds degsme nezūd līdz pat sirmam vecumam.
Jānis Klētnieks


Jānis Klētnieks
(23.06.1929–01.01.2021)


2021. gada 1. janvārī mūžība aizgājis viens no Rīgas Tehniskās univesrsitātes (RTU) vēstures pētniekiem, pensionētais Ģeodēzijas katedras docents, RTU Goda darbinieks (2006), Latvijas Zinātņu akadēmijasgoda doktors (Dr. sc. ing. honoris causa; 2005) Jānis Oļģerts Klētnieks.
Docents J. Klētnieks bija vidzemnieks – dzimis 1929. gada 23. jūnijā Priekuļu pagastā kā jaunākais dēls triju bērnu ģimenē. Parasti viņu visi sauca par Jāni, un otrais vārds rodams vien personas dokumentos, nav minēts publikācijās un neparādās uz grāmatu vākiem. Ziemā Klētnieku ģimene dzīvoja Cēsīs, vasarās – Priekuļos. Jānis mācījās Cēsu 2. pamatskolā, tad – Priekuļu Lauksaimniecības skolā un Cēsu vidusskolā. Tēvs bija nodomājis pastarīti atstāt par saimnieku dzimtas mājās, tāpēc puika jau bērnībā iepazina lauku darbus un pēc tēva nāves 1945. gadā bija liels atbalsts mātei un savai ģimenei, apstrādājot zemi un palīdzot ģimenei izdzīvot.
1947. gadā ģimene pārcēlās uz Rīgu, un Jānis 1947./1948. mācību gadā mācījās Rīgas 1. vidusskolas 11. klasē, kuru absolvēja 1948. gadā. Vidusskolas telpās, Raiņa bulvārī 8, atradās arī Rīgas Raiņa 8. vakara vidusskola, viņš kā eksterns beidza tās 12. klasi un varēja studēt. Vēlme kļūt par ķīmiķi nerealizējās – uz 25 vietām 1948. gadā bija pieteikušies 210 jauniešu, un par studentiem ārpus kārtas tika uzņemti 16 ar medaļām beigušie vidusskolu absolventu. Jānis bija 31. Un sapnis par ķīmijas studijām izgaisa. Viņš bez problēmām iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zemes ierīcības fakultātē, tad nolēma pāriet uz pārtikas tehnologiem, bet tas viņam neizdevās, un tā viņš 1953. gadā ieguva inženiera zemes ierīkotāja kvalifikāciju. Jauno speciālistu norīkoja darbā Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas Latvijas valsts Lauku celtniecības projektēšanas, meliorācijas un elektrifikācijas institūtā, kur viņš par ģeodēzistu nostrādāja četrus gadus.
1957. gada jūlijā J. Klētnieks pārgāja darbā par zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Valsts universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātes Astronomiskajā observatorijā. Viņa mīlestība bija zvaigznes, un 1957. gadā jaunais inženieris iesaistījās Starptautiskā Ģeofiziskā gada aktivitātēs. 1959. gadā piedalījās Starptautiskā zinātniskās sadarbības gada zinātniskās programmas “Laika un ģeogrāfiskā garuma noteikšana” izpildē. Ar pasāžinstrumentu J. Klētnieks observēja vairāk nekā 3000 zvaigžņu pozīciju un aprēķināja 174 precīzā laika pulksteņu korekcijas. 1958. gadā J. Klētnieks kļuva par Laika dienesta vadītāju, bet 1959. gadā devās uz Maskavu, lai studētu un iegūtu zinātņu kandidāta grādu.
Jau 1957. gadā “Etalona laika biļetenā”, kas iznāca krievu valodā, publicēts viņa pirmais zinātniskais raksts “Astronomiski noteiktie pulksteņa labojumi”. J. Klētnieka disertācijas tēma – “Laika novērojumu precizitātes paaugstināšanas iespējas”, 1960. gadā praktizēja Valsts Astronomiskajā institūtā Maskavā, 1961. gadā – Valsts Galvenajā observatorijā Pulkovā pie profesora Nikolaja Pavlova (1902–1985). Pasaulslavenajā Pulkovas observatorijā J. Klētnieks bija vienīgais novērotājs no Latvijas. 1961. gadā viņš pabeidza Maskavas Universitātes Astronomijas institūta aspirantūru.
Pedagoģisko darbu LVU J. Klētnieks sāka 1958. gadā, neklātniekiem vadot praktiskos darbus ģeodēzijā, vispārīgajā un praktiskajā astronomijā. 1959. gadā publicēti viņa pirmie populārzinātniskie raksti, tostarp žurnālā “Zvaigžņotā Debess”, ar kuru izveidojās ilggadīga sadarbība. Iesāktā disertācija netika aizstāvēta, un arī darbu universitātē J. Klētnieks pārtrauca. 60. gados viņš LVU Botāniskajā dārzā izvietotajā Zemes mākslīgo pavadoņu novērošanas stacijā piedalījās pavadoņu novērošanā.
Sākot no 1962. gada, J. Klētnieks pedagoģisko darbu turpināja Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). RPI bija citi projekti un astronomiju nācās nomainīt pret ģeodēziju. Celtniecības fakultātes Būvražošanas (1962–1967), Ģeodēzijas (1967–1975), Ceļu, tiltu un ģeodēzijas (1975–1983) katedrās un Inženierceltniecības fakultātes Ceļu, tiltu un ģeodēzijas katedrā (1983–1990) viņš strādāja par vecāko pasniedzēju, 1983. gadā tika ievēlēts un 1985. gadā apstiprināts par docentu. Mācījis ģeodēziju, inženierģeodēziju, aeroģeodēziju, vadījis mācību prakses, izveidojis specializēto fotogrammetrijas laboratoriju RPI, vadījis pirmo Rīgā būvējamo 24 stāvu ēku ģeodēzisko nodrošinājumu, tostarp bijušai viesnīcas “Latvija” (tagad – Radisson Blu Latvija Conference & Spa) ēkai, Lauksaimniecības (tagad – Zemkopības) ministrijas augstceltnei Republikas laukumā, piedalījies inženierģeodēziskajos darbos daudzās inženierbūvēs (Pētera baznīcas torņa un Rīgas radio un televīzijas torņa metāla konstrukciju montāžas ģeodēziskajā kontrolē u. c.), tiltu konstrukciju pārbaudēs un deformāciju novērošanā. 1969. gadā J. Klētnieks absolvēja Maskavas Ģeodēzijas, aerofotouzmērīšanas un kartogrāfijas inženieru institūta aspirantūru un sāka strādāt pie disertācijas “Kosmiskās triangulācijas telpisko virzienu noteikšanas precizitātes pētījumi”. Veselības problēmu dēļ tā netika izstrādāta un aizstāvēta. 1973. gadā stažējies fotogrammetrijā Bratislavas un Prāgas tehniskajās augstskolās.
J. Klētnieks bijis RPI Celtniecības fakultātes arodbiroja priekšsēdētājs (1963–1965), Metodiskās komisijas priekšsēdētājs (1976–1983), RPI Vietējās komitejas priekšsēdētāja vietnieks (1965–1967), Latvijas Dabas un pieminekļu biedrības RPI nodaļas Pieminekļu sekcijas vadītājs (1979–1990), RTU Inženierbūvju, no 1993. gada – Būvniecības, fakultātes padomes loceklis (1992–1994).
Latvijai atgūstot valstisko neatkarību, radās nepieciešamība atjaunot ģeodēzijas speciālistu sagatavošanu. Par Rīgas Tehnisko universitāti pārdēvētajā RPI to veicināja J. Klētnieks, jau 80. gadu beigās izstrādājot mācību programmu lietišķajā ģeodēzijā. Veicot reorganizāciju 1991. gadā, atkal tika izveidota Ģeodēzijas katedra, par tās vadītāju iecelts J. Klētnieks, kurš šo amatu pildīja līdz 1995. gadam. Viņa pārziņā bija ģeodēzijas, astronomijas, fotogrammetrijas, inženierģeodēzijas un globālās pozicionēšanas metožu kursi un maģistra darbu vadīšana. Līdz 1999. gadam J. Klētnieks bija docenta amatā, viņa vadībā izstrādātas vairāk nekā 70 zinātniskās pētniecības tēmas.
Sadarbībā ar Valsts zemes dienestu J. Klētnieks kopā ar katedras kolēģiem izstrādāja valstij nozīmīgus dokumentus – Latvijas Republikas Ministru kabineta 1992. gadā apstiprinātos noteikumus par Latvijas ģeodēzisko koordinātu sistēmu, Kartogrāfijas attīstības koncepciju (1995), Nekustamā īpašuma Valsts kadastru (1996), J. Klētnieks izstrādāja arī Latvijas būvnormatīva LNB 304-99 projektu “Ģeodēzisko darbu veikšana būvniecībā”(2000).
Kad 1993. gadā vispārējā nepietiekamā valsts finansējuma apstākļos Ģeodēzijas katedras mācībspēki izveidoja apakšuzņēmumu “Ģeodēzijas konsultatīvais centrs”, kas realizēja saimniecisko darbību, izpildīja ģeodēziskos un mērniecības darbus, par tā vadītāju kļuva J. Klētnieks. Jāatzīmē, ka viņš bija 1988. gadā atjaunotās Latvijas Mērnieku biedrības biedrs, zvērināts mērnieks (licence Nr. 2, 1993–1999), Valsts zemes dienesta zvērinātu mērnieku Licencēšanas komisijas loceklis (1993–1997).
1992. gada decembrī un 1993. gada aprīlī J. Klētnieks piedalījās Kārļa Ulmaņa Piemiņas fonda un Valsts komisijas ekspedīcijā Latvijas Valsts un Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa kapa vietas meklējumos Krasnovodskā (tagad – Turkmenbaši) Turkmenistānā.
Nozīmīgas J. Klētniekam bija Latvijas zinātniskās ekspedīcijas Ēģiptē. 2002. gada februārī viņš franču arhitekta Bruno Delāna veidotajā pētnieku grupā piedalījās Ēģiptes Jaunās valsts valdnieka Tutmosa III laikā pirms 3500 gadiem būvētā 7. tempļa pilona konstruktīvo detaļu telpiskā novietojuma un sienu epigrāfiju attēlojumu izpētē ar digitālās fotogrammetrijas metodēm. Latvijas ekspedīcija devās uz Ēģipti vēlreiz – 2004. gadā, lai ar jaunu digitālās uzmērīšanas instrumenta skenēšanas aparatūru nodrošinātu valdnieces Hatšepsutas laikā (15. gs. p. m. ē.) būvētā tempļa 8. pilona izpēti. Kā atzinis docents J. Klētnieks, ekspedīcijas rezultātā “tika sperts jauns solis senatnes pieminekļu dokumentācijas tehnoloģijā, kas nostiprināja Latvijas zinātniskās ekspedīcijas prioritāti pasaules kultūras mantojuma izpētes jomā”.
Ar saviem pētījumiem un tajos gūtajām atziņām par Ēģipti J. Klētnieks ieinteresēja daudzus. Viņš stāstīja par tiem dažādā aspektā, tostarp 2008. gadā LZA Senāta sēdē, grāmatu atklāšanās, rakstīja RTU laikrakstam “Jaunais Inženieris”, iegūstot arvien vairāk interesentu ne tikai par sevi, bet arī par austrumu kultūru, senajām civilizācijām, piramīdām. Eģiptoloģijā viņš bija vēsturnieka Franča Baloža darba turpinātājs, un ar Karnakas tempļa un Džosera piramīdas pētījumiem pievērsis sev pasaules zinātnieku uzmanību. Latvijas ekspedīcijā Ēģiptē piedalījās arī ģeoloģijas zinātņu doktors, LU profesors Valdis Segliņš, ar kuru J. Klētnieks līdz mūža beigām apsprieda abu zinātniskās intereses un recenzēja viņa sešas monogrāfijas (2015–2016).
Filmu studijā «Ģilde» uzņemtas divas zinātniski populāras filmas – 2007. gadā par Latvijas zinātnisko ekspedīciju Sakārā, Ēģiptē – 5"45", kuras viens no zinātniskajiem konsultantiem bija J. Klētnieks, un 2010. gadā – “Džosera piramīdas noslēpumi”, kuras konsultants un līdzautors bija J. Klētnieks. 2008. gadā iznāca grāmata “Mūžības valdnieki”, kurā tika skaidroti hieroglifu teksti piramīdās un papirusos, pirmo reizi latviešu valodā tika sniegts tik plašs ieskats ēģiptiešu ticējumu pirmsākumos. J. Klētnieks savā mūžā ir sarakstījis vairāk nekā 450 zinātniskos un mācību metodiskos darbus, tajā skaitā ir autors vai līdzautors pāris desmitiem grāmatu. Pēdējā no tām – “Seno laikmetu lokos” – izdota 2017. gadā.
Īpaši jāizceļ viņa devums RTU vēstures izpētē. Ar viņa līdzdalību tapušas grāmatas par Būvniecības fakultātes vēsturi un monogrāfijas “Augstākās tehniskās izglītības vēsture Latvijā” piecas grāmatas (2002–2017). Viņš ir viens no apjomīgās monogrāfijas autoriem, kā arī redkolēģijas loceklis. Pētījis RTU priekšteču, Rīgas Politehnikuma, RPI vēsturi, saistību ar ārzemju inženieriem, mācībspēku un ievērojamu inženieru biogrāfijas, ģeodēzijas un astronomijas vēsturi, referējis RPI / RTU zinātniskajās konferencēs, bijis RTU zinātnisko rakstu sērijas “Zinātņu un augstskolu vēsture” redakcijas kolēģijas loceklis (2002–2016), pievērsies arī tehnisko fakultāšu vēsturei Latvijas Universitātē. Pētniecība viņu aizrāva, fascinēja, gandarīja, un viņa uzrakstītais ir bagātība, ko baudām mēs visi un kas paliks nākamībai. Bija vēl vairākas ieceres, datorā saglabājušies nepublicētu grāmatu melnraksti. Viņš zināja, ka visus dzīves mērķus nekad nav iespējams realizēt, un ļoti kritiski izturējās pret sevi un varbūt par agru pielika punktu tam, ko vēl varēja uzrakstīt.
Līdzās darba pienākumiem J. Klētnieks vienmēr iesaistījās vairākās sabiedriskās un profesionālās organizācijās. Kopš 1957. gada viņš bija Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Latvijas nodaļas biedrs, valdes loceklis (1965–1990), Ģeodēzijas sekcijas vadītājs (1966–1984), Latvijas nodaļas priekšsēdētāja vietnieks (1985–1990), Centrālās padomes loceklis (1986–1990), Latvijas Astronomijas biedrības biedrs (no 1993), populārzinātniskā žurnāla “Zvaigžņotā Debess” (1982–1992), “Astronomiskais kalendārs” (1995–2000) redkolēģijas loceklis, darbojies Rotari klubā Rīgā.
No 1979. gada aktīvi piedalījies Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas darbībā, 1992. gadā ievēlēts par viceprezidentu, 2002. gadā – asociācijas Goda biedru. Baltijas zinātņu un tehnikas vēstures konferencēs referējis par astronomijas, ģeodēzijas un inženierzinātņu izglītības jautājumiem. 2003. gadā Baltijas Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas Ģenerālajā asamblejā tika ievēlēts asociācijas valdē, 2006. gadā – ievēlēts par Lietuvas Zinātņu vēstures asociācijas Goda biedru. 2005. gadā J. Klētnieks ievēlēts par LZA goda doktoru, 2006. gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un ieguvis RTU Goda darbinieka nosaukumu. 2013. gadā saņēmis augstāko apbalvojumu mērniekiem – Goda zīmi ‘Par nopelniem Latvijas mērniecībā”.
Viena no lielākajām vērtībām Klētnieka kungam bija ģimene, par kuru viņš rūpējās un sargāja kā dārgu trauku ar vislielāko vērtību. Savu dzīvesbiedri Mirdzu viņš satika, strādājot LVU, vēlāk abi bija mācībspēki RPI. Bērni, mazbērni bija viņa laimes avots, ar ko lepoties. Viņi vienmēr bija tēvam un vectēvam blakus un turpina dzimtu, darbojoties arī zinātnē. J. Klētnieks bija ar izsmalcinātu humoru apveltīts optimists ar labu gaumi. Viņš jaunatnē saskatīja potenciālu, spēku, kas turpinās viņa paaudzes iesākto. Ir cilvēki, kurus ciena daudzi – gan jaunieši, gan cienījama vecuma ļaudis. Viens no tādiem bija J. Klētnieks.
Īpašu interesi J. Klētnieks izrādīja par tautasdziesmām. Sagaidot 90. jubileju, J. Klētnieks intervijā populārzinātniskajam žurnālam “Zvaigžņotā Debess” 2019. gadā atzina, ka “latvieši par maz pārzina savu garīgo mantojumu, kas atrodams tautasdziesmās, bet tās vajadzētu lasīt katram. Katru vakaru pirms gulēt iešanas derētu kādu pantiņu izlasīt un mierīgi padomāt, tā ceļot savu latvisko dzīvesziņu”.
Šo rindu autores dzīvē J. Klētniekam bija īpaša loma – jaunu darbinieci RPI 1989. gadā viņš nopētīja un noteica: “Tu vari būt krēsls, bet ne tukšs. Tādi, kas neko nevar un negrib izdarīt, mums nav vajadzīgi! Tev jādarbojas, un es novēlu, lai Tu nebūtu tukšs krēsls! Un Tev ir jāprot un jāvar atvērt jebkuras durvis!” Tālajā 1989. gadā teiktais bija labs pamudinājums, bet grūti izpildāms uzdevums atvērt jebkuras durvis un pārvarēt bailes uzrunāt jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa ieņemamā amata. Iedrošināt un dot padomu, “pagrūst” pareizajā virzienā viņš prata. Atskatoties uz mūsu līdzdarbošanos trijos gadu desmitos, jāatzīst, ka viņš bija viens no maniem “zinātnes tēviem”, nākamais pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa. Cienījamais inženieris ne vienreiz vien ir teicis, ka arī viņa dzīvē akadēmiķim bijusi liela un nenovērtējama loma, kas sekmēja daudzus pētījumus. Būdams J. Stradiņa laikabiedrs, viņš droši stāvēja mūsu tautas dižgaram, viedajam līdzās ģeodēzijas, tostarp inženierģeodēzijas, kosmiskās ģeodēzijas, astronomijas, fotogrammetrijas, inženierzinātņu vēsturē, labi orientējās arī etnogrāfijā, arheoloģijā, latviešu folklorā. Pateicoties J. Klētniekam, bijuši arī nozīmīgi notikumi manā personīgajā dzīvē. Cieņpilnajās attiecībās ar līdzcilvēkiem viņš vienmēr bija gatavs palīdzēt, juta līdzi citu cilvēku nelaimēm, zaudējumiem un vilšanās sāpēm, priecājās par citu veiksmi un panākumiem. Un tajā pat laikā viņš zināja to smalko robežšķirtni, kad var runāt un kad labāk neko nejautāt.
Grāmatas “Mūžības valdnieki” epilogā J. Klētnieks ierakstīja bērnībā paša un mātes lasīto grāmatu autora, bengāļu rakstnieka Rabindranata Tagores vārdus: “Es esmu nonācis pie mūžības robežas, kur nezūd nekas – ne cerība, ne laime, ne asaru miglā skatītā vaigu vīzija”. Lai tev, kolēģi, ieejot pa mūžības vārtiem, mūžīgs miers mūžības valdnieku vidū!


RTU profesore Alīda Zigmunde

 

Lasīts 196 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")