Akadēmiķi Andri Buiķi pieminot...
2022. gada 6. oktobrī akadēmiķa Andra Buiķa sirds, piekususi, apstājās. Matemātikas profesors, Matemātikas institūta direktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas loceklis, habilitētais matemātikas doktors, vairāk nekā 400 zinātnisko publikāciju autors, pasaules klases zinātnieks, ar ielūgtiem plenāra referātiem regulāri uzstājies daudzās jo daudzās starptautiskās konferencēs, savus sešdesmit gadu pētījumus matemātikā izdevis ASV, bijušais Saeimas deputāts, 83 gadu vecumā bija izlēmis šai saulei teikt ardievas.
Dzimis Valkas slimnīcā, 6 un 55 minūtēs 1939. gada 15. martā. Gadā, kad divas briesmīgas diktatoru valstis – Krievija un Vācija – sāka II Pasaules karu ar iebraukumu Polijā. Ģimenei pārceļoties uz Tukuma apriņķi, Andris sāk mācīties Smārdes pamatskolā, pēc tam Tukuma 1. vidusskolā. 1963. gadā puisis absolvē Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti skaitļošanas matemātikas specialitātē, turpmāk savu zinātnisko un pasniedzēja darbu veltot matemātikai. 1970. gadā viņš aizstāv zinātņu kandidāta grādu, 1988. gadā zinātņu doktora grādu, ko 1992. gadā nostrificē par habilitētā matemātikas doktora jeb Dr.habil.math. grādu.
1991. gadā Andris Buiķis ievēlēts par Latvijas Universitātes profesoru matemātiskās modelēšanas apakšnozarē, līdztekus no 1996. līdz 2006. gadam ir arī Matemātikas un informātikas institūta Matemātisko tehnoloģiju laboratorijas vadītājs un vadošais pētnieks. Tiktāl Andris Buiķis – nešaubīgi matemātikā un fizikā.
Taču jau studiju laikā Andris sāka interesēties par, šķiet, ar matemātiku pilnīgi nesavienojamiem jēdzieniem – garīgumu un ezotēriku (grieķu val. esoterikos – iekšējs, slepens, apslēpts). Kā zinātnieks nereti par to labprāt runādams arī Latvijas sabiedriskajā telpā. Būdama žurnāliste, ar lielu interesi viņa teiktajam sekoju, pati tomēr neuzdrošinādamās tuvoties. Beidzot saņēmu drosmi uzrunāt A. Buiķi starptautiskajā N. Rēriham veltītajā konferencē Lielupē, kur viņš uzstājās ar referātu par procesiem, kas izsenis nodarbinājuši cilvēku prātus – kā radies Visums, kas radījis pasauli, kas ir Dievs, kas ir Dzīvība, kas Nāve, kas esam mēs, no kurienes esam cēlušies un uz kurieni aizejam?
No tās tālās dienas aizritējuši turpat 30 gadi. Esmu bezgala pateicīga Liktenim, ka man bijusi laime Andri Buiķi satikt un iepazīt kā dziļi inteliģentu, reti sirsnīgu un godīgu cilvēku. Nav brīnums, ka viņš bija labākais draugs Imantam Ziedonim. Līdzās bezgalībai ne tikai matemātikā, bet arī dzejā, pasaulē ļoti cienītais un respektētais zinātnieks arī savā dzimtenē nevairījās runāt par jautājumiem, kas zinātnē strīdīgi joprojām. Mani saistīja Buiķa pozitīvā attieksme pret dzīvi, viņa interese ne tikai par redzamo, bet arī neredzamo pasauli, par ko savulaik tikām daudz runājuši manos radio raidījumos “Mājas Svētība” un “Siluets”, kas rezultējās divās mūsu kopīgās grāmatās. Akadēmiķis Buiķis nebaidījās, ka tas varētu graut viņa ierindas „laba” zinātnieka skaisto vārdu.
1990. gados tie bija torsionu lauki, par kuriem viņu nebeidz pelt joprojām. Sākumā tas Andri sāpināja, viņš mēdza skumji jokot, ka Latvijas zinātnē jūtas kā baltais zvirbulis, vēlāk kaitināja, it kā viņam nebūtu arī citu darbu, ideju un interešu. Torsionu lauku teorija paredz, ka šajos laukos informācija izplatās daudz ātrāk par Gaismas ātrumu, ko iespējams izmantot enerģijas iegūšanai. Andris nešaubījās, ka jebkura zinātniskā fantastiska nobāl salīdzinājumā ar pasaules zinātnes jaunajām idejām. Ne tradicionālajā zinātnē, bet tās priekšējās līnijās, kur ļoti pārliecinoši ienāk jaunas, drošas domas un pieņēmumi. Buiķim patika stāsti par Tomasu Edisonu un Nikola Teslu, kurš šodien tiek atzīts par ģeniālu, taču Teslas idejas sāka saprast un pieņemt tikai pēc simts gadiem.
Andra Buiķa viedokli atbalstīja un viņu ļoti cienīja Latvijas ievērojamais fiziķis, organiskās cietvielu fizikas skolas izveidotājs mūsu valstī Imants Edgars Siliņš, kura grāmatu “Lielo patiesību meklējumi” Buiķis uzskatīja par savu rokasgrāmatu. Buiķa domubiedri bija toreizējais LU rektors, fizikas zinātņu doktors Juris Zaķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Kodolpētniecības centra profesors, habilitētais fizikas doktors, LU Teoloģijas fakultātes lektors Juris Tambergs, Rīgas Tehniskās universitātes Enerģētikas un elektrotehnikas fakultātes Elektropiedziņas katedras speciālists Jānis Voitkāns, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (2012-2020), habilitētais mākslas doktors, profesors Ojārs Spārītis, Bērnu slimnīcas anesteziologs reanimatologs Pēteris Kļava, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Janīna Kursīte u.c. gaiši domājošie.
Līdzīgi Buiķim arī viņi nesaskatīja pretrunas starp eksakto zinātni un garīguma meklējumiem. “Dievs ir bezgalība. Interesanti, ka 90% Nobela prēmijas laureātu eksaktajās zinātnēs teikuši, ka tic Dievam. Agrāk mēdzu strīdēties ar kolēģiem, kuri Dievam netic, tad sapratu, ka nav vērts. Tāpat nevienu nepārliecināšu. Viņa eksistenci nevar ne noliegt, ne pierādīt. Taču mums neklāsies viegli, ja valsts izpildvara un likumdevēji nesapratīs garīgo vērtību nozīmi,” – vai šie Buiķa vārdi nekļūst arvien aktuālāki?
Savulaik kopā ar Andri Buiķi un Pēteri Kļavu desmit gadus pulcējām klausītājus Majoru kultūras nama organizētajā, ļoti populārajā sarunu ciklā “Tavai dvēselei”. Toreiz runāto cilvēki atceras joprojām. 2001. gadā grāmatu apgāds “Madris” laida klajā mūsu kopīgi veidoto grāmatu “Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam”, kurā pirmo reizi latviešu valodā visjaunāko pasaules zinātnes atklājumu gaismā tika stāstīts par tādām netveramām lietām kā dvēsele, Dieva esamība, torsionu lauki, enerģijas, vibrācijas, dzīvība un nāve, raisot Latvijā interesei par modernās zinātnes saistību ar ekstrasensorām parādībām, ar ezotēriku. Grāmatas anotācija vēstīja, ka tajā gadā arī pasaules zinātnieki akceptējuši pieņēmumu, ka trīs ceturtdaļas no visa, kas veido Visumu, ir enerģija, nevis matērija. Buiķis to saprata vismaz trīsdesmit gadus ātrāk. Arī to, ka enerģijas augstākais veids ir līdzjūtība. Pēc vienpadsmit gadiem iznāca mūsu otrā grāmata “Vai tas esi tu vai kāds cits”. Paralēli desmit sarunām par Maikla Talbota grāmatu “Hologrāfiskais Visums”, kurās lūdzām piedalīties arī Latvijā pazīstamus mediķus un māksliniekus, nozīmīga vieta tika ierādīta Andra Buiķa zinātniskajiem komentāriem.
Uzrunājot klātesošos grāmatas atvēršanā, viņš sacīja: “Daudzi pasaulē pazīstami zinātnieki uzskata, ka tā fizika, par kuru vēstī Talbots, beigu beigās mūs aizvedīs pie Dieva”. Arī šī grāmata īsā laikā kļuva par bibliogrāfisku retumu.
Pēdējos gados Buiķis veica pētījumus trijās jomās: tērauda rūdīšanas ūdenī metožu uzlabošanu, ar jūras viļņu radītās elektriskās enerģijas iegūšanu, un kopā ar Dr.habil.med. Albertu Aldersonu – sirds ritma variabilitātes saistību ar cilvēka apziņas stāvokli. Par to ļoti ieinteresējās pirmais sirds transplantācijas veicējs Latvijā, ķirurgs Romans Lācis, atzīstot, ka “tā ir ļoti aizraujoša lieta! Alberts, kā neirofiziologs, atver mums acis. Un Andris, kā matemātiķis, spēj to izteikt ciparos, skaitļos, ko mēs, parastāki cilvēki, īsti pat neizprotam”.
Neliela atkāpe. Ilgstošā laika periodā mani dziļi bija iespaidojusi Imanta Ziedoņa nelielā, bet saturā ļoti ietilpīgā grāmatiņa “Mūžības temperaments”, kuras apakšvirsrakstā – “Studijas par Raini” lasāms: “Literatūras vēsturē neparasts gadījums, kā viens dzejnieks tuvojas otram un izceļ mums viņa domas”. Zinot Andra Buiķa draudzību ar Ziedoni, atļāvos izteikt pieņēmumu, ka Imants Ziedonis varētu būt Raiņa reinkarnācija. Liels bija mans pārsteigums, kad Andris smaidot atbildēja: „Es jau to zinu 15 gadus!” Kad Ziedonis aizgāja Mūžībā, Buiķis rakstīja: “Kāpēc Imants tik ātri mani pieņēma par savu tuvāko draugu? Pirmkārt, tāpēc, ka viņš sirdī juta, ka man var uzticēties, ka esmu patiesi godīgs.Visas domas nav iespējams uzreiz pierakstīt, varbūt palīdzēs tas, ka Imanta vietā šobrīd man ir Lia. Viņa man uzticas jau no 1993. gada aprīļa konferences Lielupē, atzīstoties, ka uz šo tikšanos gājusi divus gadus… Viss jau kaut kur pagātnē, mūsu iepriekšējās dzīvēs ir, arī reinkarnācija, par ko esmu diezgan daudz rakstījis…”
2010. gadā Andris Buiķis pievērsās politikai, pievienojās partijai “Jaunais laiks”, no “Vienotības” saraksta tika ievēlēts 10. Saeimā, vēlāk arī 11. Saeimā. 2014. gadā pārgāja uz Nacionālo Apvienību, no kuras tika ievēlēts arī 12. Saeimā.
Pēc aiziešanas no politikas A.Buiķis turpināja darboties zinātnē, dzīves pēdējos gadus pilnībā veltīdams darbam pie apjomīgas grāmatas par savu dzīvi: “Dziļas lietas šodien ir pierasts lietot prasti. Uzskatot, ka tu jau savā kompānijā izskaties gudrs. Bet tur, kur to sauc par Dieva sodu, to ir grūti ar šodienas materiālistisko skatienu saprast. Varu iedomāties, ka ikdienas gudrie smej: tas profesors patiesībā dzīves pēdējā desmitgadē nav vērā ņemams. Bet, kas būs ‘pēc tam’… ”
Pēdējos vārdus Andris bija iecerējis likt savas mūža grāmatas nosaukumā…
***
2022. gada 6. oktobrī mūžībā devās pazīstamais Latvijas zinātnieks un sabiedriskais darbinieks Andris Buiķis.
Andris Buiķis dzimis 1939. gada 15. martā Valkā. Bērnību pavadījis Tukuma apkārtnē, kur laikmeta kolīzijas ģimeni spieda pārcelties. Skolas gaitas sācis Smārdes pamatskolā un beidzis Tukuma 1. vidusskolu. Jaunības sapņi kļūt par kodolfiziķi noved pie matemātikas studijām Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē, to absolvējis 1963. gadā. Sekojot izvēlētajam zinātniskajam virzienam, viņš iekļāvās Latvijas Universitātes Skaitļošanas Centra pētnieku kolektīvā, pievēršoties aktuālai lietišķo pētījumu tematikai - intensīvai tērauda rūdīšanai. Turpinot lietišķa rakstura pētījumus, pievērsās naftas ieguves iespējamai paaugstināšanai ar termisku metožu palīdzību. 1970. gadā viņš aizstāvēja disertāciju “Neizotermiska filtrācija daudzslāņu kārtās”, iegūstot fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. Jauno zinātnieku aicināja iekļauties Latvijas Universitātes mācībspēku saimē. Šim piedāvājumam A. Buiķis piekrita, lūdzot iesākumā nodrošināt iespēju stažēties toreiz popularitāti ieguvušajā zinātnes centrā Novosibirskā. Kā savās atmiņās pats raksta – tālajā ceļā devies bruņojies ar Imanta Ziedoņa, kuru tobrīd vēl neesot personīgi pazinis, un Ārijas Elksnes dzejoļu krājumiem. Pēc atgriešanās 20. gs. 70. gados Latvijas Universitātē ar A. Buiķa līdzdalību tika ieviesta Lietišķās matemātikas studiju programma un dibināta Diferenciālvienādojumu un tuvināto metožu katedra, kurā viņš bija arī pirmais vadītājs. A. Buiķa pedagoģiskā darbība saistījās ar matemātiskajai modelēšanai un skaitliskajām metodēm veltītu dažādu studiju kursu pasniegšanu, kuru vidū īpaši izceļams kurss “Matemātiskās fizikas vienādojumi”. Sistemātiski tika strādāts ar doktorantiem un vadīti promocijas darbi. A. Buiķis ilgstoši bija Latvijas Universitātes Matemātikas zinātņu nozares promocijas padomes priekšsēdētājs. Turpinot strādāt matemātiskās fizikas un lietišķo zinātņu jomā, 1988. gadā viņš aizstāvēja doktora disertāciju par tēmu “Filtrēšanas procesu modelēšana daudzslāņu medijos ar konservatīvu vidējo vērtību”. Iegūtā kvalifikācija pielīdzināta Latvijas Dr.habil.math. grādam 1992. gadā. A. Buiķis no 1991. gada ir profesors matemātiskās modelēšanas apakšnozarē Latvijas Universitātē, bet no 1997. gada arī LZA īstenais loceklis. Viņš bija ārkārtīgi ražīgs zinātnieks un domātājs. Ilustrācijai atzīmēsim, ka populārajā tīmekļa vietnē researchgate.net uzskaitītas 478 publikācijas, kas tikušas lasītas 16 572 reizes. Zinātniskā darbība pamatā tikusi veltīta dažādu problēmu matemātiskajai modelēšanai, matemātikas un fizikas problēmu konservatīvās viduvēšanas, analītiskām un skaitliskām metodēm, energoefektivitātes inovatīvu risinājumu meklējumiem, zinātnes filozofijai. Kā plašu ietekmi guvušas tīri matemātiskas tēmas var atzīmēt darbus par integrālajiem splainiem (ap 1990. gadu viņš par tiem uzrakstīja monogrāfiju krievu valodā, kura diemžēl netika publicēta) un hiperboliskā tipa siltuma vadīšanas vienādojumu. Papildus tīri matemātiskiem jautājumiem viņš centās pētīt praktiski svarīgus un interesantus lietojumus. Par to liecina dažu viņa darbu nosaukumi: “Stikla auduma karsēšanas matemātiskā modelēšana”, “Zāģmateriālu žāvēšanas matemātiskais modelis”, “Graudu žāvēšanas ar aktīvo ventilāciju matemātiskā modelēšana”, “Sirdsdarbības ritma mainības analīzes matemātiskais algoritms”, “Norvēģu flautas matemātiskais modelis”, “Četrdimensiju matemātiskie modeļi automobiļa elektriskajiem elementiem ar drošinātajiem”.
Andris Buiķis pazīstams ne tikai kā zinātnieks un pedagogs, bet arī kā organizators un sabiedriskais darbinieks. Viņš dibinājis Latvijas Zinātņu akadēmijas un Latvijas Universitātes Matemātikas institūtu, kas vēlāk ticis pārveidots par Matemātisko tehnoloģiju laboratoriju Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūtā. A. Buiķis bijis 9. līdz 12. LR Saeimas sasaukumu deputāts. Komunikācijā ar cilvēkiem viņš bija radoši aktīvs, nelaižot garām iespēju motivēt kolēģus un citus jauniem, bieži vien kopīgiem pētījumiem. Svarīgs A. Buiķa talants bija spēja pārliecinoši un interesanti izklāstīt savus uzskatus un viedokļus. Viņš bieži tika aicināts uz dažāda līmeņa konferencēm un kongresiem kā viens no galvenajiem runātājiem. Kā viena no nozīmīgākajām aktivitātēm zinātniskajā sadarbībā ar aizrobežu institūcijām atzīmējama A. Buiķa 1990. gadā aizsāktā sadarbība ar Fraunhofera industriālās matemātikas institūtu Kaizerslauternā (Vācija) un Kaizerslauternas universitāti. Tā pavēra jaunus apvāršņus attīstībai ne tikai zinātnisko projektu piesaistei, bet arī studiju procesam Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātes Matemātikas nodaļā. Andris Buiķis bija aktīvs ECMI (European Consortium for Mathematics in Industry) biedrs. Īpaši atzīmējama viņa loma šī konsorcija XII konferences organizēšanā 2002. gadā, kad šis pasākums risinājās Latvijā, pirmo reizi ārpus kādas no Rietumeiropas valstīm. A. Buiķis kā rosīgs Vācijas Lietišķās matemātikas un mehānikas biedrības (GAMM), Amerikas Matemātikas biedrības (AMS), Latvijas Matemātikas biedrības (LMB) biedrs un Latvijas Zinātnes un dialoga centra direktors vairāk nekā trīsdesmit gadu veltījis uzmanību zinātnes vispārīgiem, to vidū arī strīdīgiem, jautājumiem. Viņš savulaik sevi raksturojis kā “balto zvirbuli” Latvijas zinātnē, jo kā eksaktās zinātnes pārstāvis uzdrošinājās runāt arī par garīgām lietām un ezotēriskiem jautājumiem, par ko nereti izpelnījies kritiku. A. Buiķis bija plaši pazīstams sabiedrībā ar savām “filozofiska rakstura” idejām. Lielu lasītāju interesi izraisījušas grāmatas “Vai mēs esam tie, kas patiešām esam” (2001) un “Vai tas esi tu vai kāds cits” (2012, līdzautore Lia Guļevska). 2004. gadā Parnasa kalnos Grieķijā notika sanāksme ar nosaukumu “Patiesības vieta”. Divdesmit pieci vieszinātnieki un filozofi seno Delfu tuvumā apsprieda cilvēka eksistences pamatproblēmas. No A. Buiķa runas: “Mūsu pasaule ir uz katastrofas robežas. Tehnokrātiskais attīstības ceļš ved mūs strupceļā. Zinātne rada pamatu mūsdienu tehnoloģijām, bet pastāv bailes, ka cilvēce iznīcinās dzīvību uz Zemes. Ja mēs nespēsim atrisināt cilvēku garīgās attīstības problēmu, mūsu civilizācijai nebūs nākotnes.”
Noslēgumā atgādināsim, ka Andris Buiķis ar dzejnieku Imantu Ziedoni beiguši vienu vidusskolu. Tiesa, 6 gadu vecuma starpības dēļ, viņi tur nav tikušies, lai gan vēlākajā dzīvē viņu draudzībai bijusi nozīmīga loma. Pats Andris atmiņās raksta: “Nejaušības visu mūžu diktējušas manu dzīvi. Bieži bija tā, ka ir divi izvēles varianti, ko darīt. Izvēlos vienu no tiem, paiet desmit gadi, un, paskatoties atpakaļ, saprotu, ka patiesībā aizgāju pa likteņa izvēlētu ceļu... Satikāmies uz meža ceļa, Imants pārgāja tam pāri, sākām runāties un pēc piecām minūtēm aptvēru, ka jau runājam uz tu.”