Jaunumi

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ivara Kalviņa uzruna starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Latvijas Satversmei 100”

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ivara Kalviņa uzruna starptautiskajā zinātniskajā konferencē “Latvijas Satversmei 100”

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents akadēmiķis prof. Dr. Ivars Kalviņš 

Uzruna starptautiskajā zinātniskajā konferencē Latvijas Satversmei 100”, Rīgas pilī, 2022. gada 16. februārī

Jūsu Ekselence Valsts prezidenta kungs, Jūsu Ekselence Vācijas prezidenta kungs, augsti godātie Saeimas deputāti, ministri, ekselences, dāmas un kungi!

Man ir liels gods uzrunāt Jūs šajā forumā, kas ir veltīts Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas 100. gadskārtai. Ikvienam Latvijas pilsonim un patriotam ir pamats būt lepnam par to, ka mūsu tautas izcilākie prāti ir spējuši izstrādāt tādu valsts pamatlikumu, kurš cauri laikiem ir spējis izdzīvot un kļūt par neatkarīgas un demokrātiskas valsts simbolu.

Visai zīmīgi, ka Ata Kronvalda darinātais jaunvārds “satversme” ir piešķīris šim dokumentam arī semantisku unikalitāti visu citu valstu konstitūciju vidū. Šodien mēs ar apbrīnu varam atskatīties uz visu Latvijas valstiskuma tapšanas vēsturi, uz neatkarības iegūšanas procesu, kas nebūt nav bijis vienkāršs.

Latvijas tauta ir smagi un drosmīgi cīnījusies par savu neatkarību. Sākot ar jaunlatviešu sapņiem par savas tēvu zemes neatkarību, cauri 1905. gada notikumiem un Pirmā pasaules kara ugunīm, Latvijas valstiskuma idejas paudēji ir uzvarējuši gan tos, kas par brīvu un neatkarīgu Latviju pat sapņot neuzdrīkstējās, gan tos, kas bija gatavi samierināties ar ideju par “brīvu Latviju brīvā Krievijā”.

Mēs šodien ar pateicību un apbrīnu atceramies tos, kuri šo grūto neatkarības ceļu uzsāka. Viens no tiem bija Miķelis Valters – Latvijas valstiskās neatkarības pirmais publiskais pieteicējs. Jau tālajā 1903. gadā Šveices latviešu sociāldemokrātu savienības izdevumā “Proletārietis” publicētajā rakstā “Patvaldību nost! Krieviju nost!” viņš pauda ideju par pašnoteikšanos un nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti.

Lielu ieguldījumu neatkarības idejas iemiesošanā ir devusi Pirmā pasaules kara laikā 17.11./30.11.1917. Vācijas neokupētajā un lielinieku kontrolētajā Vidzemes guberņas pilsētā Valkā nodibinātā Latviešu pagaidu nacionālā padome, kas apvienoja latviešu politiskos un sabiedriskos spēkus nolūkā nepieļaut latviešu etnogrāfiskās teritorijas sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Šī organizācija pieņēma arī slaveno deklarāciju “Ārvalstīm un tautām”, kur cita starpā tika pasludināts, ka “Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecībās uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts”.

Tieši pēc gada, 1918. gada 17. novembrī savu darbību uzsāka Latvijas Tautas padome. Nākošajā dienā – 1918. gada 18. novembrī – Latvijas Tautas padome pieņēma Latvijas Republikas proklamēšanas aktu un izsludināja pirmo pagaidu satversmi – Tautas padomes politisko platformu. Ar šo brīdi visai pasaulei tika paziņots, ka ir dzimusi jauna valsts – Latvija, kas ir neatkarīga demokrātiska republika, kuras satversmi un attiecības pret ārvalstīm noteiks Latvijas Satversmes sapulce.

1919. gada 19. augustā tika pieņemts speciāls vēlēšanu likums, kas paredzēja, ka Satversmes sapulce ievēlama vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Tās notika 1920. gada 17. un 18. aprīlī, bet jaunievēlētā Satversmes sapulce uz pirmo sēdi sanāca 1920. gada 1. maijā, un par Satversmes sapulces prezidentu ievēlēja Jāni Čaksti, kurš pildīja arī Valsts prezidenta funkcijas.

Jau 1920. gada 5. maijā Satversmes sapulce izveidoja komisiju 26 deputātu sastāvā Latvijas Republikas pamatlikuma – Satversmes – izstrādāšanai.

1920. gada 27. maijā Satversmes sapulce pieņēma likumu – Deklarāciju par Latvijas valsti. Tajā bija tikai divi panti: “1. Latvija ir patstāvīga un neatkarīga republika ar demokrātisku valsts iekārtu, 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, bet 1. jūnijā likumu “Valsts iekārtas pagaidu noteikumi”. Abi likumi daudzējādā ziņā izrietēja no Politiskās platformas, un ir uzskatāmi par Latvijas Republikas otro pagaidu satversmi. 1922. gada 15. februārī Satversmes sapulces kopsēdē Latvijas Republikas Satversme tika pieņemta, izsludināta 1922. gada 30. jūnijā un stājās spēkā 1922. gada 7. novembrī.

Satversme veidoja to pamatu, kas deva iespēju saglabāt Latvijas pastāvēšanu starptautiskajās tiesībās arī okupācijas gados un atjaunot valstisko neatkarību.

Kā jebkurš valsts pamatlikums, arī Latvijas Satversme nav nemainīga, tā seko un attīstās līdz ar izmaiņām sabiedrībā un starptautiskajās attiecībās. Šis process nav vienkāršs, un Latvijas sabiedrībā nav pilnīgas vienprātības par to, kā vērtēt tās izmaiņas, kas atjaunotās neatkarības laikā ir veiktas mūsu pamatlikumā.

Ņemot to vērā, arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāts savā vakardienas sēdē diskutēja tēzes par izmaiņām Satversmē, kuras izklāstīja izcilie konstitucionālo tiesību speciālisti – profesore LZA korespondētājlocekle Ineta Ziemele un LZA korespondētājloceklis Ringolds Balodis. Arī viens no šodienas konferences mērķiem ir paraudzīties uz Satversmi mūsdienu skatījumā. Tāpēc Latvijas Zinātņu akadēmijas vārdā es gribu novēlēt visiem konferences dalībniekiem raženu un produktīvu darbu, izvērtējot Satversmes lomu pagātnē un attīstības ceļus nākotnē, lai Latvija vienmēr būtu demokrātijas citadele un vieta, kur Latvijas tauta var droši un laimīgi attīstīties arī nākošajos gadu simteņos.

Runa (pdf). 

Informācija: Starptautiskā zinātniskā konference “Latvijas Republikas Satversmei 100”, Valsts prezidenta kanceleja, 2022. gada 16. februāris. 

 

Lasīts 288 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")