“Ja runājam par publiskā sektora zinātniekiem un zinātniskajām institūcijām, tā īstenībā jau nav pašu zinātnieku nevarēšana, bet gan problēma, ka mums nav inovāciju ekosistēmas – viena ļoti svarīga posma. Tas ir starpposms starp publiskā sektora zinātnisko pētniecību un uzņēmējdarbības jomu.

(..) Var jau darīt tā, kā šobrīd to ir iecerējuši politiķi – saraut to deķīti mazos gabalos un katram pa lupatiņai tiks.

(..) Ja pamatoti žēlojamies par to, ka augstākās izglītības sistēma tiek badināta tāpat kā zinātnes sistēma, tad kā pamatargumentu politiķi vienmēr uzsver šo: “Kāda jēga ir no jūsu mākoņu stumdīšanas vai zilās debess pētīšanas? Ko esat devuši industrijai!? Kāpēc mums tas viss būtu jāatbalsta, palielinot finansējumu? Nekas nenotiek tāpat vien, ja nevarat parādīt, kāpēc tas tiek darīts!”

(..) Viss ir jāskata kompleksi, jo nevaram atraut augstāko izglītību, fundamentālo zinātni no turpmākās attīstības un no pārneses pētniecībā un inovācijā, un attiecīgi arī ražošanā,” saka LZA prezidents Ivars Kalviņš, atskatoties uz pirmo prezidentūras gadu sarunā ar Ilonu Gehtmani-Hofmani laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Avots: “Zinātnes Vēstnesis”, 1 (617), 2022. gada 31. janvāris.

Foto - J. Brencis.

***

AR BADINĀŠANU NEVAR PANĀKT IZAUGSMI – uz pirmo prezidentūras gadu atskatās LZA prezidents Ivars Kalviņš

“Ja runājam par publiskā sektora zinātniekiem un zinātniskajām institūcijām, tā īstenībā jau nav pašu zinātnieku nevarēšana, bet gan problēma, ka mums nav inovāciju ekosistēmas – viena ļoti svarīga posma. Tas ir starpposms starp publiskā sektora zinātnisko pētniecību un uzņēmējdarbības jomu.

(..) Var jau darīt tā, kā šobrīd to ir iecerējuši politiķi – saraut to deķīti mazos gabalos un katram pa lupatiņai tiks.

(..) Ja pamatoti žēlojamies par to, ka augstākās izglītības sistēma tiek badināta tāpat kā zinātnes sistēma, tad kā pamatargumentu politiķi vienmēr uzsver šo: “Kāda jēga ir no jūsu mākoņu stumdīšanas vai zilās debess pētīšanas? Ko esat devuši industrijai!? Kāpēc mums tas viss būtu jāatbalsta, palielinot finansējumu? Nekas nenotiek tāpat vien, ja nevarat parādīt, kāpēc tas tiek darīts!”

(..) viss ir jāskata kompleksi, jo nevaram atraut augstāko izglītību, fundamentālo zinātni no turpmākās attīstības un no pārneses pētniecībā un inovācijā, un attiecīgi arī ražošanā,” saka LZA prezidents Ivars Kalviņš, atskatoties uz pirmo prezidentūras gadu sarunā ar Ilonu Gehtmani-Hofmani laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”.

Kā jūs raksturotu savu pirmo prezidentūras gadu akadēmijā?

Jāsaka, ka gads pagāja ātri, bet neteikšu, ka tas bija viegls, jo savu nospiedumu, protams, atstāja Covid-19, kas paralizēja daudzas akadēmijas aktivitātes, kurām būtu bijis jābūt. Es stājos amatā 2020. gada 1. decembrī, brīdī, kad akadēmijas budžets bija jau pieņemts. Līdz ar to plānot vai cerēt uz kādiem papildu ienākumiem 2021. gadā, kas varētu palīdzēt labāk strādāt un vairāk padarīt, diemžēl nevarēju. Bija jāiztiek ar to, kas ir. Bet tas jau nenozīmē, ka neko nevarēju izdarīt. Galvenais, kas jāpanāk, ir atjaunot Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) nozīmi Latvijas valsts dzīvē. Ar to es arī pamatā nodarbojos visu pirmās prezidentūras gadu. Protams, ka nevar atjaunot akadēmijas nozīmību dažu mēnešu vai pat gada laikā, jo ir izveidojušies stereotipi, kas jālauž, un jāpanāk izpratne par to, kāpēc Latvijai ir vajadzīga Zinātņu akadēmija, ko tā dod, ar ko nodarbojas, un tikai tādā gadījumā varam cerēt uz izpratni par akadēmijas nozīmi vai vietu ne tik ļoti Latvijas politiskajā, bet kultūrzinātniskajā jomā.

Jaunā LZA vadības komanda ir izstrādājusi gana ambiciozu akadēmijas darbības stratēģiju nākamajiem sešiem gadiem. Vienlaikus tajā iekļautā risku analīze skaidri parāda to, ka šobrīd akadēmijai nav kapacitātes, lai īstenotu stratēģijā iekļautos mērķus un uzdevumus.

Gan jā, gan nē. Kapacitāte ir jārada. Ja nebūs mērķu un nebūs nepieciešamības attīstīt kapacitāti, tā pati neradīsies, jo Zinātņu akadēmija tāda ir jau no transformācijas dienas. Tā ir personālā akadēmija. Tas nozīmē, ka personības ar augstu intelektuālo potenciālu ir apvienotas organizācijā, kurai ir savdabīgs juridiskais statuss. Esam valstiska organizācija, bet vienlaikus autonoma institūcija. Ikvienam no mums akadēmija nav pamatdarbavieta. Līdz ar to, akadēmijas mērķus un ieceres varam īstenot tikai tad, ja atraujam daļu no pamatdarba laika, kuru veltām akadēmijas mērķiem, kuriem cita starpā ir jābūt tādiem, kas visus vieno un ko kopumā varam atzīt par cienīgiem, lai tos īstenotu.

Sekmēt inovācijas un pētniecības attīstību valstī tādā veidā, ka mēs kā valsts izkļūstam no pēdējām vietām inovatoru uzskaitījumā vai no pēdējās vietas attiecībā uz to, cik tiek atvēlēts zinātnei, rēķinot uz vienu Latvijas iedzīvotāju, to nevar mainīt vienā dienā. Runājot par kapacitāti, kuru pieminējāt, šeit ir jādomā arī par profesionālu izpildpersonālu. Šajā stratēģijā arī ir ieskicēts tas, kā Latvijā būtu veidojama inovāciju ekosistēma. Tas būtu virsuzdevums, kas ir vērsts uz inovāciju attīstību valstī. Protams, ka to nevar izdarīt gluži vienkārši, pasakot: “Papildus tam, ko daru, es vēl arī šo kaut kā paveikšu!” Nē! Ir jāveido ekspertu komandas, kas veic konkrētas ekspertīzes par tāda vai cita risinājuma pareizību vai nepareizību, perspektivitāti vai neperspektivitāti.

Šobrīd ir pietiekami daudz institūciju, kas dala naudu pēc kaut kādiem kritērijiem, un dalītāju loks arī ir iezīmēts. Kā tas strādā, tas ir pavisam cits jautājums. Ja kāds inovatīvs uzņēmējs ar ļoti labu un perspektīvu ideju atnāk pie konkrētās naudu dalošās iestādes un ja projekts ir izstrādāts tādā veidā un kvalitātē, kā to iedomājas un kā būtu nepieciešams mūsu ierēdņiem, to varbūt finansē. Uzņēmējs nav zinātnieks, viņam ir grūti izvērtēt situāciju un to, kāds ir tā dēvētais state of the art, respektīvi, zinātnes situācija konkrētajā jomā attiecībā uz konkrēto projektu, un ja to viņš nav izdarījis vai nav izdarījis tādā līmenī, kādā to gribētu redzēt ierēdnis, tad šādas idejas tiek noraidītas. Tās netiek finansētas. Uzskatām, ka šādām ekspertu komandām būtu nevis tikai jāsaka “labs/slikts, balts/melns”, bet jāpalīdz šiem uzņēmējiem pilnveidot šos projektus un parādīt ceļus, kā to izdarīt, kā īstenot šādu projektu un kuri Latvijas zinātnieki varētu būt palīdzīgi un noderīgi šāda projekta īstenošanā. Vārdu sakot, nevis noraidīt, bet palīdzēt attīstīt, lai tas ieraudzītu dienasgaismu. Protams, ja ideja ir tā vērta.

Minējāt, ka uzņēmējs nav zinātnieks. Manuprāt arī zinātnieks nav uzņēmējs. Ir dzirdēti viedokļi, ka zinātnieki neprot pietiekami labi komunicēt ar uzņēmējiem un otrādi. Komunikācija ir pats sākums tam, lai vispār kāds kopdarbs notiktu, kas rezultētos ar sniegumu komercializācijā.

Jā, jums ir pilnīga taisnība. Ja runājam par publiskā sektora zinātniekiem un zinātniskajām institūcijām, tā īstenībā jau nav pašu zinātnieku nevarēšana, bet gan problēma, ka mums nav šīs inovāciju ekosistēmas – viena ļoti svarīga posma. Tas ir šis starpposms starp publiskā sektora zinātnisko pētniecību un uzņēmējdarbības jomu. Ja runājam par Latvijas Zinātņu akadēmiju, kas savulaik šo funkciju īstenoja Latvijas PSR sastāvā, tad pārneses struktūra toreiz bija pieejama zinātniekiem no visām zinātniskajām institūcijām. Toreiz Latvijas Zinātņu akadēmijai bija trīs eksperimentālās rūpnīcas. Ja nemaldos, desmit konstruktoru biroji, desmitiem mehāniskās darbnīcas, kurās varēja virpot, frēzēt, metināt. Līdz ar to jebkuru risinājumu, kam bija nepieciešama pārbaude pilotiekārtās, varēja īstenot, jo šīs eksperimentālās rūpnīcas bija tā būvētas un konstruētas, ka tajās varēja veikt šo pētniecības galveno noslēguma posmu, kad pāriet no maziem apjomiem uz lieliem, lai varētu konstatēt, vai šī tehnoloģija tiešām strādās. To visu savulaik Zinātņu akadēmijai atņēma, ieskaitot pašus zinātniskos institūtus.

Akadēmija faktiski pārtapa par augsti intelektuālu cilvēku klubu, jo instrumenta, ar ko īstenot šo tehnoloģiju pārnesi, vairs nebija. Tāda šobrīd nav arī lielākajai daļai Latvijas zinātnisko institūciju, jo tie konstruktoru biroji vai rūpnīcas jau nepalika zinātnisko institūciju rīcībā. Vēl varētu saprast, ka institūti nav Zinātņu akadēmijas sastāvā. Tie ir autonomi, liela daļa darbojas universitāšu paspārnē, taču viņiem šī infrastruktūra būtu. Tā būtu viņu infrastruktūra. Diemžēl tā nenotika. Lielāko daļu šīs infrastruktūras izpostīja, citu – privatizēja, un tā vairs nestrādā kā inovāciju radīšanas vai tehnoloģiju pārneses vieta. Tas ir jāveido no jauna.

Es runāju par vienu elementu jeb daļu – pārnesi no publiskā sektora zinātnisko pētniecību un uzņēmējdarbības jomu. Taču ir vēl viena iztrūkstošā daļa šajā inovāciju infrastruktūrā, un tas ir nobeigums. Tad, kad uzņēmējs ir radījis inovāciju, t. i., tirgum gatavu izstrādājumu, ir nepieciešams Eiropas kvalitātes apstiprinājums – sertifikāts, lai šo izstrādājumu varētu pārdot ārpus Latvijas robežām. Bet Latvijā sertifikācijas centru lielākajā daļā no inovatīvās rūpniecības nav.

Arī šeit akadēmija varētu palīdzēt, jo tas ir darbs, kurā jāpiedalās zinātniekiem un speciālistiem. Tam nav nepieciešamas lielas laboratorijas, bet gan specializēti centri konkrēti tajos virzienos, kur Latvijas valsts vēlas attīstīt inovatīvo ekonomiku zināšanu ietilpīgo produktu radīšanā. Ja šāda sertifikācijas centra izveide tiktu atbalstīta no inovāciju fonda, tad varētu piesaistīt Latvijai (kā to dara igauņi un lietuvieši) inovatīvus uzņēmējus ar saviem jau gatavajiem risinājumiem no kaimiņvalstīm. Baltkrievijas inovatīvie uzņēmēji šobrīd nonāk faktiski tikai Lietuvā.

Kāda būtu šo inovatīvo uzņēmēju piesaistes priekšrocība?

Tā priekšrocība ir tāda, ka šādam uzņēmējam var piedāvāt palīdzību, sertificējot viņa izstrādājumu ES, kuru savukārt tālāk varētu eksportēt uz ES valstīm, tai skaitā uz Latviju, bet ar vienu nosacījumu: esam gatavi to finansēt, ja viena ražotne tiks uzcelta Latvijā. Ar Latvijas uzņēmēju līdzdalību vai bez tās, tas nav svarīgi, bet lai šī ražotne būtu Latvijā. Līdz ar to mēs iegūtu zinātību un tehnoloģijas šeit, Latvijā. Turklāt ne tikai sertificējot rezultātu, bet arī ražošanu, kas dod darbavietas un nodokļus. Tas būtu ļoti svarīgi arī reģionu attīstībai. Šādu ceļu jau ir gājušas daudzas valstis, bet Latvijā pagaidām neesam tikuši tālāk par idejas izklāstu.

Kā veidot šādu inovāciju ekosistēmu?

Kā to izdarīt? Kad savulaik šo funkciju īstenoja Zinātņu akadēmija, visa šī infrastruktūra bija viena saimnieka rokās. Līdz ar to nebija šīs starpresoru barjeras. Šobrīd tas, uz ko tiecas politika, ir būvēt katrā universitātē vai arī vadošajā zinātniskajā institūtā savu posmu, savu infrastruktūru, nedomājot par to, ka, piemēram, Latvijas Universitātes (LU) infrastruktūra būs paredzēta pamatā vai pilnībā tikai Latvijas Universitātes studentiem, mācībspēkiem un zinātniekiem. Vienlaikus Rīgas Tehniskajai universitātei jābūvē sava infrastruktūra. Lauksaimniecības universitātei tāpat, arī Rīgas Stradiņa universitātei. Var, protams, arī šādi, bet vai institūti ir tik bagāti, lai katrs veidotu savu infrastruktūru? Uzskatām, ka būtu jāveido tāda starpresoru infrastruktūra, kāda savulaik jau bija Latvijas Zinātņu akadēmijas paspārnē. Runa ir par infrastruktūru, kas būtu vienlīdz pieejama visai zinātnieku saimei neatkarīgi no piederības pie kādas zinātniskās institūcijas. Turklāt pieejamai tajā brīdi, kad tas ir vajadzīgs, un vienlaikus šī infrastruktūra būtu pieejama arī uzņēmējiem, lai varētu darboties kopā.

Bet Latvijā ir izveidoti kompetences centri.

Līdz šim Ekonomikas ministrija, apzinoties, ka nekāda nozīmīga zināšanu pārnese no publiskā sektora uz ekonomiku nenotiek, veidoja šos kompetences centrus, kuriem vajadzētu savest kopā zinātniekus ar uzņēmējiem. Taču šiem kompetences centriem nekādas infrastruktūras nebija un nav joprojām. Līdz ar to zinātniekam tur īsti nav ko darīt. Piemēram, uzņēmējs vēlas, lai izveido viņam vienu darbojošos robota modeli, bet zinātniekam jau nav ne infrastruktūras, ne virpotāja, ne frēzētāja, ne metinātāja, ne mehāniķa, ne konstruktora. Nekā viņam nav! Tas paliek sarunu līmenī. Var arī citādi – to darbu zinātnieka vadībā vai bez viņa vadības, bet ar atļauju izmantot viņa idejas, īsteno pats uzņēmējs. Ja viņam šī infrastruktūra ir, viņš to var izdarīt. Ja nav, viņš ir tajā pašā situācijā. Tad jābrauc pasūtīt uz ārzemēm vai arī ir jāatmet ar roku un jāsaka, ka šis mums nav pa spēkam. Tādā veidā norokam 99% no tā, ko ideju un risinājumu veidā rada mūsu publiskā sektora zinātnieki. Tāpēc arī uzstājam uz to, ka vajadzētu šādu infrastruktūru veidot.

Kā to finansētu?

Ja vēlamies atbalstīt inovācijas, Latvijai ir nepieciešams inovāciju atbalsta fonds, jo vaučers, ko man izsniedz kā uzņēmējam LIAA vai kāda cita naudu dalošā iestādē, jau neko nedod, ja nav, kas šo naudu, kas ir pieejama, pārvērstu izstrādājumā. Ne tāpēc, ka negrib, bet tāpēc, ka nav, kur un nav, ar ko to izdarīt. Par šāda inovāciju fonda dibināšanu Saeima pieņēma lēmumu jau pērn, ja nemaldos, un Ministru kabinetam tas bija jānodibina, bet vēl joprojām nav. Ja tāds fonds būtu bijis, tas varētu finansēt šo sadarbību. Respektīvi, ja vispirms tiek izveidota visiem brīvi pieejama infrastruktūra jeb vieta, kur var izvirpot, izfrēzēt un sametināt un kur ir klāt konstruktoru birojs vai smalkmehānikas departaments, tad šīs infrastruktūras izveidi un personāla izmaksas finansētu šis inovāciju fonds. Piemēram, jebkurš zinātnieks vai uzņēmējs, kuram nepieciešams izstrādāt kādu inovatīvu risinājumu, īstenojot to metālā vai citādi, varētu vērsties pie smalkmehānikas departamenta, kas to izdarīs par vaučera naudu vai arī, izmantojot valsts ieguldījumu šādas publiski pieejamas infrastruktūras radīšanā un uzturēšanā. Tad kaut kas varētu sākt notikt.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam varētu veicināt inovāciju?

Man absolūti nav saprotama tā dēvētā jaunā industriālā politika, kurā attiecībā uz inovācijām ir ierakstīts, ka Ekonomikas ministrija īstenos inovāciju monitoringu. Respektīvi, ja kaut kur uzņēmējdarbības jomā parādīsies inovācija, viņi atbalstīs, bet tā jau nav inovāciju veicināšana. Ja kāds ir ticis tik tālu, ka arī bez valsts atbalsta pats ir varējis kādu inovatīvu risinājumu radīt, tad tagad nu būs kāds, kurš šos nopelnus piedēvēs sev, jo viņi tos monitorē. Ieraudzīja, ka tādi ir, un tagad viņus atbalstīs vai ļaus piedalīties izstādēs par kaut kāda fonda naudu, bet tas nav tas. Ja jums ir, ko parādīt riska kapitāla fondiem, valsts vairs nav vajadzīga. Valstīs ar nelielu ekonomiku valsts atbalsts mazajam un vidējam uzņēmējam un publiskā sektora inovatoriem ir nepieciešams tieši tāpēc, ka mums nav lielo uzņēmumu, kuriem būtu savi pētniecības un inovāciju centri, kuros strādā inženieri, konstruktori un zinātnieki. Tādi kā “Siemens” vai “Bayer”. Lielajās ekonomikās katram no šiem lielajam uzņēmumam tāds ir. Latvijā tādu nav, ja neskaita pāris valsts uzņēmumus kā “Latvijas valsts meži” un “Latvenergo”. Līdz ar to šo inovāciju atbalsta modeli Latvija nevar pārņemt tādā veidā, kādā tas eksistē lielajās ekonomikās.

Nevaram runāt par to, ka valsts nedrīkst atbalstīt un ka valsts atbalsts ir nosodāms. Pat tādas industriāli attīstītas valstis kā Francija dara to nemitīgi, un arī citas to dara. Vācijā ir tāda sistēma, kuras galvenais uzdevums ir par valsts naudu radīt inovatīvus risinājumus, kurus pēc tam var atdot licencēšanai uzņēmējiem. Latvijā nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tas ir, manuprāt, pamatmērķis, uz ko būtu jātiecas. Var jau darīt tā, kā šobrīd to ir iecerējuši politiķi – saraut to deķīti mazos gabalos un katram pa lupatiņai tiks. Respektīvi, kaut kāds neliels gabaliņš infrastruktūras kaut kādā no universitātēm.

Bet augstskolu reforma?

Redziet, kas notiek! Ja veicam universitāšu reformu, tad tā jau nav tikai tipoloģijas jeb nosaukuma maiņa. Mums ir paredzētas četras zinātnes universitātes. To pamatuzdevums ir fundamentālā zinātne, un inovācijas būs papildus tam. Un tad ir otrā līmeņa universitātes, kurās šīm inovācijām vajadzētu būt pamatā. Pašlaik zinātne būs koncentrējusies šajās četrās zinātnes universitātēs. Kā tad šie risinājumi un šīs idejas nonāks līdz praktiskam lietojumam, ja tas nebūs šo universitāšu galvenais uzdevums? Kā? Nekā! Tātad ir nepieciešama akadēmija kā vienojošais elements – gan tām, kuras tikai ar zinātni nodarbosies, gan tām, kurām vajag apvienot zinātni ar praktiskajiem pētījumiem, gan tām institūcijām, kam būs jānodarbojas tikai vai galvenokārt ar praktiskajiem pētījumiem. Visi vadošie zinātnieki no visām šīm institūcijām, arī no neatkarīgajiem valsts zinātnes pētnieciskajiem institūtiem ir akadēmijā kā akadēmijas locekļi. Līdz ar to akadēmija ir tas iespējamais vienojošais elements, lai šādu inovāciju ekosistēmu izveidotu.

No iepriekšējās ministres ir palicis pāri šis noskatītais modelis, kādā tagad ir jātransformē Latvijas izglītības sistēma, un ka tad tā būšot ļoti laba. Pietrūka tikai uzraudzības padomes. Es tik optimistisks šajā jautājumā nebūtu. Tā nav tā pamatproblēma. Visu Latvijas augstākās izglītības institūciju kopējais budžets ir mazāks nekā vienai Tartu Universitātei. Vienlaikus tiek pārmests, ka esam slikti un nespējīgi konkurēt katra atsevišķi kā universitāte. Tur ir citi cēloņi.

Jūsuprāt, uzraudzības padomes nav nepieciešamas?

Neko sliktu uzraudzības padomju izveidē nesaskatu. Tikai jautājums – kādi būs tie cilvēki, kuri tajās strādās? Ja šo padomju sastāvs netiks politizēts un tiešām izdosies sapulcināt cilvēkus ar plašāku redzējumu un pieredzi, var izrādīties, ka tas patiešām sniedz pozitīvu pienesumu augstākās izglītības un zinātnes sistēmas attīstībā, bet īsti pārliecināts es šobrīd par to nebūtu, jo visu nosaka cilvēki, kuri šajās uzraudzības padomēs strādās.

Kāpēc universitātes un zinātniskos institūtus interesētu šāda kopīga infrastruktūra? Viņiem savi plāni, savas investīcijas, savā ziņā – neatkarība.

Gluži elementāri. Ja pamatoti žēlojamies par to, ka augstākās izglītības sistēma tiek badināta tāpat kā zinātnes sistēma, tad kā pamatargumentu politiķi vienmēr uzsver šo: “Kāda jēga ir no jūsu mākoņu stumdīšanas vai zilās debess pētīšanas? Ko esat devuši industrijai!? Kāpēc mums tas viss būtu jāatbalsta, palielinot finansējumu? Nekas nenotiek tāpat vien, ja nevarat parādīt, kāpēc tas tiek darīts!” Protams, ka universitātes būtu ieinteresētas savus pētījumu rezultātus īstenot kaut kādos kaut vai patentētos izgudrojumos, kurus pēc tam licencē vai pārdod un kas nestu naudu. Universitātei būtu jānopelna, un ne jau tikai un vienīgi ar maksas studentu mācīšanu. Šis modelis nekādā veidā nestimulē Latvijas attīstību, ja neskaita nodokļu ieņēmumus un naudu, ko iemaksā par studijām, un to, ka pasniedzēji tiek noslogoti un tamlīdzīgi. Ja izglītojam ārvalstu studentus, tas nozīmē, ka savu mācošo jeb intelektuālo resursu – akadēmisko personālu – noslogojam citu valstu labā. Mēs par to saņemam algu, bet tas izglītotais cilvēks ir no citas valsts, un tur viņš radīs to lielo pievienoto vērtību ilgtermiņā, un tas nenotiks Latvijas labā. Jo vairāk savu kapacitāti šādi noslogojam, tā teikt – aizbāžot to caurumu, ko valsts nav gribējusi likvidēt mūsu budžetos, jo vairāk strādājam ārvalstu ekonomiku attīstībai. Un tas ir tas, ko nevajadzētu stimulēt. Paskatieties uz mūsu kaimiņiem igauņiem! Augstākā izglītība igauņu valodā ir par brīvu. Līdz ar to visi, kam ir vēlēšanās mācīties, var iegūt augstāko izglītību. Latvijā tā nav. Vai tas ir izdevīgi Latvijai? Ja man būtu jāmaksā par studijām Latvijā vai studijām Oksfordā, vai kaut kur citur, es stipri padomātu, vai man tomēr nebūtu jāsamaksā ārvalstīs atzītai un ļoti spēcīgai universitātei, kaut vai aizņemoties naudu, izmācīties tur, iegūt grādu tur, un, protams, palikt un strādāt arī tur, nekā rēķināties ar to, ka šeit pēdējo 30 gadu laikā iecerētā attīstība un ES vidējā līmeņa sasniegšana nav notikusi.

No 2008. gada neesam varējuši atjaunot finansējumu nedz zinātnei, nedz augstākajai izglītībai. Neesam varējuši kaut vai nodrošināt zinātnieku ataudzi Latvijā. Par inovācijām vispār nerunāšu. Tā nav uz valsts attīstību vērsta politika. Tas, ko Zinātņu akadēmijai ir jādara un ko cenšamies darīt, ir mēģināt tomēr pārliecināt tos prātus, kuri lemj par mūsu likteņiem. Pagaidām tas īpaši labi nav izdevies, bet ļoti ceru, ka izdosies, jo piliens arī akmeni drupina. Vajag tikai pilināt.

Runājot par zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam, viens no akadēmijas mērķiem bija tikt iekļautai šajās pamatnostādnēs noteikto uzdevumu īstenošanā. Vai ir kādi konkrēti uzdevumi, kurus LZA ir apņēmusies īstenot?

Nē, tas viss ir jāskata kompleksi, jo nevaram atraut augstāko izglītību, fundamentālo zinātni no turpmākās attīstības un no pārneses pētniecībā un inovācijā, un attiecīgi arī ražošanā. Tas nav saraujams pa gabaliņiem, taču Latvijas Zinātņu akadēmijai gan Hartā, gan arī līgumos, kurus ik gadu slēdzam ar Izglītības un zinātnes ministriju, ir paredzēts uzdevumu kopums, kas mums ar ļoti trūcīgiem līdzekļiem jāpaveic. Tie galvenokārt ir saistīti ar izcilības veicināšanu jeb Latvijas zinātnes attīstības virzienu noteikšanu, ekspertīzēm un ar sadarbību ar ārvalstu zinātniskajām institūcijām.

Gandrīz katrai valstij ir sava zinātņu akadēmija, kurai ir šī koordinējošā un pārresora loma. Man ļoti patika Lielbritānijas Karaliskās akadēmijas nostāja, pieeja un virziena maiņa, ko viņi jau pirms vairākiem gadiem izdarīja. Arī viņi ir nodibinājuši inovāciju atbalsta fondu. Šī akadēmija rīko konkursus par inovatīvu produktu izstrādi un inovāciju īstenošanu. To dara arī citu valstu akadēmijas. Mēs pagaidām rīkojam konkursus, atrodam, cildinām un veicinām, vismaz morāli atbalstot, tos zinātniekus un tās zinātniskās institūcijas, kurās notiek un ir pat gūti panākumi attiecībā uz inovāciju, zinātni un pētniecību. Mēģinām šo darīt zināmu arī mūsu kolēģiem ārvalstīs. Nav nekāds noslēpums, ka viens no mūsu akadēmijas uzdevumiem ir veicināt Baltijas reģiona valstu zinātnisko institūciju sadarbību. Respektīvi, veicināt Latvijas zinātnisko institūciju kontaktu attīstību, sadarbību un vienotu mērķu izvirzīšanu, jo arī reģionā kopumā ir jāattīstās sinhroni jeb vairāk vai mazāk papildinoši.

Bet, ja resursu nav?

Tā nelaime mazajai ekonomikai ir tāda, ka bagātais dara, kā grib, bet nabags var darīt tikai tā, kā var. Ja resursu nav, jo vairāk ir nepieciešams, lai to mazumiņu, kas mums ir, maksimāli efektīvi izmantotu. Jau iepriekšējā NAP plānošanas periodā ar kolēģiem izveidojām organizāciju, kas koordinētu Baltijas inovāciju un pētniecības telpas apvienošanu un attīstību, bet atkal – ja izglītības un zinātnes ministrs nevar atrast laiku, lai tiktos ar savu Lietuvas kolēģi, kurš vēlas atbraukt un pārrunāt jautājumus, kā vislabāk sadarboties, nekāda sadarbība tur iznākt nevar. Tas neko nelīdz, ka Baltijas premjeri noslēdz savstarpēju memorandu par sadarbību, ja zemākā līmenī tas tiek kavēts. Piemēram, toreiz biotehnoloģijas Latvijā bija tikpat labi, ja ne pat labāk attīstītas nekā Lietuvā. Toreiz mēģinājām šajā sadarbības plānā arī iezīmēt sadarbību ar Lietuvu biotehnoloģiju attīstības jautājumos. Atbalstu valdības struktūrās neguvām, un izdevība tika palaista garām. Tagad Covid-19 pandēmijas laikā redzam, ka Lietuvas eksports tieši biotehnoloģiju jomā ir jau pāri miljardam. Savukārt mums joprojām tā nav. Kāpēc? Tāpēc, ka nevēlamies neko šajā jomā darīt politiskā līmenī un arī zemākajos līmeņos.

Pirmajā Jūsu prezidentūras gadā tika izveidots sadarbības modelis ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Darba devēju konfederāciju un citām institūcijām, lai stiprinātu LZA zinātniskās un inovāciju ekspertīzes kapacitāti. Kā ar šo ir veicies?

Sadarbība ir, izpratne ir, un vēlme attīstīt šo sadarbību arī ir. Ar ļoti lielu gandarījumu un cerību raugos šajā virzienā, jo runājam pa tiešo bez starpniekiem – bez ministrijām, bez resoriem. Ir jautājums – lūdzu, esam gatavi to apspriest! Ja ir nepieciešams risinājums, akadēmija iesaistīsies un darīs. Šobrīd, vismaz iesākumā, tas nosacījums bija mēģināt tomēr labvēlīgā virzienā ietekmēt krīzes pārvaldību. Īsti labi tas neizdodas, jo piecu partiju sistēma valdībā dara savu. Tomēr šo organizāciju starpā mēs visu laiku saskaņojam viedokli. Esam izveidojuši arī īpašu zinātnisko grupu, kas pēta dažādus ekonomiskās attīstības modeļus un iespējas. Tomēr politiķi secinājumos un ieteikumos ieklausās maz.

Vai ir kādas cerības redzēt Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltni tikpat skaistu, kāda tā ir, piemēram, Varšavā? Jā, ir cerības. Tagad Ministru kabinetā ir nonācis dokuments, kas paredz nodot augstceltni Latvijas Zinātņu akadēmijas īpašumā. Redzēsim, vai to pieņems, bet tas būtu solis pareizajā virzienā. Visus šos gadus, kopš Zinātņu akadēmija šeit atrodas, valsts nav ieguldījusi līdzekļus ne šīs ēkas uzturēšanā, ne atjaunošanā, ne remontā. Ēka ir fiziski novecojusi, taču, neskatoties uz to, akadēmija ir spējusi to uzturēt daudzmaz normālā stāvoklī. Tas viss ir ticis un joprojām tiek darīts bez valsts finansējuma. Iepriekšējās ministres uzsāktā politika bija tāda, ka akadēmija no šīs ēkas ir jāpadzen. Nav zināms, uz kurieni plānoja padzīt, kā arī nav zināms, ko plānoja darīt ar pašu ēku.

Šobrīd situācija ir mainījusies. IZM un FM, apzinoties to, ka akadēmija visu laiku ir bijusi ļoti rūpīga un atbildīga šīs ēkas saimniece, varētu to nodot akadēmijas īpašumā, protams, bez tiesībām atsavināt. Ja tas notiks, varēsim īstenot nākamo soli. Te nav runa par to, ka akadēmijas kolektīvs pārdos ēku un visa akadēmija bagāta un laimīga vadīs savas vecumdienas, neko nedarot. Nekā tamlīdzīga. Ņemot vērā, ka šī ēka atrodas “Rail Baltic” centrālās stacijas tiešā tuvumā, piekļuve tai būs ļoti vienkārša no jebkuras Eiropas valsts, jo mums ir lidosta, uz kuru “Rail Baltic” arī veido atzaru. Tā var kļūt par starptautiskas nozīmes konferenču centru, kam ir ļoti ērts ģeogrāfiskais novietojums, kur ir pietiekami ietilpīgas zāles un daudz palīgtelpu, kas, protams, ir jāsaved kārtībā. Esam izstrādājuši projektu, kā var šo visu veco ēku pārveidot. Līdzīgi, kāda tā ir Varšavā. Tā varētu pārvērsties par vietu, kur skolēni nāk klausīties zinātnieku lekcijas, kur izglītojas skolotāji, kur jaunie zinātnieki var veikt savas aktivitātes, kur notiek starptautiski kongresi un zinātniskās, zinātniski praktiskās un inovācijām veltītās konferences.

Protams, varētu arī šajā ēkā attīstīt daļu trūkstošo elementu, kas ir inovāciju ekosistēmā. Bet augstceltnes pārveidošanai ir nepieciešami lieli līdzekļi. Jā, tur ir nepieciešami daži desmiti miljoni, bet jebkurš biznesa projekts parasti tiek finansēts tikai tajā gadījumā, ja ir cerība to atpelnīt, turklāt atpelnīt ar uzviju. Esam uzsākuši darbu pie biznesa plāna izstrādes. Tā iestrādnes jau ir pārrunātas ar Eiropas Investīciju banku, kura ir gatava šo projektu finansēt tad, kad būs pilnībā izstrādāts šis biznesa plāns. Līdzīgi, kā tika finansēta Polijas Zinātņu akadēmijas ēka. Tā tika atjaunota tieši šādā ceļā. Tā darbojas un atpelna naudu. Vienīgi investīcijām jēga būs tikai tad, ja tam seko valsts vēlme īstenot šāda tipa inovatīvo attīstību valstī.

Ja Zinātņu akadēmija valstij kaut kāda iemesla dēļ nav vajadzīga, tad būsim vienīgā valsts, kurai nav savas Zinātņu akadēmijas. Ja inovācijas nav nepieciešamas, būsim piedēklis attīstītajām Eiropas un citām pasaules valstīm. Ja šāda politika turpināsies, tas var notikt, jo, raugoties uz iepriekš izvirzītajiem valsts mērķiem, netika izpildīts neviens, kas saistīts ar inovāciju, zināšanu ekonomikas attīstību un zināšanu ietilpīgas produkcijas eksporta palielināšanu. Ja turpināsim tādā garā, nav vajadzīga ne augstākā izglītība, ne Zinātņu akadēmija, ne inovācijas, jo viedā izaugsme vienkārši nebūs iespējama.

Viss ir savstarpēji saistīts, mūsu uzdevums kā zinātniekiem ir parādīt optimālos risinājumus, popularizēt jeb lobēt un veicināt šādu risinājumu iesakņošanos kaut vai apziņā. Liela daļa valsts iedzīvotāju un politiķu ļoti bieži lieto vārdu “inovācija”, bet, ja es lūgtu pateikt šo vārdu latviešu valodā, tad lielākā daļa nemaz nezina, kā tā ir “jaunrade”. Ir tehniskā jaunrade, kas ir tehniskās inovācijas. Ir sociālā jaunrade, kultūras jaunrade u.c. Jaunrade jau ir inovācija. Ja to pieskaņojam produktu radīšanai, tad ir produktu inovācija, tehnoloģiju inovācija un tamlīdzīgi. Tas ir process, tāpat kā zinātne. Ja runājam par rezultātu, tad tās ir inovācijas. Katrs risinājums, kas ir inovatīvs jeb satur šo jaunrades elementu, ir inovācija jeb jaunradītā vērtība.

LZA ir izdevies atjaunot Latvijas Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes darbību. Ar ko šī padome nodarbojas?

Visās valstīs ir konsultatīvās institūcijas (kā nu kurā vietā tās dēvē), kas palīdz politiķiem izprast ne būt ne vienkāršus procesus no zinātniskā viedokļa. Konkrēti – ko darīt, kā darīt, kāpēc tā darīt? Tur nepietiek ar vēlmi vai ar partiju programmām. Tur ir nepieciešams, lai zinātnieki varētu dot savu atzinumu par trakām vai ne tik trakām idejām, kas rodas ministriju kabinetos. Tas skar gan pašu zinātnes attīstību, gan augstākās izglītības attīstību, gan ekonomikas attīstību. Visi šie it kā labi domātie attīstības scenāriji jāanalizē no zinātniskā viedokļa. Šādas Pētniecības un inovācijas stratēģiskās padomes uzdevums ir iepazīties ar ministriju iecerēm un novērtēt tās ne tikai no politikas viedokļa, kā to jau dara valdība kā politisko partiju instruments. Ja runājam par atjaunotās padomes pirmo sēdi, tur tika skatīti divi pamatjautājumi.

Viens – par zinātnes, tehnoloģijas attīstības un inovācijas pamatnostādnēm 2021.–2027. gadam, bet otrs – Ekonomikas ministrijas ziņojums par to, kādu viņi redz inovāciju attīstības modeli valstī. LZA sagatavoja un iesniedza Ekonomikas ministrijai savu redzējumu par to, ko zinātnieki varētu piedāvāt mūsu ekonomikas attīstībai nākamajā periodā. Proti – uz misiju vērstas pētniecības programmas, kuru uzdevums būtu attīstīt zināšanu ietilpīgo ekonomiku. Tātad – pētniecības programmas, kas būtu vērstas tieši uz šā mērķa sasniegšanu. LZA redzējums ietvēra detalizētus un izsvērtus priekšlikumus, ļoti progresīvas un perspektīvas idejas par to, kā tās varētu īstenot ražošanā tehnoloģiju vai produktu veidā. Pagaidām neredzu, ka LZA piedāvātais risinājums būtu pavirzījies būtiski uz priekšu, bet sēkla ir iesēta, un mēs to laistīsim. Ceru, ka tā izdīgs, uzaugs un dos ražu.

Kas šobrīd diktē valsts politiku zinātnes jautājumos?

Tas ir ļoti labs jautājums, kuram ir grūti atrast atbildi. Šajā gadījumā, protams, neskatoties uz visu, kā ir vai nav iznācis, redzu nozīmīgi pozitīvu attieksmes maiņu Izglītības un zinātnes ministrijā. Šobrīd IZM runā daudzmaz atklātu valodu par tām vajadzībām, kādas Latvijas zinātnē un izglītībā ir. Protams, jautājums, vai tas rezultēties konkrētos risinājumos. Pirms tam ministrijai šķita, ka viss ir labi un pietiek ar to, ka pieregulē pārvaldību, savukārt zinātniskajiem institūtiem konsolidēt iekšējos resursus. Vairāk neko nevajadzēja. Tas attiecas kā uz izglītību, tā zinātni pētniecību un inovāciju. Var jau, protams, taupīt līdzekļus uz izglītības uz zinātnes rēķina, kādu laiku savelkot jostu, bet ar badināšanu nevar panākt izaugsmi.

Investīcijas zinātnei 2022. gada budžetā esot augstākās kopš 2008. gada. Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sniegto informāciju IZM piešķirti papildu 12 200 000 eiro zinātnes bāzes finansēšanai, fundamentāliem un lietišķiem pētījumiem, kā arī dalībai Eiropas Kodolpētījumu organizācijā (CERN). Vai bāzes finansējuma palielinājums palīdzēs attīstīties?

Ja runājam par bāzes finansējuma pieaugumu, tur es saskatu problēmu. Bāzes finansējuma palielinājums ir pareizs, un mēs to visnotaļ atbalstām. Tomēr, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, IZM kopējais zinātnes budžets ir palielināts visai nenozīmīgi. Tas nozīmē, ka vienā sadaļā budžetu palielina, bet citā samazina. Tā ir līdzekļu pārdale, nevis pieaugums. Ja runājam par to pašu zināšanu pārnesi uz rūpniecību, šobrīd ir tāda situācija, ka zinātnieki vismaz par 95% strādā, saņemot finansējumu no projektiem. Ja tas ir konkursa kārtībā iegūts finansējums, nav nekādas garantijas par iespējamību saņemt to nākamajā gadā vai aiznākamajā gadā, jo finansēts tiek konkrēts projekts uz konkrētu tā īstenošanas laiku. Eiropā vidēji atbalstu saņem katrs desmitais pieteiktais projekts. Latvijas Zinātnes padomes konkursos ir līdzīgi. Ko tas nozīmē? Šodien jums ir projekts un saņemat algu, bet rītdien tas projekts beidzas, savukārt jaunajā uzsaukumā, kurā piedalījāties, jums šoreiz nav veicies, un jums faktiski ir jāiet prom no darba, jo nav, no kā jums maksāt algu. Līdz ar to nākas aiziet no zinātnes. Otrs variants – jums ir projekts un attiecīgi darbs, pie jums atnāk uzņēmējs un saka, ka ir vajadzība pēc pētniecības un viņš ir gatavs maksāt, bet jūs viņam atbildat: “Atvainojiet, man ir projekts, kurā ir nodarbināti visi mani kolēģi, un tas ilgs vēl divus gadus. Nāciet pēc diviem gadiem! Līgumu varam noslēgt tagad, bet ar to nodarbosimies pēc diviem gadiem.” Uzņēmējs saka, ka viņam to vajadzēja jau vakar, bet labāk jau rīt uz brokastu laiku. Risinājums tam būtu vienkāršs. Ja ir zinātniskā institūcija, kurai ir bāzes finansējums, kas nodrošina algu attiecīgajam zinātniskajam personālam, kas šajā institūcijā strādā, viss, ko saņemat projektos, ir pa virsu, un varat nevis sev maksāt algu, bet pieņemt darbā doktorantus, maģistrantus un piesaistīt papildu personālu. Tad jūs varat mierīgi strādāt rūpniecības vajadzībām tajā brīdī, kad to vajag.

Zinātniskajā institūcijā jūs amatā tiekat ievēlēti atkarībā no rezultātiem. Līdz ar to nevarat neko nedarīt, jo tad nākamajā reizē jūs izbalsos un vairs nebūsiet amatā. Zaudēsiet darbu un arī reputāciju. Ja nav projekta, jābūt iespējai turpināt strādāt institūcijā par bāzes finansējuma līdzekļiem. Tikai tā var nodrošināt zinātnieku to rezervi, kuri nav iesaistīti projektos, bet var pieslēgties jebkurā laikā konkrētu projektu izpildei, kas nāk no malas – vai tie ir zinātniskie, ko iegūstat, vai praktiskie projekti un līgumi ar nozari.

No akadēmijas tiek prasīts īstenot pētījumus, ko arī dara Zinātņu akadēmijas paspārnē esošie institūti.

Tā sistēma, kas pieprasa no akadēmijas pētījumus, nedodot tam papildus finansējumu vai mēģinot panākt, ka akadēmija iesaistīsies pētījumos, kur tai nav ne intereses, ne infrastruktūras, nav ilgtspējīga. Zinātņu akadēmija ir centrs, kas zina, kurā zinātniskajā institūcijā valstī atrodas nepieciešamās kvalifikācijas cilvēki, kuriem šī tematika ir pa zobam, kuriem ir nepieciešamā infrastruktūra. Akadēmijai ir jābūt tādai kā koordinācijas platformai, kas palīdz atrast optimālo resursu Latvijas zinātnes vidē tam, lai kāds projekts tiktu īstenots. Tas, ko akadēmija var un dara pašlaik – īsteno projektus, kuriem nevajag infrastruktūru. Mums nav ne laboratoriju, ne cilvēku, kuri pastāvīgi nodarbotos tikai ar zinātniskiem pētījumiem. Līdz ar to prasīt, ka Zinātņu akadēmijai ir jābūt kā zinātniskajai institūcijai, kuru vērtēs ārvalstu vērtētāji, nav pareizi. Tas nav akadēmijas uzdevums.

Mūsu uzdevums ir palīdzēt valdībai, ministrijām pieņemt pareizos lēmumus. Jo mums ir smadzenes, kas spēj par brīvu sniegt atbalstu un ieteikumus. Ja jums šobrīd būtu jāpastāsta vai jāsniedz ministram padoms vakcinācijas jautājumos, tas prasītu mēnešus, gadus, lai jūs apgūtu šo jautājumu un iegūtu zināšanas. Ja vērsīsieties Zinātņu akadēmijā, uzreiz nosaukšu vismaz desmit cilvēkus, kuri valstī vislabāk šo jautājumu pārzina, un, ja vajadzīgs, organizēšu sanāksmi attālināti vai klātienē, un varēsiet šos jautājumus atrisināt un uzzināt visu nepieciešamo dažu stundu laikā. Vairāk tas neprasītu. Tā ir tā akadēmijas loma.

Otra loma ir tāda, ka mūsu viedoklī valdībai būtu jāieklausās, kad runājam par to, kā un ko pētīt, kāpēc pētīt, cik tam vajag līdzekļus, ko darīt un kādā virzienā ekonomiku attīstīt. Šīs ir tās lietas, par ko ir jārunā. Igauņiem ir trīs tādas zinātniskās institūcijas, kas pēta, kas notiks, ja valdība pieņems šādu vai citādu lēmumu vai ja tiks izstrādāts šāds vai citāds likumprojekts. Tā ir zinātniskā ekspertīze – ja darīsiet tā, būs šādi. Ja iesiet taisni, zirgu pazaudēsiet! Ja iesiet pa labi, galva būs nost! Mums liela daļa politiķu domā, ka viņi ir amatā tāpēc, ka ir gudri, bet varbūt ir otrādi.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavoja Ilona Gehtmane-Hofmane