Jaunumi

LZA prezidenta Ivara Kalviņa uzruna otrajos Jāņa Stradiņa akadēmiskajos lasījumos

LZA prezidenta Ivara Kalviņa uzruna otrajos Jāņa Stradiņa akadēmiskajos lasījumos

Akadēmiķa Jāņa Stradiņa darbība LZA. Skats no Organiskās sintēzes institūta

Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ivara Kalviņa uzruna otrajos Jāņa Stradiņa lasījumos “Jānis Stradiņš Latvijas Zinātņu akadēmijā, zinātnē un dzīvē”, Latvijas Nacionālā bibliotēka,
2021. gada 10. decembrī

Latvijas Organiskās sintēzes institūts ilgus gadus ir bijis akadēmiķa Jāņa Stradiņa pamatdarba vieta. Tiesa gan, savas darba gaitas pēc Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes absolvēšanas ar izcilību 1956. gada augustā, jaunais ķīmiķis Jānis Stradiņā uzsāka Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu institūtā, jo Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Organiskās sintēzes institūts tika nodibināts tikai 1957. gada 1. janvārī.

Jaundibinātā institūta sastāvā iekļāva ZA Mežsaimniecības problēmu institūta Furfurola sektoru, kurā jau strādāja Jānis Stradiņš un ko vadīja LPSR ZA korespondētājloceklis Solomons Hillers, ZA Ķīmijas institūta Vispārējās organiskās sintēzes laboratoriju, ko vadīja profesors G.Vanags un ZA Eksperimentālās medicīnas institūta Eksperimentālās ķīmijterapijas laboratoriju (vadītāja profesore S. Zajeva). Jaunā institūta 45 darbinieku vidū bija arī jaunākais zinātniskais līdzstrādnieks Jānis Stradiņš, kuru gan tūlīt nozīmēja par OSI zinātnisko sekretāru. Šajā amatā topošais zinātnieks ieguva pirmo administratīvā darba pieredzi, līdz 1958. gada februārī viņu šajā amatā nomainīja Jānis Bleidelis.

Kamēr tika būvēti OSI laboratorijas korpusi topošajā ZA ciematiņā Teikas rajonā, fizikālo mērījumu grupa un pats Jānis Stradiņš darbojās Kaķu mājā Vecrīgā, kur tolaik atradās arī viss Furfurola sektors, kas tikai vēlāk pārtapa par Heterociklisko savienojumu ķīmijas laboratoriju, kuru līdz pat savai aiziešanai viņsaulē vadīja akadēmiķis Solomons Hillers. Kaķu mājā visai pieticīgajam Furfurola sektora fizikālo mērījumu grupas mēraparātu klāstam atbilstoši tika ierādīta pavisam necila telpa – blakus labierīcībām. Bet tieši šai vietai bija lemts kļūt par šūpuli ZA OSI Organisko savienojumu fizikāli ķīmisko pētījumu laboratorijai, kura tika dibināta 1961. gada 6. jūlijā.

Bet līdz tam OSI fizikālo aparātu izvietošanai ZA Fizikas institūta direktors I. Kirko laipni atvēlēja profesoram Hilleram telpas Kolhoznieku nama nepabeigtajā augstceltnē, kura ZA rīcībā nonāca 1958. gadā. Tur tad arī tika izvietota Jāņa Stradiņa un Solomona Hillera sarūpētā aparatūra, tai skaitā arī elektroniskais polarogrāfs, kas ļāva Jānim Stradiņam veikt savus pirmos pētījumu elektroķīmijā ar tolaik nesen izgudrotās inovatīvās pētniecības metodes – polarogrāfijas – palīdzību. Šī bija ļoti perspektīva elektroķīmiska pētniecības un analīzes metode, par kuras izgudrošanu čehu profesors Jaroslavs Heirovskis 1959. gadā saņēma Nobela prēmiju.

Un tā jau ar pirmajiem soļiem pētniecībā topošais akadēmiķis Jānis Stradiņš bija ielauzies terra incognita – nezināmajā pasaulē. Un visu savu mūžu Jānis Stradiņš ir tiecies pēc novitātes un izcilības. Pateicoties talantam un fantastiskajām darba spējām triju gadu laikā tapa viņa pirmais kvalifikācijas darbs – ķīmijas zinātņu kandidāta disertācija par tēmu “Dažu organisko nitrosavienojumu polarogrāfija”, kuru Jānis Stradiņš, atbilstoši tā laika tradīcijām, aizstāvēja tolaik PSRS prestižākajā universitātē – M. Lomonosova Maskavas valsts universitātes Ķīmijas fakultātē. Zīmīgi, ka Jānis Stradiņš bija pirmais latvietis, kurš tur aizstāvēja savu disertāciju. Pie tam recenzentu vidū bija ievērojams polarogrāfijas speciālists no Prāgas, paša profesora Jaroslava Heirovska līdzstrādnieks Dr. Petrs Zumans.

Un ķīmijas zinātņu kandidāta Jāņa Stradiņa paveiktais uzreiz izpelnījās arī III godalgu Vissavienības D. Mendeļejeva Ķīmijas biedrības jauno zinātnieku konkursā. Tūlīt tapa arī Jāņa Stradiņa pirmā grāmata “Organisko savienojumu polarogrāfija”, kura nepalika neievērota. Ar sev raksturīgo neatlaidību Jānis Stradiņš sāka cirst logu “dzelzs priekškarā”, aizsūtot savu grāmatu, kas bija uzrakstīta krievu valodā, arī izciliem zinātniekiem ārzemēs, tostarp L.P. Hammetam, R.V. Taftam un I. Kolthofam. Jānim Stradiņam izdevās nopublicēt arī vairākus rakstus ārvalstu zinātniskajos žurnālos, un Latvija tika ievērota kā valsts, kurā ir attīstīta fizikālā ķīmija, it īpaši Jāņa Stradiņa pārstāvētā organisko savienojumu polarogrāfija.

Jau no 1958. gada, vēl LZA ēkā strādājot, Jānis Stradiņš sāka veidot savu laboratoriju, pulcējot ap sevi LVU absolventus Ilonu Mažeiku, Albertu Kamrādu, Āriju Grīnvaldi, Romualdu Gavaru un citus jauniešus, kas vēlāk kļuva par atzītiem zinātniekiem fizikāli-organiskās ķīmijas jomā. Pamazām paplašinājās arī aizņemtā laboratoriju platība. Taisnības labad jāsaka, ka ZA ēkā Jānis Stradiņš fiziski uzturējās maz, jo viņš tolaik strādāja ar polarogrāfijas aparātu, kas atradās Ķīmijas fakultātes ēkā.

Īpašu ietekmi uz jauno ķīmiķi Jāni Stradiņu atstāja PSRS ZA akadēmiķis, tolaik vadošais PSRS organiskās ķīmijas teorētiķis Jakovs Sirkins, kas neatteica personīgu tikšanos neformālā atmosfērā – savā dzīvoklī Maskavā. Akadēmiķa Sirkina padomi, kā veidot topošo laboratoriju un kādas pētniecības metodes tajā attīstīt, lai laboratorija nekļūtu tikai par piedēkli citām OSI organiskās ķīmijas laboratorijām. Un šie ieteikumi atrada dzirdīgas ausis Jāņa Stradiņa personā, viņš pielika visas pūles, lai tiktu iegādāti EPR spektrometrs un dielkometri.

Zīmīgi, ka izcilais zinātnes organizators, OSI direktors akadēmiķis Solomons Hillers ar viņam vien piemītošo smalko intuīciju kadru izvēlē, tūlīt pēc disertācijas aizstāvēšanas 1961. gada jūlijā izsauca ķīmijas zinātņu kandidātu Jāni Stradiņu pie sevis un paziņoja savu lēmumu: OSI sastāvā dibināt Organisko savienojumu fizikāli ķīmisko pētījumu laboratoriju, uzliekot par pienākumu jaunajam zinātniekam izveidot šādu laboratoriju, ieskaitot personāla komplektēšanu, tematikas izraudzīšanos un arī OSI jaunās ēkas laboratorijas telpu sakārtošanu. Un tā 1961. gada 6. jūlijā ar pavēli Nr.37 šī laboratorija tika nodibināta, un nu topošajam akadēmiķim bija visas iespējas un pienākums attīstīt fizikāli-organiskās ķīmijas virzienu OSI un Latvijā. Tomēr Solomons Hillers neatstāja jauno zinātnieku un vadītāju Jāni Stradiņu bez pieskatīšanas un atbalsta. Tieši profesors Solomons Hillers bija tas, kurš ar savu autoritāti “izsita” varas gaiteņos līdzekļus jaunākās aparatūras iegādei, palīdzēja izvēlēties pētījumu tematiku, lai tā ietu kopsolī ar OSI pētniecības virzienu – jaunu medicīnas preparātu un lauksaimniecības ķimizācijas līdzekļu izstrādi un ieviešanu.

Solomons Hillers vārdus apkārt nemētāja. Viņš nosūtīja ķīmijas zinātņu kandidātu Jāni Stradiņu stažēties uz Maskavu, PSRS ZA Fizikālās ķīmijas institūtu pie PSRS ZA akadēmiķa Nikolaja Emanuela, lai ieinteresētu Jāni Stradiņu pievērsties fizikāli ķīmiskajai bioloģijai, meklējot sakarības starp fizioloģiski aktīvo vielu struktūru un to bioloģiskās iedarbības mehānismu.

Šodien to būtu saukuši par QSAR jeb kvantitatīvo struktūras-aktivitātes likumsakarību meklēšanu un pētīšanu. Tomēr ikdienas tautsaimniecības vajadzības diktēja savu, jo jau 1962. gadā bija jāpalīdz Rīgas Laku un krāsu rūpnīcā apgūt maleīnskābes anhidrīda iegūšanas tehnoloģiju no furfurola. Un Jānim Stradiņam bija jāizveido ekspres-laboratorija tehnoloģijas ieviešanas procesa kontrolei, kas vainagojās ar jaunā paņēmiena ieviešanu ražošanā un 1965. gada Latvijas PSR Valsts prēmiju.

Beidzot tika pabeigta arī OSI ēkas celtniecība, un 1962. gadā J.Stradiņš ar visu laboratoriju varēja pārcelties uz jaunajām telpām un izvērst zinātnisko darbību. J. Stradiņa pieskatīti, čakli strādāja jaunie aspiranti Irēna Tutāne, Romualds Gavars, Valentīna Kadiša, Georgs Reihmanis, Inta Kravis, Velta Vegnere un Viesturs Tērauds, kā arī virkne jauniešu, kam pirms studijām bija nepieciešams uzkrāt darba stāžu izvēlētajā specialitātē. Un tad, 1964. gada 25. janvārī, OSI Zinātniskā padome oficiāli ievēlēja Jāni Stradiņu par laboratorijas vadītāju kolektīvam, ko viņš pats bija atlasījis, izveidojis un daļēji arī apmācījis. Laboratorija aizņēma 10 tā saucamos laboratoriju moduļus, un tobrīd jau varēja lepoties ne tikai ar optiskās spektroskopijas un polarogrāfijas aparatūru, bet arī ar rentgenstruktūranalīzes, KMR spektrometrijas, elektro-analītisko aparatūru un mazliet vēlāk arī ar mass-spektrometrijas iekārtām. Laboratorijai pievienojās Jānis Bleidelis, Aleksandrs Švecs, Māra Bundule, Anatolijs Mišņovs, Segejs Beļakovs, attīstījās arī laboratorijas inženiertehniskais elektroniķu dienests Pētera Tomsona vadībā (Jānis Ogle, Pēteris Mellis, Uldis Dzenovskis, Pēteris Ozoliņš, Andris Rāzens, Andris Dišs u.c.). Bez šīs komandas sarežģītā un bieži vien importētā aparatūra būtu drīz vien pārstājusi funkcionēt, jo cietā valūta regulāru apkopju īstenošanai katastrofāli pietrūka. Šie inženieri bija tie, kas automatizēja daudzu parametru pierakstīšanu, konstruēja jaunas iekārtas, un laboratorijas zinātnieki varēja veikt eksperimentus tādā kvalitātē un ātrumā, kāds nebija pa spēkam vairumam šāda profila PSRS laboratoriju. Kaut arī OSI plašākai sabiedrībai ir pazīstams kā ārkārtīgi sekmīgs jaunu zāļu un to iegūšanas izstrādātājs, tomēr nekas no tā nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu Jāņa Stradiņa vadītās Fizikāli organiskās ķīmijas laboratorijas atbalsts. Protams, ka jebkuru zāļu vielas ceļš uz aptiekas plauktiem ir organiskās sintēzes laboratorijās vai dabas vielu izdalīšanas un attīrīšanas laboratorijās. Taču iegūt jauno zāļu vielas kandidātu ir tikai pats, pats sākums ilgam un garam pētniecības procesam, jo vispirms ir jāspēj šo vielu attīrīt no piemaisījumiem un noteikt tās struktūru. Un tieši potenciālo zāļu vielu struktūranalīze ar daudzveidīgo fizikāli-ķīmisko metožu un aprātu palīdzību bija galvenais pienesums, ko deva FOĶL. Ar pilnu atbildību varu apgalvot, ka bez J. Stradiņa un viņa vadītās laboratorijas OSI nebūtu bijusi iespējama nedz inovācija, nedz jauno zāļu, nedz arī daudzu nozīmīgu zinātnisko rezultātu organiskajā sintēzē.

Mana pirmā saskarsme ar akadēmiķi Jāni Stradiņu sākās jau tad, kad tikko biju uzsācis savas darba gaitas OSI, kur Anatolija Jeremējeva grupas sastāvā nodarbojos ar augsti enerģētisko struktūru sintēzi un pētījumiem. Toreiz kodolmagnētiskā rezonanse, kas šobrīd ir vadošā organisko savienojumu struktūras pētniecības metode, vēl bija “bērnu autiņos”. OSI bija tikko iegādājies pirmos kodolmagnētiskās spektroskopijas aparātus, un no Gorkijas (tagad – Ņižņijnovgorodas) pārvilinājis akadēmiķa G. Razuvajeva līdzstrādnieku Vadimu Pestunoviču, kas Rīgā bija atradis savu “otro pusīti”. Šis talantīgais zinātnieks OSI attīstīja organisko vielu pētījumus ar kodolmagnētiskās spektroskopijas palīdzību. Un N-aminoaziridīni, pie kuru sintēzes man bija jāķeras 1969. gada augustā – tūlīt pēc LVU absolvēšanas – , bija tie savienojumi, kuru izpētē KMR spektroskopija bija ļoti noderīga, jo ļāva noskaidrot, vai ķīmiskās pārvērtības ir izturējis saspriegtais trīslocekļu cikls aziridīna molekulā. Tā nu iznāca, ka vienai no manis sintezētajām vieliņām (1-amino-2-metilaziridīnam) KMR spektrā bija vairāk signālu nekā tam vajadzēja būt. Labu laiku nopūlējies ar šī savienojuma attīrīšanu, biju spiests konstatēt, ka nekāda uzlabojuma tās KMR spektra izskatā nav. Nekas cits neatlika, ka doties pie J. Stradiņa vadītās laboratorijas speciālistiem, kas Vadima Pestunoviča vadībā ātri vien konstatēja, ka mana vieliņa būtībā ir divu spoguļizomēru maisījums, kas viegli pārvēršas viens otrā. Un kolēģu verdikts bija sekojošs – dotajai molekulai slāpekļa atomam pat istabas temperatūrā ir raksturīga lēna inversija, kuras laikā brīvais elektronu pāris no slāpekļa atoma vienas puses migrē uz pretējo – gluži kā vējainā laikā lietussargs izvēršas uz otru pusi un tā virsma no izliektas pārvēršas ieliektā. Pieliekot nedaudz pūļu, varam atgriezt lietussarga formu tā sākotnējā jeb veikt tā inversiju uz sākotnējo stāvokli.

Taisnību sakot man, tolaik vēl pavisam zaļam “gurķim” ķīmijā, šādas slāpekļa atoma lēnas inversijas fakts nekādu izbrīnu neradīja. Uzrakstījām rakstu par šī savienojuma sintēzi, ķibelēm ar tā KMR spektra interpretāciju un spektroskopistu skaidrojumu un nopublicējām OSI izdotajā Heterociklisko savienojumu ķīmijas žurnālā. Šis žurnāls bija viens no retajiem PSRS žurnāliem, ko tūlīt no vāka līdz vākam tulkoja angliski un izdeva ASV.

Tā nu mūsu necilais rakstiņš kļuva pieejams plašajai rietumu pasaulei. Un pēkšņi akadēmiķis Solomons Hillers paaicināja pie sevis raksta autorus un vaicāja, kāpēc mēs neesam ziņojuši, ka OSI ir izdarīts atklājums, ko pirmie bija pamanījuši mūsu vācu kolēģi.

Izrādījās, ka mēs Rīgā (OSI), līdz ar Remiru Kostjanovski Maskavā, esam pirmie pasaulē, kas eksperimentāli ir spējuši pierādīti, ka ir iespējama lēna slāpekļa inversija un līdz ar to arī optiskā aktivitāte, trīsaizvietotu slāpekļa atomu saturošām netiltiņa struktūrām. Un tūlīt tika pieteikts, un 1972. gadā ar Nr. 110 arī atzīts un reģistrēts līdz šim vienīgais zinātniskais atklājums, ko veikuši Latvijas zinātnieki. Un bez akadēmiķa Jāņa Stradiņa un viņa līdzstrādnieku veikuma tas nebūtu bijis iespējams.

Arī turpmākos gadus man bija tā laime sadarboties ar akadēmiķa Jāņa Stradiņa laboratorijas līdzstrādniekiem un arī ar profesoru pašu. Visvairāk kopējo publikāciju un patentu mēs izstrādājām ar akadēmiķi Edvardu Liepiņu, kurš toreiz, tāpat kā es, strādāja pie savas ķīmijas zinātņu kandidāta disertācijas, bet nu ir aizsaukts viņsaulē.

E. Liepiņš pārņēma KMR grupas vadību no Vadima Pestunoviča, kad tas 1971. gadā pārcēlās darbā pie akadēmiķa M.Voronkova Irkutskā. Pēc neatkarības atgūšanas E. Liepiņš ilgāku laiku strādāja kopā ar vēlāko Nobela prēmijas laureātiem profesoru Kurtu Vītrihu un Gotfrīdu Ottingu, kuru vadībā veica vairumu no eksperimentālajiem pētījumiem, kas vēlāk ieguva šo augsto apbalvojumu.

Šajā grupā J. Stradiņa laboratorijā izauga arī tāds pasaules klases KMR speciālisti kā Ēriks Kupče, kā arī tādi atzīti KMR speciālisti kā Ilmārs Sekacis, Juris Saulītis, Ieva Zicmane u.c..

Diemžēl pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas zinātnē sākās juku laiki, kas nepagāja secen arī ZA Organiskās sintēzes institūtam. Gandrīz visi ZA akadēmiķi ZA pilnsapulcē nobalsoja par akadēmijas reorganizāciju, pārveidojot to par personālo akadēmiju.

Pilnībā apzinoties iespējamās negatīvās sekas, pret šo lēmumu, cik atceros, nobalsoja tikai Edmunds Lukevics un Ivars Kalviņš.

Un šī soļa sekas nelika ilgi gaidīt. OSI sadalīja divās daļās (OSI un BMC), institūtam atņēma abas eksperimentālās rūpnīcas, kas formāli atradās ZA pakļautībā, kā arī Molekulārās bioloģijas korpusu, vivāriju, jaunceļamo GLP klases Hroniskās toksikoloģijas nodaļas uzceltos laboratoriju korpusus un citas struktūras, tai skaitā Zāļu standartizācijas laboratoriju. Pagaisa arī OSI nopelnītās valūtas uzkrājumi Vņešekonombank kontos Maskavā.

Piedevām nepārdomātas zinātnes reformas rezultātā, OSI tika atstāts arī bez bāzes finansējuma. Politisku motīvu vadīta, Latvijas valsts pārtrauca PSRS patentu likuma darbību Latvijā, atstājot visus daudzskaitlīgos OSI izgudrojumus bez patentaizsardzības. Tas, protams, nevarēja neatstāt graujošu iespaidu arī uz J. Stradiņa vadīto laboratoriju. Liela daļa ebreju tautības OSI zinātnieku emigrēja, citi pārcēlās darbā uz ārzemēm, daļa pārgāja darbā citās institūcijās, tostarp spējīgākie J. Stradiņa līdzstrādnieki.

Arī akadēmiķim Jānim Stradiņam šajā juku laikā neklājās viegli, jo viņš tika ierauts dažādos sabiedriskos procesos un pārslogots ar neskaitāmiem pienākumiem. Kopš 1990. gada Jānis Stradiņš bija iesaistīts arī LZA vadībā. No 1990. gada J. Stradiņš pildīja Ķīmijas un bioloģijas nodaļas akadēmiķa – sekretāra vietas izpildītāja pienākumus, tika ievēlēts par LZA viceprezidentu (no 1992. g.), par prezidentu (1998.-2004. g.) un par Senāta priekšsēdētāju (no 2004. gada līdz savai aiziešanai viņsaulē).

Būtībā akadēmiķis Jānis Stradiņš aktīvo pētniecības darbu ķīmijas jomā OSI pārtrauca ap 1998. gadu, kad aktīvi iesaistījās Trešās Atmodas procesos un no 1990. gada kļuva arī par Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieku.

Palikdams uzticīgs saviem iekšējiem principiem – strādāt ar pilnu atdevi vai atdot vadības grožus citiem, 1999. gada sākumā akadēmiķis Jānis Stradiņš toreizējam OSI direktoram akadēmiķim E. Lukevicam iesniedza lūgumu atbrīvot viņu no laboratorijas vadītāja amata un iecelt par laboratorijas vadītāju Dr. Ivaru Turovski, kas gan formāli netika pieņemts.

Pārņemot OSI vadības stūri, man un manai komandai izdevās stāvokli pamazām stabilizēt, un ar kontraktpētniecības projektos nopelnītajiem līdzekļiem nodrošināt līdzfinansējumu jaunas aparatūras iegādei un atalgojuma būtiskai palielināšanai. Sākās gan Fizikāli-organiskās ķīmijas laboratorijas, gan arī paša OSI renesanse, kurš nu vairs nebija Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā, bet kļuva pilnīgi neatkarīga zinātniskā institūcija. Pēc atkārtota J. Stradiņa lūguma, man kā direktoram nācās apmierināt profesora vēlmi aiziet no laboratorijas vadītāja amata, un par FOĶL vadītāju iecelt akadēmiķi Edvardu Liepiņu.

Tomēr līdz pat savām pēdējām dienām akadēmiķis Jānis Stradiņš neliedza savu padomu un atbalstu, darbojoties OSI Zinātniskajā padomē, kā arī kā eksperts zinātnisko sasniegumu izvērtēšanā. Un mēs vienmēr būsim mūsu Jānim Stradiņam – profesoram, akadēmiķim un vienkārši gudrajam cilvēkam un Latvijas inteliģences dvēselei – pateicīgi par viņa devumu un atstāto mantojumu!

Viņš bija un paliek Cilvēks ar lielo burtu!

Runa (pdf.)

Otrie Jāņa Stradiņa akadēmiskie lasījumi “Jānis Stradiņš Latvijas Zinātņu akadēmijā, zinātnē un dzīvē”, Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2021. gada 10. decembris (videoieraksts)

Lasīts 745 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")