Jaunumi

Satversmes komentāri – zinātnisks traktāts ar praktisku pielietojumu

Satversmes komentāri – zinātnisks traktāts ar praktisku pielietojumu

“Satversme tika izstrādāta no 1920. līdz 1922. gadam, un, kā mēs to tagad varam secināt, ir pārdzīvojusi Ulmaņa laikus, vācu un padomju okupāciju, lai kā Fēnikss no aizmirstības pelniem atdzimtu jau mūsdienās. Satversmes vēsture, tāpat kā Latvijas valstiskuma atjaunošana, patiesībā ir neticams un pasaules konstitucionālismā nebijis notikums. Analogu šim notikumam atrast nav iespējams. Šā iemesla dēļ mūsu Satversmes lomu var nodēvēt par nacionāli konstituējošu, jo konstitūcija ir nācijas brieduma un gribas apliecinājums. Satversmes komentāri ir pētījums par Satversmi, atsevišķiem tās pantiem, satversmiskajiem institūtiem (piemēram, valdību, parlamentu, tiesu, prezidentu). Tas ir tāds apzināts valsts pamatu izpētes darbs, kuram būtu jāvairo pilsoņu izpratne par valsti un tās mērķiem”, – saka LZA korespondētājloceklis, profesors Dr.iur. Ringolds Balodis laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” par pētījumu, kura rezultātā ir tapuši LR Satversmes zinātniskie komentāri.

Intervija pilnībā lasāma šeit (pdf).
“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 3 (608), 2021. gada 29. marts (pdf).
 
Foto: I. Ābele, Saeima.

***

Satversmes komentāri – zinātnisks traktāts

ar praktisku pielietojumu

“Satversme tika izstrādāta no 1920. līdz 1922. gadam, un, kā mēs to tagad varam secināt, ir pārdzīvojusi Ulmaņa laikus, vācu un padomju okupāciju, lai kā Fēnikss no aizmirstības pelniem atdzimtu jau mūsdienās. Satversmes vēsture, tāpat kā Latvijas valstiskuma atjaunošana, patiesībā ir neticams un pasaules konstitucionālismā nebijis notikums. Analogu šim notikumam atrast nav iespējams. Šā iemesla dēļ mūsu Satversmes lomu var nodēvēt par nacionāli konstituējošu, jo konstitūcija ir nācijas brieduma un gribas apliecinājums. Satversmes komentāri ir pētījums par Satversmi, atsevišķiem tās pantiem, satversmiskajiem institūtiem (piemēram, valdību, parlamentu, tiesu, prezidentu). Tas ir tāds apzināts valsts pamatu izpētes darbs, kuram būtu jāvairo pilsoņu izpratne par valsti un tās mērķiem”, – saka LZA korespondētājloceklis, profesors Dr.iur. Ringolds Balodis laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” par pētījumu, kura rezultātā ir tapuši LR Satversmes zinātniskie komentāri.

Kā Jūs skaidrotu, kas ir šie komentāri, tiem, kas ir tikai dzirdējuši vārdu “Satversme”?

Lai atbildētu uz Jūsu jautājumu, ir jāsāk ar to, kas vispār ir Satversme. Vispār “satversme” ir latviskais apzīmējums vārdam “konstitūcija”, ko pirms vairāk nekā simts gadiem izdomāja Kronvaldu Atis, kurš teica, ka “nosauksim visus likumus, visas dažādas tiesas un citas valsts ieriktēšanas miera un kara laikos, pie kuriem varam pietverties un kuri pašu valsti satur cieti kopā, par valsts satversmi”. Neviens valsts likums nevar būt pretrunā ar Konstitūciju. Tam seko līdzi Satversmes tiesa, Saeima un arī paši tiesību piemērotāji (valdība, valsts iestādes un amatpersonas). Konstitūcijas, kas darbojas ilgstoši, kā, piemēram, Amerikas Savienoto Valstu konstitūcija vai Latvijas Republikas Satversme, apvieno paaudzes, jo valsts pamatlikumu par savu sauc cilvēki, kuri to nav apstiprinājuši – to viņu vietā jau ir izdarījuši senči vai senču senči. Latvijas gadījumā – mūsu vecvecāki, kas vēlēja Satversmes sapulci. Satversme no vienas puses ir augstākais likums, no otras puses tā ir savdabīga vienošanās starp tautu un varu (sabiedriskais līgums) par valsts formu, iekārtu, iestāžu izveidošanas kārtību un darbības principiem. Respektīvi, Satversme diktē valsts un sabiedrības dzīves organizēšanai nepieciešamos un reizē arī pietiekamos priekšrakstus. Šajā juridiskajā dokumentā tiek konkretizēts arī sociālo attiecību ietvars. Jāsaka, šim pēdējam aspektam ir fundamentāla, es teiktu, izšķiroša loma, jo mūsu valsti dibināja Tautas padome. Šajā veidojumā bija apvienojušās latviešu pilsoniskās sabiedrības, kas vienojās par galvenajiem valsts principiem (piemēram, cieņa pret mazākumtautībām, respekts pret pamattiesībām, tas, ka esam “republika uz demokratiskiem pamatiem” u.c.). Tautas padome ar tās izveidoto pagaidu valdību, kuras vadībā bija Kārlis Ulmanis, vienīgā par būtisku uzstādījumu izvirzīja vienlīdzīgas, vispārīgās, abu dzimumu, tiešas un aizklātas vēlēšanas tikko, kā tas būs iespējams. Turklāt ir svarīgi piezīmēt, ka Tautas padomes politiskā platforma un uzsaukums pilsoņiem runā ne jau tikai par vienkāršu tautas vēlētu parlamentu, bet par parlamentu – Satversmes sapulci, kuras galvenais uzdevums būtu izstrādāt un pieņemt valsts pamatlikumu. Tas bija, protams, riskanti tolaik, jo neviens nevarēja paredzēt, ko tāds tautas vēlēts parlaments izlems, tāpēc par to nerunāja ne baltvāciešu lobētais luterāņu mācītājs Andrievs Niedra, ne padomju emisārs Pēteris Stučka. Satversme tika izstrādāta no 1920. līdz 1922. gadam, un, kā mēs to tagad varam secināt, ir pārdzīvojusi Ulmaņa laikus, vācu un padomju okupāciju, lai kā Fēnikss no aizmirstības pelniem atdzimtu jau mūsdienās. Satversmes vēsture, tāpat kā Latvijas valstiskuma atjaunošana, patiesībā ir neticams un pasaules konstitucionālismā nebijis notikums. Analogu šim notikumam atrast nav iespējams. Šā iemesla dēļ mūsu Satversmes lomu var nodēvēt par nacionāli konstituējošu, jo konstitūcija ir nācijas brieduma un gribas apliecinājums. Satversmes komentāri ir pētījums par Satversmi, atsevišķiem tās pantiem, satversmiskajiem institūtiem (piemēram, valdību, parlamentu, tiesu, prezidentu). Tas ir tāds apzināts valsts pamatu izpētes darbs, kuram būtu jāvairo pilsoņu izpratne par valsti un tās mērķiem.

Nākamgad 15. februārī būs tieši 100 gadi, kopš Satversmes sapulce pieņēma mūsu pamatlikumu. Kā tā ir mainījusies šajos 100 gados un vai tās saturs atbilst mūsdienām?

Nav vienkārši atbildēt uz šo šķietami vienkāršo jautājumu. Pirmkārt, mēs varam lepoties, ka mums ir konstitūcija, kas būs simts gadus veca. Tas ir liels retums. Austrumeiropā mēs esam tāds vienīgais gadījums. Pasaulē savukārt mēs esam unikāli ar to, ka esam spējuši pēc 50 gadus padomju okupācijas, atjaunot savu Satversmi, papildināt (Satversmei pēc tās atjaunošanas 1993. gadā esam veikuši 14 labojumus) un lietot. Var teikt, ka Satversme mums palīdzēja ne tikai “izvilkt” no padomju tiesību muklāja, bet piesaistīja jaunajai realitātei – dzīvei brīvajā pasaulē. Satversmes sākotnējais (vēsturiskais) teksts bija 2265 vārdi, kamēr šobrīd 3415. Lielāko daļu šī apjoma veido 1998. gada Satversmes grozījumi, ar kuriem mēs modernizējām Satversmi ar jaunu VIII nodaļu un tajā ietvertiem 28 pantiem un 2014. gada grozījumiem, kas mūsu Satversmi papildināja ar jaunu ievadu. Ja atceramies, šo ievadu sabiedrībā prezentēja Valsts prezidents Egils Levits, un tā raisīja daudz diskusiju arī Zinātņu akadēmijā. Starp citu Levits ir viens no Satversmes projekta komentētājiem. Tātad, atbildot uz Jūsu jautājumu, Satversme šobrīd ir sasniegusi respektablu vecumu, bet, pateicoties Satversmes grozījumiem un Satversmes tiesas, Augstākās tiesas spriedumiem un nolēmumiem, kā arī, protams, tiesību zinātnei un tai skaitā arī Satversmes komentāriem, spēj saglabāt “jaunību”. Respektīvi, sākotnējā likumdevēja griba, to mūsdienīgi pielietojot – interpretējot, saglabā savu aktualitāti. Turklāt ņemot vērā, ka Satversme mums ir lakoniska, tās normas bez skaidrojumiem var būt grūti izprotamas. Pareizāk sakot, var arī būt tā, ka kāds izlasa, piemēram, Satversmes pirmo pantu (“Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”) un jebkuram var rasties iluzors priekštats, ka viss ir skaidrs, tomēr ne velti komentāri par šiem pieciem vārdiem ir vairāk nekā 100 lpp. apjomā, un tos sarakstījuši pat veseli astoņi cilvēki, starp kuriem ir ne tikai augstas raudzes juristi, bet arī politologs, vairāki augstāko Latvijas un Eiropas tiesas tiesneši. Konkrētā panta analīzē ir aplūkoti ne tikai Latvijas valstiskuma tiesiskais pamats, valsts iekārtas definīcija un ietvars, bet arī Latvijas kā valsts līdzdalība Eiropas Savienībā un principi, kas izriet no demokrātijas jēdziena. Tāpat panta komentāros ir izskaidrots tiesiskas valsts virsprincips, nacionālās valsts virsprincips, sociāli atbildīgas valsts virsprincips un no tā izrietošie daudzie principi. To skaitā, piemēram, varas dalīšanas princips, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības princips, labas pārvaldības princips u.c. Starp citu, kā man ir stāstījis komentāru izdevējs “Latvijas Vēstnesis”, tieši pirmās un pēdējās nodaļas ir visvairāk pirktās, jo pirmā nodaļa ir sanākusi kā Latvijas valsts pamatus izskaidrojoša, kamdēļ noderīga skolām. Pēdējā astotā nodaļa ir par cilvēktiesībām, kamdēļ noderīga ikvienam interesentam. Tas labi parāda, ka šie skaidrojumi kalpo gan kā mācību, gan kā izziņas līdzeklis. Mūsu komentāri ir unikāli ar savu dziļumu un apjomu. Jāatzīmē, ka citu valstu konstitūciju komentāri (piemēram, Igaunijas, Lietuvas vai Ungārijas) nav tik pamatīgi.

Komentāri pēc būtības ir interpretācija, bet interpretācijas var radīt precedentus.

Prātā nāk teātra režisora Alvja Hermaņa teiktais, ka viss ir metafizika un patiesība vien kapos. Jurisprudencē viss ir viedoklis un interpretācija, un tikai tiesas spriedumā ir patiesība. Tā arī ir – galējo vārdu jebkādā tiesībpolitiskā jautājumā var teikt tiesa, un viss cits jurisprudencē ir vien likuma burta interpretācija. Taču tieši tāpēc jau ir komentāri, kas kā zinātnisks izziņas avots par Satversmes normām ļoti noder, saskaroties ar to praktisku pielietojumu. Tādi komentāri tiek rakstīti arī daudzās valstīs, kurās konstitūcija ir daudz plašāka un paskaidrojošāka nekā Latvijā. Latvijas tiesību zinātne ir ieguvusi virkni nopietnu zinātniski pārdomātu un analītisku, ar informāciju un faktiem bagātu materiālu, kāds konstitucionālajās tiesībās bija vairāk nekā nepieciešams, jo citās tiesību nozarēs (civiltiesībās un krimināltiesībās) šādi komentāri ir pat vairāki. Satversmes komentāri ir autoritatīvākais tiesību doktrīnas avots, kuros ir integrēti ne tikai Satversmes normu sagatavošanas materiāli un tiesību zinātnē izteiktās atziņas, bet arī iekļauta Satversmes normu piemērošanas prakse. Tos ir skaidrojuši lietpratēji un autoritātes, un to rakstīto ir pārvērtējušas autoritātes. Autoru vidū varu minēt tādas tiesību jomas izcilības, kā Anniju Kārkliņu, Jāni Plepu, Edvīnu Danovski, Jāni Rozenfeldu, Anitu Rodiņu, Ditu Plepu, Jāni Neimani, Sanitu Osipovu, Gunāru Kusiņu un daudzus, daudzus citus. Redkolēģijās mums ir darbojies arī LZA akadēmiķis Tālavs Jundzis.

Kā nonācāt pie Satversmes komentāru stila?

Satversmes komentāru stilu pirmsākumos ļoti ietekmēja Egila Levita skatījums. 2008.–2009. gadā, kad sākām komentēt Satversmi, nevarējām vienoties par pamatkomentāru. Egils Levits šo zinātnisko diskusiju izšķīra ar savu sagatavoto 91. panta komentāru. Proti, skaidrojot šajā pantā noteikto vienlīdzības principu, viņš to paveica tik fundamentāli un pārdomāti, ka šaubu nebija nevienam – tas ir pamatkomentārs! Turpmāk pieturējāmies pie šāda uzstādījuma arī attiecībā uz citu Satversmes normu skaidrojumu. Tagad varam secināt, ka šāda pieeja bija pareiza. Komentāri tiek veidoti kā universāls, vienmēr izmantojams pētījums. Arī tad, ja Satversmes normas tiek grozītas, esošie komentāri ir labs materiāls, lai tās izprastu un piemērotu. Būtiski saprast, ka komentāri ir esošās situācijas izklāsts un analīze. Tiesību piemērotājam ir jāņem vērā arī tiesu prakse, likumu grozījumi un tiesībnieku atziņas. Komentāri ir fundamentāls, taču ne vienīgais informācijas avots Satversmes izskaidrošanā. Ja runājam par komentāriem, tad tie tiesiskas valsts latiņu paceļ diezgan augstā līmenī, tie dod iespēju apsūdzētajiem un apsūdzētājiem, ja runa ir par kriminālprocesiem, jau vērtēt to diskusiju no cita rakursa, kas, protams, ir labāk, jo neviens līdz šim nav absolūti apstrīdējis, ko tad īsti sākotnējais likumdevējs ir domājis. Komentāri arī apskata visas tās situācijas, kas ir bijušas līdz tam brīdim, kamēr tas ir uzrakstīts šī panta normas sakarā. Protams, ja mēs paskatāmies uz viedokļiem, tad tiesa pasaka to galējo viedokli, kā tad ir īstenībā, ko viņi domā.

Satversmes komentāri ir zinātnisks skaidrojums. Kas ir tā pamatā?

Par pamatu Satversmes komentāru tapšanai ir veselīga zinātniska dziņa, kas rodas no vēlmes iedziļināties un saprast savas valsts augstākā nacionālā tiesību akta būtību. Zinātniska pieeja ir šī pilsoniskajā sabiedrībā izlolotā un virzītā pētījuma pamatā, kas ir ieguvis ne tikai jurisprudences studentu, praktizējošu juristu, bet arī politiķu atzinību. Ja Satversmes komentāri liek politiķiem ar lielāku atbildību runāt plenārsēdēs un izteikties tā, lai tiesību piemērotājam vēlāk būtu saprotamāks likumdevēja mērķis, tad Satversmes komentētājiem ir patiess iemesls lepoties ar savu darbu. Zinātniskā skaidrojumā ir varbūt daudz vairāk informācijas nekā tas nepieciešams vienkāršam lietotājam. Piemēram, zinātniskajos komentāros ir ierādīta sava vieta normas izcelšanai, ģenēzei, ir arī ārvalstu pieredze, tur ir analoģiska panta konstrukcijas citās valstīs. No vienas puses, citu valstu konstitūciju normas mums nav saistošas, taču, lai iegūtu vispusīgu viedokli par normas pielietojumu, to arī ir labi zināt. Ja mēs runājam par pamattiesībām, tad, teiksim, mums Satversmes 95. pantā ir iekļauta goda un cieņas aizsardzība, bet citur tas gods un cieņa saistās ar labo vārdu (piemēram, Igaunijas konstitūcijā), citur ar spīdzināšanas aizliegumu, citur pat ar eitanāziju, abortu aizliegumiem vai ķermeņa izmantošanu pēc nāves. Mēs tādējādi iegūstam daudz plašākus skaidrojumus, kas ļoti noder studentiem un citiem zinātniekiem padziļinātas analīzes un pētījumu attīstīšanai. Zinātniskie Satversmes komentāri ir fundaments, kas tālākos konstitucionālo tiesību pētījumus ļauj pacelt daudz augstākā līmenī, jo tiesības jau attīstītos arī bez šiem apjomīgajiem komentāru sešiem sējumiem. Tikai daudz ilgākā laika periodā, tas ļauj droši pateikt, ka komentāri ir veicinājuši Latvijas tiesību attīstību par vairākiem desmitiem gadu uz priekšu. Un tas ir lieliski! Šai ziņā par tiesību zinātnes attīstību, ne tikai par konstitucionalo tiesību, bet arī par civiltiesībām, krimināltiesībām runājot jāsaka, ka nelielas valsts zinātnes mērķis atšķiras no zinātnes mērķiem lielvalstī. Tiesību zinātne Latvijā manā ieskatā nevar atklāt ko nebijušu pasaules līmenī, un tāds arī nav jurisprudences uzdevums atšķirībā, teiksim, no dabaszinātnēm, Latvijas tiesību zinātnes uzdevums ir “būt pasaules līmenī” – kas nozīmē uzturēt kompetences līmeni. Šobrīd notiekošie procesi skumdina, jo no mums prasa publikācijas indeksētās datubāzēs SCOPUS, Web of Science Core Collection, kur juristi var iekļūt tikai ar apskatrakstiem, taču vispār netiek vērtētas publikācijas, kas ir augstvērtīgas, taču domātas mums pašiem, kaut vai Satversmes normu komentārus vai likumu analīzei, jo tas netiek uzskaitīts šajās indeksētajās vietnēs. Es jau nesaku, ka nevajag publikācijas ārvalstīs, taču šobrīd formālisma pēc tiek noniecinātas Latvijas nacionālās tiesības, kas interesē tikai mūs – latviešus. Tiesību zinātne ir lielā mēra saistīta ar valsts interesi, bet es varu tikai konstatēt, ka diemžēl mūsu valstij nav savas intereses ne zinātnē, ne par saviem pamatiem.

Vai Satversmes komentāru praktiskais pielietojums nozīmēs darbību atbilstoši zinātniskajiem kritērijiem?

Es drīzāk teiktu, ka te ir runa par Satversmes pareizu piemērošanu. Galu galā Satversmes piemērošana pēc teorijas ir ne tikai Augstāko tiesu prerogatīva, bet tas ir ikviena ierēdņa pienākums. Ja runājam par 116. pantu, tad tikai šī panta komentārs jau var tikt uzskatīts par fundamentālu pētījumu. To ir paveicis Jānis Pleps. Tas gari komentēts, un arī pats pants ir ļoti sarežģīts. Es negribētu tagad runāt par pamattiesību ierobežošanas principiem, bet katrā gadījumā, paskatoties 116. pantu, tur tiešām ir daudz vairāk jautājumu nekā atbilžu. Nespeciālists to izlasot var samulst. Tāpēc ir jāņem vērā 116. panta skaidrojums komentāros jeb jāsāk studēt n–tos tiesu spriedumus, ko Satversmes tiesa un ko Augstākā tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir teikusi šai sakarā. Bet var paņemt un izlasīt komentāru. Pirmkārt, ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem ar likumu. Otrkārt, vai ierobežojumam ir jābūt samērīgam un ne vairāk kā tas ir nepieciešamas. Treškārt, ir jāpadomā vai nevarēja iztikt bez šī ierobežojuma, respektīvi ir nepieciešams izvērtēt, vai attiecīgais ierobežojums vispār ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā. Tātad komentārā ir ietverta vispārēji akceptētā metodoloģija. Respektīvi, tur šai panta komentārā ir ietverta pēc būtības vesela tiesību skola, kas nav un nevar būt ierakstīta Satversmē, bet ir izsecināma jeb kā juristi mēdz teikt “nolasāma” no pamatlikuma normas. Nevar vienkārši atsaukties uz 116. pantu, izmantojot vienu vienīgu gramatisko interpretāciju. Tur ir nepieciešama padziļināta interpretācija, un to jau Satversmes komentāri dod. Tie dod šo sākotnējo pamatu. Protams, ir vēl daudz kas vajadzīgs (mūsdienu prakse un tamlīdzīgi), bet komentāri dod pamatskatījumu un pareizo virzienu, kā saprast normu.

LZA akadēmiķis Tālavs Jundzis ir skaidrojis, ka Satversmes komentāri atklāj juridisku metodoloģiju.

Piemēram, paņemsim kaut vai 80. pantu kā paraugu Tālava Jundža teiktajam. Tur ir rakstīts, ka tautas nobalsošanā var piedalīties visi Latvijas pilsoņi, kuriem ir balsstiesības vēlēšanās. Šī panta komentāram ir divi autori – Anita Rodiņa un Dita Plepa. Tātad viņas runā par Satversmes pantu un jēgu, viņas runā par to, ko saka šis pants, un viņas pieskaras arī pilsoņiem – attiecīgi, kuri ir balstiesīgi un kuri nav balstiesīgi. Satversmes normas pieņemšanas laikā tiem pilsoņiem bija 21 gads, bet pēc tam Satversmes grozījumi jau otrās neatkarības laikā samazināja aktīvās vēlēšanu tiesības līdz 18 gadiem. Te ir saistība ar citiem pantiem. Te ir vesela virkne Satversmes pantu, kas ir saistīti. Panta metodoloģijā ietilpst skatījums uz to, ka šo pantu nevar atrauti skatīt, pirmkārt, no 1. un 2. panta. Tātad jums ir jābūt arī 1. un 2. panta izpratnei. Tātad 64., 65., 78.–80. pants ir par tautas nobalsošanu. Respektīvi, paņemot šo pantu, pēc metodoloģijas Jūs saprotat, kas ar ko ir saistīts, kāda ir tā izpratne. Ir apskatīts vēsturiskais aspekts, kāds ir ārvalstu regulējums un kāds ir saturs un jēga, arī mūsdienīgā izpratne par šo pantu. Tāda ir metodoloģija. Visiem pantiem vienāda pieeja. Protams, tas atšķiras pamattiesību sadaļā, kur ir nedaudz cita metodoloģija. Es jau minēju Eiropas cilvēktiesību deklarāciju. Tātad viņas izpratne, trīs paaudžu hierarhija, ierobežojumi, kvalificētie nosacījumi tiesai un tamlīdzīgi. Visi Satversmes komentāros komentētie panti tika pēc noteiktas metodoloģijas skatīti.

Tas nav vienkārši stāstījums brīvā formā par to, ko autori domā par šo pantu. Viņiem visiem tika likts priekšā konkrēts iedalījums un saturs, kā veidot. Viņi visi centās daudz maz pie tā arī pieturēties, ejot soli pa solim. Tam, kurš lasa Satversmes komentārus, bez šaubām vieglāk saprast to, ja ir ievērota vienota metodoloģija visos komentāros. Redkolēģija arī pie tā piestrādāja un centās vēlreiz atrast kļūdas. Tā ir metodoloģija– vienotā pozīcija, vienotais virziens.

Pēdējais sējums praktiski ietekmēs nākamo Saeimas darbības praksi. Vai šo ietekmi varēs novērtēt?

Jāsaka līdzīgu jautājumu man jau sakarā ar Satversmes Saeimas nodaļas komentāru iznākšanas ir jautājuši – vai pēc Satversmes komentāru izdošanas būs labāka politika? Nu, redziet, tas ir atkarīgs galvenokārt no ievēlētiem politiķiem. Tiesību zinātnieki ir politiķiem, ierēdņiem un amatpersonām sagatavojuši labu materiālu, kas pielietojams praksē. Politiķi var izlasīt to, ko viņi vēlas, un var to, ko nevēlas, nelasīt. Piemēram, ļoti daudzi valsts prezidenti ir snieguši dažādus priekšlikumus, lai uzlabotu valsts pārvaldi. Andris Bērziņš, Valdis Zatlers, Raimonds Vējonis un Vaira Vīķe–Freiberga, bet Saeima vienmēr ir paņēmusi to, ko gribējusi, pārējam bieži vien nepievēršot lielu vērību. Kaut vai Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumi, ko viņš pirms vairāk nekā gada iesniedza Saeimā, bija plaši un sevī ietvēra virkni būtisku demokrātisku jaunievedumu, bet Saeima faktiski paņēma tikai vienu – partiju finansēšanu. Tā lūk! Saeima mūsu sistēmā ir teiksim tā – visvarena. Uzlabot to varētu ar tautas vēlētu prezidentu, ar vēlēšanu sistēmas uzlabojumiem – pārejot no proporcionālā vēlēšanu modeļa uz jaukto. Citādi, ja mēs runājam par politisko kultūru un ekspertu skaidrojumiem, tad es noteikti nevaru atbildēt, ka būs labāk. Tas ir atkarīgs no mūsu pašu ievēlētajiem deputātiem. Satversmes komentāri dod iespēju veidot perfektu formu un saturu, nevis ir kāda burvju grāmata, kas pārvērtīs sabiedrību.

Satversmes komentāri ir zinātnisks traktāts ar lietišķu pielietojamības pakāpi, bet, vai tas tiks izmantots, vai politika kļūs kvalitatīvāka, tas ir atkarīgs no konkrētiem tautas priekšstāvjiem. Zinātne, arī tiesību zinātne, var aicināt varu kļūt labākai, caurspīdīgākai un efektīgākai, taču nevar piespiest.

Komentāru sējumi ir dārgi, tas ierobežo to pieejamību. Vai nešķiet, ka līdz ar ierobežoto pieejamību šiem vērtīgajiem un praksē pielietojamiem materiāliem, tiek samazināta to pievienotā vērtība?

Ja mēs paskatāmies uz šo situāciju, tad tas nav pārmetums zinātniekiem, bet drīzāk valstij. Protams, te paceļas jautājums, kas skar visu zinātni. Šajā gadījumā zinātne kā tāda netiek novērtēta. Es labi atceros, ka viens no Saeimas Prezidija locekļiem pirms kādiem 10 gadiem minēja par kādu problēmu – ka ir ļoti slikti, ka tiesību zinātnieki nav spējuši radīt kvalitatīvu zinātnisku Satversmes komentāru, kas spētu palīdzēt tiesību kolīzijās. Un? Zinātne kaut kā pati spēja bez valsts iejaukšanās pacelt šo latiņu augstāk, bet tā attieksme no valsts puses jau nav īpaši mainījusies. Valsts kā tāda joprojām nodarbojas pati ar sevi, ja tā var teikt. Politiķi cīnās paši ar sevi, viens otru apkaro. Šajā gadījumā zinātnes attīstība vairāk vai mazāk ir atkarīga no konkrētā IZM ministra ieskata, no LZA spējām sevi kaut kā aizstāvēt un savas intereses lobēt. Tāpat jau mēs visi kuļamies uz vietas, jo ir tie tukšo solījumu likumi, kas joprojām netiek pildīti un tamlīdzīgi. Mēs runājam par Satversmi, bet mēs varam runāt arī par citām tiesību nozarēm, kur attieksme ir līdzīga.

Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Ilona Gehtmane–Hofmane

Lasīts 361 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")