“Portretējot mūsdienu mākslas zinātnieku, nākas gara acīm vērot jau vairākus simtus diplomētu šīs nozares absolventu, kurus reālā dzīve piespiež kļūt redzamiem kā izstāžu kuratoriem, aktīviem kā kultūras mediju darbiniekiem, agresīviem starptautisku konferenču apmeklētājiem un kontekstuālo materiālu pētniekiem kā mūsu pašu, tā ārzemju arhīvos, bibliotēkās un kultūrvidē. Mūsdienu mākslas mārketinga sekmju atslēga ne vienmēr slēpjas talanta, tehniskajā un citu ar mākslinieka meistarību saistītu apstākļu sakritībā, bet gan prasmē pārdot komerciālā nolūkā ģenerētu konjunktūras ideju” – tā, sarunas turpinājumā ar Ilonu Gehtmani-Hofmani laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” par Latvijas mākslu un zinātni, saka Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, akadēmiķis un mākslas vēsturnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.
Intervijas 1. daļa lasāma “Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 19, 2020. gada 16. novembris (pdf).
Intervijas 2. daļa pilnībā lasāma šeit.
“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 21 (605), 2020. gada 21. decembris (pdf).
KĀ SOKAS MĀKSLAS ZINĀTNEI UN MĀKSLAS ZINĀTNIEKIEM LATVIJĀ
(2. daļa)
“Portretējot mūsdienu mākslas zinātnieku, nākas gara acīm vērot jau vairākus simtus diplomētu šīs nozares absolventu, kurus reālā dzīve piespiež kļūt redzamiem kā izstāžu kuratoriem, aktīviem kā kultūras mediju darbiniekiem, agresīviem starptautisku konferenču apmeklētājiem un kontekstuālo materiālu pētniekiem kā mūsu pašu, tā ārzemju arhīvos, bibliotēkās un kultūrvidē. Mūsdienu mākslas mārketinga sekmju atslēga ne vienmēr slēpjas talanta, tehniskajā un citu ar mākslinieka meistarību saistītu apstākļu sakritībā, bet gan prasmē pārdot komerciālā nolūkā ģenerētu konjunktūras ideju” – tā, sarunas turpinājumā ar Ilonu Gehtmani-Hofmani laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” par Latvijas mākslu un zinātni, saka Ojārs Spārītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, akadēmiķis un mākslas vēsturnieks, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors.
Kādi ir Latvijas mākslas un mākslas zinātnes sasniegumi un kāds ir šo sasniegumu lietojums?
Vai nav dīvaini, ka par Latvijas zinātnes sasniegumiem visvairāk zināms Patentu valdei un Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, kur vienotā bibliogrāfiskajā reģistrā atspoguļojas mūsu zinātnieku starptautiski atzītie sasniegumi, prestižos žurnālos publicētie pētījumi un to nozīme PASAULES zinātnes ekosistēmai? Tāpat ir arī ar mākslas zinātnes pētījumiem, pārsteidzošākajiem atklājumiem, mūsu kultūras mantojuma spožāko vērtību iekļāvumu Eiropas kulturoloģijas struktūrās, kas piesaista ārzemju universitāšu kolēģu uzmanību Latvijas mākslai un ar spožām apcerēm ieinteresē pasaules muzejus pievērsties arī mūsu zemes šedevru integrācijai savā zināšanu sistēmā. Latvijas muzeju katalogi jau sen tiek iespiesti divās vai vairākās valodās. Respektablāko konferenču krājumu tēzes ir svešvalodā, bet konkursu izturējušā latviešu pētnieka publikāciju pasaulē neviens negaida latviešu, bet gan lielajās pasaules valodās.
Minēšu vairākas mūsu mākslas zinātnieku darbības sfēras Latvijā, kuras strādā gan zināšanu importam, gan iekšējam tirgum, ja tā drīkst izsacīties. Tas arī būs mākslas zinātnes “praktiskā lietojuma” spektrs, kurā savu vietu atrod mākslas zinātnieks. Jau kopš 2018. gada pavasara Orsē muzejā Parīzē notikušās Baltijas zemju simbolisma mākslas izstādes mūsu ausīs skan šīs triju Baltijas valstu un Francijas kultūrpolitiķu, izstāžu kuratoru un mākslas vēsturnieku triumfālais maršs, kā līdzvērtīgu lielo kultūrtautu mākslai ienesot Eiropas mākslas citadelē mūsu 19. un 20. gadsimtu mijas glezniecību, grafiku un tēlniecību. Bet jau vairākus gadus pirms šīs izstādes desmitiem ar mākslas aprites kultūru saistīti muzeju un augstskolu pētnieki, ierēdniecības pārstāvji veica priekšdarbus tik liela mēroga pasākumam, rakstot katalogus, organizējot konferences, atlasot mākslas darbus un kārtojot loģistikas un finanšu jautājumus. Un gluži pelnīti pār šiem censoņiem nolija gan Baltijas valstu gan Francijas valdības apbalvojumu un ordeņu lietus.
Man ir ārkārtīgi liels prieks konstatējot, ka Latvijas kultūras mantojuma aizsardzības sistēmā, gan ievērojamākajos muzejos, gan ar kultūras pieminekļu restaurācijas izpēti un praktisko realizāciju jau vairākās paaudzēs ir saistīti ne tikai mākslas zinātnieki, bet arī restaurācijas arodu praksē apguvušie Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi, gleznotāji, tēlnieki, lietišķās mākslas nodaļu un vizuālās komunikācijas nozaru izglītības ieguvēji. Rundāles pils muzeja kompleksa atjaunošana nedz teorētiski, nedz praktiski nebūtu bijusi iespējama bez vispusīgas izpētes un mākslas vēstures sīkāko nianšu pārzināšanas. Un šeit saikne ar mākslas zinātni ir redzama vistiešākajā veidā pusgadsimta garumā muzeju vadot gleznotājam un spožam mākslas pazinējam Imantam Lancmanim un viņa darbu turpinot mākslas zinātniecei Laurai Lūsei. Varu būt lepns par to, ka nule atvērtajā mūsdienu mākslas muzejā “Zuzeum” darbu ir atraduši gan pirms vairākiem gadiem mākslas zinātnieka diplomus ieguvušie pētnieki, gan šajā nozarē vēl studējošie.
Gan mākslas vēstures hrestomātiskās, gan niansētās patiesības, ko ieinteresēts pētnieks iepazīst vien ilgos praktiskā darba gados, ir būtiskas gan Latvijas galvenajā restaurācijas izpētes un projektēšanas institūcijas AIG jeb Arhitektūras izpētes grupas ikdienas darbā, gan arī ar kultūras mantojuma izpēti un restaurācijas projektēšanu saistīto reģionālo un privāto arhitektu biroju ikdienā. Tādi arhitekti kā Liesma Markova, Ilmārs Dirveiks, Pēteris Blūms, Māris Skanis, Arturs Lapiņš un daudzi citi ir kļuvuši par vispusīgiem vēsturiskās arhitektūras ekspertiem, kuru zināšanas ļauj nekļūdīgi restaurēt bojāto vai ticami rekonstruēt zudušo kultūras mantojumu. No otras – vispirms no teorētiskās un pēc tam no praktiskās – puses kultūras mantojuma atjaunošanai ir pietuvojušies tie mākslas vēsturnieki – Vija Strupule, Laura Lūse, Dainis Bruģis, Ina Līne un vairāki citi – kuri savas zināšanas un tajās balstīto kvalifikāciju ir pilnveidojuši saistībā ar stilu un konkrēto kultūras pieminekļu vēstures nianšu izziņu kā pirmsrestaurācijas izpētes gaitā, tā arī veidojot teorētiski pamatotas aizgājušos laikmetu sadzīves kultūrvides rekonstrukcijas.
Bez mākslas zinātnieku darba veikuma neiztiek neviens muzejs nedz Latvijā, nedz arī pasaulē. Vai gan citādi mūsu kultūrai būtu atdoti tik ievērojami un izziņas universālisma ziņā bagāti kultūras pieminekļi kā Rundāles pils ansamblis ar dārzu un meža parku, Ventspils viduslaiku pils, Turaidas muzejrezervāta komplekss, Cēsu pilsdrupas ar jaunās pils un izstāžu zāļu ansambli, restaurētā Kurzemes hercogu rezidence Bauskas pils, kā arī virkne reģionālas nozīmes muižu bijušo kungu namu ar vērtīgu arhitektūru, interjeriem un parkiem. Mākslas vēsturnieku, novadpētnieku un kultūras vēstures entuziastu darba augļus izmanto gan studējošie, gan tūrisma organizācijas, Muižu un piļu asociācijas dalībnieki – visi tie kultūras pieminekļu īpašnieki, kuri vēlas pievērst sabiedrības un tūristu uzmanību kā materiālās, tā arī rakstītās vēstures avotu un pasākumu kultūrai.
Vēlos pievērst uzmanību tai Latvijas inteliģences un zinātniskā darba veicēju daļai, kura šīs zināšanas rada. Latvijas Mākslas akadēmijas Doktorantūras nodaļā savu akadēmiskās kvalifikācijas grādu sekmīgi ir aizstāvējuši vairāki desmiti studentu. Viņi veido galvenokārt Latvijas mākslas muzeju darbinieku un mākslas akadēmijas mācībspēku un pētnieku eliti, kura izglītos nākamās mākslas un kultūras zinātņu erudītus. Nozare var lepoties ar Mākslas vēstures institūta veikumu – jau uzrakstītajiem trim Latvijas mākslas vēstures sējumiem, kas latviešu un angļu valodā vēsta pasaulei par mūsu kultūras un mākslas bagātībām. Vairākkārtējā Zinātņu akadēmijas atzinība mākslas vēstures nozarei ir sekojusi kā balva par gada labāko veikumu humanitārajās zinātnēs, ar to atzīmējot jau padarīto darbu un sagaidot arī tā turpinājumu. Bet LZA Lielās medaļas piešķīrumu mākslas vēstures izdevuma galvenajam redaktoram profesoram Eduardam Kļaviņam var uzskatīt par ievērības cienīgu atzinību mākslas zinātnei Latvijā.
Kāds ir mākslas zinātnieka un mākslas vēsturi un teoriju studējoša doktoranta “portrets”?
Pirms dažiem gadu desmitiem kāda prominenta Latvijas māksliniece uz jautājumu “Kas un kāds mūsu zemē ir mākslas vēsturnieks?” – atbildēja tā: “Bars slikti ģērbtu sieviešu”. Un šajā skarbajā raksturojumā bija krietna daļa patiesības, mākslas zinātniekiem tiekot asimilētiem padomju muzeju krātuvju džungļos, kur viņi vadīja sava mūža gadus līdz pensijai, aprakstot grieķu trauku lauskas, kārtojot foto negatīvus vai pārnēsājot muzeju eksponātus no viena plaukta uz otru. Ar retiem izņēmumiem mākslas vēsturnieka darbs palika apslēpts sabiedrības acīm, un tikai kāds muzeja katalogs vai raksti žurnālā “Māksla” un laikrakstā “Literatūra un Māksla” atgādināja, ka pastāv arī šāda profesija.
Portretējot mūsdienu mākslas zinātnieku, nākas gara acīm vērot jau vairākus simtus diplomētu šīs nozares absolventu, kurus reālā dzīve piespiež kļūt redzamiem kā izstāžu kuratoriem, aktīviem kā kultūras mediju darbiniekiem, agresīviem starptautisku konferenču apmeklētājiem un kontekstuālo materiālu pētniekiem kā mūsu pašu, tā ārzemju arhīvos, bibliotēkās un kultūrvidē. Taču daudz retāka ir kļuvusi mākslas pedagoga profesija, pēc kuras pieprasījums vēl pastāv tikai reģionālo pilsētu mākslas skolās. Daļa no mākslas zinātnes studijas beigušajiem kļūst neredzami upurējoties ģimenei, bet kāds retais, kuru man ir bijis gods sastapt Māstrihtas mākslas gadatirgū TEFAF, sapņo par studijām izsoļu nama Christie’s Mākslas institūtā Londonā un, par daudziem miljoniem mārciņu iegādājoties mākslas darbus, iekārto turīgu cilvēku mājokļus.
Publiski strādājošs mūsdienu mākslas vēsturnieks nedrīkst būt augstprātīgs egoists vai snobs, bet viņam ir jābūt visplašākā diapazona komunikatoram, kurš spēj novadīt aizraujošu muzejpedagoģisku nodarbību pirmsskolas vecuma bērnu grupiņai un, acu nepamirkšķinot par savu izveidoto tematisko izstādi, sniegt masu medijiem erudītu interviju. Vairāki mākslas zinātnieki, kuru ikdiena nav saistīta ar izstāžu plāna pildīšanas vai katalogu rakstīšanas steigu, mēdz ziedot savu laiku un pūles apjomīgām monogrāfijām par ievērojamiem pagātnes vai mūsdienu māksliniekiem. Taču tas vairāk ir sirdsdarbs, nevis mērķtiecīgi un sistemātiski koordinēts valsts pasūtījums. Līdzīgi kā savulaik Latvijas dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības izdotās grāmatas sērijā “Latvijas PSR arhitektūras un mākslas pieminekļi” patīkams izņēmums un vienlaikus aizraujošs darbs kvalificētiem mākslas zinātniekiem un kultūras mantojuma speciālistiem ir apgāda “Neputns” veidotā sērija “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums”. Turklāt katram šādam veikumam mūsdienās seko apjomīga reklāmas kampaņa, kas ieceļ prožektoru gaismā gan pašu autoru, gan viņa gara darbu.
Portretējot mākslas vēsturi un teoriju studējošo doktorantus, viņus nākas iedalīt divās pamatkategorijās. Pirmajā ierindojami tie nedaudzie censoņi, kuriem aizmuguri, respektīvi, darba vietu nodrošina kāds muzejs, Mākslas Vēstures institūts vai Laikmetīgās mākslas centrs. Viņu interesēs ir pēc iespējas ātrāk iekļauties formālajās prasībās un pēc grāda iegūšanas īstenot savu potenciālu darba devēja interesēs. Un tas nozīmē nemitīgu izaugsmi un apriti pētniecības, publikāciju un izstāžu gatavošanas laukā. Otrā kategorija ir akadēmiskā grāda pretendenti bez tiešas nodarbinātības kultūras mantojuma un mākslas izpētē, popularizēšanā vai pedagoģijā, un viņu motivācija studēt, publicēties, piedalīties konferencēs un krāt kredītpunktus ir daudz zemāka. Vairāki no viņu vidus pēc kāda laika mācības pārtrauc pavisam, vēl daži biežāk izmanto akadēmiskā atvaļinājuma iespējas, pēc kurām nav viegli atsākt studijas. Un, ja iegūstamais grāds negarantē nedz darbu iecerētajā nozarē, nedz algas paaugstinājumu, tad motivācija studēt dažkārt nokrītas līdz nulles atzīmei.
Par mākslinieku kā radītāju un mākslas mārketingu mūsdienās – kam un kāpēc tiek radīti mākslas darbi?
Šis jautājums daļēji pārklājas ar jau iepriekš runāto. Tāpat kā senos laikos pāvestiem, karaļiem un aristokrātijai mākslas darbus radīja TIKAI daži izredzētie, paši talantīgākie no daudzu amatnieku un mākslinieku vidus – Vencels Jamnicers, Benvenuto Čellini, Mikelandželo, Leonardo da Vinči, Rafaels, Fransisko Goija, El Greko, un katrā gadsimtā mums pretī mirdz šādu izcilo mākslinieku vārdi. Tagad mūsdienu mākslas procesā daudzas lietas notiek pavisam savādāk. Aukstasinīgs mārketings uznes popularitātes viļņa galotnē vēl vakar nedzirdēta mākslinieka vārdu, un viņa darbu cenas mēdz sasniegt astronomiskas summas, kurām daudzu pagātnes meistaru darbu cenas nemaz netiek līdzi. Taču mūsdienu mākslas mārketinga sekmju atslēga ne vienmēr slēpjas talanta, tehniskajā un citu ar mākslinieka meistarību saistītu apstākļu sakritībā, bet gan prasmē pārdot komerciālā nolūkā ģenerētu konjunktūras ideju. Šī prakse deformē mākslas tirgu, radot aplamu ilūziju, ka komerciāli sekmīgas mākslas radīšanai nav nepieciešama nedz skola, nedz aroda pamatu pārvaldījums. Maldīgās ilūzijas sekas ir mākslas izglītības kvalitātes kritums un arvien lielāks amata prasmju deficīts, kas ir līdz minimumam samazinājis to mākslinieku skaitu, kuri akadēmiskā manierē spēj izpildīt mūsdienu oficiālo pasūtījumu.
Kādas, jūsuprāt, ir mākslas zinātnes attīstības perspektīvas Latvijā tuvākajā nākotnē?
Elitāra, varam saukt to arī par individuālu izglītību, ne tikai tehnoloģiju attīstību virzošajās inženiertehniskajās un dabaszinātnēs, bet arī humanitārajās zinātnēs būs izšķiroša nākotnes sabiedrībai, palielinot plaisu starp “vadītāju” kārtu un “vadāmo” sabiedrības daļu. Elitārā izglītība būs pieejama aizvien šaurākai sabiedrības daļai, jo jau tagad kļūst redzams, ka pēc distancētās mācību pieredzes tie vecāki, kuri vēlēsies saviem bērniem sniegt pilnīgāku izglītību, meklēs privātskolotājus. Arī nākamais mākslas zinātnieks it kā dzird, ka viņam ir iespējams kļūt par augstas klases kultūras nozaru un mākslas ekspertu, tikai ne katram pa spēkam ir ieguldīt tik daudz enerģijas un darba, lai apvienotu sevī vēstures, arheoloģijas, arhitektūras, mākslas, kultūras vēstures, estētikas, filozofijas, literatūras, mūzikas un arī dabaszinātņu un tehnoloģiju zināšanas. Viņš varētu arī vēlēties iestāties prestižajā Christie’s Mākslas institūtā Londonā, bet mācības tajā ir par maksu, un vēl pirms dažiem gadiem tā bija 27 000 angļu mārciņu gadā.
Būšu skeptisks, jo pamatojumu šādai nostājai es rodu tiešajā pedagoģiskajā praksē. COVID krīzes radītā distancētā mācību pieeja sašaurina un nivelē jebkuru zināšanu apguvi, un tieši radošajās profesijās, mākslā šī situācija ir bīstama. Pazeminoties prasību līmenim jebkuras nozares izglītībā, tās gala produkts būs diplomēts “pusfabrikāts”. Zināšanu loma sabiedrībā katastrofāli dilst, jo interneta resursu pieejamība indivīda apziņā “it kā” aizstāj paša nepieciešamību zināt un operēt ar savām zināšanām. Savukārt indivīdam bez zināšanām un prasmēm humanitārajās un sociālajās zinātnēs zudīs iemaņas dzīvei un komunikācijai sabiedrībā un veidosies asociālu un nedomājošu indivīdu kopums. Šādu atsvešinātu un nedomājošu vienpatņu pulks nebūs spējīgs vienoties par kopīgiem nacionāliem vai vienotai kopienai raksturīgiem garīgiem, kulturāliem, politiskiem vai ekonomiskiem mērķiem un kļūs vadāms ar datorizētu vadības instrumentu palīdzību, kā rezultātā cilvēce būs ieguvusi “prasmju sabiedrību”, bet būs zaudējusi zināšanu sabiedrību.
Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis” sagatavoja
Ilona Gehtmane–Hofmane