Augsti godājamie Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas locekļi un sēdes dalībnieki!
Šīs dienas sēde ir veltīta vienam no visai cilvēcei pašiem būtiskākajiem jautājumiem – enerģētikai. Jau no sirmās senatnes cilvēki ir centušies nodrošināt sevi ar enerģijas avotiem. Ja iesākumā cilvēku uz planētas Zeme bija maz, un viņu galvenā vēlme bija nodrošināt sev siltumu un uguni ēdienu pagatavošanā, tad cilvēces attīstības gaitā pieprasījums pēc enerģijas avotiem un līdz ar to pēc ierīcēm un mehānismiem, kas spētu enerģiju transformēt darbībā, dramatiski pieauga.
Mainījās arī enerģijas avoti – tika apgūtas prasmes izmantot vēja un ūdens enerģiju, kam industriālās revolūcijas laikā pievienojās arī tvaika enerģija un vēlāk arī iekšdedzes dzinēji. Šeit par galveno enerģijas avotu kalpoja akmeņogles un nafta, vēlāk tās pārstrādes produkti Līdz ar elektrības atklāšanu un tās ražošanas un pārvades principu izstrādes pirmsākumiem, kur galvenais ieguldījums nāca no divu izcilu izgudrotāju Teslas un Edisona sacensības, cilvēce nonāca līdz samērā tīras enerģijas iegūšanas paņēmieniem un masveida mehanizācija un elektrifikācija varēja sākties. Arvien lielākos apjomos tika iegūta gāze, bet naftas krekings pavēra ceļu lēta benzīna un dīzeļdegvielas ražošanai.
Līdz ar enerģijas pieejamību turpināja augt arī zemeslodes iedzīvotāju skaits, kas nozīmēja arvien straujāku pieprasījuma pēc enerģijas. Un tā hidroelektrostacijām elektroenerģijas ražošanai pievienojās termo-elektrocentrāles un atomenerģētika. Tomēr, iedzīvotāju skaitam pietuvojoties pieciem miljardiem iedzīvotāju, iezīmējās ārkārtīgi bīstama tendence: masveida mežu izciršana kas noveda pie tā, ka arvien vairāk CO2 izmeši netika asimilēti un uzkrāti biomasas veidā, bet tika izmesti atmosfērā. Tas iniciēja siltumnīcas efektu planetārā līmenī, kas agrāk praktiski nebija licis par sevi manīt.
Mūsdienu enerģētika sastopas ar galveno izaicinājumu – kā saražot ekoloģiski tīru enerģiju un kā to pēc iespējas ekonomiskāk uzkrāt, pārvadīt un izmantot.
Lai cik tas dīvaini neliktos, bet cilvēce atgriežas pie jautājuma, kā labāk izmantot saules un vēja enerģiju. Līdz ar to ar vēja elektroģeneratoriem saražotā enerģija, saules enerģijas transformācija elektroenerģijā, kontrolētā kodolreakcija un citi enerģijas ražošanas paņēmieni ir visas pasaules, tai skaitā arī LZA zinātnieku redzes lokā.
Problēmas risināšana ir kļuvusi starpdisciplināra, jo līdz ar to ir nepieciešams izstrādāt materiālus, kas ar maksimāli augstu lietderības koeficientu spēj pārvērst saules gaismu elektroenerģijā, izstrādāt maksimāli efektīvas turbīnas, kas siltumenerģiju, it īpaši kodolreaktoros saražoto, spēj pārvērst elektroenerģijā. Tam, ka procesa efektivitātes palielināšanai ir nepieciešamas superkritiskā ūdens tehnoloģijas rada pieprasījumu pēc materiāliem, kas iztur superkritiskā ūdens iedarbību. No otras puses, pieaugot mehānisko transportlīdzekļu daudzumam rodas nepieciešamība izstrādāt augsti efektīvas elektriskās baterijas un akumulatorus, kā arī izstrādāt tehnoloģijas, kas ogļskābo gāzi pārvērš atpakaļ metānā. Ķīmiķi ir parādījuši, ka ir iespējams no CO2 un ūdeņraža ražot metānu, bet no koksnes – dimetilfurānu jeb “superbenzīnu”.
Tomēr visi šie procesi, ieskaitot ūdeņraža izmantošanas tehnoloģijas transportlīdzekļos, pieder pie procesiem, kas pēc ekonomiskajiem rādītājiem vēl joprojām nespēj konkurēt ar naftas produktu izmantošanu šiem pašiem mērķiem. Savukārt biodegvielas ražošana saduras ar lauksaimniecībā izmantojamo zemju platību sarukumu un draud ar deficītu arvien pieaugoša iedzīvotāju skaita nodrošināšanā ar pārtiku. Un tas viss notiek uz globālās sasilšanas fona, kas padara par tuksnešiem arvien lielākas zemes platības, kā arī atkausē mūžīgā sasaluma zonas un būtiski palielina metāna jeb purva gāzes izplūšanu atmosfērā.
Ja vēl atceramies to, ka okeāna dzīlēs atrodas miljardiem tonnu kristāliskā metāna hidrāta, kas, temperatūrai paaugstinoties, varētu izdalīties atmosfērā, ir skaidrs, ka cilvēces nākotne ir atkarīga no viedās enerģētikas, t.i. no tā, vai zinātniekiem izdosies atrast un attīstīt tehnoloģijas, kā novērst globālo sasilšanu, izmantojot revolucionāras inovācijas metodes ekoloģiski tīras enerģijas ražošanā, vienlaicīgi reducējot CO2 un metāna daudzumu atmosfērā, jo metāns ir apmēram divdesmit reizes iedarbīgāka siltumnīcas efektu izraisošā gāze par CO2.
Tas nozīmē, ka visas pasaules zinātniekiem, tai skaitā arī mums – Latvijas Zinātņu akadēmijai, ir jādod skaidri signāli savām valdībai par nepieciešamību investēt viedajā enerģētikā un ar to saistītajās zinātņu nozarēs, lai klimata izmaiņu sekas neiznīcinātu pašu cilvēci.
Kā zināms, tad ES to līdzekļu, kas paredzēti atveseļošanās procesam no Covid-19 krīzes izmantošanai ir izvirzījusi nosacījumu, ka 37% ir jānovirza klimata pārmaiņu novēršanai. Tāpēc viens no šīs dienas aktuālajiem izaicinājumiem – piedāvāt projektus, kas ļautu attīstīt nepieciešamos pētījumus un radīt inovācijas, lai sniegtu savu ieguldījumu šajā jomā.
Novēlu visiem – Latvijas zinātniekiem un it īpaši Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļiem radošu veiksmi un panākumus šo problēmu risināšanā! Lai mums veicas!