Jaunumi

LZA Lielo medaļu 2020. gadā saņems Dr.habil.art. Eduards Kļaviņš un Dr.med. Andrejs Ērglis

LZA Lielo medaļu 2020. gadā saņems Dr.habil.art. Eduards Kļaviņš un  Dr.med. Andrejs Ērglis

Š.g. 10. martā, Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) Senāts, uzklausot LZA Prezidija izvirzīto kandidātu raksturojumus, 2020. gadā LZA Lielo medaļu nolēma piešķirt LZA goda loceklim Eduardam Kļaviņam un LZA īstenajam loceklim Andrejam Ērglim. LZA Lielā medaļa ir augstākais apbalvojums, ko LZA piešķir par izciliem radošiem sasniegumiem, un tā tradicionāli tiek pasniegta LZA rudens pilnsapulces laikā. Šogad, ievērojot valstī noteikto ārkārtas situāciju, medaļu pasniegšanas ceremonija notiks virtuāli.

         E Klavins

 
 
 
 
 
 
 
LZA Lielā medaļa LZA goda loceklim Eduardam Kļaviņam
ir piešķirta par ieguldījumu Latvijas un Eiropas mākslas vēstures un teorijas pētniecībā, kā arī par daudzsējumu enciklopēdiskā izdevuma
"Latvijas mākslas vēsture" izdošanas organizēšanu, vadīšanu un intelektuālbagātināšanu.

 

 

 

Ar LZA Lielo medaļu 2020. gadā apbalvots LZA goda loceklis, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Mākslas vēstures institūta direktors un LMA emeritētais profesors Dr.habil.art. Eduards KĻAVIŅŠ (dzimis 1937) par izcilu sastādītāja, zinātniskā redaktora un vadošā pētnieka veikumu daudzsējumu izdevuma “Latvijas mākslas vēsture” līdzšinējo trīs Latvijas zinātnes sasniegumu konkursos godalgoto sējumu (Rīga: Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūts; Mākslas vēstures pētījumu atbalsta fonds, 2014, 4. sēj.; 2016, 5. sēj.; 2019, 3. sēj., 1.–2. grām.) veidošanā, kā arī mūža ieguldījumu Latvijas mākslas starptautisko sakaru izpētē un mākslas zinātnes eiropeiskā apvāršņa paplašināšanā.

Par divu pirmizdoto sējumu ietekmes “kopsvaru” mākslas zinātniece Dr. Aija Brasliņa (Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) rezumē: “Tekstuāli un vizuāli iespaidīgais veikums iezīmē Latvijas mākslas zinātnes tagadējā posma akadēmiskās virsotnes, izvirzoties par noteicošu 21. gs. sākuma orientieri. Salīdzinājumā ar hrestomātiskiem nozares pamatliteratūras pagātnes pieminekļiem abi informatīvi un interpretatīvi pilnveidotie sējumi ir vēl nebijušā vērienā izvērsti Latvijas mākslas vēstures liecību apkopojumā un eiropeiskā kontekstualizācijā, kas latviešu pētnieku sniegumu līdzvērtīgi iesaista aktuālajā Rietumu historiogrāfiskā kanona pārrakstīšanas procesā.” (Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. – 2017, 71. sēj., Nr. 3., 97. lpp.). Šis slēdziens lielā mērā ir attiecināms ne tikai uz “Latvijas mākslas vēstures” sējumiem, kuros nu jau aplūkots laiks Latvijas mākslā un arhitektūrā no 1780. līdz 1940. gadam, bet arī uz visu Eduarda Kļaviņa līdzšinējo darba mūžu pētniecībā un pedagoģijā kopš Sanktpēterburgas Repina institūta absolvēšanas un ierašanās strādāt toreizējā Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijā 1962. gadā.

Vēl 1980. gados pēc satura zinātniskām monogrāfijām pielīdzināmie Kļaviņa pētījumi nāca klajā tikai rotaprintētu maztirāžas mācību līdzekļu veidā bez attēliem. Par ievērojamiem notikumiem un atskaites punktiem neatkarīgās Latvijas mākslas zinātnē kļuva viņa pamatdarbi “Latviešu portreta glezniecība: 1850–1916” (Rīga: Zinātne, 1996; LR Kultūras ministrijas prēmija) un “Džo: Jāzepa Grosvalda dzīve un māksla” (Rīga: Neputns, 2006; laikraksta “Diena” 2006. gada galvenā balva kultūrā un LR Ministru kabineta prēmija).

Eduarda Kļaviņa vadībā disertācijas izstrādājuši un par spēcīgiem profesionāļiem izveidojušies vairāki doktoranti – to skaitā gan “Latvijas mākslas vēstures” sējumu līdzautores Kristiāna Ābele, Silvija Grosa, Stella Pelše un Katrīna Teivāne-Korpa, gan daudzi citi speciālisti, Latvijas augstskolās, pētniecības centros un muzejos (Elita Ansone, Aija Brasliņa, Ginta Gerharde-Upeniece, Nataļja Jevsejeva, Jānis Kalnačs), ļaujot runāt par daudzpusīgu “Kļaviņa skolas” tradīciju un pēctecību. Eduarda Kļaviņa studenti ir bijuši un joprojām ir gandrīz visi pašlaik aktīvie Latvijas mākslas zinātnieki un mākslinieki, sākot ar Imantu Lancmani un viņa paaudzes biedriem.

Līdzās apjomīgām teksta daļām “Latvijas mākslas vēsturē” pie Eduarda Kļaviņa lielākajiem darbiem pēdējos gados pieder nodaļas par 19. gadsimta un 20. gadsimta pirmās puses portretglezniecību izdevumos “Portrets Latvijā. 19. gadsimts” (Rīga: Neputns, 2014) un “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” (Rīga: Neputns, 2018). Ārpus Latvijas Eduarda Kļaviņa raksti ir publicēti zinātniskos izdevumos Vācijā, Zviedrijā, Polijā, Čehijā, Igaunijā, Lietuvā un Krievijā. 2018. gadā viņa lekcija par Latvijas simbolismu Eiropas mākslas kontekstā izskanēja pasaulslavenajā Orsē muzejā Parīzē.

LZA Lielā medaļa LZA īstenajam loceklim Andrejam Ērglim    
ir piešķirta par nozīmīgu ieguldījumu jaunu ārstniecības   
virzienu ieviešanā  sirds slimību ārstēšanā Latvijā.  

 A Erglis

 

Ar Latvijas Zinātņu akadēmijas LZA Lielo medaļu 2020. gadā apbalvots LZA īstenais loceklis Dr.med. Andrejs ĒRGLIS par nozīmīgu ieguldījumu jaunu ārstniecības virzienu ieviešanā sirds slimību ārstēšanā Latvijā. 

Andrejs Ērglis dzimis 1964. gadā Rīgā vectēva Paula Stradiņa klīnikā, 1989. gadā beidzis Rīgas Medicīnas institūtu, Latvijas Universitātē 2006. gadā aizstāvējis promocijas darbu „Sarežģītu sirds vainagartēriju bojājumu ārstēšana ar perkutāno koronāro intervenci un restenoze”. A. Ērgļa kā invazīvā kardiologa veiksmi noteica arī liktenīgas satikšanās ar profesionāliem skolotājiem – profesoru Uldi Kalniņu (Latvija) un kardiologu Andri Saltupu (Austrālija).

Savu profesionālo pieredzi A. Ērglis metodiski paaugstinājis, stažējoties invazīvajā kardioloģijā pasaules līmeņa medicīnas centros – Stanfordas Universitātē (Stanforda, ASV; 1993), Monaša medicīnas centrā (Melburna, Austrālija; 1994), Catharina slimnīcā (Eindhovena, Nīderlande; 1998), Sandonato universitātes slimnīcā (Milāna, Itālija; 1999), Charité slimnīcā (Berlīne, Vācija; 2003), Massy slimnīcā (Parīze, Francija; 2005), Eiropas Ķirurģijas institūtā (Hamburg-Norderstedt, Vācija; 2011), Dzīvnieku laboratorijā (Haifa, Izraēla; 2015).

Veicot Latvijā pirmo angioplastiju jeb asinsvadu paplašināšanu 1990. gadā, Andrejam Ērglim bija 25 gadi. Tas bija sākums invazīvās kardioloģijas metodes lietošanai Latvijā, kas ļāvusi glābt dzīvības tūkstošiem pacientu. “Tolaik asinsvados taisījām pirksta resnuma caurumus un bāzām iekšā trubas, lai tiktu līdz sirdij", atceras A. Ērglis. Savu pirmo tūkstoti pacientu A. Ērglis esot atcerējies nekļūdīgi: “Varbūt kādreiz piemirsu uzvārdu, bet asinsvadus varēju uzzīmēt precīzi.” Tagad asinsvadā caur rokas vai kājas artēriju tiek izdarīts dažu milimetru iegriezums, ievadīta zonde, kontrastviela, un ārsti datora ekrānā aptuveni pusstundā noskaidro bojātās vietas, pēc tam tās “salabo”.

Andreja Ērgļa ķirurģisko veiksmju arsenālā var ieskaitīt arī vēlākās operācijas – 2008. gada septembrī viņš veica autologo cilmes šūnu transplantācijas sirds muskulī; 2010. gadā pirmo reizi tika veikta sekmīga cilmes šūnu transplantācija sirds muskulī zīdainim ar smagu sirdskaiti. Transplantācijas vadīja profesors Aris Lācis un toreizējais LZA korespondētājloceklis Andrejs Ērglis.

LZA akadēmiķis Dr.med. Andrejs Ērglis ir LZA viceprezidents (2016-2020), LU Medicīnas fakultātes profesors, LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta direktors, Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas (PSKUS) Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs. A. Ērglis veic aterosklerozes patoģenēzes un klīnisko izpausmju, personalizētas monitorēšanas, diagnostikas un ārstēšanas pētniecību, cilmes šūnu un biomateriālu pētniecību. Nolasījis vairāk nekā 700 lekcijas vietējās un starptautiskās konferencēs un publicējis vairāk nekā 400 zinātniskus darbus par sirds un asinsvadu slimību epidemioloģiju, diagnostiku un ārstēšanu, invazīvo kardioloģiju un reģeneratīvo medicīnu. Viņam ir augstākais Hirša indekss (H=45) Latvija mediķu vidū. A. Ērglis vadījis vairākus Latvijas veselības aizsardzības pēdējās desmitgades valsts pētījumu programmu (VPP) projektus: „Jaunu sirds un asinsvadu slimību agrīnās diagnostikas un profilakses metožu izstrāde” (2006-2009); „Aterosklerozes patoģenēzes un klīnisko izpausmju, cilmes šūnu un biomateriālu pētniecība” (2010-2014); “Aterosklerozes izraisīto procesu vadītājs personalizētas monitorēšanas, diagnostikas un ārstēšanas pētniecība” (2014-2017).

2015. gadā apgādā “Jumava” laista klajā Andreja Ērgļa redakcijā tapusī “Sirds grāmata”, kur apkopoti divdesmit stāsti par sirds veselību un noderīgi padomi, kā dzīvot ilgi un laimīgi. “Šī grāmata ir pateicība skolotājiem, cīņu biedriem, sekotājiem, visiem, kuri noticēja toreiz un tic arī šobrīd,” grāmatas ievadā teic Latvijas Kardiologu biedrības prezidents Andrejs Ērglis. Viņa profesionalitāti novērtējuši arī ārzemju kardiologi, uzaicinot uzrakstīt 15. nodaļu (Stenting approaches to the bifurcation lesion) 2014. gadā Elsevier/Saunders izdotajā grāmatā “Koronārā stentēšana” (Coronary stenting).

Latvijas valsts iestādes novērtējušas A. Ērgļa ieguldījumu Latvijas medicīnā un piešķīrušas virkni apbalvojumu: 2003. gadā – Triju Zvaigžņu ordenis, 4. šķira; 2005. gadā – LR Veselības ministrijas Atzinības raksts par iniciatīvu un ieguldījumu kardioloģijas dienesta organizēšanā valstī; 2006. gadā – LR Ministru kabineta Goda diploms par nozīmīgu ieguldījumu invazīvās kardioloģijas attīstībā Latvijā; 2013. gadā – LU balva par oriģināla pētījuma rezultātiem sirds ķirurģijā; 2014. gadā – Latvijas Ārstu biedrības “Gada balva medicīnā”; 2015. gadā A. Ērglis kļuva par Latvijas Gada cilvēku medicīnā.

A. Ērgļa dzīves moto “Es nekad neesmu gribējis uzvarēt, bet man ārkārtīgi riebjas zaudēt,” apliecina, ka izaicinājumi kardioloģijā Latvijā gaida jaunus risinājumus.

 

 

 

 

Lasīts 337 reizes