Kristaps Jaudzems: “Latvijas Zinātņu akadēmija apvieno jau neatkarīgu pētniecību uzsākušos, lielāku pieredzi uzkrājušos izcilākos Latvijas zinātniekus, savukārt Latvijas Jauno zinātnieku apvienība ir galvenā pēcdoktorantus pārstāvošā organizācija Latvijā. Manuprāt, gan šīs divas zinātnieku grupas, gan tos pārstāvošās organizācijas var ievērojami iegūt no ciešākas savstarpējas sadarbības, ideju un pieredzes apmaiņas. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja LZA kalpotu par vienu no galvenajiem forumiem ideju un pieredzes apmaiņai starp pēcdoktorantiem un izcilākajiem Latvijas zinātniekiem.” “Lai arī lielu daļu akadēmiķus un pēcdoktorantus šķir nevis viena, bet divas paaudzes, un paaudžu plaisa ir nenoliedzama, tomēr šo dažādo paaudžu zinātnieku cieša sadarbība un savstarpējs atbalsts ir nepieciešami gan Latvijas zinātnes attīstībai, gan LZA turpmākajai pastāvēšanai. Visiem Latvijas zinātniekiem ir jāatceras, ka konkurējam nevis savā starpā, bet kā kopīga komanda pārstāvam mūsu valsts zinātni starptautiskā arēnā. Un katrai paaudzei ir sava atšķirīgā pieredze, kas var tikt izmantota kopīgu mērķu sasniegšanai. Tādēļ aicinu pēcdoktorantus nebaidīties iesaistīties LZA darbībā, piesakot savu pētījumu prezentēšanu atbilstošo nodaļu sēdēs, sniedzot viedokļus un rakstus publicēšanai Zinātnes Vēstnesī, kā arī piedaloties LZA rīkotajās sēdēs un citos pasākumos. Akadēmiķus savukārt aicinu neatgrūst savus jaunākos kolēģus, bet iesaistīt viņus diskusijās, veicināt viņu karjeras attīstību, atbalstīt viņu iniciatīvas un nodot viņiem savas uzkrātās zināšanas. Atsevišķas LZA zinātņu nodaļas jau ir uzsākušas sadarbību ar pēcdoktorantiem, aicinot viņus uzstāties nodaļas sēdēs, kas būtu jāattīsta, un pārējām nodaļām jāseko šim piemēram. Tādējādi, LZA var kļūt par vietu, kur satiekas un kā vienlīdzīgi diskutē visu paaudžu izcilākie zinātnieki, un tas ir mūsu kopīgs uzdevums to panāk.”
Raksts pilnībā lasāms šeit (pdf).
“Zinātnes Vēstnesis”, Nr. 18 (602), 2020. gada 2. novembris (pdf).
Pēcdoktorantiem ir vajadzīga Latvijas Zinātņu akadēmija un akadēmijai pēcdoktoranti
Pēcdoktorantūra ir no rietumvalstīm aizgūts akadēmiskās karjeras posms, kas nu jau, pateicoties pēcdoktorantūras pētniecības atbalsta programmai PostDoc Latvia, ir atzīts arī Latvijā. Ar to parasti saprot 5-10 gadu periodu jauno zinātnieku karjerā pēc doktora grāda iegūšanas un pirms neatkarīgas pētniecības uzsākšanas. Tas nereti tiek uzskatīts par pašu produktīvāko periodu zinātnieka karjerā, kad viņš var likt lietā doktorantūras laikā iegūtās prasmes un zināšanas, strādāt patstāvīgi, neesot apgrūtināts ar liekiem (administratīviem) pienākumiem. Šobrīd PostDoc Latvia programma tiek finansēta no Eiropas struktūrfondu (ERAF) līdzekļiem, un tās ilgtspēja pēc esošā struktūrfondu perioda beigām ir atkarīga no politiskā atbalsta panākšanas programmas turpināšanai.
Latvijas Zinātņu akadēmija apvieno jau neatkarīgu pētniecību uzsākušos, lielāku pieredzi uzkrājušos izcilākos Latvijas zinātniekus, savukārt Latvijas Jauno zinātnieku apvienība ir galvenā pēcdoktorantus pārstāvošā organizācija Latvijā. Manuprāt, gan šīs divas zinātnieku grupas, gan tos pārstāvošās organizācijas var ievērojami iegūt no ciešākas savstarpējas sadarbības, ideju un pieredzes apmaiņas. Tāpēc būtu tikai loģiski, ja LZA kalpotu par vienu no galvenajiem forumiem ideju un pieredzes apmaiņai starp pēcdoktorantiem un izcilākajiem Latvijas zinātniekiem.
Pēcdoktoranti arī uzskatāmi par jaunāko Latvijas zinātnieku (personu ar doktora grādu) paaudzi, no kuriem vismaz daļai nākotnē būtu jākļūst par LZA locekļiem, lai turpinātu LZA misiju, un esošie LZA locekļi ir atbildīgi par šīs misijas abziņas radīšanu viņos.
Augsti vērtēju akadēmiķus, kas ļoti cienījamā vecumā turpina strādāt pētniecisko vai zinātniski organizatorisko darbu, taču rodas jautājums – vai viņu intereses nav pretrunā ar jaunākām zinātnieku paaudzēm, kuras ilgākā termiņā vistiešāk varētu izjust jaunu politiku ieviešanas sekas? Manuprāt, LZA uzdevums ir realizēt visu paaudžu zinātnieku interešu kopīgu pārstāvniecību un skatīties nākotnē, nedomājot par tūlītēja labuma gūšanu. Tas nebūs iespējams bez jaunāko zinātnieku paaudžu iesaistes diskusijās par zinātnes politikas veidošanu, gan saskaņojot viedokļus, gan kopīgi veidojot jaunas zinātnes politikas iniciatīvas. Tikai tā akadēmijai būs iespējams ieinteresēt un pārliecināt pēcdoktorantus par savu darbību un lomu Latvijas zinātnes attīstības virzīšanā, kā arī radīt viņos vēlmi sevi asociēt ar LZA. Bez tam, akadēmijai ir jādomā, kā sevi un Latvijas zinātni vislabākajā veidā prezentēt gan politiķiem – lēmumu pieņēmējiem, gan plašākai sabiedrībai. Un jaunības degsme, kas mīt pēcdoktorantos, manuprāt ir neatņemama šī zinātnes tēla sastāvdaļa.
Lai arī lielu daļu akadēmiķus un pēcdoktorantus šķir nevis viena, bet divas paaudzes, un paaudžu plaisa ir nenoliedzama, tomēr šo dažādo paaudžu zinātnieku cieša sadarbība un savstarpējs atbalsts ir nepieciešami gan Latvijas zinātnes attīstībai, gan LZA turpmākajai pastāvēšanai. Visiem Latvijas zinātniekiem ir jāatceras, ka konkurējam nevis savā starpā, bet kā kopīga komanda pārstāvam mūsu valsts zinātni starptautiskā arēnā. Un katrai paaudzei ir sava atšķirīgā pieredze, kas var tikt izmantota kopīgu mērķu sasniegšanai. Tādēļ aicinu pēcdoktorantus nebaidīties iesaistīties LZA darbībā, piesakot savu pētījumu prezentēšanu atbilstošo nodaļu sēdēs, sniedzot viedokļus un rakstus publicēšanai Zinātnes Vēstnesī, kā arī piedaloties LZA rīkotajās sēdēs un citos pasākumos. Akadēmiķus savukārt aicinu neatgrūst savus jaunākos kolēģus, bet iesaistīt viņus diskusijās, veicināt viņu karjeras attīstību, atbalstīt viņu iniciatīvas un nodot viņiem savas uzkrātās zināšanas. Atsevišķas LZA zinātņu nodaļas jau ir uzsākušas sadarbību ar pēcdoktorantiem, aicinot viņus uzstāties nodaļas sēdēs, kas būtu jāattīsta, un pārējām nodaļām jāseko šim piemēram. Tādējādi, LZA var kļūt par vietu, kur satiekas un kā vienlīdzīgi diskutē visu paaudžu izcilākie zinātnieki, un tas ir mūsu kopīgs uzdevums to panākt.