Mūžībā devies Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis kultūrvēsturnieks Dr.h.c.hist. Vitolds Mašnovskis.

"Tas ir tik pazīstams stāsts, tik vienkāršs – mēs piedzimstam, dzīvojam, nomirstam. Bet kāds tad ir šis dzīves gājums? Katram savs, īpašs. Vai mēs spējam dzīves laikā paveikt ko nezūdošu, paliekošu, apbrīnas vērtu? Un vai mēs protam saskatīt, novērtēt un atzīt, ka kāds no mums to ir izdarījis? Mēs pazīstam kādu kungu – ar sirmu galvu, staltu stāju, kurš vairākus savas dzīves gadus ieguldījis Latvijai nozīmīgu kultūrvēsturisku darbu radīšanā.

Vitolds Mašnovskis – viens pats viņam vien zināma aicinājuma vadīts, ģimenes atbalstīts, kritikas jūras apskalots, ir pierādījis, ka viens talantīgs kapteinis, saaicinot sīkstu komandu, var radīt vesela zinātniski pētnieciska institūta paliekošu izcilu vērtību. Tie ir četri enciklopēdiski sējumi “Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla, memoriālā kultūra”, tie ir pieci enciklopēdiski sējumi “Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla”, un tie ir darbi, kas palikuši nepabeigti..."

Inta Bērente-Strenga, dizaina aģentūras DUE vadītāja, enciklopēdiju “Latvijas luterāņu baznīcas. Vēsture, arhitektūra, māksla, memoriālā kultūra”, “Muižas Latvijā. Vēsture, arhitektūra, māksla” izdevumu mākslinieciskā redaktore

Latvijas Zinātņu akadēmija izsaka visdziļāko līdzjūtību Vitolda Mašnovska ģimenei, līdzgaitniekiem darbos, domās un iecerēs, draugiem un kolēģiem.

Atvadīšanās no Vitolda Mašnovska notiks sestdien, 21. decembrī, plkst. 11.00 Rīgā, Tēraudlietuves ielā 3, Lielajā zālē.

Atvadu vārdi Vitoldam Mašnovskim

“Ar maksimālu atbildību un pienākuma sajūtu, kādu pieprasa senais baltu personvārds, Vitolds Mašnovskis ir aizvadījis neparastu mūžu. Viņam bija raksturīgi censties aptvert neaptveramo, paveikt nepaveicamo un nenobīties, vienam pašam darot darbu, kuram parasti tiek rīkotas talkas un piesaistīti palīgspēki.

Izvirzot sev mēķi uzrakstīt Latvijas luterāņu baznīcu enciklopēdiju, šis neparastais mērķis tika sasniegts un uz ilgiem gadiem četri bagātīgi ilustrētie sējumi kļūst par mācītāju, draudžu, mākslas pētnieku un tūrisma maršrutu veidotāju rokasgrāmatām. Izsekojot Latvijas kultūrā tik īpašajai tēmai kā muižu arhitektūras vērtībām un to cēlāju vēsturei, pašvaldību darbinieku, kultūras mantojuma speciālistu un novadpētnieku rīcībā ir nonākuši pieci ar foto liecībām un faktiem piesātināti sējumi “Muižas Latvijā”.

Vitoldam Mašnovskim aiz muguras paliek kopā ar dzīvesbiedri Ženiju Livdāni kopīgos pētnieciskajos ceļojumos pieveiktie desmiti tūkstoši kilometru, kamēr viņa datora atmiņā paliek daudzu gadu garumā iegūtie un sakrātie Latvijas kultūras pieminekļu fotodokumentu miljoni. Bet uz rakstāmgalda vēl palika vairāki neizdotu manuskriptu sējumi.

Tā notiek ar katru mūžu, kurš kaut kad noslēdzas, taču pēc Vitolda Mašnovska gājuma Latvijas kultūras mantojuma izpētē un dokumentēšanā ir palikušas dziļas pēdas.”

Dr.habil.art. Ojārs Spārītis, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis

“Vitolds Mašnovskis paliks Latvijas kultūras vēsturē kā fenomēns, līdzīgi Johanam Kristofam Brocem. Viņš bija lielais krājējs, kopā salicējs, cilvēks, kas viens pats spējīgs tikt galā ar apjomīgām enciklopēdiskām publikācijām, ko parasti uztic veselam institūtam. Viņam bija lemts paveikt titānisku darbu, veidojot deviņus biezus sējumus par Latvijas muižām un baznīcām, kas tagad ir pamatinformācijas avots jebkuram pētniekam vai interesentam, ļaujot turpināt viņa iesākto darbu un padziļināt, precizēt pētījumus. Mašnovska pašaizliedzība, dziļā ticība savai misijai, milzīgās darba spējas ļāva viņam pārvarēt daudzos šķēršļus ceļā uz šī uzdevuma laimīgu piepildījumu. Viņš aizgāja, kad bija savu darbu paveicis. Kaut vairāk Latvijā būtu cilvēku, kas tādā mērā spētu pakļaut savu dzīvi kādam lielam virsuzdevumam un atstāt aiz sevis tik lielu un nozīmīgu devumu.”

Dr.h.c.art. Imants Lancmanis, Rundāles pils direktors (1976 – 2019), Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis

“Man ir bijusi iespēja un gods pazīt Vitoldu Mašnovski jau vairāk nekā trīs gadu desmitus, jo bijām kolēģi toreizējā Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Vitolds no 1993. gada bija Tukuma rajona galvenais valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektors, taču viņa interese par mūsu kultūras mantojumu bija daudz plašāka un neaprobežojās tikai ar “oficiāli pārraugāmo” teritoriju. Pateicoties tam, ka viņš bija ļoti labs fotogrāfs un pieredzes bagāts autotūrists, Vitolds spēja apceļot visu Latviju un fiksēt gan muižnieku apbedījumu vietas, gan luterāņu baznīcas un bijušās muižas, informācija par ko saglabājusies viņa apjomīgajās publikācijās. Visu cieņu viņa uzņēmībai un drosmei pievērsties šīm mūsu zemes kultūras mantojuma nozīmīgajām tēmām un nebīties no akadēmisko pētnieku kritikas. Patiesa līdzjūtība viņa dzīves biedrei, kura bija arī īsta viņa ceļabiedre, dzīves spara uzturētāja un pozitīvā kritiķe, kā arī pārējiem ģimenes locekļiem, draugiem un viņa paliekošo darbu novērtētājiem.”

Jānis Asaris, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Kultūras priekšmetu aprites daļas vadītājs

“Vitolds Mašnovskis mūsu kultūrvēsturē ir iegājis kā cilvēks, kas ir paveicis gigantisku darbu – tās ir enciklopēdijas par Latvijas muižām un luterāņu baznīcām. Tās ir kā rokasgrāmatas gan pētniekiem, gan visiem citiem, kas interesējas par mūsu zemes kultūras mantojumu. Ar fanātismu un neatlaidību daudzu gadu garumā apsekotas baznīcas un muižu apbūve, veikta fotofiksācija, vākti vēsturiskie materiāli, lai to visu piedāvātu plašai sabiedrībai. Nezinu nevienu, kas pēc J. K. Broces būtu veicis šādu darbu. Žēl, ka tikai manuskriptā palicis viņa darbs (sarunās viņš to sauca par savu sirdsdarbu) par muižnieku apbedījumu memoriālo kultūru Latvijā 16. – 20. gadsimtā.”

Dr.arch. Jānis Zilgalvis, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis