Jaunumi

Dižkoku portreti Guntas Brakovskas un Laines Kainaizes gleznās

Dižkoku portreti Guntas Brakovskas un Laines Kainaizes gleznās

No 4. augusta Latvijas Zinātņu akadēmijas 2. stāva izstāžu zālē skatāma mākslinieču tandēma - Guntas Brakovskas un Laines Kainaizes - gleznas, kurās galvenā tēma un centrālais 'varonis' ir Latvijas dižkoki. 

Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktors, nodibinājuma “Dabas retumu krātuve” valdes vadītājs Guntis Eniņš raksta:

"Mēs nezinājām, ka dižkoki ir Latvijas skaistums un brīnums.

1974. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevniecībā “Zinātne” iznāca Staņislava Saliņa grāmata “Latvijas dižkoki un retie koki”. Tas bija cilvēkus nospiedošais padomju varas laiks. Pēc šīs grāmatas iznākšanas sākās un auga augumā dižkoku meklēšanas kustība. Toreiz neviens pat sapņos nevarēja iedomāties, ka mums, latviešiem, dižkoku ir tik daudz.

Kolhozos dižkokus indēja, slīcināja, dedzināja, pūlējās izgāzt ar sakabinātiem traktoriem. Un tad pēkšņi – 1978. gadā – kolhozu zemē dižkoku spridzināšana ir jāpārtrauc. Padomju Latvijas prese raksta un publicē bildes par dižkoku aizsardzību. Patiesībā dabas aizsardzība bija vēlākās Atmodas ievads. Latvijā vareni resno stumbru dižkoki uzradās neticamā daudzumā. Atklājas, ka Padomju Latvijas sociālistiskajā republikā dižkoku daudzums, izvērtēts pēc stumbru resnuma izmēriem, ir 200 reizes lielāks nekā pārējās padomju sociālistiskajās republikās. Notika cīņa par dižkoku glābšanu un aizsargāšanu. Dižie ozoli veidoja nacionālā simbola apziņu.

Dižkoku meklēšana, pētīšana un izvērtēšana turpinās arī šodien. Mēs nespējam savus dižozolus un citus dižkokus saskaitīt. Esam tikuši līdz 20000. Kāpēc to ir tik grūti izdarīt? Tāpēc, ka arī brīvajā Latvijā dižkoki katru gadu iet bojā lielā daudzumā. Ar viltīgiem paņēmieniem tiek zāģēti dižozoli pilsētās, ciemos un alejās.

Brīvajā Latvijā ir nozāģētas unikālas dižkoku alejas – dižliepu aleja Dundagā, dižliepu aleja pie Ozolmuižas Limbažu rajonā (2009), varenu ozolu alejas Kaives pagastā (2010), ap 5km gara ozolu aleja Litenes pagastā. Ar viltīgu ieganstu arboristi ir zāģējuši vēsturiskus dižozolus Jelgavas un Rīgas pilsētās. Tūkstošiem dižkoku ieaug jauno koku biezā aplenkumā un lēnām lēnām mirst. 2016. gadā es aicināju par godu Latvijas simtgadei rīkot talkas nomākto dižkoku atbrīvošanai.

Skatoties iepriekšējos gadsimtos, jāsecina, ka mūsu glezniecības spožie vecmeistari toreizējos dižkokus nav pamanījuši, ievērojuši vai nav sapratuši. Vecie koki ar vareniem stumbriem ir pašas dabas mākslas darbs.

Es aicināju mūsu Latvijas simtgadē masu medijus mudināt skolu jaunatni uz konkursiem dižkoku zīmēšanā un gleznošanā. Varbūt arī starp lielajiem māksliniekiem Kultūras ministrijai izdodas sarīkot konkursu par dižkoku attēlojumu mākslā. Iespējams, ka ar to sāktos viens jauns atvēziens mūsu dižkoku apgūšanā, saprašanā, sajušanā. Manu aicinājumu bija sadzirdējušas divas mākslinieces – Gunta Brakovska un Laine Kainaize. Tagad abas ir centīgi pieķērušās dižkoku glezniecībai. 2020. gadā tika sarīkota darbu izstāde Latvijas Nacionālajā dabas muzejā. Laine Kainaize no 1978. gada arī divdesmit gadu garumā ir piedalījusies Imanta Ziedoņa iedibinātajā dižkoku atbrīvotāju grupā.

Dižkokus pēta mežu zinātnieki, biologi, dendrologi, vēsturnieki, dendrohronologi, biologi. Dižkoki ir nozīmīgi elementi latviskās ainavas sastāvā. Dižkoki auklē aizsargājamo putnu bērnus. Uz dižkoku stumbriem mitinās aizsargājamo sēņu, ķērpju, sūnu un aļģu sugas. Dižkoku dobumos mājo aizsargājamo kukaiņu sugas. Dižkoki ir nozīmīgi dabas daudzveidības vairotāji. Dižkoki saglabā mūsu mikrotoponīmus – vecās mājas nopostīja karš vai padomju vara, kad veidoja kolhozus, bet dižkoki saglabā šo māju vārdus kā dārgu piemiņu."

Izstāde atvērta līdz 20. septembrim un apskatāma darba dienās. 

Plakāts (pdf).

Brakovska Kainaize afisa dizkoki

                                               Gunta Brakovska CV un Laine Kainaize CV

 

Lasīts 512 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")