Jaunumi

BĪSTAMĀ MISIJA

BĪSTAMĀ MISIJA

“Mirklis neuzmanības un viss var aiziet šķērsām. Bieži pa ceļam esmu redzējis mašīnas vēkšpēdus kā lielas, bezpalīdzīgas vaboles. Polijas pusē bumbas uz galvas nekrīt. Smagāk ir mūsu partnerorganizācijai Zdijene Mriju – viņi mūsu pievestās kravas ved dziļāk Ukrainas iekšienē. Tur gan bumbas krīt,” saka LU Atomfizikas un spektroskopijas institūta pētnieks Jānis Blahins sarunā laikrakstam "Zinātnes Vēstnesis" par veiktajiem humāno kravu pārvadājumiem un Ukrainas pilsoņu izvešanu no apdraudētajām zonām.

 Laikraksts "Zinātnes Vēstnesis" 5 (621), 2022. gada 30. maijs.

BĪSTAMĀ MISIJA

 

Kāda bija jūsu personīgā motivācija iesaistīties bīstamajā misijā, veicot humāno kravu pārvadājumus uz Ukrainu un cenšoties izvest Ukrainas pilsoņus no apdraudētās zonas?

Man bija par grūtu lasīt ik rīta ziņas un neko nedarīt, sēdēt rokas klēpī salikušam. Esmu jau 63 gadu vecs, kaujas ieročus taču neiešu nest, turklāt rudenī salauzu roku, un tā gauži lēni dzīst. Ekstrēmo pārvadājumu ziņā, vismaz savās acīs, esmu eksperts – nobraukti ap 2 milj. km, nokārtotas visas iespējamās autovadītāja kategorijas un krustu šķērsu izceļotas visas Eirāzijas kontinenta valstis. Tad atradu tīmekļvietni www.tavidraugi.lv, kuri garantēja nogādāt kravu turp un cilvēkus atpakaļ. Tātad nauda, cik nu tā ir, tiks izmantota maksimāli lietderīgi. Neko nedarīt manā uztverē ir atbalstīt kara noziegumus.

Vai jūsu ģimene un piederīgie zina par šo jūsu misiju? Vai atbalsta to, vai samierinās?

Jā, sieva, protams, pukojas, ka nedēļas nogalēs manis nav. Un baidās, ļoti baidās, vai tik kas neaiziet šķērsām. Mirklis neuzmanības un viss var aiziet šķērsām. Bieži pa ceļam esmu redzējis mašīnas vēkšpēdus kā lielas, bezpalīdzīgas vaboles. Polijas pusē bumbas uz galvas nekrīt. Smagāk ir mūsu partnerorganizācijai Zdijene Mriju – viņi mūsu pievestās kravas ved dziļāk Ukrainas iekšienē. Tur gan bumbas krīt. Vecākais dēls, kas dzīvo Īrijā, teica: “Tēti, ja jau pat Tu vari, tad es arī varu!” Pielādēja savu kravas mašīnu ar kaimiņu saziedoto, devās uz robežu un atveda vienu ģimeni, ko iemitināja pie sevis. Jaunākā meita, kas dzīvo Vācijā un strādā medikoptera vienībā par glābēju, teica: “Nu, tad es arī!” Prasīja priekšniecei, vai nevarot Ukrainai saziedot medikamentus, kam drīzumā beidzas derīguma termiņš. Priekšniece diemžēl attraukusi, ka nekādā gadījumā. Tad meita par savu naudu nopirka pilnu mikroautobusu ar medikamentiem un arī devās uz robežu, kur mēs gandrīz satikāmies. Atpakaļ atveda jauku ukraiņu ģimeni, kas tagad dzīvo viņas mājā netālu no Hannoveres.

Jums ir iespēja iepazīt daudzu Ukrainas iedzīvotāju – gan militārpersonu, gan civilistu viedokļus par stāvokli ar Ukrainu kā valsti, kā zemi, kā tautu. Kā viņi un kā jūs vērtējat Ukrainas potenciālu atjaunotnei, atdzimšanai pēc tik lieliem materiālajiem un dzīvā spēka zaudējumiem?

Viņu dzimtenes mīlestība, uzņēmība un pielāgošanās spēja ir apskaužamas. Jā, Ukrainu ilgu laiku vajājusi korupcija, sociālā netaisnība, nekompetentu politiķu nekompetenti lēmumi – gluži kā pie mums. Arī pats Zelenskis ilgu laiku nebūt nebija pozitīvs tēls, bet drīzāk kompromisa figūra. Taču laiki mainās, sliktie kļūst labie, un labie pēkšņi vairs nav tik labi – gluži kā pie mums. Šobrīd Zelenskis ir īstais vīrs īstajā vietā, tāpēc ticu, ka Ukraina karā uzvarēs. Ja ne, tad pēc dažām dienām krievu tanku stobri baidīs bērnus pie Salaspils un Vangažiem, pie Turku un Visbijas, un Brēmerhāfenes. Kad šie pašuzupurēšanās spējas pildītie ukraiņu vīri, tēvi, dēli aiziet karā, guļot dubļos frontes līnijā (pat nenojaušot, ka vienlaikus sargā arī manu tēvzemi Latviju), viņi grib būt droši, ka to ģimene, sieva, bērni būs pasargāti. Mums viņiem tas jāpasaka, ka Latvijā viņu tuvinieki būs drošībā un paēduši.

Vienā no vedamām ģimenēm tēvs bija nolēmis iet palīgā krievu armijai slaktēt savas sievas tautiešus. Sieva aizbrauca līdzi, izmisīgi mēģinādama atrunāt. Taču tad nolaidās frontes līnija, bērni ar vecmāmiņu palika vienā pusē un māte krievu pusē. Kad viņa no maskavas (šeit un turpmāk brīvs autora ortogrāfijas lietojums) nokļuva līdz Rīgai, “Tavi draugi” viņu atveda līdz Čelmai Polijā un tālāk vedu viņu saņemt uz robežas iestrēgušos bērnus. Kad pamalē (gluži kā automāta zalve) iesparkšķējās bojāts motocikla izpūtējs, sešgadīgie bērniņi šausmās krita gar zemi un slēpās. Tas galīgi nav tas, ko būtu jāmācās agrā bērnībā.

Kāds ir jūsu redzējums par Ukrainas robežām pēc kara un par Ukrainas valstiskumu tuvākajā nākotnē? Vai jūs spējat to modelēt?

Saredzu trīs scenārijus. Pirmais – krievi atkal apved visus ap stūri, sola karu pārtraukt, ja Ukraina atteiksies no lielas daļas savas teritorijas. Pasaules acīs vienpusīga teritoriju atgūšana padarītu krievus par labajiem un ukraiņus par ļaunajiem. Baidos, ka šī ir reālistiska varbūtība. Otrais – krievi nepadodas līdz pēdējam, tāpēc Ukraina atgūst gan šobrīd zaudētās teritorijas, gan Doņecku un Lugansku, gan Krimu. 2013. gada decembrī biju komandējumā Krimā, palīdzējām ar zinātni. Gribēju tikt atpakaļ uz Ziemsvētkiem, taču Simferopolē manas mašīnas ceļu aizšķērsoja milzu demonstrācijas kolonna ar plakātiem: “Mēs par krieviju, gribam pievienoties krievijai!” utt. Tā kā ceļu turpināt nevarēju, iejuku pūlī un iespējami neitrāli iztaujāju – kas ir tas, kas jums krievijā šķiet tik vilinošs? Atbilde bija: “krievijā? Ak, tā tur ir rakstīts? Nē, mums darbā vadība iespieda šos plakātus rokās un teica, ka tas smagi atsauksies uz mūsu profesionālo karjeru, ja nepiedalīsimies.” Karš skaidri izgaismo, kas ir kas. Ticu, ka vistautas attīrīšanās process ir labākais, ko karš jau paveicis, jo nodevēji tagad ir skaidri redzami. Trešais scenārijs – šausmīgs. Par to vēlāk.

Kā jums šķiet – kāda ir kaimiņvalstu humānās palīdzības nozīme Ukrainas iedzīvotājiem? Vai nozīmīgāks ir šīs palīdzības morālais vai materiālais atbalsts?

Atgriežoties pēc pirmās misijas, pārgurums liedza noņemt no mašīnas specifiskās humānā konvoja uzlīmes. Pa ceļam uz darbu apstājos pie sarkanās gaismas. Pāri gāja kāda ukrainiete, spriežot pēc karodziņa pie apģērba. Viņa pamanīja uzlīmes, paklanījās līdz zemei un pielika roku pie krūtīm. Gandrīz apraudājos, es taču TIKAI braucu ar mašīnu līdz robežai, lai gan fiziski tas tiešām ir ļoti grūti divas dienas braukt bez apstājas. Taču patiesie varoņi ir viņi – izdzīvojušie. Materiālais atbalsts ir svarīgs, jo viena no būtiskām Zelenska kļūdām bija praktiski nekā negatavoties karam. Arī mūsu valdība šobrīd pieļauj to pašu kļūdu.

No otras puses, mēs esam pusotra miljona nācija, Ukraina ir 48 miljonu nācija, tāpēc faktiski visa Latvijas palīdzība ir puteklītis, un manis pārvestā palīdzība ir šī puteklīša atoma izmērā. Tomēr, vai tā ir svarīga, stāsta fabula no ukraiņu mitoloģijas. Reiz kāds zēns ar vecmāmiņu soļoja pa jūras krastu. Un tur, viļņu izmestas, krastā izžūstot, mirst miriādes ar jūraszvaigznēm. Zēns tās sāk mest atpakaļ jūrā, bet vecmāmiņa teic: “Tev nepietiks spēka visas izglābt, tas nav iespējams!” Bet zēns saka: “Vecmāmiņ, bet tieši šo jūraszvaigzni taču man ir spēks izglābt!” Mēs visi esam viens otram mazliet eņģeļi. Vismaz cenšamies. Viens lido lēnāk un zemāk, otrs – ātrāk un augstāk.

Ko jūs par savu misiju stāstīsiet ģimenei, kolēģiem, skolēniem?

Lielākā daļa vienreiz izmēģina un saprot, ka par grūtu. Atceros kādas dāmas stāstu, kas bijusi jau septiņos reisos. Es esmu bijis tikai piecos reisos un izglābis tikai 25 cilvēkus. Degviela misijās jālej pašiem, taču vienam reisam nepieciešamie 240 eiro no algas vien nav pietiekami. Tāpēc man palīdz kolēģi, kas saziedoja, lai varu turpināt braukt.

Mana vecmāmiņa bija vēsturē pirmā tautskolotāja-sieviete uz gadsimtu robežas Latvijā. Kad atnāca Otrā pasaules kara beigu laiks, viņa Latgalē bija skolas direktore un pati arī mācīja – latviešu un krievu valodu, matemātiku. Kad “atbrīvotāju” zaldāti ienāca klasē, viņa mierinoši teica: “Skolēni, nebaidieties, viņi tikai dara savu darbu! Klausiet rīkojumiem un viss būs labi!” Bet nebija. Lai arī krieviski viņa runāja bez akcenta, viņu piesēja pie krēsla un piespieda skatīties šausmīgas izdarības. Aizejot tie noteica: “Ja neturēsiet mēli aiz zobiem, tad nāksim te šādi katru dienu!” Aizritējis gandrīz gadsimts, taču “atbrīvotāju” mentalitāte nav izmainījusies ne par kripatiņu.

Kā nākotnē mācīt Krievijas vēsturi? Kādu attieksmi veidot sevī un jaunajā paaudzē pret Krieviju un krieviem? Vai tās tomēr ir atdalāmas lietas – politika un tauta?

Vēl pirms diviem mēnešiem būtu teicis, ka katrā tautā ir gan labie, gan ļaunie, starp tiem tikai nedaudz mainās procentuālā attiecība. Šobrīd dažādu izpildītāju veiktās aptaujās krievijā 80–85% esot lepni par to, ko krievu karaspēks veic Ukrainā. Jā, joprojām saprotu, ka atlikušie 15% krievijas iedzīvotāju ir un paliek cilvēki. Negribu piesaukt, bet esmu piedzīvojis, ka pirms cunami ūdens vienmēr iet atpakaļ. Šobrīd iet atpakaļ krievu karaspēks. Ļoti baidos, ka tā ir gatavošanās sarkanās pogas nospiešanai. Tad vēsture būs izbeigusies. Šis būtu tas trešais scenārijs. Taču nebeidzu cerēt uz labāko.



Laikrakstam “Zinātnes Vēstnesis”
sagatavoja Jānis Blahins un Ojārs Spārītis

Lasīts 1011 reizes
We use cookies
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies")